Nesatricināmi pastāvēt dzīves vētru laikā

„Palieciet nelokāmi, jūs, Dieva svētie, pacietieties vēl nedaudz, līdz dzīves vētras pāries, un jūs saņemsiet atalgojumu no Tā Dieva, Kura kalpi jūs esat.”

No Džozefa Smita dzīves

1832. gada 24. marta naktī Džozefs Smits ļoti ilgi palika nomodā, rūpēdamies par savu vienpadsmit mēnešus veco dēlu Džozefu, kurš bija saslimis ar masalām. Smitu ģimene tajā laikā dzīvoja Džona Džonsona namā Hiremā, Ohaio štatā. Kad pravietis beidzot devās pie miera, apguļoties izvelkamajā gultā uz riteņiem, namā iebruka ducis vai vairāk satrakojušos vīru, kas pirms tam bija dzēruši viskiju. Vēlāk pravietis aprakstīja tās briesmīgās nakts notikumus:

„Pūlis vienā mirklī uzlauza durvis un aplenca gultu, un … pirms es spēju ko aptvert, es jau tiku vests ārā pa durvīm neprātīgi satrakojušos vīru roku turēts. Kad mani stūma ārā, es izmisīgi cīnījos, lai izrautos, bet spēju atbrīvot tikai vienu kāju, ar kuru iespēru kādam vīram tā, ka viņš pakrita uz pakāpieniem. Nekavējoties mani atkal pieveica, un viņi zvērēja, … ka mani nogalinās, ja es nebūšu mierīgs, un tas mani apklusināja. …

Tad viņi satvēra manu rīkli un turēja ciet, līdz es zaudēju samaņu. Kad es atjēdzos, viņi mani bija aizvilkuši aptuveni 150 metrus no mājas, un tur es ieraudzīju elderu Rigdonu guļam uz zemes, kuru viņi bija šurp atvilkuši aiz kājām. Es domāju, ka viņš ir miris. Es sāku lūgties, sakot: „Es ceru, ka jūs apžēlosieties un saudzēsiet manu dzīvību.” Uz to viņi atbildēja: „… Lūdz savu Dievu, lai viņš tev palīdz. No mums žēlastību negaidi.”

Pēc īsas apspriedes pūlis tomēr „nolēma mani nenogalināt”, pravietis atstāstīja, „bet viņi mani spēcīgi sita un skrāpēja, norāva manu kreklu un bikses un atstāja mani kailu. … Tad viņi no kaut kurienes atnesa darvas spaini, un viens lādoties iesaucās: „Pieliesim ar darvu viņa muti”, un mēģināja iespiest man mutē darvas maisīšanas koku. Es grozīju galvu uz visām pusēm, lai viņi to nevarētu izdarīt, un viņi kliedza: „… Negrozi savu galvu, ļauj mums iedot tev nedaudz darvas.” Tad viņi ar varu mēģināja iebāzt manā mutē piltuvi, un salauza to pret maniem zobiem. Man tika norautas visas drēbes, palika tikai krekla apkakle; un viens vīrs, uzmeties man virsū, skrāpēja manu ķermeni ar saviem nagiem kā traks kaķis. …

Tad viņi pameta mani un es mēģināju piecelties, taču atkal nokritu; es notīrīju no savām lūpām darvu, lai varētu vieglāk ieelpot, un pēc brīža es sāku atgūties. Piecēlies es ieraudzīju divas gaismas. Es devos vienas gaismas virzienā un atklāju, ka tā bija tēva Džonsona māja. Kad es ienācu pa durvīm… darvas dēļ izskatījās, ka es būtu klāts asinīm, un, mana sieva ieraudzījusi mani nodomāja, ka es esmu saraustīts gabalos, un noģība. …

Mani draugi pavadīja to nakti, kasot nost darvu, mazgājot un tīrot manu ķermeni, tā lai uz rīta pusi es atkal varētu apģērbties.”

Pat pēc šī smagās spīdzināšanas pravietis palika nelokāms, pildot savus pienākumus Tā Kunga priekšā. Nākamā bija sabata diena. „Cilvēki pulcējās sanāksmei ierastajā dievkalpojuma laikā,” pierakstīja pravietis, „un starp tiem bija arī cilvēki no pagājušās nakts pūļa. … Es kā parasti sludināju draudzei, lai gan mana miesa bija rētām un sasitumiem klāta, un tās pašas dienas pēcpusdienā es kristīju trīs cilvēkus.”¹ Džozefa un Emmas dēls Džozefs nomira piecas dienas pēc šī uzbrukuma tādēļ, ka viņš, slimojot ar masalām, tajā naktī bija atstāts neaizsargāts aukstumā.

Vilfords Vudrafs, ceturtais Baznīcas prezidents, teica: „Tas Kungs teica Džozefam, ka Viņš pārbaudīs viņa uzticību Viņa derībai, pat līdz nāvei. Viņš tiešām viņu pārbaudīja; un, lai gan pret [Džozefu] bija visa pasaule, un viņam bija jāpārvar viltus draugu nodevība, lai gan visa viņa dzīve bija grūtību, raižu un rūpju pilna, visās viņa bēdās, esot ieslodzījumā, pārciešot bandu uzbrukumus un gūstot savainojumus, viņš vienmēr palika uzticīgs savam Dievam.”²

Džozefa Smita mācības

Tie, kas seko Jēzum Kristum, tiks pārbaudīti, un viņiem būs jāpierāda sava uzticība Dievam.

„Nav citur drošības, kā vien Jehovas rokās. Neviens cits nevar mūs izglābt, un Viņš to nedarīs, ja mēs nepierādīsim savu uzticību Viņam pašos smagākajos pārbaudījumos. Jo tam, kas mazgās savas drēbes Jēra asinīs, ir jāpiedzīvo lielas nelaimes [skat. Jāņa atkl. 7:13–14], patiesi lielākās no visām bēdām.”³

„Visu cilvēku likteņi ir taisnīgā Dieva rokās, Viņš nenodarīs netaisnību nevienam cilvēkam; un viena lieta ir nešaubīga — tie, kas dzīvos svētbijīgi Jēzū Kristū, tiks vajāti [skat. 2. Timoteja 3:12], un, pirms viņu drānas tiks darītas baltas Jēra asinīs saskaņā ar Jāņa atklāsmi, viņi izies cauri lielām bēdām [skat. Jāņa atkl. 7:13–14].”⁴

„Cilvēkiem ir jāpārdzīvo ciešanas, lai tie varētu nākt pie Ciānas kalna un tiktu paaugstināti pār Debesīm.”⁵

Smagu ciešanu laikā, atrodoties ieslodzījumā Libertī cietumā 1838.–1839. gada ziemā, Džozefs Smits rakstīja Baznīcas locekļiem: „Mīļotie brāļi, mēs sakām jums, — ņemot vērā, ka Dievs ir teicis, ka Viņš pārbaudīs Savus ļaudis, ka Viņš šķīstīs tos kā zeltu [skat. Maleahija 3:3], mūsuprāt, šoreiz Viņš ir izraudzījis Savu smagu pārbaudījumu, lai mūs pārbaudītu; un mēs domājam, ka, ja iziesim tam cauri pasargājot sevi kaut vismazākajā mērā un saglabāsim ticību, tad tā būs pilnīgi pietiekama zīme šai paaudzei, lai viņiem nebūtu attaisnojuma grēkot; un mēs arī domājam, ka šis mūsu ticības pārbaudījums būs līdzvērtīgs tam, kuru piedzīvoja Ābrahāms, un tiesas dienā senatnes svētie nevarēs dižoties mūsu priekšā, ka ir izgājuši caur lielākām grūtībām nekā mēs; lai mēs varētu tikt novērtēti tikpat cienīgi kā viņi.”⁶

„Tikai grūtības mums dos nepieciešamās zināšanas, lai saprastu senatnes cilvēku domas. Kas attiecas uz mani, es domāju, ka nekad nespētu just to, ko jūtu tagad, ja nebūtu izcietis tādas pārestības. Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāks par labu [skat. Romiešiem 8:28].”⁷

Džons Teilors, trešais Baznīcas prezidents, teica: „Es dzirdēju, ka reiz, uzrunādams Divpadsmito kvorumu, pravietis Džozefs teica: „Jums būs jāiziet cauri visu veidu pārbaudēm. Un ir tikpat nepieciešams jūs pārbaudīt, kā tas tika darīts ar Ābrahāmu un citiem Dieva cilvēkiem, un (viņš teica) Dievs jūs pārbaudīs, un Viņš jūs satvers un raustīs jūsu visjutīgākās sirds stīgas, un, ja jūs to nespēsit izturēt, jūs nebūsiet piemēroti iemantot Dieva celestiālo valstību.”… Pēc tam, kad Džozefs Smits saņēma patiesību, viņam nebija miera pat uz pāris mēnešiem, un galu galā viņš tika noslepkavots Kārtidžas cietumā.”⁸

Dievs atbalstīs un svētīs tos, kas uzticas Viņam pārbaudījumu laikā.

„Evaņģēlija spēks ļauj mums pastāvēt un ar pacietību panest lielas ciešanas, kas nāk pār mums no visām pusēm. … Jo stiprākas vajāšanas, jo lielākas ir Dieva dāvanas pār Viņa baznīcu. Jā, viss darbosies par labu tiem, kuri ir gatavi atdot savu dzīvību Kristus dēļ.”⁹

„Mana vienīgā cerība un pārliecība ir tajā Dievā, Kurš devis man dzīvību, Kurā ir viss spēks, Kuru tagad esmu iepazinis un manas sirds vēlmes arvien ir atklātas Viņa acīm. Viņš ir mans mierinātājs, un Viņš mani nepamet.”¹⁰

„Es zinu, kam esmu uzticējies; es stāvu uz klints; plūdi nevar, nē, tie nespēs mani aizskalot.”¹¹

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Libertī cietumā, par pieredzēto pravietis teica sekojošo: „Paldies Dievam, mēs esam atbrīvoti. Un, lai gan dažiem mūsu mīļotajiem brāļiem viņu liecība bija jāaizzīmogo ar savām asinīm un viņi ir miruši mocekļa nāvē par patiesības lietu —

Kaut skarbas, tomēr īsas bija viņu sāpes,

Bezgalīgs ir viņu prieks.

Nesērosim par viņiem kā par tādiem, kam nav cerības [skat. 1. tesaloniķiešiem 4:13]; tas laiks ātri pienāks, kad mēs viņus atkal redzēsim un līksmosim kopā, nebaidoties no ļauniem cilvēkiem. Jā, tos, kas ir miruši Kristū, Viņš ņems Sev līdzi, kad atkal nāks, lai tiktu svēto godināts, lai tiktu apbrīnots no visiem tiem, kas Viņam tic, un lai atmaksātu visiem Viņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas nepaklausa evaņģēlijam.

Kad pienāks tas laiks, atraitņu un bāreņu sirdis tiks mierinātas, un ikviena asara tiks noslaucīta no viņu sejām. Pārbaudījumi, kas viņiem bija jāiziet, būs nākuši viņiem par labu, sagatavojot viņus to sabiedrībai, kas ar ticību ir izturējuši lielu postu un ir mazgājuši savas drēbes, un darījuši tās baltas Jēra asinīs. [skat. Romiešiem 8:28; Jāņa atkl 7:13–14, 17.]”¹²

1842. gada 1. septembra vēstulē pravietis svētajiem rakstīja vārdus, kas vēlāk pierakstīti Mācības un Derību 127:2: „Un, runājot par briesmām, kurām es esmu aicināts iziet cauri, tās liekas man tikai sīkums, tā kā skaudība un cilvēka niknums ir bijuši mani parastie apstākļi visās manas dzīves dienās. … Dziļš ir tas ūdens, kurā es esmu paradis peldēt. Tas viss ir kļuvis par manu otro dabu; un es jūtos līdzīgi Pāvilam — gavilēt bēdās; jo līdz šai dienai manu tēvu Dievs ir atbrīvojis mani no tām visām, un atbrīvos mani turpmāk, jo skatieties un raugiet, es triumfēšu pār visiem saviem ienaidniekiem, jo Dievs Tas Kungs to ir sacījis.”¹³

Uzticīgie nekurn ciešanās, bet ir pateicīgi par Dieva labestību.

1833. gada 5. decembrī pravietis rakstīja Baznīcas vadītājiem, kas prezidēja pār svētajiem, kuri tika vajāti Misūri štatā: „Atcerieties nekurnēt par to, kā Dievs izturas pret Viņa radītajiem. Jūs vēl neesat pieredzējuši tik sarežģītus apstākļus, kā senie pravieši un apustuļi. Atsauciet atmiņā Daniēlu, trīs ebreju bērnus [Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego], Jeremiju, Pāvilu, Stefanu un daudzus citus, pārāk daudzus, lai visus pieminētu, kas tika nomētāti ar akmeņiem, sazāģēti, kārdināti, mira no zobena, un kuri staigāja apkārt aitu un kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti, spīdzināti, kaut pasaule nebija viņu cienīga. Viņi maldījās tuksnešos un kalnos un slēpās zemes alās un aizās; tomēr viņi visi ieguva labu liecību caur ticību [skat. Ebrejiem 11:37–39]; un visās savās ciešanās viņi līksmoja tādēļ, ka tiek uzskatīti par cienīgiem būt vajātiem Kristus dēļ.

Mēs nezinām, caur ko mums vēl nāksies iziet, līdz Ciāna tiks atbrīvota un nostiprināta; tādēļ mums ir ļoti svarīgi dzīvot tuvu Dievam un vienmēr strikti paklausīt visiem Viņa baušļiem, lai mūsu sirdsapziņa būtu tīra Dieva un visu cilvēku priekšā. …

… Mēs paļaujamies uz Dievu, un esam apņēmības pilni, pateicoties Viņa žēlsirdībai, virzīt uz priekšu Viņa darbu un saglabāt uzticību līdz galam, lai mēs varētu saņemt celestiālās godības vaiagu un ieiet atdusā, kas ir sagatavota Dieva bērniem.”¹⁴

Piecas dienas vēlāk pravietis rakstīja Baznīcas vadītājiem un svētajiem Misūri štatā: „Būsim pateicīgi par to, ka mums pašlaik ir tik labi, ka mēs vēl arvien esam dzīvi, un, iespējams, Dievs mums ir sagatavojis lielas svētības šajā paaudzē un dos mums iespēju cildināt Viņa vārdu. Es jūtos pateicīgs, ka nav vairāk tādu, kas noliegtu ticību; es lūdzu Dievu Jēzus Vārdā, lai jūs visi varētu saglabāt ticību līdz galam.”¹⁵

Pravieša dienasgrāmatā 1836. gada 1. janvārī ierakstīts: „Ir sācies jauns gads, mana sirds ir pildīta ar pateicību Dievam, ka, vecajam gadam aizejot, Viņš ir pasargājis manu dzīvību un manas ģimenes locekļu dzīvības. Mēs esam tikuši atbalstīti un stiprināti ļaunas un samaitātas paaudzes vidū, kaut gan bijām pakļauti visādām nelaimēm, kārdinājumiem un ciešanām, kas ir cilvēka dzīves dabīga sastāvdaļa; par to es jūtos tik pazemīgs Tā Kunga priekšā, tā sakot, gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.”¹⁶

1837. gada jūnijā par savu atveseļošanos no smagas slimības pravietis teica: „Šis ir viens no daudzajiem notikumiem, kad es pēkšņi veselības stāvokļa dēļ esmu novests līdz kapa malai un tikpat pēkšņi atkal esmu darīts vesels, par ko mana sirds deg pateicībā manam Debesu Tēvam, un es jūtos atjaunots veltīt sevi un visas manas spējas, lai kalpotu Viņam.”¹⁷

Paļāvība uz Dieva spēku, gudrību un mīlestību palīdzēs mums izvairīties no drosmes zaudēšanas pārbaudījumu brīžos.

„Visas grūtības, kas var aizšķērsot un arī aizšķērsos mums ceļu, ir jāspēj pārvarēt. Pat, ja pārbaudījumos dvēsele var pagurt, sirds justies vārga un rokas gurdenas, mēs nedrīkstam griezties atpakaļ; mūsu apņēmībai ir jābūt nelokāmai.”¹⁸

„Paļaujoties uz Dieva spēku, gudrību un mīlestību, svētie saņem iespēju doties uz priekšu, pārvarot visnaidīgāko pretestību, un bieži vien brīžos, kad no cilvēciskā viedokļa raugoties, šķiet, ka vienīgais iznākums ir nāve, un iznīcība [šķiet] neizbēgama, izpaužas Dieva spēks, atklājas Viņa godība un tiek īstenota atbrīvošana; un svētie, līdzīgi kā Israēla bērni, kad tie iznāca no Ēģiptes zemes cauri Sarkanajai jūrai, dzied slavas dziesmas Viņa Svētajam Vārdam.”¹⁹

„Es zinu, ka mākoņi izklīdīs un Sātana valstība tiks satriekta drupās līdz ar visiem tās tumšajiem nolūkiem; un ka svētie iznāks kā zelts, kas septiņkārt šķīstīts, kļuvuši nevainojami caur ciešanām un kārdinājumiem un ka Debesu un Zemes svētības pārpārēm nolīs pār viņu galvām; ko Dievs var dāvāt Kristus dēļ.”²⁰

„Palieciet nelokāmi, jūs, Dieva svētie, pacietieties vēl nedaudz, līdz dzīves vētras pāries, un jūs saņemsiet atalgojumu no Tā Dieva, Kura kalpi jūs esat, un kas pienācīgi novērtēs visus jūsu smagos pūliņus un ciešanas Kristus un evaņģēlija dēļ. Jūsu vārdi tiks nodoti nākamajās paaudzēs, pieminot kā Dieva svētos.”²¹

Džordžs A. Smits, kas kalpoja par prezidenta Brigama Janga padomnieku, lielu pārbaudījumu laikā no pravieša Džozefa Smita saņēma šādu padomu: „Viņš man teica, ka es nedrīkstu zaudēt drosmi, lai cik grūti arī nebūtu. Pat ja es būtu iekritis visdziļākajā Jaunskotijas šahtā vai arī visi Klinšu kalni būtu nogruvuši pār mani, es nedrīkstētu zaudēt drosmi, man būtu jāturpina izrādīt ticību un pacietīgi jāpanes šo pārbaudījumu, tad es spēšu iznirt šīs grēdas virspusē.”²²

Tikai dažas dienas pirms pravietis tika nogalināts, laikā, kad viņš un svētie zināja, ka viņa dzīve ir briesmās, Džozefs paņēma Ābrahāma G. Hodža roku un sacīja: „Tagad, brāli Hodž, ļausim, lai notiek tas, kam jānotiek; nenoliedz ticību un viss būs labi.”²³

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet apskatu no 225.–227. lpp.. Kāpēc, jūsuprāt, pravietis Džozefs Smits spēja izturēt pārbaudījumus, kas nāca pār viņu? Ko jūs domājat vai jūtat, iztēlojoties viņu mācām draudzi, kaut gan viņa „miesa bija rētām un sasitumiem klāta”?
Izlasiet trešo rindkopu 228. lpp.. Kā, jūsuprāt, ciešanas palīdz mums sagatavoties paaugstināšanai? (Dažus piemērus skat. 228.–229. lpp..) Ko jūs esat iemācījušies no saviem pārbaudījumiem?
Šajā nodaļā Džozefs Smits trīs reizes mums apliecina, ka „pārbaudījumi, kas [mums] bija jāiziet, būs nākuši [mums] par labu” (230. lpp., skat. arī 229. lpp.). Kā jūs varat apstiprināt šī apgalvojuma patiesumu?
Izlasiet visu trešo un ceturto rindkopu 229. lpp.. Kādus gadījumus jūs esat pieredzējuši, kad Tas Kungs ir mierinājis jūs pārbaudījumu laikā? Ko jums nozīmē „stāvēt uz klints”?
Džozefs Smits svētajiem deva padomu nekurnēt jeb nesūdzēties par to, kā Dievs izturas pret mums (230.–232. lpp.). Kā kurnēšana var mūs ietekmēt? Nosauciet dažus piemērus, kā vajadzētu izturēties pārbaudījumu laikos? (Dažus piemērus skat. 230.–233. lpp..)
Kā izpaužas „nelokāma apņēmība”, saskaroties ar grūtībām? (232. lpp.).
Izlasiet pravieša padomu Džordžam A. Smitam (233. lpp.). Kā šīs padoms var palīdzēt jums, kad jūs saskaraties ar pārbaudījumiem?

Saistītie Svētie Raksti: Psalmi 55:25; Jāņa 16:33; Almas 36:3; Helamana 5:12; M&D 58:2–4; 90:24; 122:5–9

Joseph being tarred and feathered — 1832. gada 24. marta naktī Hiremā, Ohaio štatā, saniknots pūlis izvilka Džozefu Smitu no mājām, aplēja viņu ar darvu un izvārtīja spalvās.

family in hospital — „Mēs paļaujamies uz Dievu, un esam apņēmības pilni, pateicoties Viņa žēlsirdībai, virzīt uz priekšu Viņa darbu un saglabāt uzticību līdz galam.”