„Dievišķās identitātes iespaids uz piederības izjūtas veidošanos un pilnveidošanos”, Liahona, 2023. gada marts.
Dievišķās identitātes iespaids uz piederības izjūtas veidošanos un pilnveidošanos
Izvirzot savas attiecības ar Dievu un māceklību Jēzum Kristum par prioritāti, mēs gūsim prieku no savas dievišķās identitātes, iemantosim nezūdošu piederības izjūtu un beigu beigās īstenosim savu dievišķo potenciālu.
Amerikas Psihologu asociācija piederības izjūtu definē kā „sajūtu, ka cilvēks tiek noteiktas grupas pieņemts un atzinīgi novērtēts”1.
Diemžēl ne visi no mums izjūt piederību un reizēm cenšas pielāgoties, mainot savu izturēšanos tā, lai tiktu pieņemti. „Mēs visi gribam iederēties,” skaidro britu psihiatre Džoanna Kanona. „Lai to panāktu, mēs bieži rādām citiem nedaudz atšķirīgas versijas par to, kas mēs esam, atkarībā no vides un sabiedrības, kurā atrodamies. Mums var būt daudz šādu savas personības „izdevumu” — darbam, mājas dzīvei vai pat tiešsaistei.”2
Būtu svarīgi atzīmēt, ka starp iederēšanos un piederību pastāv atšķirība. Amerikāņu pētniece un rakstniece Brenē Brauna ir novērojusi: „Iederēšanās un piederība nav viens un tas pats. Patiesībā iederēšanās ir viens no lielākajiem šķēršļiem piederības izjušanā. Iederēšanās nozīmē, izvērtējot konkrēto situāciju, kļūt tādiem, kādiem jums ir jābūt, lai jūs pieņemtu. Savukārt piederība neprasa, lai mēs mainītu to, kādi esam; tā prasa, lai mēs būtu tādi, kādi esam.”3
Apziņai par mūsu dievišķo identitāti ir izšķiroša loma jēgpilnas piederības izjušanā; pretējā gadījumā mēs veltīsim savu laiku un pūliņus, pielāgojoties tam, lai tiktu pieņemti vidē, kas neatbilst mūsu mūžīgajai iedabai un kur tā netiek godāta. Turklāt tas, kādai cilvēku grupai mēs izvēlamies būt piederīgi, var vedināt mūs mainīt savas vērtības un uzvedību, piemērojoties attiecīgās grupas normām un standartiem. Ar laiku tas, kam mēs izvēlamies būt piederīgi, iespaido to, kādi mēs kļūstam.
Īsumā sakot, savas dievišķās identitātes pieņemšana iespaido to, kam mēs vēlamies būt piederīgi, un mūsu izvēlētā piederības vide vedina pie tā, kādi mēs galu galā kļūstam.
Dievišķā identitāte
Pirmslaicīgajā dzīvē mēs visi dzīvojām kopā ar Dievu (skat. Mācības un Derību 93:29; 138:55–56). Mēs tikām radīti pēc Viņa tēla — vīrieša un sievietes tēla (skat. 1. Mozus 1:27). Viņš sagatavoja mums ieceri, lai mēs kļūtu tādi, kā Viņš (skat. Mācības un Derību 132:19–20, 23–24). Viņa laimes iecere paredzēja, ka mēs nonāksim uz Zemes, lai iegūtu fizisko ķermeni, gūtu zināšanas un beigu beigās atgrieztos savās debesu mājās, lai dzīvotu kopā ar Viņu, baudot mūžīgo prieku (skat. 2. Nefija 2., 9. nod.; Ābrahāma 3:26). Dievs ir atklājis: „Šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.” (Mozus 1:39.) Apbrīnojamā kārtā, mēs esam Viņa darbs un godība! Un tas kaut ko liecina par mūsu milzīgo nozīmi un vērtību Viņa acīs.
Ņemot vērā, ka uz zemes dzīvo miljardiem cilvēku, dažiem var būt grūti pieņemt to, ka Dievs domā par katru no mums individuāli. Es liecinu, ka Viņš pazīst katru no mums un zina arī to, ko mēs darām, kur mēs atrodamies, un pat mūsu „sirds domas un vēlmes” (Almas 18:32). Dievs mūs ir ne vien „uzskaitījis” (skat. Mozus 1:35), bet arī izjūt pret mums pilnīgu mīlestību (skat. 1. Nefija 11:17).
Pateicoties Savai pilnīgajai mīlestībai pret mums, Debesu Tēvs vēlas dalīties ar mums visā, kas Viņam ir (skat. Mācības un Derību 84:38). Galu galā mēs taču esam Viņa meitas un dēli. Viņš vēlas, lai mēs kļūti tādi, kā Viņš, darītu to pašu, ko dara Viņš, un pieredzētu to prieku, ko bauda Viņš. Atdarot savu sirdi un prātu šai patiesībai, „pats Gars apliecina mūsu garam, ka [mēs] esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki — Dieva mantinieki” (Romiešiem 8:16–17).
Laicīgās atšķirības
Pirmslaicīgajā dzīvē mēs staigājām kopā ar Dievu, dzirdējām Viņa balsi un jutām Viņa mīlestību. Kopš tā laika, nākot laicīgajā pasaulē, mēs esam izgājuši cauri aizmirstības priekškaram. Mums vairs nav pilnīgu atmiņu par savu iepriekšējo dzīvi. Šīs laicīgās vides apstākļu iespaidā mums ir grūtāk atpazīt savu dievišķo dabu un sajust piederību, ko mēs baudījām savās debesu mājās.
Piemēram, pārspīlēta pievēršanās mūsu ģenētiskajām atšķirībām un atšķirīgajiem dzīves apstākļiem var kļūt par šķērsli mūsu saiknei ar Dievu. Pretinieks mēģina izmantot šīs atšķirības, lai novērstu uzmanību no mūsu kopējās dievišķās izcelsmes. Mums tiek piedēvētas noteiktas kategorijas, un dažkārt mēs pat tās piedēvējam sev paši. Identificēšanās ar citiem, pamatojoties uz laicīgajām raksturiezīmēm, savā būtībā nav nekas nepareizs; patiesībā daudzi no mums gūst prieku un saņem atbalstu no sadraudzības ar tiem, kam ir līdzīgas īpašības un pieredze. Tomēr, aizmirstot par savu — Dieva bērnu — pamatidentitāti, mēs varam sākt baidīties, neuzticēties cits citam vai justies pārāki par tiem, kuri no mums kaut kādā ziņā atšķiras. Šāda attieksme noved pie šķelšanās, diskriminācijas un pat iznīcības (skat. Mozus 7:32–33, 36).
Ja mēs atceramies par savu dievišķo mantojumu, mūsu dažādība izdaiļo un bagātina mūsu dzīvi. Mēs raugāmies uz sevi kā uz brāļiem un māsām, par spīti savstarpējām atšķirībām. Mēs sākam cienīt cits citu un cits no cita mācīties. Mēs cenšamies nodrošināt atbalstošu vidi, kurā citi jūtas piederīgi — it sevišķi tad, ja viņu raksturiezīmes un pieredze atšķiras no mūsējās. Mēs jūtamies pateicīgi Dievam par Viņa radītā daudzveidību.4
Kaut gan ģenētiskā izcelsme un apkārtējā vide ietekmē mūsu laicīgo pieredzi, tā nenosaka to, kas mēs esam. Mēs esam Dieva bērni ar potenciālu — kļūt tādiem, kā Viņš.
Piederība caur Jēzu Kristu
Zinot, ka laicīgajā dzīvē mēs saskarsimies ar ievērojamiem izaicinājumiem, Dievs sagatavoja un sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu, lai palīdzētu mums pārvarēt šos šķēršļus. Kristus piedāvā mums Savu palīdzību, lai atjaunotu tuvās attiecības, kas valdīja starp mums un Dievu pirmslaicīgajā dzīvē. Kristus paskaidroja: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6; skat. arī Jāņa 3:16–17.)
Kristus vienmēr vēlas mums palīdzēt. Mēs piederam Viņam (skat. 1. korintiešiem 6:20), un Viņš ilgojas, lai mēs nāktu pie Viņa. Glābējs Saviem paša vārdiem apsola: „Nāc pie Manis ar patiesu sirdi, un Es pieņemšu tevi.” (3. Nefija 12:24.)
Kā tad mēs varam nākt pie Kristus ar patiesu sirdi?
Pirmkārt, mēs pieņemam Viņu kā savu Glābēju un Pestītāju. Mēs atzīstam Dieva diženumu, savu zudušo un kritušo stāvokli un savu absolūto atkarību no Jēzus Kristus īstenotās glābšanas. Mēs vēlamies, lai mūs pazītu pēc Viņa vārda (skat. Mosijas 5:7–8), un mēs gribam būt Viņa mācekļi „visās mūsu atlikušajās dienās” (Mosijas 5:5).
Otrkārt, mēs nākam pie Kristus ar patiesu sirdi, stājoties svētajās derībās ar Dievu un ievērojot tās (skat. Jesajas 55:3). Šīs derības tiek slēgtas caur Jēzus Kristus evaņģēlija glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstiem, kas tiek veikti ar priesterības pilnvarām.
Stāšanās derībās un to ievērošana ne vien piesaista mūs Dievam un Viņa Dēlam, bet arī sasaista mūs citu ar citu. Pirms dažiem gadiem es kopā ar ģimeni viesojos Kostarikā, kur apmeklēju Svētā Vakarēdiena sanāksmi vietējā Baznīcas draudzē. Kad tur ienācām, mūs sirsnīgi sagaidīja vairāki Baznīcas locekļi. Sanāksmes laikā mēs kopā ar nelielo draudzi dziedājām Svētā Vakarēdiena dziesmu. Mēs raudzījāmies, kā priesteri sagatavo Svēto Vakarēdienu, un pēcāk klausījāmies, kā viņi atkārto Svētā Vakarēdiena lūgšanas. Kad mums tika pasniegta maize un ūdens, mani pārpildīja Dieva mīlestība pret katru no šiem saviem biedriem — derību ievērotājiem. Kaut arī pirms šīs sanāksmes es nebiju saticis nevienu no viņiem, es jutu savstarpēju vienotību un radniecību, jo mēs visi bijām devuši tos pašus solījumus Dievam un centāmies tos ievērot.
Kad mēs stājamies svētajās derībās ar Dievu un cenšamies tās ievērot, mēs sākam sajust piederības izjūtu, kas ir dziļāka par to, ko var izjust, pievienojoties kādai pasaulīgai vai laicīgai cilvēku grupai.5 Mēs „vairs [neesam] svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime” (Efeziešiem 2:19).
Es apzinos, ka dažiem no mums savu laicīgo apstākļu dēļ šajā mirstīgajā dzīvē nebūs iespējas saņemt katru priekšrakstu un stāties visās derībās.6 Šādos gadījumos Dievs lūdz mūs darīt „visu, ko varam” (2. Nefija 25:23), lai slēgtu un ievērotu mums pieejamās derības. Tādā gadījumā Viņš apsola dot mums iespēju saņemt visus atlikušos priekšrakstus un derības pēc šīs dzīves (skat. Mācības un Derību 138:54, 58). Viņš dos mums iespēju saņemt visas Viņa bērniem paredzētās svētības (skat. Mosijas 2:41).
Kļūt līdzīgiem Debesu Tēvam un Jēzum Kristum
Dievs priecājas, kad mēs jūtam mīlestību, vienotību un spēku, kas izriet no dziļās piederības izjūtas Viņam, Viņa Dēlam un tiem, kuri Viņiem seko. Taču Viņam attiecībā uz mums ir daudz lielāki plāni! Kaut arī Viņš aicina, lai mēs nākam tādi, kādi esam, Viņa patiesā vēlme ir, lai mēs kļūtu tādi, kā Viņš.
Derību slēgšana un ievērošana ne vien palīdz mums izjust piederību Dievam un Kristum, bet arī dod mums spēku kļūt tādiem, kā Viņi (skat. Mācības un Derību 84:19–22). Ja mēs ievērojam ar evaņģēlija glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstiem saistītās derības, mūsu dzīvē var ieplūst Dieva spēks. Mēs varam raudzīties uz derību ceļu kā uz sava veida dievišķu māceklības programmu. Slēdzot un ievērojot derības ar Dievu, mēs vingrināmies domāt, uzvesties un mīlēt tā, kā to dara Viņš. Maz pamazām, ar Viņa palīdzību un spēku, mēs tiekam stiprināti, lai kļūtu tādi, kā Viņš.
Dievs ilgojas, lai mēs pievienotos Viņam un Viņa Dēlam tajā, lai palīdzētu „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39). Viņš ir devis katram no mums uz šīs Zemes laiku, garīgās dāvanas un rīcības brīvību, ko likt lietā, kalpojot citiem. Mēs visi esam Viņa dēli un meitas, un Viņam ir svarīgs darbs, kas mums jāpaveic (skat. Mozus 1:4, 6).
Lai efektīvi veiktu Viņa darbu, mums ir jāpievēršas citiem, jāiemācās likt Dievu pirmajā vietā un bieži vien izvirzīt apkārtējo vajadzības augstāk par savējām. Pievēršanās citiem prasa personīgus upurus (skat. Mācības un Derību 138:12–13), taču arī padara mūsu dzīvi jēgpilnāku un dāvā ārkārtīgi lielu prieku (skat. Almas 36:24–26).
Iesaistoties Dieva darbā, mēs neesam tikai konkrētas grupas locekļi, bet, drīzāk, kļūstam par īsteniem Dieva un Viņa Dēla Jēzus Kristus partneriem. Nav varenākas izjūtas par apziņu, ka Dievs uzticas mums pietiekami, lai darbotos caur mums, nodrošinot citiem mūžīgo dzīvi.
Trīs aicinājumi
Noslēgumā es izsaku trīs aicinājumus, kas var palīdzēt mums iemantot priekpilnu un nezūdošu identitātes un piederības izjūtu, kā arī dot mums spēku īstenot savu dievišķo potenciālu.
1. Es aicinu mūs izvirzīt par prioritāti savu dievišķo Dieva meitu un dēlu identitāti. Tas nozīmē, ka mēs nosakām savu pašvērtību, pamatojoties uz savu dievišķo izcelsmi. Mēs cenšamies veidot savas attiecības ar Dievu caur lūgšanām un Svēto Rakstu studēšanu, sabata dienas godāšanu un pielūgšanu templī, kā arī jebkurām citām darbībām, kas ienes mūsu dzīvē Svēto Garu un stiprina mūsu saikni ar Dievu. Mēs ļaujam Dievam savā dzīvē gūt virsroku.7
2. Es aicinu mūs pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju un izvirzīt savu māceklību augstāk par visiem citiem apsvērumiem. Tas nozīmē, ka mēs uzņemamies Viņa Vārdu un vēlamies tikt pazīti kā Viņa sekotāji. Mēs ik dienu cenšamies rast pieeju Viņa piedošanai un Viņa spēkam. Mēs stājamies derībās un ievērojam tās. Mēs tiecamies kļūt līdzīgi Viņam.
3. Es aicinu mūs iesaistīties Dieva darbā, palīdzot citiem nākt pie Kristus un iemantot mūžīgo dzīvi. Tas nozīmē, ka mēs palīdzam citiem saredzēt viņu dievišķo identitāti un iemantot piederības izjūtu. Mēs atklāti dalāmies priekā, ko rodam Jēzū Kristū un Viņa evaņģēlijā (skat. Almas 36:23–25). Mēs cenšamies palīdzēt citiem stāties svētajās derībās ar Dievu un ievērot tās. Mēs tiecamies pēc Dieva norādījumiem, lai saprastu, kuru cilvēku mēs varētu svētīt un kā to īstenot.
Es apsolu, ka, izvirzot savas attiecības ar Dievu un māceklību Jēzum Kristum par prioritāti, mēs gūsim prieku no savas dievišķās identitātes, iemantosim nezūdošu piederības izjūtu un beigu beigās īstenosim savu dievišķo potenciālu.
No 2022. gada 25. maija svētbrīža uzrunas „Divine Identity, Becoming, and Belonging” Brigama Janga universitātes Havaju filiālē.