„25. nodarbības sagatavošanās materiāli: Centīsimies būt uzticīgi Jēzus Kristus mācekļi”, Jēzus Kristus un Viņa mūžīgais evaņģēlijs: skolotāja rokasgrāmata (2023. g.)
„25. nodarbības sagatavošanās materiāli”, Jēzus Kristus un Viņa mūžīgais evaņģēlijs: skolotāja rokasgrāmata
25. nodarbības sagatavošanās materiāli
Centīsimies būt uzticīgi Jēzus Kristus mācekļi
Katru dienu mums ir iespēja godāt mūsu kristību derību, ja cenšamies būt patiesi Jēzus Kristus mācekļi. Būdami Viņa mācekļi, mēs apņemamies sekot Glābējam un dzīvot saskaņā ar Viņa mācībām (skat. Mācības un Derību 41:5). Par laimi, māceklība nav sacīkstes vai sacensības. Drīzāk, tas ir ceļojums mūža garumā, ko veicam ar Jēzus Kristus un citu mācekļu atbalstu (skat. Mosijas 18:8–10). Studējot šajā pēdējā daļā mācītās patiesības, padomājiet, kādu palīdzību un svētības jūs varat saņemt, cenšoties būt uzticīgs Jēzus Kristus māceklis.
1. sadaļa
Ko es varu mācīties par māceklību no Glābēja piemēra?
Māceklis ir uzticīgs sekotājs. Un neviens nav tik labs māceklības piemērs, kā Jēzus Kristus. Sekojot sava Tēva gribai un mīlot citus, Viņš mums parādīja brīnišķīgu māceklības piemēru. Dažas stundas pirms ciešanām Ģetzemanes dārzā, lai piepildītu Sava Tēva gribu, Viņš atvēlēja brīdi tam, lai mīloši nomazgātu Savu apustuļu kājas. Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma par šo notikumu teica:
Kamēr tika gatavotas šīs pēdējās Pashā svētku vakariņas, Jēzu pārņēma dziļas un spēcīgas emocijas. Tikai Viņš zināja, kas viņu drīzumā sagaida. …
Šo vakariņu laikā un šo domu pārņemts, Kristus klusām piecēlās, apjoza priekšautu gluži tā, kā to darītu vergs vai kalps, un notupās, lai mazgātu apustuļu kājas. … Līdz pat pēdējai stundai un pat pēc tam Viņš bija viņus atbalstošs kalps. („He Loved Them unto the End”, Ensign, 1989. g. nov., 25. lpp.)
Pēc šīs svētās kalpošanas Jēzus Saviem mācekļiem mācīja patiesus principus, kas var sniegt vadību mums visiem, kad cenšamies būt Viņa mācekļi.
Māsa Silvija H. Olreda, bijusī padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, teica:
Mums ir jāmīl citam citu un jākalpo cits citam. Tā patiesībā ir māceklības būtība patiesajā Jēzus Kristus Baznīcā. („The Essence of Discipleship”, Liahona, 2011. g. maijs, 84. lpp.)
2. sadaļa
Kas no manis kā Jēzus Kristus mācekļa tiek prasīts?
Jēzus sniedza šādu māceklības standartu: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man” (Lūkas 9:23). Viņš paskaidroja: „Tad nu ņemt savu krustu cilvēkam nozīmē atteikties no jebkādas bezdievības un ikvienas pasaulīgas iekāres, un turēt Manas pavēles” (Džozefa Smita — Mateja 16:26 tulkojums; skat. arī 25. pantu).
Elders Ulisess Soaress, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja:
Ņemt savu krustu un sekot Glābējam nozīmē — sekot Viņa piemēram un censties Viņam līdzināties, pacietīgi saskaroties ar dzīves apstākļiem, noliedzot un nicinot miesīgā cilvēka tieksmes un gaidot uz To Kungu. („Ņemiet savu krustu un sekojiet Man” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2019. g. nov., 115. lpp.)
Kāds bagāts jauneklis reiz Glābējam jautāja, kas viņam ir jādara, lai viņš iemantotu mūžīgu dzīvību.
Elders Lerijs R. Lorencs no Septiņdesmitajiem mācīja, kā mēs varam attiecināt šo Svēto Rakstu stāstu uz savu dzīvi:
Es katram no jums gribētu ieteikt drīzumā piedalīties kādā garīgā vingrinājumā, iespējams, pat šovakar, kad teiksiet savas lūgšanas. Pazemīgi uzdodiet Tam Kungam šādu jautājumu: „Kas mani attur no tā, lai es turpinātu pilnveidoties?” Citiem vārdiem sakot: „Kā man vēl trūkst?” Tad klusi gaidiet atbildi. Ja jūs šo jautājumu izteiksiet no sirds, jūs saņemsiet skaidru atbildi. Tā būs tikai jums personīgi domāta atklāsme. („Kā man vēl trūkst?” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2015. g. nov., 35. lpp.)
Svētajos Rakstos tiek mācīts, ka bagātais jauneklis šajā stāstā diemžēl „aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas” (Mateja 19:22). Lai mēs varētu būt Tā Kunga mācekļi, mums vienmēr būs kaut kas jāupurē. Taču prezidents Džeimss E. Fausts, kalpojot Augstākajā prezidijā, paskaidroja:
Ņemot vērā Glābēja lielisko apsolījumu par mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi — nākamajā, māceklība ir cena, ko ir vērts maksāt. Tā ir cena, ko mēs nevaram atļauties nemaksāt. Salīdzinājumā ar apsolītajām svētībām māceklības prasības ir daudz, daudz mazākas. („Discipleship”, Liahona, 2006. g. nov., 20. lpp.)
3. sadaļa
Kā es varu saņemt spēku un atbalstu, saskaroties ar māceklības izaicinājumiem?
Ja jūs dažkārt domājat, vai apsolītās māceklības svētības ir to vērtas, atcerieties: „[Tā Kunga] ceļš ir ceļš, kas ved uz laimi šajā dzīvē un mūžīgo dzīvību nākamajā dzīvē” („Dzīvais Kristus — apustuļu liecība”, ChurchofJesusChrist.org). Pravietis Jēkabs liecināja: „Taisnie, Israēla Svētā svētie, tie, kas ir ticējuši Israēla Svētajam, tie, kas ir izcietuši pasaules krustus, … iemantos Dieva valstību, … un viņu prieks būs pilnīgs mūžīgi” (2. Nefija 9:18).
Jūs sev varētu uzdot to pašu jautājumu, ko Glābējs jau sen uzdeva Saviem mācekļiem: „Jo ko tas cilvēkam līdz, ja viņš iegūst visu pasauli un pazaudē savu paša dvēseli? Jeb ko cilvēks dos apmaiņā pret savu dvēseli?” (Mateja 16:26.)
Tas Kungs ne vien apsola Saviem mācekļiem mūžīgu atlīdzību, bet arī svēta mūs, ja cenšamies Viņam sekot. Viena no Viņa dāvātajām svētībām ir paliekošs prieks šajā dzīvē. Taču mēs saņem arī citas svētības. Vēstulē romiešiem apustulis Pāvils gremdējās pārdomās par dažiem veidiem, kādos Tas Kungs atbalsta Savus sekotājus arī viņu grūtībās.