Sargieties no atkrišanas rūgtajiem augļiem

“Visos jūsu pārbaudījumus, nelaimēs un slimībās, visās savās ciešanās, pat līdz nāvei, esiet uzmanīgi, ka jūs nenododat Dievu … esiet uzmanīgi, ka jūs neatkrītat.”

No Džozefa Smita dzīves

1836. gada pavasarī, vairākas nedēļas pirms un pēc Kērtlandes Tempļa celtniecības pabeigšanas, svētie izbaudīja saskaņas pilnu laiku un bagātīgu Gara dāvanu izliešanos. Taču pravietis Džozefs Smits brīdināja svētos, ja viņi turpmāk nedzīvos taisnīgi, viņu prieks un vienotība nebūs ilgstoši. Daniels Tailers par šo laiku teica: „Visi izjutām Debesu pietuvošanos. Faktiski bija vairākas nedēļas, kurās velns mūs nekārdināja, un mēs domājām, vai nav sākusies Tūkstošgade. [Priesterības brāļu sanāksmē] mūs uzrunāja pravietis Džozefs. Cita starpā viņš teica: Brāļi, kādu laiku Sātanam nebija varas jūs kārdināt. Daži ir nodomājuši, ka kārdinājumu vairāk nebūs. Taču pretspars nāks, un, ja jūs netuvosieties Tam Kungam, jūs tiksit uzvarēti un atkritīsiet.”¹

Vēlāk tai pašā gadā, starp dažiem svētajiem Kērtlandē pieauga atkrišanas gars. Daži Baznīcas locekļi kļuva lepni, mantkārīgi un pārstāja ievērot baušļus. Daži vainoja Baznīcas vadītājus ekonomiskajās problēmās, ko izraisīja neveiksmes Kērtlandes finanšu iestādē, kuru izveidoja Baznīcas locekļi. Tas notika 1837. gadā, tajā pašā gadā, kad visās Savienotajās Valstīs izplatījās banku krīze, sarežģījot svēto ekonomiskās problēmas. Kērtlandē aptuveni divi vai trīs simti Baznīcas locekļu atkrita no Baznīcas; dažreiz pievienojoties tiem, kas bija pret Baznīcu, lai mocītu un pat fiziski apdraudētu svētos. Daži no atkritušajiem atklāti apgalvoja, ka pravietis ir zaudējis savu aicinājumu, un mēģināja viņa vietā ielikt citus cilvēkus. Māsa Elīza R. Snova atcerējās: „Daudzi no tiem, kas bija bijuši pazemīgi un uzticīgi pildījuši ikvienu pienākumu — gatavi iet un nākt pēc katra priesterības aicinājuma — kļuva lepni garā un bija uzpūtušies savu siržu lepnībā. Tiklīdz svētie pieņem pasaules mīlestību un tās garu, Tā Kunga Gars atstāj viņu sirdis.”²

Pravietis zūdījās par situāciju Baznīcā 1837. gada maijā: „Šķita, ka visi Zemes un elles spēki īpašā veidā bija apvienojuši savu ietekmi, lai reizi pa visām reizēm gāztu Baznīcu. … Ārējie ienaidnieki un atkritēji no mūsu vidus apvienojās savos centienos,…un daudziem radās neapmierinātība pret mani, it kā es būtu vienīgais iemesls tam ļaunumam, pret kuru es pats tik sparīgi cīnījos.”³

Neskatoties uz šīm grūtībām, lielākā daļa Baznīcas locekļu un tās vadītāju palika uzticīgi. Brigams Jangs, šajā nenoteiktajā laikā būdams Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, atcerējās sanāksmi, kurā daži Baznīcas locekļi sprieda, kā atcelt pravieti Džozefu: „Es piecēlos un vienkārši un pārliecinoši pateicu viņiem, ka Džozefs ir pravietis un es to zinu, un ka viņi var, cik vien vēlas, lamāt un celt viņam neslavu, taču viņi nespēs iznīcināt Dieva ieceltu pravieti; viņi vienīgi var iznīcināt paši savas tiesības, pārgriezt saikni, kas saista viņus ar pravieti un Dievu un nogremdēt sevi ellē. Daudzi kļuva augstākajā mērā nikni par manu pārliecinošo pretestību viņu nodomiem. …

Šī sanāksme beidzās ar to, ka atkritēji nespēja vienoties par kādu konkrētu pretdarbības rīcību. Tā bija krīze, kad Zeme un elle šķita apvienojušās, lai gāztu pravieti un Dieva Baznīcu. Sagrīļojās daudzu stiprāko vīru ticība. Šajā tumsības aplenkuma laikā es atrados Džozefa tuvumā, un ar visu gudrību un spēku, ko Dievs man bija dāvājis, es darīju visu iespējamo, lai atbalstītu Dieva kalpu un saliedētu Baznīcas kvorumus.”⁴

Džozefa Smita mācības

Uzticības zaudēšana Baznīcas vadītājiem, viņu kritizēšana un Dieva uzliktu pienākumu nepildīšana ved uz atkrišanu.

„Es došu jums vienu no Valstības noslēpumu atslēgām. Tas ir mūžīgs princips, kas pastāv ar Dievu cauri visai mūžībai — ja cilvēks saceļas, lai nosodītu citus, vaino Baznīcu, sakot, ka Baznīcas locekļi ir nomaldījušies, bet viņš pats ir taisnīgs — nešaubīgi ziniet, ka viņš ir uz platā atkrišanas ceļa, un, ja viņš nenožēlos grēkus, tad atkritīs, patiesi, kā Dievs dzīvo.”⁵

Hibers Č. Kimbals kalpojot par padomnieku prezidentam Brigamam Jangam sacīja: „Es došu jums atslēgu, kuru brālis Džozefs Smits mēdza dot Navū. Viņš teica, ka pirmais solis pretī atkrišanai sākas ar uzticības zaudēšanu šīs Baznīcas un Valstības vadītājiem, un, jūs varat būt droši, ka ikviens cilvēks, kurā jūs pamanāt šo garu, ir uz atkrišanas ceļa.”⁶

Kalpodams Divpadsmito kvorumā, Vilfords Vudrafs teica: „Brālis Džozefs mēdza mums dot šāda veida padomu: „Tajā brīdī, kad jūs atļaujat sev atlikt kādu pienākumu, kuru Dievs ir aicinājis jums paveikt, izdabājot paši savām iegribām, tajā brīdī, kad atļaujat sev kļūt bezatbildīgiem, jūs ieliekat pamatus atkrišanai. Esiet uzmanīgi; atcerieties, ka jūs esat aicināti darbam, un, kad Dievs pieprasa no jums darīt šo darbu — dariet to.” Vēl viņš teica: “Visos jūsu pārbaudījumus, nelaimēs un slimībās, visās savās ciešanās, pat līdz nāvei, uzmanieties, ka jūs nenododat Dievu, uzmanieties, ka jūs nenododat priesterību, uzmanieties, ka jūs neatkrītat.”⁷

Vēl Vilfords Vudrafs teica: „Es atceros, ka brālis Džozefs Smits apmeklēja mani, brāli [Džonu] Teiloru, brāli Brigamu Jangu un vairākus citus misionārus, kad mēs gatavojāmies doties misijā uz Angliju. Mēs bijām slimi un nomākti, daudzi no mums. Tomēr, tajā pat laikā mēs jutām, ka mums ir jābrauc. Pravietis svētīja mūs, kā arī mūsu sievas un ģimenes. … Viņš mācīja mums dažus ļoti svarīgus principus, dažus no tiem es te pieminēšu. Brālis Teilors, es, Džordžs A. Smits, Džons E. Peidžs un citi tikām aicināti aizpildīt to [apustuļu] vietu, kas bija atkrituši. Brālis Džozefs paskaidroja mums iemeslus, kāpēc šie vīri bija novērsušies no Dieva baušļiem. Viņš cerēja, ka mēs spēsim mācīties gudrību, skatoties ar acīm un klausoties ar ausīm, un ka mēs spēsim atpazīt citu cilvēku garus, lai tas nebūtu jāmācās no bēdīgās pieredzes.

Tad viņš piezīmēja, ka ikviens cilvēks, ikviens šīs Baznīcas un valstības elders, kas ignorē jeb, citiem vārdiem, atsakās paklausīt kādam no zināmajiem likumiem vai baušļiem, vai izvairās no pienākumu pildīšanas — kad vien cilvēks ir to darījis, nevērīgi izturējies pret Dieva uzliktu pienākumu, vai tas būtu sanāksmju apmeklēšana, kalpošana misijās vai paklausīšana padomam — viņš ieliek pamatu, kas ved viņu uz atkrišanu, un tas bija iemesls, kāpēc šie vīri atkrita. Viņi bija nepareizi lietojuši priesterību, kas tika saistīta uz viņu galvām. Viņi kā apustuļi un kā elderi nebija piegriezušu pienācīgu vērību saviem aicinājumiem. Viņi centās izmantot šo priesterību, lai mēģinātu izcelt sevi un paveikt vēl kādus citus darbus līdzās Dieva valstības celšanai.”⁸

1840. gadā izveidojās neliela Baznīcas locekļu grupa, kas turpināja dzīvot Kērtlandē, Ohaio štatā, lai gan lielākā daļa svēto bija pārcēlušies uz Navū, Ilinoisā. Atbildot uz paziņojumu, ka kāds Baznīcas loceklis Kērtlandē ir mēģinājis graut svēto uzticību Augstākajam prezidijam un citiem Baznīcas pilnvarotajiem, pravietis rakstīja Baznīcas vadītājiem Kērtlandē: „Lai vadītu Valstības lietas taisnīgumā, ir ļoti svarīgi, lai visu brāļu sirdīs valdītu vispilnīgākā saskaņa, laipnas jūtas, laba saprašanās un uzticība, un lai visas viņu darbības raksturotu patiesa žēlsirdība un mīlestība citam pret citu. Ja pastāv jebkādas nosodošas domas, kaut vismazākā neuzticēšanās, tad drīz parādīsies lepnība, augstprātība un skaudība; nenovēršami virsroku gūs apjukums un Baznīcas pilnvarotos nonievās. …

Ja Kērtlandes svētie savās sanāksmēs uzskata mani par savu lūgšanu necienīgu, un negrib redzēt mani uz dievišķās labvēlības troņa, es tajā saskatu spēcīgus un pārliecinošus pierādījumus tam, ka viņiem nav Dieva Gara. Ja atklāsmes, ko esam saņēmuši, ir patiesas, kuram ir jāvada ļaudis? Ja Valstības atslēgas ir nodotas manās rokās, kuram tad ir jāatklāj tās noslēpumus?

“Kamēr mani brāļi atbalsta un iedrošina mani, es varu cīnīties pret pasaules aizspriedumiem un ar prieku varu panest nekaunīgās valodas un apvainojumus; bet, kad mani brāļi stāv nomaļus, kad viņi sāk zaudēt garu un mēģina aizkavēt manu izaugsmi un darbošanos, tad es jūtos apbēdināts, taču nemazinās mana apņēmība turpināt savu uzdevumu, jo esmu pārliecināts, kaut arī mani zemes draugi kļūdītos un varbūt pat vērstos pret mani, tomēr mans Debesu Tēvs aizvedīs mani līdz uzvarai.

Tomēr es ceru, ka pat Kērtlandē ir tādi, kas nepavedina cilvēkus ar saviem vārdiem [skat. Jesajas 29:21], bet tiecas aizstāvēt taisnīgumu un patiesību, un pildīt ikvienu pienākumu, kas tiem uzticēts, un kuriem piemīt gudrība, lai pastāvētu pret ikvienu kustību vai ietekmi, kas var radīt apjukumu un nesaskaņas Israēla nometnē, un kuri spēj atšķirt patiesības garu no maldu gara.

Man būtu patīkami redzēt, kā svētie Kērtlandē plaukst, bet, manuprāt, tas laiks vēl nav pienācis; un es jums apliecinu, ka tas nepienāks tik ilgi, kamēr vien netiks nodibināta citāda lietu kārtība un neizpaudīsies citāds gars. Kad tiks atjaunota uzticība, kad kritīs lepnība un katrs patmīlīgs prāts tiks ietērpts pazemībā kā tērpā, un savtīgumu aizstās labsirdība un žēlsirdība, un kad būs novērojama vienota apņemšanās dzīvot no ikkatra vārda, kas iziet no Tā Kunga mutes, tad un ne ātrāk virsroku gūs miers, kārtība un mīlestība.

Kērtlandi nācās pamest cilvēku patmīlības dēļ. Cik bieži šādi noskaņoti cilvēki, ir apskauduši jūsu pazemīgo kalpu par viņam uzticēto aicinājumu, tie ir pūlējušies uz viņa rēķina palielināt savu varu, un redzot, ka to nav iespējams izdarīt, ir nekrietni mēģinājuši celt neslavu un nozākāt, vai izmantot citus līdzekļus, lai viņu gāztu! Šādas personas vienmēr ir bijušas pirmās, kas žēlojās par prezidiju, paziņojot par viņu vainām un vājībām uz visām četrām debess pusēm.”⁹

Tie, kas ir atkrituši, zaudē Dieva Garu, pārkāpj savas derības un bieži vien vajā Baznīcas locekļus.

„Lai cik dīvaini pirmajā brīdi tas nešķistu, tomēr tā ir patiesība, ka, neskatoties uz visiem viņu solījumiem dzīvot dievbijīgi, novērsušies no Kristus ticības atkritēji, ja vien viņi steidzīgi nenožēlos grēkus, agrāk vai vēlāk tie krīt velna lamatās un zaudē Dieva Garu, lai viņu ļaunums atklātos visu ļaužu acu priekšā. Vissmagāk ticīgos ir vajājuši tieši atkritušie. Jūda tika norāts, un viņš nekavējoties nodeva savu Kungu Viņa ienaidnieku rokās, jo viņā bija iegājis Sātans.

Vispārākās, visaugstākās zināšanas tiek dāvātas tiem, kas paklausa evaņģēlijam ar pilnu sirds nodomu, taču, ja pret tām grēko, atkritušais tiek atstāts kails, zaudējis Dieva Garu, un viņš patiesi drīz tiks nolādēts un galā sadedzināts. Kad tā gaisma, kas viņos bija, tiek atņemta, viņi kļūst tik pat aptumšoti, cik pirms tam bija apgaismoti, un tad nav brīnums, ka visu savu spēku viņi izmantos pret patiesību, un viņi, līdzīgi Jūdam, tieksies iznīcināt tos, kas bija viņu lielākie labvēļi.

Kurš gan bija Jūdam vistuvākais draugs uz Zemes vai Debesīs, ja ne Pestītājs? Tomēr viņa pirmais nodoms bija iznīcināt Jēzu. Kurš no visiem svētajiem šajās pēdējās dienās var sevi uzskatīt par tik pat labu kā mūsu Pestītājs? Kurš ir tik pilnīgs? Kurš ir tik šķīsts? Kurš ir tik svēts, kāds bija Viņš? Ir tādi atrodami? Viņš nekad negrēkoja vai nepārkāpa bausli vai Debesu likumu — Viņa mutē nebija viltus, nedz viltu varēja atrast Viņa sirdī. Un tomēr viens, kurš ēda kopā ar Viņu, kurš bieži dzēra no tā paša kausa, bija pirmais, kurš pacēla savu kāju pret Viņu. Kur ir kāds, kurš ir kā Kristus? Tādu nevar atrast uz Zemes. Tad kāpēc Viņa sekotājiem būtu jāsūdzas, ja viņus vajā tie, kurus viņi reiz sauca par brāļiem un uzskatīja, ka viņus vieno vistuvākās attiecības mūžīgajā derībā?

No kurienes ir radies princips, kuram vienmēr sekojuši patiesās Baznīcas atkritēji — ar dubultu uzcītību vajāt un ar dubultu neatlaidību tiekties iznīcināt tos, kurus viņi ir solījušies mīlēt, ar kuriem reiz biedrojās un kopā slēdza derību, ka ar visu taisnīguma spēku tieksies ieiet Dieva atdusā? Iespējams, mūsu brāļi minēs to pašu iemeslu, kas lika Sātanam tiekties pēc Dieva valstības gāšanas — viņš bija pats ļaunums, bet Dieva valstī ba ir svēta.”¹⁰

„Katrā Baznīcas laikmetā vienmēr ir bijuši tādi, kas izrādījuši pretestību tikumības principiem, kas ir mīlējuši šīs laicīgās pasaules ieguvumus, sekojuši netaisnīguma principiem un bijuši patiesības ienaidnieki. … Tie, kas bija vienoti ar mums un atklāti apliecināja draudzību, bieži kļuva par mūsu lielākajiem ienaidniekiem un visapņēmīgākajiem nelabvēļiem; un gadījumā, ja viņi kļuva nepopulāri, ja tika aizskartas viņu intereses vai ievainots pašlepnums, vai ja viņi tika atklāti savās nekrietnībās, viņi vienmēr bija pirmie, kas sāka savu brāļu vajāšanu, apmelošanu [izsakot viltus apsūdzības] un noķengāšanu un tiecās pēc savu draugu bojāejas un iznīcības.”¹¹

„Atkritušie „mormoņu” opozicionāri skrien pa visu pasauli un izplata par mums dažādas nekrietnas un apmelojošas ziņas, cerot tādējādi iegūt pasaules draudzību, jo viņi zina, ka mēs neesam no šīs pasaules un ka pasaule mūs ienīst; tādēļ viņi [pasaule] izmanto šos cilvēkus [opozicionārus] kā darbarīkus un ar viņu palīdzību mēģina mūs ievainot, kā vien spēj, taču pēc tam pasaule tos ienīst vairāk nekā mūs, jo uzskata viņus par zemiskiem nodevējiem un liekuļiem [glaimotājiem].”¹²

Vilfords Vudrafs ziņoja: „Es apmeklēju sanāksmi [Kērtlandes] Templī [1837. gada 19. februārī]. Prezidents Džozefs Smits uz kādu laiku bija aizbraucis kārtot Baznīcas darīšanas, taču ne uz pusi tik ilgi, cik Mozus pavadīja uz kalna, atstājot Israēla tautu vienu [skat. 2. Mozus 32:1–8]; tomēr daudzi cilvēki Kērtlandē, pat ja viņi neizveidoja teļu, ko pielūgt, kā to izdarīja israēlieši, tie novērsa savas sirdis no Tā Kunga un no Viņa kalpa Džozefa un tika iesaistīti spekulācijās, un deva priekšroku viltus gariem tā, ka viņu prāts tika aptumšots; un daudzi cilvēki nostājās pret Džozefu Smitu, un daži vēlējās viņa vietā iecelt Deividu Vitmeru, lai tas vadītu Baznīcu. Džozefs atgriezās Kērtlandē, šajā tumšo garu mākonī, lai tajā rītā uzrunātu ļaudis. Viņš izskatījās ļoti nomākts, bet drīz Dieva Gars nolaidās pār viņu, un viņš uzrunāja sapulcējušos lielā vienkāršībā aptuveni trīs stundu garumā un apklusināja savus ienaidniekus.

Piecēlies viņš sacīja: „Es vēl esmu prezidents, pravietis, gaišreģis, atklājējs un Jēzus Kristus Baznīcas vadītājs. Dievs un nevis cilvēks ir izraudzījis mani un iecēlis šajā vietā, un nevienam cilvēkam vai cilvēku grupai nav varas atcelt mani vai iecelt citu manā vietā; un tie, kas centīsies to izdarīt, ja viņi steidzīgi nenožēlos savus grēkus, apdedzināsies un ies uz elli.” Viņš asi norāja cilvēkus par viņu grēkiem, tumsību un neticību; Dieva spēks bija ar viņu un liecināja, ka viņa teiktais ir patiesība.”¹³

Vilfords Vudrafs ziņoja: „Prezidents Smits runāja [1837. gada 9. aprīļa] pēcpusdienā un Tā Kunga vārdā teica, ka Dieva sodi būs pār tiem cilvēkiem, kas iepriekš bija uzdevušies par viņa draugiem un draugiem cilvēcei, piedalījušies Kērtlandes un Ciānas staba celšanā, bet nu bija kļuvuši par viņa un Dieva valstības interešu nodevējiem, pavairojot mūsu ienaidnieku spēku pret mums; apspiežot nabadzīgos svētos un sagādājot tiem ciešanas, viņi ir kļuvuši par derības lauzējiem, par ko viņi izjutīs Dieva dusmas.”¹⁴

Daniels Tailers atminējās: „Drīz pēc tam, kad pravietis no Misūri cietuma ieradās Komercā (vēlāk saukta par Navū), mēs ar brāli Īzaku Behuninu apciemojām viņu viņa mājās. Sarunas tēma bija viņa vajāšanas. Viņš citēja daudzus melīgos, nepamatotos un pretrunīgos apgalvojumus, kurus bija izteikuši atkritēji, iebiedēti Baznīcas locekļi un sveši cilvēki. Viņš arī teica, kā lielākā daļa no varas pārstāvjiem, kas viņu arestējot būtu bijuši priecīgi atņemt viņam dzīvību, pēc tuvākas iepazīšanās kļuva viņam labvēlīgi. Viņš uzlika atbildības nastu uz atkritušajiem brāļiem. …

Kad pravietis bija beidzis stāstīt par to, kā viņš tika nodots, brālis Behunins piezīmēja: „Ja es pamestu šo Baznīcu, es nedarītu tā, kā bija izdarījuši šie mani brāļi — es dotos uz kādu tālu vietu, kur par mormonismu neviens neko nav dzirdējis, apmestos tur, un neviens nekad neuzzinātu, ka man par to ir kaut kas zināms.”

“Varenais Gaišreģis nekavējoties atbildēja: „Brāli Behunin, tu nezini, ko tu darītu. Nav šaubu, ka šie vīri reiz domāja tāpat kā tu. Pirms tu pievienojies šai Baznīcai, tu stāvēji uz neitrālas zemes. Kad tev sludināja evaņģēliju, tu uzzināji, kas ir labs un kas ļauns. Tu varēji izvēlēties vienu vai otru. Bija kā divi pretēji noskaņoti kungi, kas aicināja tevi viņiem kalpot. Kad tu pievienojies šai Baznīcai, tu brīvprātīgi izvēlējies kalpot Dievam. To izdarot, tu pameti neitrālo zemi, un nekad vairs nevarēsi uz tās atgriezties. Ja tu atsacīsies no Kunga, kuram biji izvēlējies kalpot — tas notiks tāpēc, ka tu būsi paļāvies ļaunā musināšanai, un tad tu sekosi viņa norādījumiem un būsi viņa kalps.”¹⁵

Ja mēs sekosim praviešiem, apustuļiem un Baznīcas atklāsmēm, mēs nenomaldīsimies.

Orsons Haids, Divpadsmito kvoruma loceklis, rakstīja: „Pravietis Džozefs … teica: Brāļi, atcerieties, ka vairākums no šiem ļaudīm nekad nenomaldīsies; un tik ilgi, kamēr jūs turēsities kopā ar vairākumu, jūs varat būt droši, ka ieiesit celestiālajā valstībā.”¹⁶

Viljams G. Nelsons ziņoja: „Es esmu daudzkārt dzirdējis, kā pravietis publiski uzstājas. Vienā sanāksmē es dzirdēju, ka viņš saka: „Es jums došu atslēgu, kas nekad nesarūsēs, — ja jūs paliksiet kopā ar vairākumu no Divpadsmit apustuļiem un ar Baznīcas Rakstiem, jūs nekad nenoklīdīsiet.” Baznīcas vēsture ir pierādījusi, ka tā ir patiesība.”¹⁷

Ezra T. Klarks atcerējās: „Es dzirdēju, ka pravietis Džozefs teica, ka viņš dos svētajiem atslēgu, ar ko viņi nekad nenomaldīsies un neļaus sevi piekrāpt, un tā bija: Tas Kungs nekad nepieļaus, lai Viņa ļaužu vairākums tiktu krāpnieku aizvests vai maldināts, nedz arī Viņš ļaus Savas Baznīcas Rakstiem krist ienaidnieka rokās.”¹⁸

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai:

Pārdomājiet šīs idejas, studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet izklāstu 313.–315. lpp.. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki tik īsā laikā var mainīties no taisnīgiem uz atkritējiem? Kā ietekmē cilvēki kļūst par atkritējiem mūsdienās? Ko mēs varam darīt, lai pasargātu sevi no šādas ietekmes?
Kādas briesmas mums draud, ja zaudējam uzticību mūsu Baznīcas vadītājiem un kritizējam viņus? (Dažus piemērus skat. 315.–318. lpp.) Ko mēs varam darīt, lai saglabātu cieņu un atzinību pret mūsu vadītājiem? Kā vecāki var iedrošināt savus bērnus cienīt Baznīcas vadītājus?
Pravietis mācīja: „Tajā brīdī, kad jūs atļaujat sev atlikt kādu pienākumu, kuru Dievs ir aicinājis jums paveikt, … , jūs ieliekat pamatus atkrišanai” (316. lpp.). Ko šis apgalvojums nozīmē jums?
Izlasiet stāstu, kuru pastāstīja Daniels Tailers (321.–322. lpp.). WKāpēc, jūsuprāt, tieši tie, kas ir atkrituši no Baznīcas, bieži tik spīvi cīnās pret to? (Dažus piemērus skat. 318.–322. lpp.). Kā, jūsuprāt, mums būtu jāreaģē uz šādu cilvēku vārdiem un rīcību?
Izlasiet nodaļas pēdējās trīs rindkopas(322. lpp.). Kāpēc ir svarīgi, lai mēs saprastu un pielietotu šo „atslēgu,” kuru devis Džozefs Smits?

Saistītie Svētie Raksti: 1. Nefija 8:10–33; Helamana 3:33–35; M&D 82:3, 21; 121:11–22.