„Gars kompensēja trūkumus”, Liahona, 2024. g. sept.
Pēdējo dienu svēto balsis
Gars kompensēja trūkumus
Es varēju sajust bīskapijas locekļu mīlestību, kad viņi dziedāja bez mana pavadījuma.
Keitijas Dokrilas ilustrācija
Mēs dzīvojām mazā pilsētiņā Džordžijas štatā, ASV, kad mans tēvs jau 55 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Vairums mūsu ģimenes locekļu dzīvoja citā štatā. 3200 kilometru lielais attālums starp mums nekad nebija šķitis tik nepārvarams, kā tanī laikā.
Mans vīrs bija mūsu mazās bīskapijas bīskaps, bet es — ērģelniece. Ņemot vērā pārdzīvojumus un satraukumu, palīdzot bēru plānošanā, to svētdien, kad pienāca laiks mūsu Svētā Vakarēdiena sanāksmes noslēguma dziesmai „Dievs lai sargā” (Garīgās dziesmas, Nr. 91), es jutos īpaši sagurusi.
Kad bijām tikuši līdz otrā pantiņa pusei, mani pārņēma sēras. Man kaut kādi izdevās nospēlēt dziesmu līdz panta beigām, taču manas rokas tā trīcēja un acīs bija tik daudz asaru, ka nācās apstāties, kaut arī vēl bija palicis vesels pantiņš. Es nespēju apturēt asaras.
Kad draudze saprata, ka ērģeles vairs netiek spēlētas, iestājās neilga pauze. Taču tad bīskapijas locekļi sāka dziedāt bez pavadījuma. Viņu dziedāšana nebija nevainojama. Galu galā mūsu bija maz. Taču Gars kompensēja trūkumus. Par spīti savām asarām un apmulsumam, es sajutu daudzu cilvēku mīlestību, kad viņi dziedāja:
„Dievs lai sargā, līdz mēs tiksimies,
Savā mīlestībā ieskauj
Un no nāves briesmām paglābj,
Dievs lai sargā, līdz mēs tiksimies!”
Pēc garīgās dziesmas noslēguma diriģents mani cieši apskāva, kamēr es noslēguma lūgšanas laikā šņukstēju. Pēc tam vairāki cilvēki ar asarām acīs pienāca pie ērģelēm, lai pateiktu, cik ļoti viņiem ir žēl par mana tēva nāvi.
Vēlāk es pateicu diriģentam, ka spēlēšu klavieres tēva bērēs. Pēc tikko notikušā tā varētu šķist ne visai laba ideja, taču manam tētim tik ļoti bija paticis klausīties, kā es spēlēju klavieres. Es gribēju spēlēt viņa piemiņai. Tobrīd es sapratu, cik tuvs viņš man bija šķitis noslēguma garīgās dziesmas laikā.
Es esmu tik pateicīga par garīgajām dziesmām! Es liecinu, ka dziesmas var mācīt un mierināt mūs tā, kā tas ar vārdiem bieži vien nav iespējams. Kā Augstākais prezidijs raksta garīgo dziesmu grāmatas priekšvārdā: „Garīgās dziesmas … sniedz mierinājumu bēdu nomāktajiem un tiem, kuri sēro, kā arī iedvesmo mūs pastāvēt līdz galam.” Es esmu pateicīga arī par krietno bīskapijas locekļu mīlestību laikā, kad atrados tik tālu projām no savas ģimenes. Es zinu, ka mēs ar tēvu tik tiešām atkal tiksimies.