„Ebreju apbedīšanas paražas”, Liahona, 2023. g. marts.
Ebreju apbedīšanas paražas
Lācars, Marta un Marija bija brālis un māsas, kuri dzīvoja Betānijas pilsētā. Viņi bija Glābēja draugi, un Viņš tos vairākkārt apciemoja. Jēzus kalpošanā pienāca brīdis, kad viņš pameta Jūdeju, kurā atradās Betānija, jo šajā apkaimē dzīvojošie ebreji gribēja Viņu nogalināt (skat. Jāņa 10:39–40). Kamēr Jēzus bija projām, Lācars saslima un nomira, un tika apbedīts pēc ebreju paražām (skat. Jāņa 11:1–17).
Lūk, dažas no paražām, kuras viņi, visticamāk, ievēroja Lācara nāves un apbedīšanas laikā.
Kad cilvēks bija miris, viņa acis tika aizvērtas. Ķermenis tika apmazgāts ar tādām smaržvielām kā nardas, mirres un alveja (skat. Lūkas 23:56; Jāņa 19:38–40).
Noas Regana ilustrācijas
Ķermenis tika satīts drānās un aiznests uz ģimenes mājām, kur to varēja apmeklēt draugi un kaimiņi (skat. Ap. d. 9:37).
Parasti astoņu stundu laikā pēc nāves ķermenis uz nestuvēm tika aiznests uz kapa vietu, lai visi apmeklētāji varētu to aplūkot (skat. Lūkas 7:12–14). Šo procesiju vadīja sievietes. Ģimenes locekļi par apliecinājumu sērām saplēsa savas drānas.
Dažas kapenes tika izkaltas klintī (skat. Mateja 27:58–60). Kapenēm bija nelielas atveres, un cilvēkiem nācās pieliekties, lai tajās iekļūtu.
Ķermenis tika guldīts uz sola, kas bija kalts no akmens. Kaps tika aizdarīts ar lielu, apaļu akmeni, lai tur neiekļūtu zagļi un dzīvnieki.1
Kad Jēzus bija uzmodinājis Lācaru no mirušajiem, Viņa mācekļiem bija pamatots iemesls cerībai, nevis tikai skumjām par mīļotā cilvēka zaudēšanu. Viņi nevarēja noliegt, ka, pateicoties Jēzum Kristum, „kaps neuzva[rēs] un nāvei ne[būs] dzeloņa” (Mosijas 16:7).