„Spēks pacilāt”, Liahona, 2023. g. marts
Jēzus brīnumi
Spēks pacilāt
Mēs varam palīdzēt pacilāt tos, kuri gaida, kad Glābējs tos atsvabinās.
Sakāve. Jau atkal. Es ar nokārtu galvu atgāzos savā krēslā. Kaut gan biju tikai vērotāja, man tik un tā trūka spēka, lai pieceltos. Mūsu komanda bija tik ļoti centusies. Dažas bija guvušas sasitumus. Dažas, atgriežoties no laukuma, kliboja. Pēc mūsu vidusskolas futbola komandas secīgajiem zaudējumiem mēs jutāmies ne tikai sakautas — mūsu sirdis bija salauztas.
Kad jau šķita, ka mani ir pārņēmusi vilšanās, garām pagāja viena no gados jaunākajām komandas meitenēm. Mani tūliņ piesaistīja viņas mērķtiecīgā sejas izteiksme.
Es vēroju, kā viņa ik pēc dažiem soļiem pasniedz roku katrai meitenei, bet ne jau atzīstot sakāvi. Tā vietā viņa izteica katrai individuālu uzslavu, mierināja un izrādīja līdzjūtību. „Es nekad vēl nebiju redzējusi, ka tu tik centīgi skrien, lai tiktu pie katras piespēles. Tā bija tava labākā spēle.” Un citai viņa teica: „Oho, apbrīnojama spēle! Tiešām — šodien tu spēlēji lieliski!”
Katru reizi dodot „pieci”, viņas roka pakavējās viņējā, kamēr ar otru roku viņa apskāva meitenes plecu vai maigi glāstīja sasisto un zāles notraipīto kāju. Es jutu, ka viņa sevī kaut ko nes — spēku, kas kaut kādā veidā ieplūda no viņas katras komandas locekles sirdī. Sāpinoši saviebtajās un vilšanās pārņemtajās sejās sāka izlauzties pa smaidam. Palēnām, viena pēc otras, katra sportiste nostājās uz kājām ar jaunu izjūtu, kas virmoja gaisā.
Kam gan rūpēja zilumi un sāpes?! Kam gan rūpēja dusmas un vilšanās?! Nevienai. Bet kā gan vienkārši pasniegta roka var pacilāt kādu ciešanās, dāvājot mērķa un spēka izjūtu?
Ļaujiet man dalīties dažās atziņās, ko esmu guvusi par Glābēja pacilājošo spēku un to, kā mēs varam palīdzēt citiem, līdzīgi manai draudzenei no futbola komandas.
Jaunajā Derībā mēs varam lasīt stāstu par Jaira meitiņu.
„Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, [Jēzu] redzēdams, tas krīt pie Viņa kājām
un Viņu ļoti lūdz, sacīdams: „Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.”
Un [Jēzus] ar to nogāja.” (Marka 5:22–24.)
„Un [Jēzus] ar to nogāja”
Man ļoti patīk rindiņa: „[Jēzus] ar to nogāja.” (Marka 5:24.) Brīnums vēl nebija noticis. Patiesībā šo ģimeni gaidīja traģiska aizkavēšanās, pirms tā saņēma atbrīvošanu, par kuru tik dedzīgi bija lūgts. Taču Kristus jau bija pievienojies tiem viņu ceļojumā.
Kad mums ir nepieciešams tas, ko mēs nespējam paveikt pašu spēkiem, mēs varam paļauties, ka Jēzus nāk. Un mēs varam paļauties uz to, ka tikmēr, kamēr mēs ticībā gaidīsim uz Viņa brīnumiem savā vai savu mīļo dzīvē, Viņš būs kopā ar mums. Viņš mēros visu ceļu kopā ar mums cauri satraukumam, bailēm un skumjām, kas var gaidīt ceļā uz atbrīvošanu.
„Nāc un uzliec tai rokas”
Kaut arī mēs nespējam dāvāt dziedināšanu, tomēr, līdzīgi Jairam, varam atvest pie saviem mīļajiem Jēzu Kristu — varenāko Dziedinātāju. Jairs zināja, ka Glābējs ar Savām rokām var pacilāt cilvēku viņa ciešanās, sniedzot mērķa un spēka izjūtu.
Es redzēju to mūsu gaismu nesošās futbolistes rīcībā. Viņa dalījās Kristus gaismā futbola laukumā, ļaujot Viņam īstenot Viņa sniegto dziedināšanu. Turot paceltu Viņa gaismu, viņa palīdzēja pulcināt Israēlu.
Katram no mums ir nepieciešams tikt izglābtam ne mūsu pašu, bet kāda cita spēkiem. Lai arī cik neaizsargāti mēs tādējādi šķistu, mēs varam paļauties uz Debesu Tēva nodrošināto Glābēju, kurš var palīdzēt mums izkļūt no izmisuma. Un mēs varam pievienoties Viņam šajā darbā, tāpat kā to darīja mana futbola varone.
Bet ko iesākt, ja, gaidot uz Viņa svētībām, kļūst tikai sliktāk?
„Ko tu vēl apgrūtini Mācītāju?”
Dodoties uz Jaira mājām, Kristus tika aizkavēts. Uz ielām valdīja drūzma, un, kamēr Viņš centās izkļūt tai cauri, Viņa drānas aizskāra kāda ļoti ticīga sieviete, kura arī bija gaidījusi Viņa dziedinošo roku.
„Jo tā sacīja: „Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.”
Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.” (Marka 5:28–29.)
Cik izmisis jutās Jairs? Cik neapmierināts šīs aizkavēšanās dēļ? Kad viņš atstāja savas mājas, viņa meitiņa jau bija tuvu nāvei. Tad, kamēr Glābējs uzmeklēja dziedināto sievieti un runājās ar viņu, ieradās kāds no Jaira mājām, nesot sliktas ziņas: „Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini Mācītāju.” (Marka 5:35.)
Kāda gan svētība sievietei, kura tik ilgi gaidījusi! Bet kāda traģēdija Jairam un viņa ģimenei, kam it nemaz nebija laika gaidīt! Dažreiz, kad nākas gaidīt, mums var būt grūti saglabāt cerību uz to, ka Viņš nāk. Taču Jairam un viņa ģimenei jau šķita par vēlu cerēt uz brīnumu, kas tiem bija nepieciešams. Viņa meitiņa bija mirusi. Kam viņam vēl apgrūtināt Mācītāju?
Kādēļ? Jo mūsu dažkārt ierobežotajam skatījumam uz Glābēja brīnumiem nav nekādas nozīmes. Viņam nav saistoši mūsu noteiktie termiņi, un Viņa spēku neierobežo mūsu izpratne par to, kas ir vai nav iespējams.
Ja gaidīdami mēs skatīsimies ar ticības acīm, mēs ieraudzīsim apliecinājumus tam, ka Viņa nestā glābšana tuvojas (skat. Almas 58:11). Šie apliecinājumi var mainīt mūsu sirdi un nostiprināt mūsu ticību Viņam. Pat ja šķiet, ka iespēja ir palaista garām, Viņš vēl nāk, jūsu brīdis vēl pienāks.
The Raising of Jairus’ Daughter (Jaira meitiņas augšāmcelšana), Gabriēls Makss / Pīters Horē / fotogrāfija no Alamy Stock
„Nebīsties, tici vien!”
Līdzko Glābējs izdzirdēja sliktās ziņas, viņš teica Jairam: „Nebīsties, tici vien!” (Marka 5:36.) Jairam teiktie vārdi parāda, cik dedzīgi Glābējs vēlas iedrošināt mūs, kamēr mēs gaidām. Viņa kalpošana neapstājas — pat tad, ja mēs to darām. Viņš nekavējoties mudināja Jairu doties uz priekšu ticībā.
„Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: „Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” …
Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: „Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: „Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!”” (Marka 5:39, 41.)
Vai jūs ievērojāt? „Un Viņš satvēra bērna roku.” Viņa rokās ir spēks. Prezidents Hovards V. Hanters (1907–1995) reiz teica: „Kam vien Jēzus uzliek Savas rokas, tas dzīvo.”1 Ko mēs varam darīt, lai efektīvāk satvertu Viņa dziedinošo roku? Un kā mēs varam kalpot par Viņa rokām, palīdzot pacilāt citus viņu sirdssāpju un izmisuma brīžos?
„Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja”
Jaira meitiņā nekavējoties atgriezās dzīvība: „Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja” (Marka 5:42). Laicīgajā dzīvē gadīsies „gultas”, no kurām mums būs jāpieceļas. Katram no mums šīs gultas būs nedaudz citādas, sākot ar ieslīgšanu mazdūšībā pēc zaudējuma laukumā līdz pat mīļotā cilvēka zaudējumam. Mēs neizbēgami pieredzēsim ciešanas. Taču Viņš nekad mūs nepametīs — lai cik briesmīgi vai galēji šķistu mūsu apstākļi. Dažreiz Viņš mums ļauj iet cauri nāves ielejai vai vientulīgām vietām, lai varētu pastiept Savas rokas un piepildīt šīs vietas ar dzīvību.
Caur Viņa īstenotās Izpirkšanas zīmi — caur naglu zīmi abās rokās — Viņš parāda mums, ka mēs esam Viņa kalpošanas būtība: „Redzi, Es esmu iezīmējis tevi uz Savu roku delnām.” (1. Nefija 21:16.) Kristus kalpošana bija, ir un vienmēr būs mūsu uzmodināšana no nāves, no kuras mēs nevaram izbēgt ne fiziski, ne garīgi, un tam visam ļauj īstenoties Viņa Izpirkšanas upuris.
Kad gadās kādas sirdssāpes un grūtības, mēs varam iztēloties Viņa rokas ar zīmi katrā plaukstā, kuras nes ne vien laipnību un mīlestību, bet arī spēku, lai to visu pārvarētu. Ja mēs īstenosim ticību Viņam, pasaules Pestītāja veiktā, pilnīgā atjaunošana gūs virsroku pār visu, ar ko mums nākas saskarties.
Un mēs varam kalpot Viņa roku vadībā, palīdzot tiem, kuriem ir nepieciešams Viņa pieskāriens.
Es liecinu, ka katrs no mums tiks augšāmcelts no savām vājībām un galu galā arī no kapa. Paturiet prātā — pat ja šķiet, ka viss ir zaudēts, Viņš ir līdzās, sniedzot mums Savas rokas ar glābjošo spēku. Padomājiet, kāds prieks jūs pārņems, kad Viņš pasniegs jums Savu roku un paziņos: „Es tev saku: celies.” Un mēs celsimies.