Kalpošana norīkojumos ar cerību un ticību

Ar ticību ievērojot savas derības, mēs varam palīdzēt vedināt citus pie cerības Avota.

Cerības un ticības piemērs

Marka evaņģēlijā mēs varam lasīt aizkustinošu stāstu par kādu sievieti, „kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu”. Mēs uzzinām, ka viņa „daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka” (Marka 5:25–26).

Divpadsmit ciešanu gadi ir ilgs laiks. Visa rocība — tie ir lieli tēriņi. Un viņai kļuva tikai vēl ļaunāk. Ja vien kādam bija tiesības ieslīgt bezcerībā, tad tā bija šī sieviete.

Taču, „par Jēzu dzirdējusi, [viņa] nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes”, jo viņa ticēja — „ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela”.

Marks paziņo, ka, pateicoties viņas ticībai, „tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta” (Marka 5:27–29).

Uz šīs sievietes cerību un ticību Jēzum tika atbildēts ar svētību. „Viņš uz to sacīja: „Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.”” (Marka 5:34.)

Jebkurās grūtībās, lai arī cik smagas vai ilgstošas tās būtu, ir ārkārtīgi nepieciešama cerība. Bailes un izmisums var mūs paralizēt. Bet cerība un ticība Jēzum Kristum ieaicina mūsu dzīvē Viņa spēku un svētības.

Cerības un ticības izmantošana, kalpojot norīkojumos

Esot kalpojošajiem brāļiem un māsām, mums vajadzēs piesaukt to pašu cerību un ticību. Kalpošana norīkojumos var izrādīties gan atalgojoša, gan izaicinājumu pilna. Kad šķiet, ka cilvēks, kuram mēs vēlamies palīdzēt, šo palīdzību nevēlas, ir viegli zaudēt cerību. Iespējams, jūs šobrīd saskaraties ar šādu situāciju saistībā ar kādu ģimenes locekli, draugu vai cilvēku, kuram pašreiz esat norīkoti palīdzēt. Varbūt, līdzīgi kā gadījumā ar sievieti, kura sirga ar asiņošanu, vienīgi Tas Kungs zina, cik daudz laika un pūliņu jūs esat veltījuši tam, lai atrastu kaut ko, kas varētu palīdzēt. Taču, ja mēs, līdzīgi minētajai sievietei, radīsim cerību, lai turpinātu sniegties pretī citiem ticībā, Glābēja spēks var mainīt viņu dzīvi.

Dažkārt grūtības rada kalpošana tiem, kuriem pašiem ir grūti rast pietiekami daudz cerības, lai īstenotu ticību. Daži, tāpat kā sieviete no Marka evaņģēlija, cieš no hroniskām slimībām, finansiālām neveiksmēm vai dažnedažādiem šķietami nomācošiem pārbaudījumiem. Apziņa, ka viņi savās grūtībās nav vieni, var kļūt par iespaidīgu cerības avotu. Mēs varam palīdzēt viņiem rast šo cerību, izrādot savu gatavību nest viņu slogus, sērot kopā ar viņiem, mierināt viņus un būt par Dieva lieciniekiem (skat. Mosijas 18:9–10).¹

Cerības un ticības vairošana

Kā mēs varam vairot Kristum piemītošās īpašības — cerību un ticību? Lūk, dažas idejas:

Elders Dīters F. Uhtdorfs no Divpadsmit apustuļu kvoruma māca, ka cerība ir paļaušanās uz to, ka Jēzus Kristus piepildīs jums dotos solījumus.² Tā kā „cerība ir Gara dāvana [skat. Moronija 8:26]”³, tas ir kaut kas tāds, pēc kā mēs varam lūgt (skat. Mācības un Derību 46:7–9).
Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis, ka ticības vairošana prasa darbu. Viņš ir stāstījis, kā mēs varam vairot savu ticību, studējot, izvēloties ticēt, rīkojoties ticībā, cienīgi piedaloties svētajos priekšrakstos un lūdzot Debesu Tēvu pēc palīdzības.⁴