„Savu mieru Es jums dodu”, Liahona, 2023. g. marts
„Savu mieru Es jums dodu”
Tos pašus vārdus, ko Jēzus teica Galilejas jūrai tanī vētrainajā naktī, Viņš saka arī mums mūsu dzīves vētrās: „Klusu, mierā!”
Fotogrāfija no Getty Images
Man un manai ģimenei 1944. gada saltā ziema bija baiļu un neskaidrību periods. Kamēr mans tēvs atradās tālajā rietumu frontē, mūsu māte pūlējās, lai viņas četri bērni būtu paēduši un siltumā, karam apdraudot mūsu mājas Čehoslovākijā.
Ar katru dienu briesmas virzījās arvien tuvāk. Visbeidzot mana māte nolēma bēgt uz savu vecāku mājām Austrumvācijā. Viņai kaut kā izdevās iedabūt mūs visus vienā no pēdējiem bēgļu vilcieniem, kas devās uz rietumiem. Tuvīnie sprādzieni, raižpilnās sejas un tukšie vēderi atgādināja visiem vilcienā esošajiem, ka mēs ceļojam cauri karadarbības zonai.
Kādu nakti, kad mūsu vilciens bija apstājies, lai mēs varētu sevi apgādāt, mana māte aizsteidzās pārtikas meklējumos. Kad viņa atgriezās, viņai par šausmām, vilciens, kas veda mūs, bērnus, bija pazudis!
Satraukuma pārņemta, viņa vērsās pie Dieva izmisīgā lūgšanā un pēc tam izmisīgi sāka pārmeklēt tumšo dzelzceļa staciju. Viņa skrēja no vienām sliedēm pie nākamajām un no viena vilciena pie nākamā. Viņa zināja — ja mūsu vilciens aizbrauks, pirms viņa to atradīs, viņa, iespējams, nekad vairs mūs neredzēs.
Vētras mūsu dzīvē
Glābēja laicīgās kalpošanas periodā Viņa mācekļi uzzināja, ka Viņš var apsaukt mūsu dzīves vētras. Kādu vakaru, visu dienu mācījis jūras krastā, Tas Kungs ierosināja, ka viņi varētu pārcelties uz Galilejas jūras „viņu malu” (Marka 4:35).
Pēc izbraukšanas Jēzus laivā atrada kādu vietu, kur atpūsties, un aizmiga. Drīz vien debesis satumsa „un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu” (skat. Marka 4:37–38).
Mēs nezinām, cik ilgi mācekļi pūlējās noturēt laivu virs ūdens, taču beigu beigās viņi vairs nespēja ilgāk gaidīt. Krītot panikā, viņi sauca: „Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” (Marka 4:38.)
Katrs no mums saskaras ar pēkšņām vētrām. Savā likstu un pārbaudījumu pilnajā laicīgajā dzīvē mēs varam justies nomākti, ieslīguši mazdūšībā un vīlušies. Mūsu sirdis lūzt gan sevis, gan savu mīļo dēļ. Mēs raizējamies un baiļojamies, un dažkārt zaudējam cerību. Šādos brīžos arī mēs varētu izsaukties: „Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka es eju bojā?”
Jaunībā viena no manām mīļākajām garīgajām dziesmām bija „Mācītāj, spēcīga vētra”.1 Es varēju iztēloties sevi laivā, pār kuru gāžas lieli viļņi. Svarīgākā un skaistākā šīs garīgās dziesmas daļa ir šī: „Tev viļņi un viesuļi paklausīs: vētra rims.” Pēc tam seko būtisks vēstījums: „Neviens nevar nogremdēt laivu šo, kur atdusu Visuma Ķēniņš rod.”
Ja mēs laipni ieaicināsim savā laivā Jēzu Kristu — Miera Valdnieku —, mums nebūs jābaidās. Mēs zināsim, ka varam rast mieru vētrās, kas plosās mūsos pašos un ap mums. Kad Jēzus mācekļi sauca pēc palīdzības, „uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: „Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.” (Marka 4:39.)
Tos pašus vārdus, ko Jēzus teica Galilejas jūrai tanī vētrainajā naktī, Viņš saka arī mums mūsu dzīves vētrās: „Klusu, mierā!”
„Ne kā pasaule dod”
Mēs, līdzīgi šiem mācekļiem, varētu vaicāt: „Kas Tas tāds [par vīru], ka vēji un jūra Tam paklausa?” (Marka 4:41.)
Jēzus ir pārāks par jebkuru cilvēku. Būdams Dieva Dēls, Viņš tika aicināts īstenot misiju, ko nespētu īstenot neviens cits.
Caur Savu Izpirkšanu un tādā veidā, ko mēs nespējam pilnībā aptvert, Glābējs uzņēmās „visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus” (Almas 7:11), un „visu laicīgo grēku kopējo slogu”2.
Lai gan Viņam nebija nekāda parāda pret taisnīgumu, Viņš izcieta visas „taisnības prasības” (Almas 34:16). Prezidenta Boida K. Pekera (1924–2015) — Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta — vārdiem izsakoties: „Viņš nebija izdarījis nevienu pārkāpumu. Tomēr Viņš izcieta to visu — visu vainas, ciešanu, bēdu, sāpju un pazemojuma kopumu, visas iespējamās, cilvēkam zināmās garīgās, emocionālās un fiziskās mokas.”3 Un Viņš pārvarēja to visu.
Alma pravietoja, ka Glābējs „uzņemsies nāvi, lai Viņš varētu atraisīt nāves saites, kas saista Viņa ļaudis; un Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās” (Almas 7:12).
Ar dievišķo velti, kas bija iegūta caur kvēlām mocībām un aiz mīlestības pret mums, Jēzus Kristus samaksāja par to, lai mūs izpirktu, stiprinātu un glābtu. Tikai caur Izpirkšanu mēs varam rast to mieru, ko tik ļoti vēlamies un kas mums ir tik ļoti nepieciešams šajā dzīvē. Glābējs ir apsolījis: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27.)
Jēzus Kristus dzīve un mācības paver mums ceļu uz Viņa miera izjušanu, ja vien mēs pie Viņa vēršamies.
Christ’s Image (Kristus attēls), Heinrihs Hofmans
Ceļš uz mieru
Jēzus Kristus, kurš kontrolē visas stihijas, var atvieglināt arī mūsu nastas. Viņam ir spēks, lai dziedinātu indivīdus un tautas. Viņš ir parādījis mums ceļu uz patiesu mieru, jo Viņš ir „Miera valdnieks” (Jesajas 9:5). Ja vien Dieva bērni to ļautu, Glābēja piedāvātais miers varētu pārveidot visas cilvēces eksistenci. Viņa dzīve un mācības paver mums ceļu uz Viņa miera izjušanu, ja vien mēs pie Viņa vēršamies.
„Mācies no Manis,” Viņš teica, „un klausies Manos vārdos; staigā Mana Gara lēnprātībā, un tev būs miers Manī.” (Mācības un Derību 19:23.)
Mēs mācāmies no Viņa, pacilājot savas dvēseles lūgšanā, studējot par Viņa dzīvi un mācībām un „palie[kot] svētajās vietās”, tostarp tempļos (Mācības un Derību 87:8; skat. arī 45:32). Apmeklējiet Tā Kunga namu, cik bieži vien iespējams. Templis ir mierpilna patvēruma vieta no mūsdienu pieaugošajām vētrām.
Mans dārgais draugs, prezidents Tomass S. Monsons (1927–2018), mācīja: „Dodoties uz [templi] un atceroties tur noslēgtās derības, mēs spēsim izturēt ikvienu pārbaudījumu un pārvarēt jebkuru kārdinājumu. Templis mūsu dzīvei sniedz mērķi. Tas sniedz mūsu dvēselei mieru — ne tādu mieru, ko cilvēks var sniegt, bet gan Dieva Dēla apsolīto mieru.”4
Mēs klausāmies Viņa vārdos, uzklausot Viņa mācības no Svētajiem Rakstiem un Viņa mūsdienu praviešiem, kā arī atdarinot Viņa piemēru un nākot uz Viņa Baznīcu, kur mēs baudām sadraudzību, tiekam mācīti un uzturēti ar labo Dieva vārdu.
Mēs staigājam Viņa Gara lēnprātībā, mīlot tā, kā mīlēja Viņš, piedodot tā, kā piedeva Viņš, nožēlojot grēkus un padarot mūsu mājas par vietu, kur varam just Viņa Garu. Mēs staigājam Viņa Gara lēnprātībā, arī palīdzot apkārtējiem, priekpilni kalpojot Dievam un cenšoties kļūt par „miermīlī[giem] Kristus sekotā[jiem]” (Moronija 7:3).
Šie soļi, kas tiek sperti caur ticību un darbiem, vedina pie taisnīguma, nāk mums par svētību mūsu māceklības ceļojumā un dāvā mums nezūdošu mieru un mērķa izjūtu.
„Jums miers [būs] Manī”
Pirms daudziem gadiem, kādā tumšā naktī, drūmā dzelzceļa stacijā mana māte bija nonākusi izvēles priekšā. Viņa varēja sēdēt un apraudāt savu bērnu zaudēšanas traģēdiju, vai arī likt lietā savu ticību un cerību. Esmu esmu pateicīgs, ka viņa ar savu ticību spēja pārvarēt savas bailes un ar savu cerību — savu izmisumu.
Galu galā viņa kādā nomaļā stacijas vietā atrada mūsu vilcienu. Tur mēs beidzot atkal satikāmies. Tonakt un daudzu turpmāko vētraino dienu un nakšu garumā manas mātes piemērs, liekot lietā ticību, stiprināja mūs, cerot uz gaišāku nākotni un strādājot tās labā.
Mūsdienās daudzi Dieva bērni atklāj, ka arī viņu vilciens ir pārvietots. Viņu cerības un sapņus par nākotni ir gaisinājis karš, pandēmija, kā arī veselības, darba, izglītības iespēju un tuvinieku zaudējums. Viņi ir ieslīguši mazdūšībā, jūtas vientuļi un nonākuši bezizejā.
Brāļi un māsas, dārgie draugi, mēs dzīvojam apdraudējumu pilnā laikā. Starp tautām valda apjukums, pār zemi ir nācis spriedums, un miers ir paņemts prom no zemes (skat. Mācības un Derību 1:35; 88:79). Taču mums nav jāzaudē sirdsmiers, pat ja mums nākas ciest, bēdāties un gaidīt uz To Kungu.
Pateicoties Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai, mūsu lūgšanas tiks atbildētas. Noliktais laiks ir Dieva ziņā, taču es liecinu, ka mūsu taisnīgās vēlmes kādudien īstenosies un mums tiks atlīdzināti visi mūsu zaudējumi — ar nosacījumu, ka mēs izmantojam dievišķo grēku nožēlošanas dāvanu un paliekam uzticīgi.5
Mēs tiksim dziedināti — gan fiziski, gan garīgi.
Mēs stāvēsim šķīsti un svēti tiesas priekšā.
Mēs no jauna satiksimies ar saviem mīļajiem godības pilnajā augšāmcelšanās brīdī.
Līdz tam brīdim kaut mēs tiktu mierināti un iedrošināti, paļaujoties uz Glābēja apsolījumu: „Jums miers [būs] Manī.” (Jāņa 16:33.)