14. nodaļa
Nodošanās kalpošanai citiem
„Lai evaņģēlija patiesā nozīme ieplūst mūsu sirdīs un mēs varētu saprast, ka dzīve, ko mums devis Dievs, mūsu Tēvs, ir paredzēta tam, lai mēs kalpotu citiem.”
No Gordona B. Hinklija dzīves
Elders Gordons B. Hinklijs, kalpojot pilnlaika misijā Anglijā, pirmajās nedēļās piedzīvoja grūtības. Kad viņš ieradās Anglijā, viņš saslima, un, mēģinot sludināt evaņģēliju, viņš atkal un atkal tika atraidīts. Šajā grūtajā laikā viņš tika svētīts ar „izšķirošā lēmuma dienu” — pieredzi, kas ietekmēja viņa kalpošanu visu viņa atlikušo mūžu.
„Es zaudēju drosmi,” viņš atceras. „Es aizrakstīju vēstuli savam dārgajam tēvam un teicu, ka, manuprāt, es izniekoju savu laiku un viņa naudu. Viņš bija mans tēvs un mana staba prezidents — gudrs un Gara iedvesmots vīrs. Viņš man atrakstīja ļoti īsu vēstuli, kurā teica: „Dārgais Gordon, esmu saņēmis tavu vēstuli. Man ir tikai viens ieteikums: aizmirsti par sevi un dodies strādāt.” Tajā pašā rītā es ar savu pārinieku mūsu Svēto Rakstu nodarbībā biju izlasījis šos Tā Kunga vārdus: „Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” (Marka 8:35).
„Šie Skolotāja vārdi, kuriem sekoja tēva vēstule ar viņa doto padomu — aizmirst sevi un doties strādāt, dziļi iespiedās manā dvēselē. Ar tēva vēstuli rokās es devos uz mūsu guļamistabu, kas atradās Vodemroudas ielā 15, nometos ceļos un devu Tam Kungam svinīgu solījumu. Es apsolīju, ka centīšos aizmirst sevi un nodoties kalpošanai Viņam.
Tā 1933. gada jūlija diena kļuva par manu izšķirošā lēmuma dienu. Manā dzīvē atspīdēja jauna gaisma un sirdī ieplūda jauns prieks.”1
Šī gaisma vienmēr palika Gordona B. Hinklija dzīvē. Kopš tās dienas viņš veltīja sevi Tam Kungam, kalpojot citiem. Prezidenta Hinklija bērēs prezidents Henrijs B. Airings uzskaitīja dažus no viņa paveiktajiem darbiem: tempļu celtniecība visā pasaulē, nelielu tempļu celšana tempļa darba paātrināšanai, Mūžizglītības fonda nodibināšana un Konferenču centra uzcelšana. Pēc tam viņš teica:
„Viņa personīgais mantojums ir daudz pārāks par šo īso sarakstu un daudz pārāks par manām spējām to pastāstīt. Taču viņa sasniegumiem ir vismaz viena kopīga iezīme. Tie vienmēr svētīja cilvēku dzīves ar iespēju. Viņš vienmēr domāja par tiem, kuriem ir vismazāk iespēju — par vienkāršajiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības tikt galā ar ikdienas dzīves problēmām un pārbaudījumiem, kas rodas, dzīvojot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Vairākkārt, kad nācu klajā ar kādu ieteikumu, viņš piebakstīja man pie krūtīm un pavaicāja: „Hel, vai tu neaizmirsi kādu, kuram ir grūtības?”2
„Es vēlos būt modrs un aktīvs.” Es vēlos nodzīvot katru dienu apņēmīgi un jēgpilni. Es vēlos katru dzīves stundu sniegt iedrošinājumu, svētīt tos, kuru nastas ir smagas, stiprināt viņu ticību un liecību.”3
„Ja no mums tiek prasīts sekot Skolotājam, vai mums nebūtu jācenšas kalpot tā, kā savas dzīves laikā kalpoja Viņš?”
Gordona B. Hinklija mācības
1
Dzīve ir dāvana no Dieva un tā ir jāizmanto, lai kalpotu citiem.
Pasaulē ir … tik daudz nabadzības un acīmredzamas vajadzības, tik daudz nemiera un ļaunuma, zemiskuma un izvirtības, šķiršanos un iznīcinātu ģimeņu, vientuļu cilvēku, kuru dzīves ir pelēkas un bezcerīgas, un tik daudz ciešanu.
Tāpēc es jums vēlos kaut ko lūgt. Es jums lūdzu, lai, cenšoties iegūt laicīgo labklājību, jūs arī censtos pasauli padarīt mazliet labāku.4
Lai tā kļūtu labāka, mīlestībai ir jāmaina cilvēku sirdis. Tas varēs notikt tad, ja mēs paskatīsimies sev visapkārt un mīlēsim Dievu un līdzcilvēkus, un to darīsim no visas sirds, dvēseles un prāta.
Tas Kungs mūsdienu atklāsmē ir paziņojis: „Ja jūsu acs būs vērsta vienīgi uz Manu godību, viss jūsu ķermenis tiks piepildīts ar gaismu, un tur nebūs tumsības jūsos.” (M&D 88:67.)
Ja mēs uz Dievu raudzīsimies ar mīlestību un pateicību, ja mēs Viņam kalposim un vērsīsim uzmanību vienīgi uz Viņa godību, mūsos zudīs grēka, savtības un lepnības tumsība. Mūsos radīsies arvien lielāka mīlestība pret mūsu Mūžīgo Tēvu un Viņa Mīļoto Dēlu, mūsu Glābēju un Pestītāju. Mums radīsies lielāka izpratne par kalpošanu līdzcilvēkiem, mēs mazāk domāsim par sevi un vairāk domāsim par palīdzības sniegšanu citiem.
Šis mīlestības princips ir Jēzus Kristus evaņģēlija būtība.5
Ja no mums tiek prasīts sekot Skolotājam, vai mums nebūtu jācenšas kalpot tā, kā savas dzīves laikā kalpoja Viņš? Neviens no mums nevar apgalvot, ka viņa dzīve pieder vienīgi viņam pašam. Dzīve ir dāvana no Dieva. Mēs nenākam pasaulē pēc sava prāta. Mēs to nepametam pēc savas gribas. Mūsu dienas nav mūsu pašu skaitītas, tās ir Dieva skaitītas.
Tik daudzi no mums dzīvo tā, it kā viņu dzīve piederētu vienīgi viņiem pašiem. Ja vēlamies, mēs to varam izniekot. Bet tā kļūs par nodevību dižai un svētai uzticībai. Skolotājs pilnīgi skaidri pateica: „Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” (Marka 8:35.)6
Mani mīļie brāļi un māsas, šis ir liels pārbaudījums. Mums visapkārt ir iespējas. Dievs vēlas, lai mēs darītu Viņa darbu un to darītu ar enerģiju un prieku. Šis darbs, kā Viņš paskaidroja, nozīmē — „palīdzēt vājajiem, pacelt gurdenās rokas un stiprināt nespēcīgos ceļus” (M&D 81:5.)
Tas nozīmē — kalpot tiem, kuriem ir grūtības. Tas nozīmē — mierināt tos, kuri ir zaudējuši tuvinieku. Tas nozīmē — pieskatīt bāreņus un atraitnes viņu bēdās. Tas nozīmē — pabarot izsalkušos, apģērbt kailos un sniegt pajumti tiem, kuriem nav jumts virs galvas. Tas nozīmē — darīt to, ko darīja Skolotājs, kurš „gāja apkārt, labu darīdams”. (Apustuļu darbi 10:38.)7
Tas, ko es šodien jums vēlos pavēstīt, … ir, lai jūs, plānojot savu dzīvi, apņemtos veltīt daļu sava laika tiem, kuri ir nelaimē un trūkumā, nedomājot par atlīdzību. Lai arī kādas būtu jūsu prasmes, tās ir nepieciešamas. Jūsu palīdzīgās rokas sniegs atbalstu kādam, kurš ir iestidzis nelaimē. Jūsu apņēmīgie vārdi iedrošinās kādu, kurš citādi būtu vienkārši padevies. Jūsu prasmes apbrīnojamā un brīnišķīgā veidā var mainīt to cilvēku dzīves, kuri ir nonākuši grūtībās. Kad tad, ja ne tagad? Kurš cits, ja ne jūs?8
Lai evaņģēlija patiesā nozīme ieplūst mūsu sirdīs un mēs varētu saprast, ka mūsu dzīves, ko mums devis Dievs, mūsu Tēvs, ir paredzētas, lai mēs kalpotu citiem.
Ja mēs šādi kalposim, mūsu dzīves būs pilnas prieka un laimes. Vēl svarīgāk, tās tiks iesvētītas mūsu Kungam un Glābējam, Jēzum Kristum, un to cilvēku svētībai, kuru dzīvēm mēs pieskarsimies.9
2
Kalpošana ir labākās zāles pret sevis žēlošanu, savtīgumu, izmisumu un vientulību.
Es atceros, ka apmeklēju kādu koledžas pilsētiņu, kur dzirdēju tik ierasto un ikdienišķo jauniešu sūdzēšanos. Viņi sūdzējās par mājvietām, ēdienu un spiedienu skolā tā, it kā skola būtu drīzāk slogs, nekā iespēja iegūt zināšanas par pasauli. …
Es šiem jauniešiem teicu: ja spiediens skolā ir tik liels, ka viņiem nākas sūdzēties par mājvietu un ēdienu, tad es varu ieteikt risinājumu viņu problēmām. Es viņiem ieteicu pāris stundas nolikt malā savas mācību grāmatas, iziet no istabām un apciemot kādu, kurš ir vecs un vientuļš, slims un bezcerīgs. Lielākoties, es esmu novērojis, ka mēs sūdzamies par dzīvi tad, kad domājam vienīgi par sevi.
Es mēdzu apmeklēt kādu apavu remontdarbnīcu, kurā pie sienas daudzus gadus bija pielikta kāda zīme. Uz tās bija rakstīts: „Es sūdzējos, jo man nebija kurpju, līdz es ieraudzīju cilvēku, kuram nebija kāju.” Visiedarbīgākās zāles pret sevis žēlošanas slimību — nodošanās kalpošanai citiem.10
Es ticu, ka lielākajai daļai no mums labākās zāles pret vientulību ir darbs un kalpošana citiem. Nav tā, ka es neņemu vērā jūsu problēmas, bet es nevilcināšos sacīt, ka ir daudzi citi, kuru problēmas ir daudz nopietnākas, nekā jūsējās. Kalpojiet viņiem, palīdziet viņiem, iedrošiniet viņus. Ir tik daudz zēnu un meiteņu, kuriem skolā neveicas, tāpēc ka viņiem pietrūkst personīgās uzmanības un iedrošinājuma. Ir tik daudz vecu cilvēku, kuri dzīvo bēdās, vientulībā un bailēs, kuriem vienkārša saruna sniegtu cerību un prieku. …
Ir tik daudz ievainoto, kuriem ir nepieciešams, lai labais samarietis apkoptu viņu rētas un palīdzētu viņu ceļā. Neliels laipnības žests var sniegt lielu svētību kādam, kurš ir nelaimē, un siltas sajūtas tam, kurš pret viņu ir draudzīgi izturējies.11
Pasaulē ir tik daudzi, kuru nastas jūs varat atvieglot. Mums visapkārt ir bezpajumtnieki, izsalkušie un nabadzīgie. Vecie ļaudis, kuri pansionātos ir vieni paši. Bērni ar īpašām vajadzībām, jaunieši, kuri ir atkarīgi no narkotikām, slimie un gultai piesaistītie, kuri alkst pēc laipniem vārdiem. Kurš to darīs, ja ne jūs?
Labākā — man zināmā — pretinde raizēm ir darbs. Labākās zāles pret izmisumu ir kalpošana. Labākais līdzeklis pret nogurumu ir palīdzības sniegšana kādam, kura nogurums ir vēl lielāks.12
Kāpēc misionāri ir laimīgi? Tāpēc, ka viņi nododas kalpošanai citiem.
Kāpēc tie, kuri strādā templī, ir laimīgi? Tāpēc, ka viņu mīlestības darbs ir patiesā harmonijā ar dižo, aizstājošo darbu, ko Glābējs paveica cilvēces labā. Viņi neprasa un nesagaida pateicību par to, ko viņi dara. Lielākoties, viņi nezina neko vairāk, kā tikai tā cilvēka vārdu, kura labā viņi strādā.13
Dodiet vaļu cēlajām vēlmēm, kas atrodas jūsu sirdīs, lai jūs varētu sniegt mierinājumu, atbalstīt un stiprināt citus. To darot, postošā savtīguma indes ietekme jūs pametīs un to aizstās siltas un brīnišķīgas sajūtas, ko nevar iegūt nekādā citādākā veidā.14
„Pasaulē ir tik daudzi, kuru nastas jūs varat atvieglot.”
3
Kad mēs palīdzam citiem, mēs atrodam savu patieso es.
Pirms daudziem gadiem, kādā svētdienas rītā, es atrados staba prezidenta mājās — nelielā pilsētā Aidaho. Pirms rīta lūgšanas ģimene kopā izlasīja dažus Svēto Rakstu pantus. Starp tiem bija Jēzus vārdi, kas pierakstīti Jāņa 12:24: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.”
Nav šaubu, ka Skolotājs atsaucās uz savu gaidāmo nāvi, paziņojot: ja vien viņš nemirs, viņa dzīves misija, lielākoties, būs veltīga. Bet šajos vārdos es saskatu vēl kādu jēgu. Man liekas, ka Tas Kungs mums katram teica: ja vien mēs nenodosimies kalpošanai citiem, mūsu dzīves, lielākoties, būs nodzīvotas bez īstas jēgas, jo viņš turpināja, sakot: „Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa 12:25.) Jeb, kā rakstīts Lūkas evaņģēlijā: „Kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to paturēs.” (Lūkas 17:33.) Citiem vārdiem, tas, kurš dzīvo vienīgi sev, izkaltīs un ies bojā, kamēr tas, kurš aizmirst par sevi, nododoties kalpošanā citiem, augs un uzplauks šajā dzīvē un mūžībā.
Torīt, staba konferencē, prezidents, pie kura es biju apmeties, tika atbrīvots no aicinājuma pēc trīspadsmit uzticīgas kalpošanas gadiem. Daudzi viņam izrādīja lielu mīlestību un pateicību, taču nevis viņa bagātības un statusa dēļ uzņēmējdarbības aprindās, bet lieliskās kalpošanas dēļ, kam viņš bija nesavtīgi nodevies. Nedomājot par sevi, viņš bija nobraucis desmitiem tūkstošu kilometru dažādos laikapstākļos. Viņš burtiskā nozīmē bija veltījis tūkstošiem stundu, lai palīdzētu citiem. Viņš bija atstājis novārtā savus personīgos darījumus, lai sniegtu atbalstu tiem, kuriem bija nepieciešama viņa palīdzība. Un, to darot, viņš jutās dzīvs un kļuva ievērojams to cilvēku acīs, kuriem viņš bija kalpojis.15
Pirms daudziem gadiem es izlasīju stāstu par kādu jaunu sievieti, kura devās uz laukiem, lai strādātu par skolotāju. Viņas klases skolēnu vidū bija kāda meitene, kura jau iepriekš bija bijusi nesekmīga un turpināja tāda būt. Šī skolniece nemācēja lasīt. Viņa nāca no trūcīgas ģimenes, kurai nepietika līdzekļu, lai viņu aizvestu uz lielpilsētu, kur viņai varētu veikt pārbaudes, lai noteiktu, vai viņas problēmu var ārstēt. Jūtot, ka meitenei varētu būt redzes problēmas, jaunā skolotāja par saviem līdzekļiem nokārtoja, ka skolniecei tiks pārbaudīta redze. Atklājās, ka viņas redzes problēmu var labot ar brillēm. Drīz vien skolniecei pavērās jauna pasaule. Pirmo reizi mūžā viņa skaidri varēja saskatīt vārdus, kas atradās viņas priekšā. Šīs lauku skolotājas alga bija niecīga, taču no tā mazumiņa, kas viņai bija, viņa veica ieguldījumu, kas pilnībā mainīja nesekmīgas skolnieces dzīvi, un, to darot, viņa atklāja jaunu dimensiju pati savā dzīvē.16
Ja jūs tā kalposiet, arī jūsu dzīvē parādīsies jauna dimensija. Jūs iegūsiet jaunus un veiksmīgus sakarus. Jūs iegūsiet draudzību un labas attiecības ar citiem cilvēkiem. Jūs iegūsiet lielākas zināšanas, izpratni, gudrību un spēku kalpot.17
Es liecina, ka, palīdzot citiem, jūs atradīsiet savu patieso es un ārkārtīgi svētīsiet pasauli, kurā jūs dzīvojat.18
4
Baznīca sniedz daudz nesavtīgas kalpošanas iespēju.
Brāļi un māsas, jūs nekad nebūsiet laimīgi, ja dzīvosiet, domājot vienīgi par sevi. Nododieties labākajam aicinājumam pasaulē — Tā Kunga aicinājumam. Nododieties darbam kvorumos, palīgorganizācijās, tempļa darbam, labklājības pakalpojumu darbam un misionāru darbam. Svētot citu cilvēku dzīves, jūs svētīsiet paši savējo.19
Visā pasaulē nav tāda darba, kas spētu sagādāt cilvēkam lielāku laimi. Šī laime ir īpaša. Tā nāk no kalpošanas citiem. Tā ir īsta, unikāla un brīnišķīga.20
„Kalpojot jūsu dzīvē parādīsies jauna dimensija.”
Ļaujiet, lai Baznīca ir jūsu labākais draugs un sabiedrotais. Kalpojiet visur, kur tiekat aicināti kalpot. Dariet to, ko jums lūdz. Katrs aicinājums, kas jums būs, liks jūsu spējām pieaugt. Es esmu kalpojis daudzos aicinājumos šajā lieliskajā organizācijā. Katrs kalpošanas darbs ir devis kādu atlīdzību.
Tas … prasīs nesavtīgu nodošanos, nelokāmu uzticību un ticību. Pirms jūsu dzīves būs galā, jūs būsiet kalpojuši daudzos aicinājumos. Daži no tiem šķitīs nelieli, taču šajā Baznīcā nav nelielu vai nenozīmīgu aicinājumu. Katrs aicinājums ir svarīgs. Katrs ir nepieciešams, lai šis darbs virzītos uz priekšu. Nekad nenonieciniet Baznīcas pienākumus. …
Atvēliet Baznīcai vietu savā dzīvē. Ļaujiet, lai jūsu zināšanas par tās doktrīnu aug. Ļaujiet, lai jūsu izpratne par tās organizēšanu padziļinās. Ļaujiet, lai jūsu mīlestība pret tās mūžīgajām patiesībām kļūst arvien stiprāka.
Baznīca var lūgt jums ziedoties. Tā var jums prasīt, lai atdodat no sevis to labāko. Par šo darbu jūs nesaņemsiet atalgojumu, jo jūs atklāsiet, ka tas ir ieguldījums, no kura jūs saņemsiet dividendes tik ilgi, kamēr vien dzīvosiet. Baznīca ir liels mūžīgās patiesības avots. Pieņemiet to un cieši turieties pie tā.21
Vai jūs gribat būt laimīgi? Aizmirstiet par sevi un nododieties šim lieliskajam Dieva darbam. Veltiet visus pūliņus tam, lai palīdzētu līdzcilvēkiem. Attīstiet savās sirdīs piedošanas garu un piedodiet tiem, kuri jūs ir aizvainojuši. Raugieties uz To Kungu un dzīvojiet, un strādājiet, lai atbalstītu un kalpotu Viņa dēliem un meitām. Ja jūs to darīsiet, tad jūs iepazīsiet laimi, kādu nepazināt pirms tam. Man nav svarīgi, cik veci vai jauni jūs esat. Jūs varat atbalstīt cilvēkus un palīdzēt viņiem. Dievs zina, ka šajā pasaulē ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Ak, cik ļoti, ļoti daudz! Brāļi un māsas, ļausim šai lipīgajai, savtīgajai attieksmei izzust no mūsu dzīvēm un kalposim vēl vairāk un labāk. … Esiet stipri, pilnveidojieties, sniedziet atbalstu tiem, kuru ceļi ir ļodzīgi un kuru rokas ir gurdenas. Dzīvojiet saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Aizmirstiet par sevi.22
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Prezidents Hinklijs mācīja, ka dzīve ir dāvana no Dieva, lai to izmantotu kalpošanai līdzcilvēkiem (skat. 1. sadaļu). Kā mēs varam padarīt kalpošanu par mūsu dzīvesveidu? Ko, jūsuprāt, nozīmē — kalpot ar aci vērstu tikai uz Dieva godību? Kā jūs ir svētījusi kāda cita cilvēka kalpošana?
-
Kā kalpošana var mums palīdzēt pārvarēt sevis žēlošanu, savtīgumu un vientulību? (Skat. 2. sadaļu.) Vai kalpošana jums ir palīdzējusi justies laimīgiem? Lasot prezidenta Hinklija aprakstu par cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, padomājiet, ko jūs varētu darīt savas ģimenes labā, lai viņiem kalpotu.
-
Kāpēc, nododoties kalpošanai citiem, mēs varam atrast savu „patieso es”? (Skat. 3. sadaļu.) Ko mēs varam mācīties no stāstiem, kas minēti 3. sadaļā?
-
Prezidents Hinklijs deva padomu: „nodoties labākajam aicinājumam pasaulē — Tā Kunga aicinājumam” (4. sadaļa). Kādas svētības kalpošana Baznīcā ir nesusi jūsu dzīvēs?
Saistītās rakstvietas
Mateja 20:25–28; 25:34–40; Jāņa 13:35; Mosijas 2:16–18; 18:8–9; M&D 64:33
Ieteikums studēšanai
„Studējot pievērsiet uzmanību idejām, kas nāk jūsu prātā, un sajūtām, kas nāk jūsu sirdī” (Sludini Manu evaņģēliju [2005. g.], 18. lpp.). Apsveriet iespēju — pierakstīt gūtos iespaidus, pat ja tie šķietami nav saistīti ar vārdiem, ko lasāt. Šie iespaidi var būt tieši tas, ko Tas Kungs vēlas jums atklāt.