Žēlsirdība nekad nebeidzas — pat ne vecumdienās

Ričards M. Romnijs

Baznīcas žurnāli

Aicinātas kalpot Palīdzības biedrības prezidijā savās vecumdienās, šīs sievietes savā kalpošanā liek lietā dzīves gaitā gūto pieredzi un izpratni.

Attēls

trīs gados vecākas sievietes ar staigulīšiem

Ričarda M. Romnija fotogrāfija

„Iespējams, mēs esam gados vecākais Palīdzības biedrības prezidijs visā Baznīcā,” teic Šerona Aleksandra. Viņai tikko apritēja 89 gadi. Un viņas padomniecēm Marlēnai Pētersonei un Dorotijai Arnoldai ir attiecīgi 90 un 91 gads.

„Tātad mūsu vidējais vecums ir 90 gadu,” Dorotija smejot saka.

Šis Palīdzības biedrības prezidijs kalpo draudzē, kas atrodas veco ļaužu pansionātā Ogdenā, Jūtas štatā, ASV. Šajā iestādē mājo daudzi gados vecāki Baznīcas locekļi, un šeit bieži vien var redzēt, kā prezidija locekles, atbalstoties pret staigulīšiem, iet no vienām durvīm pie otrām, sasveicinādamās ar cilvēkiem un pārbaudīdamas, vai visiem viss ir kārtībā.

Savulaik šādus kalpošanas apciemojumus veica cilvēki no vietējām bīskapijām. Taču tad staba prezidents sajuta pamudinājumu — iedrošināt draudzes prezidiju apvaicāties Tam Kungam, kuri iemītnieki varētu kalpot un kādos aicinājumos viņi varētu kalpot.

Pārāk svētīta, lai atteiktos

„Kad draudzes prezidents aicināja mani kļūt par Palīdzības biedrības prezidenti,” Šerona stāsta, „man šķita, ka es esmu saņēmusi pārāk daudz svētību, lai atteiktos.” Viņa pati, savukārt, saņēma iedvesmu par to, kam vajadzētu kļūt par viņas padomniecēm. „Pirmā man prātā ienāca Marlēna,” viņa stāsta. „Mēs bijām sadarbojušās staba līmenī, gatavojot informāciju tempļa darbam. Es zināju, ka pirms neilga laika nomira viņas vīrs, un, kaut arī viņai tādēļ bija grūti, es zināju, ka viņa ir uzticīga.”

Tad, pēc Svētā Vakarēdiena sanāksmes, Šerona aplūkoja sanākušos, meklējot iedvesmu. „Es ieraudzīju Dorotiju. Viņa man uzsmaidīja, un es sapratu, ka viņa ir otrā padomniece. Tas Kungs vedināja mani pie viņām abām, un Viņš nekļūdījās ne ar vienu no viņām.”

Kā liela ģimene

Šerona stāsta arī, ka viņa saredz priekšrocības tajā, ka cilvēki no šīs iestādes kalpo citiem iestādes iemītniekiem. „Mēs esam tuvāk un izprotam situāciju,” viņa saka. „Mēs saprotam, ka dažkārt esam neveiklas, dažkārt mēs ļoti daudz aizmirstam, un dažkārt mēs vienkārši nejūtamies labi. Un mēs zinām, kā kopīgi pasmieties par problēmām, ar ko mums nākas saskarties.”

„Šeit dzīvojošie cilvēki jau ir kā liela ģimene,” stāsta Marlēna. „Mēs kopīgi ieturam maltītes, tādēļ redzam cits citu trīsreiz dienā. Un vēl mēs dažkārt esam kopā pasākumos. Tādēļ man šķiet, ka staba prezidents bija iedvesmots, jūtot, ka šeit ir cilvēki, kuri var cits citam kalpot.”

„Mēs zinām, kas šeit katru dienu notiek. Mēs zinām, ja kādam ir nepieciešama palīdzība vai ja kāds ir saslimis,” stāsta Dorotija.

Prezidija locekles ne vien kalpo un palīdz citām sievietēm kalpot norīkojumos, bet arī organizē mācības Palīdzības biedrībā. Viņas iesaka, kuras iemītnieces varētu tikt aicinātas mācīt, un viņas pielāgo norīkojumus un mācību grafiku skolotāju individuālajām vajadzībām.

Atcerieties — Tas Kungs jūs mīl!

„Taču mūsu galvenais uzdevums ir atgādināt pārējām iemītniecēm, ka Tas Kungs viņas mīl,” stāsta Marlēna. „Un, to darot, arī mēs pašas sajūtam Viņa mīlestību.”

„Mums visiem ir savas grūtības,” saka Šerona. „Man šobrīd ir problēmas, kuru pirms pieciem mēnešiem vēl nebija. Bet, kad man kļūst sevis žēl, es nodomāju: „Hei, tas ir nieks, salīdzinājumā ar to, ko pieredzēja Glābējs!” Mēs esam šeit, lai pilnveidotos un augtu. Un pat vecumdienās — ja mēs ļaujam savai pieredzei sevi mācīt, mēs varam turpināt mācīties mūžīgi.”

Tā kā visas prezidija locekles ir zaudējušas savus mīļos, viņas ir daudz mācījušās arī par līdzjūtību. Viņas zina, kā palīdzēt tiem, kam nepieciešams mierinājums. Piemēram, Marlēna gada laikā ir zaudējusi četrus ģimenes locekļus un savu labāko draudzeni.

„Tā kā mēs esam piedzīvojušas smagus brīžus,” viņa stāsta, „mēs varam palīdzēt iziet cauri grūtībām arī citiem. Ja jums ir kādas grūtības, aizmirstiet par sevi, kalpojot citiem. Tieši to man ir palīdzējis paveikt šis aicinājums.”

Prezidija locekles pilda savus aicinājumus, liekot lietā savu bagātīgo pieredzi un izpratni. Viņas ir dzīvojušas un strādājušas daudzviet: Kalifornijas, Ohaio, Vaiomingas un Jūtas štatā. Viņas ir kalpojušas templī, bīskapijas un staba aicinājumos, Sākumskolā, Jauno sieviešu biedrībā un sniedzot humāno palīdzību. Taču Dorotijai vēl nekad nav bijis aicinājuma Palīdzības biedrībā — līdz šim brīdim.

„Kāds ir Palīdzības biedrības moto?” viņa vaicā. „„Žēlsirdība nekad nebeidzas.” Tā ir patiesība, kad esam jauni, un tas ir tikpat patiesi arī tad, kad esam novecojuši. Būdamas prezidijā, mēs mācāmies to ik dienu.”

„Man šķiet, ka mēs ļoti labi sastrādājamies,” teic Šerona, piemiedzot ar aci, „ņemot vērā, ka esam prezidijs, kurā vidējais vecums ir 90 gadi.”