„Biju sagrauta — un tas palīdzēja man atjaunot savu ticības pamatu”, Liahona, 2024. g. sept.
Jaunajiem pieaugušajiem
Biju sagrauta — un tas palīdzēja man atjaunot savu ticības pamatu
Pēc dažām smagām mentālām, fiziskām un garīgām grūtībām es atklāju, ko nozīmē dziedināšanas rašana mūsu Glābējā Jēzū Kristū.
Kad es kalpoju par misionāri Francijā, pasaule sagruva un Covid-19 ieveda visu valsti stingrā izolācijā. Tā kā visu mūžu esmu cīnījusies ar depresiju, es satraucos, ka ierobežojošie apstākļi novedīs mani līdz ieslīgšanai dziļā depresijā. Taču pirmā karantīnas nedēļa — nedēļa pirms vēsturiskās 2020. gada aprīļa vispārējās konferences — bija viena no garīgākajām nedēļām manā dzīvē.
Raugoties pagātnē, šķiet, ka caur tonedēļ pieredzēto Tas Kungs mani spēcināja gaidāmajai vētrai.
Tajā konferencē elders Gerijs E. Stīvensons no Divpadsmit apustuļu kvoruma uzstājās ar runu par Soltleiksitijas tempļa pamatu remontdarbiem. Viņš salīdzināja šo pārbūvi ar mūsu personīgo dzīvi un lūdza mums padomāt par šādu jautājumu:
„Kuras no mana rakstura garīgajām un emocionālajām pamatiezīmēm ļaus man un manai ģimenei nelokāmi un nesatricināmi pārciest satricinošās un satraucošās seismiskās aktivitātes, ar ko mums pavisam noteikti nāksies savā dzīvē saskarties?”
Klausoties viņa uzrunu, Gars dāvāja man iespaidu, ka arī es, līdzīgi kā templis, turpmākajā dzīves periodā pieredzēšu zināma veida sagrāvi. Taču es sajutu arī to, ka, ja es šo izaicinājumu laikā vērsīšos pie Tā Kunga, Viņš man palīdzēs stiprināt savu ticības pamatu.
Jutos sagrauta
Kā jau biju gaidījusi, es drīz vien ieslīgu depresijā, un nepagāja ilgs laiks, līdz jutos iesprostota nerimstošā pašnāvniecisku domu ciklā. Es jutos mentāli, emocionāli un garīgi sagrauta.
Pēc divu mēnešu karantīnas sāka kļūt nedaudz labāk. Pateicoties pārmaiņām, piemēram, antidepresantu lietošanai un izolācijas beigām, mans mentālais stāvoklis uzlabojās. Taču drīz pēc tam es sāku izjust slimības pazīmes un sataustīju kakla pamatnē trīs lielus kamolus.
Sākumā es šiem izaugumiem nepievērsu uzmanību, taču, kad slimības simptomi saasinājās, kļuva skaidrs, ka es vairs nevarēšu turpināt kalpot misijā. Es atgriezos mājās, kur man nekavējoties atklāja asins vēzi — Hodžkina limfomu.
Tā kā maniem antidepresantiem bija nedaudz nomierinoša iedarbība, uzsākot sešus mēnešus ilgo ķīmijterapiju, es jutos visai apātiska.
Tomēr tajā pašā laikā es sāku savārgt fiziskajā ziņā.
Sava garīgā pamata atjaunošana
Gadu pēc ķīmijterapijas kursa beigām es fiziski sāku justies labāk. Es biju atsākusi mācības koledžā un plānoju turpmāko dzīvi. Taču notrulinošās garīgās sāpes un nejūtīgums, ko biju izjutusi savas misijas un ķīmijterapijas laikā, bija izvērties par vispārēju vienaldzību pret Debesu Tēvu un Jēzu Kristu.
Es cīnījos ar izjūtām par to, kam man bija nācies iet cauri, un jutos tā, it kā Viņi būtu mani pametuši brīdī, kad man bija visgrūtāk.
Taču Debesu Tēvs zināja, kāds ceļš man ir jāiet, lai es varētu tikt dziedināta.
Man šķita, ka es ķepurojos caur savas kādreiz tik stiprās ticības un dinamiskās personības gruvešiem un paliekām. Es jutos emocionāli atrauta pati no sevis. Mana sirds pakāpeniski atmaiga pret Tā Kunga centieniem mani uzrunāt, tomēr savas vienaldzības dēļ pret evaņģēliju es garīgajā ziņā jutos vainīga, trauksmes pārņemta un necienīga.
Pēc dažu mēnešu ilgušām pārdomām par savu garīgo veselību, es jutos mudināta veikt savā dzīvē nelielas garīgās pārmaiņas. Kaut arī kādu laiku biju ignorējusi savas sāpes, es vēlējos tikt pāri dvēseles ievainojumam, kas bija radies manis pieredzēto grūtību dēļ.
Drīz vien es sāku saredzēt savā dzīvē Debesu Tēva roku. Nezinot par garīgo nejūtīgumu, ko es izjutu, draugi un tuvinieki sāka runāt ar mani par dziedināšanas tēmu. Viens no viņiem pat dalījās ar mani Eleinas S. Māršalas svētbrīža uzrunā.
Es to negribīgi izlasīju.
Būdama medmāsa, Eleina vilka paralēles starp fizisko dziedināšanu un garīgo dziedināšanu, sakot: „Dziedināšana nav ārstēšana. Ārstēšana notiek sterili, ātri un pilnīgi — bieži vien ar anestēziju. … Dziedināšana … bieži vien ir atveseļošanās un izaugsmes process visa mūža garumā, par spīti vai var būt pat pateicoties ilgstošiem fiziskiem, emocionāliem vai garīgiem triecieniem. Tā prasa laiku.”
Manuprāt, tā nebija nejaušība, ka manā gadījumā vēža ārstēšanai bija nepieciešami seši ķīmijterapijas mēneši. Ķīmijterapija atstāj radikālas, dramatiskas un smagas sekas. Interesanti, ka, mācoties ļaut savam ķermenim dziedināties fiziski, es mācījos par garīgās dziedināšanas svarīgāko principu — to, kā smelties spēku no Jēzus Kristus labvēlības un dot sev laiku un atelpu, lai dziedinātu savas attiecības ar Viņu un Debesu Tēvu.
Glābēja labvēlības saņemšana
Labvēlība ir dievišķa palīdzība, iespēju dodošs, stiprinošs spēks un garīga dziedināšana. Tā ir dāvana no mūsu Debesu tēva, „kas mums tiek dota caur Tā Kunga Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu”.
Mans iemīļotākais piemērs tam, kā cilvēks piekļūst Jēzus Kristus dziedinošajam spēkam caur Viņa īstenoto Izpirkšanu, ir Alma, jaunākais. Trīs dienas atradies komā, mokoties ar „nolādētas dvēseles sāpēm”, viņš atcerējās sava tēva mācības par Jēzu Kristu (skat. Almas 36:16–17). Vispirms viņš vēlējās palīdzību un pēc tam vērsās pie Kristus, kas mainīja viņa uzņemto virzienu un ļāva viņam tikt garīgi dziedinātam (skat. Almas 36:18–22).
Pirmais solis, ko es spēru garīgās dziedināšanas virzienā, bija centieni atgūt vēlmi pēc saiknes ar Dievu. Alma mācīja man, kā to uzsākt, sakot: „Izmanto[jiet] kaut kripatiņu ticības, jā, pat ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt, ļaujiet šai vēlmei darboties jūsos, līdz kamēr jūs noticēsit tik daudz, ka varēsit atbrīvot vietu kaut daļai no maniem vārdiem.” (Almas 32:27.)
Es pati, spriežot pēc savas personīgās pieredzes, liecinu, ka šī mācība ir patiesa.
Mēs varam attīstīt vēlmi, iedēstīt sēklu (Dieva vārdu) un kopt šo sēklu, līdz tā kļūst par kaut ko īstenu un konkrētu. Galu galā augļi, ko dāvā mūsu ticība Jēzum Kristum, ienākas tad, kad mēs sākam saredzēt izmaiņas savā rīcībā, savos viedokļos, savos uzskatos, savā sirdī, savā prātā un pēc tam — arī savā dvēselē. Tādējādi mūsu pamats tiek celts, balstoties uz Viņu (skat. Helamana 5:12).
Līdzīgi Almas pieredzei, arī mana vēlme atkal sajust Garu un evaņģēlija dāvāto prieku ļāva man mainīt uzņemto virzienu, vedot mani cauri dziedināšanas procesam. Kopš tā laika Glābējs ir palīdzējis man samierināties ar savām kādreizējām izjūtām, mācoties atbrīvoties no sava aizvainojuma pret Dievu, Glābēju un savām personīgajām vājībām.
Pateicoties Viņam, tā daļa no manas būtības, ko es savu pārbaudījumu miglā biju šķietami zaudējusi, piemēram, mana personība, manas vēlmes un mana mīlestība pret evaņģēliju, ir atgriezusies, un es jūtos vesela, atguvusies un atjaunota.
Stiprāks pamats
Sāpes un grūtības mainīja mani, taču, radusi dziedināšanu Jēzū Kristū, es patiešām atjaunoju savu ticības pamatu, balstoties uz Viņu. Laika gaitā pieredzot dziedināšanu, es redzu, ka, pateicoties Jēzum Kristum, es varu mācīties priecāties, par spīti savām grūtībām. Tagad es saprotu, ka vissvarīgākais pārbaudījumu pārvarēšanā ir nevis tas, kas mūs ir sagrāvis, vai mūsu izjustās sāpes, bet gan tas, kas notiek, kad ar Glābēja labvēlību mēs pieredzam dziedināšanu un atjaunošanos.
Elders Patriks Kīrons no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja: „Dārgie draugi, … kam ir nācies pieredzēt dzīves netaisnības, jums var pavērties jauns sākums un jauns dzīves posms. Ģetzemanē un Golgātā Jēzus „uzņēmās … visas sāpes un mokošās ciešanas, ko mēs ar jums jebkad esam piedzīvojuši” [Rasels M. Nelsons, „Baznīcas pareizais nosaukums” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2018. g. nov., 88. lpp.], un Viņš to visu pārvarēja!”
Tāpēc, uzrunājot tos, kuri jūtas sagrauti, es lūdzu jūs būt drosmīgiem, turēties un paļauties uz To Kungu un Viņa dziedinošo spēku. Ja jūs būsiet pacietīgi un izrādīsiet kaut visniecīgāko vēlmi, Viņa labvēlība ar laiku var jūs pārveidot, atjaunot jūsu pamatus un palīdzēt jums atkal justies veseliem.
Tā ir dāvana, ko Viņš piedāvā katram no mums.
Autore dzīvo Ziemeļkarolīnas štatā, ASV.