Misionāru kalpošana — svēts aicinājums, dižens darbs

„Pēc visa, kas ir sacīts, lielākais un svarīgākais pienākums ir sludināt evaņģēliju.”

No Džozefa Smita dzīves

Dažu pēdējo gadu laikā, kamēr svētie dzīvoja Kērtlandē, daudzi Baznīcas locekļi un pat daži no Baznīcas vadītājiem atkrita. Šķita, ka Baznīca piedzīvo krīzi. „Šādā lietu stāvoklī,” pravietis rakstīja, „lai glābtu Baznīcu, Dievs man atklāja, ka ir jādara kaut kas jauns.”¹ Šis „jaunais” bija atklāsme sūtīt misionārus uz Angliju, lai sludinātu evaņģēliju.

Hibers Č. Kimbals, Divpadsmito kvoruma loceklis, atcerējās: „1837. gada jūnija pirmajās dienās, kad es sēdēju … Kērtlandes Templī, pravietis Džozefs pienāca pie manis un čukstus sacīja: „Brāli Hiber, Tā Kunga Gars man ir pačukstējis: Lai Mans kalps Hibers dodas uz Angliju un sludina Manu evaņģēliju, un atver šai nācijai glābšanas durvis.”² Elderu Kimbalu nomāca doma par šādu uzdevumu: „Es sevi uzskatīju par vienu no visvājākajiem Dieva kalpiem. Es jautāju Džozefam, kas man būs jāsaka, kad es tur nokļūšu; viņš teica, lai es eju pie Tā Kunga un ka Viņš mani vadīs un runās caur mani ar to pašu garu, kas [vadīja] viņu.”³

Pravietis aicināja arī Orsonu Haidu, Vilardu Ričardu un Džozefu Fīldingu no Kērtlandes, un Īzaku Raselu, Džonu Snaideru un Džonu Gudsonu no Toronto, Kanādā. Šiem brāļiem bija jāpievienojas elderam Kimbalam un jādodas misijā uz Angliju. Sapulcējušies Ņujorkas pilsētā, 1837. gada 1. jūlijā viņi uzkāpa uz kuģa Garrick, lai dotos uz Lielbritāniju. Šī pirmā misija ārpus Ziemeļamerikas Baznīcai pievienoja aptuveni 2000 jaunpievērstos pirmajā misionāru kalpošanas gadā Anglijā. Elders Kimbals priecīgi rakstīja pravietim: „Gods Dievam, Džozef, Tas Kungs ir ar mums šeit, starp tautām!”⁴

Apustuļu otro misiju uz Britu salām Brigama Janga vadībā, kurā bija iesaistīti lielākā daļa no Divpadsmit apustuļiem, no Navū vadīja pravietis. Viņi devās ceļā 1839. gada rudenī, un 1840. gadā Divpadsmitie ieradās Anglijā. Un gada laikā, pateicoties viņu pūliņiem, uz 1841. gadu Baznīcai bija pievienojušies aptuveni 6000 jaunpievērsto, tādā veidā piepildot Tā Kunga apsolījumu, ka Viņš darīs „kaut ko jaunu” Savas Baznīcas glābšanai.

Džozefs Smits no Navū turpināja sūtīt misionārus pa visu pasauli. Elders Orsons Haids ieradās Anglijā 1841. gadā un vēlāk savu misiju turpināja Jeruzālemē. Viņam bija rekomendācijas vēstule no Džozefa Smita, kurā bija teikts, ka, „šīs vēstules nesējs, kas ir uzticīgs un cienīgs Jēzus Kristus kalps, ir mūsu pārstāvis un pilnvarotā persona ārvalstīs, lai … runātu ar jūdu priesteriem, valdniekiem un elderiem.”⁵ 1841. gada 24. oktobrī Elders Haids nometās ceļos Jeruzālemē uz Eļļas kalna un lūdza Debesu Tēvu, lai Viņš iesvēta un velta šo zemi „lai sapulcinātu vienkopus izkaisītā Jūdas nama atlikumu, saskaņā ar svēto praviešu pareģojumiem.” ⁶Tad elders Haids devās uz Vāciju, kur viņš lika pamatus Baznīcas attīstībai šajā zemē.

1843. gada 11. maijā pravietis aicināja elderus Edisonu Pretu, Noasu Rodžeru, Bendžaminu F. Groardu un Noltonu F. Hanku kalpot misijā Klusā Okeāna dienvidu salās. Tā bija pirmā Baznīcas misija šajā lielajā reģionā. Elders Hanks ceļojuma laikā nomira, taču elders Prets sasniedza salu arhipelāgu, kur Tubuai salā viņš mācīja evaņģēliju. Elderi Rodžers un Groards turpināja ceļojumu uz Taiti, kur viņu darba rezultātā tika kristīti simtiem cilvēku.

Džozefa Smita vadībā svētie virzījās uz priekšu, lai izpildītu Tā Kunga pavēli: „Tādēļ eita pa visu pasauli un katru vietu, kurp jūs nevarat iet, jūs sūtīsit, lai liecība varētu iziet no jums pa visu pasauli pie katras radības” (M&D 84:62).

Džozefa Smita mācības

Misionāru kalpošana ir svēts darbs; šo darbu mums ļauj darīt ticība, tikumība, uzcītība un mīlestība.

„Pēc visa, kas ir sacīts, lielākais un svarīgākais pienākums ir sludināt evaņģēliju.”⁷

1840. gada decembrī Džozefs Smits rakstīja Divpadsmito kvoruma locekļiem un citiem priesterības vadītājiem, kuri kalpoja misijās Lielbritānijā: „Esiet pārliecināti, mīļotie brāļi, ka es neesmu vienaldzīgs novērotājs tam, kas notiek uz Zemes; un starp ievērojamākajām kustībām, kas pašlaik norisinās, neviena nav tik svarīga, kā diženais darbs, kurā jūs tagad esat iesaistīti; tādēļ es nedaudz raizējos par jums, novēlot, lai jūs ar savu tikumību, ticību, uzticību un žēlsirdību ziedotu sevi cits citam, Kristus Baznīcai un savam Tēvam, kas ir Debesīs; ar kura žēlsirdību jūs esat aicināti tik svētam aicinājumam, kas jums dod iespēju veikt diženus un atbildīgus pienākumus, kuri gulstas uz jūsu pleciem. Un es varu jums apliecināt, ka ņemot vērā saņemtās ziņas, es esmu apmierināts, ka jūs neesat bijuši kūtri savu pienākumu veikšanā; un esmu pārliecināts, ka jūsu uzcītība un uzticība nodrošinās jums tā Dieva labvēlību, Kura kalpi jūs esat, kā arī pateicību no svētajiem visā pasaulē.

Evaņģēlija izplatība pa visu Angliju bez šaubām ir iepriecinoša; pārdomas par to rada īpašas sajūtas to krūtīs, kuri ir dienas nastu un karstumu cietuši, kuri bija nelokāmi evaņģēlija atbalstītāji un sparīgi aizstāvji tā pirmsākumos, paši būdami tādos apstākļos, kas uzskatāmi par visnelabvēlīgākajiem, un kad tā pastāvēšana tika apdraudēta no visām pusēm — gluži kā drosmīga barka (laiva), kas ir peldējusi cauri vētrai neskarta, izplezdama savas buras vējam un cēli atrodot sev ceļu cauri piekāpīgam vilnim, daudz pārliecinātāka par savu brusu spēku un par savu kapteiņu, pavadoņu un komandas pieredzi un spējām nekā jebkad agrāk. …

Mīlestība ir viena no Dievības galvenajām rakstura īpašībām, un tā ir jāizrāda tiem, kuri tiecas kļūt par Dieva dēliem. Cilvēks, kurš ir piepildīts ar Dieva mīlestību, nav apmierināts tikai ar savas ģimenes svētīšanu, bet sniedzas tālāk visā pasaulē, dedzīgi vēlēdamies svētīt visu cilvēci. Jūs esat to sajutuši, un tas ir licis jums atstāt mājas ērtības, lai jūs varētu būt par svētību citiem, kas ir kandidāti uz nemirstību, bet svešinieki patiesībai, un es lūdzu, lai Debesu izraudzītas svētības nolīst pār jums par to, ka jūs tā darāt.”⁸

Mēs mācām vienkāršās patiesības ar pazemību un lēnprātību un izvairāmies apstrīdēt citus par viņu uzskatiem.

„Ak, jūs Israēla elderi, uzklausiet manu balsi, un, kad jūs esat sūtīti pasaulē sludināt, runājiet to, ko jūs esat sūtīti sacīt; sludiniet un sauciet skaļi: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi; nožēlojiet grēkus un ticiet evaņģēlijam.” Pasludiniet evaņģēlija pamatprincipus un nerunājiet par noslēpumiem, lai jūs netiktu noraidīti. Sludiniet tās lietas, ko Tas Kungs ir licis jums sludināt — grēku nožēlošanu un kristīšanos grēku atlaišanai.”⁹

„Es runāju un paskaidroju, ka nav lietderīgi sludināt pasaulei par smagiem Dieva sodiem, bet labāk ir sludināt vienkāršās evaņģēlija patiesības.”¹⁰

„Elderiem [vajadzētu] doties … pilnā lēnprātībā, atturībā un sludināt par Jēzu Kristu un Viņa krustā sišanu; nav jāstrīdas ar citiem par viņu ticību vai reliģisko piederību, bet stingri jāturas pie noteiktā kursa. To es esmu jums noteicis kā bausli, un visi, kas to neievēros, izsauks pār savām galvām vajāšanas, bet tie, kas to ievēros, vienmēr būs Svētā Gara piepildīti; to es pasludinu kā pravietojumu.”¹¹

„Ja elderiem paveras kādas durvis, lai sludinātu evaņģēlija pamatprincipus, lai viņi tad neklusē. Nerunājiet, lai apsūdzētu sektas, nedz arī, lai atspēkotu to doktrīnas. Bet sludiniet Kristu un Viņa krustā sišanu, mīlestību pret Dievu un mīlestību pret cilvēkiem; … tādējādi, ja būs iespējams, mēs varēsim mazināt cilvēku aizspriedumus. Esiet lēnprātīgi un no sirds pazemīgi, un Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, būs ar jums uz mūžīgiem laikiem.”¹²

„Ņemiet vērā šos atslēgu, vārdus un esiet gudri Kristus dēļ un paši savas dvēseles dēļ. Jūs neesat sūtīti, lai tiktu mācīti, bet gan lai mācītu. Lai katrs vārds tiek pateikts ar labvēlību! Esiet modri, esiet prātīgi. Šī ir brīdināšanas diena, un nevis liekvārdības diena Rīkojieties godīgi Dieva un cilvēku priekšā. … Esiet godīgi, atvērti un atklāti visās savās [attiecībās] ar cilvēci. [Skat. M&D 43:15; 63:58.]”¹³

Pirms Džordžs A. Smits devās misijā 1835. gadā, viņš tikās ar pravieti Džozefu Smitu, kas bija viņa brālēns. Džordžs A. Smits rakstīja: „Es atnācu, lai satiktu brālēnu Džozefu. Viņš man iedeva Mormona Grāmatu, paspieda man roku un teica: „Sludini sprediķus īsi, teic īsas lūgšanas un nodod savus vēstījumus ar lūgšanu pilnu sirdi.”¹⁴

Mēs mācām evaņģēliju atbilstoši Gara norādījumiem.

„Visiem ir jāsludina evaņģēlijs ar Svētā Gara spēku un ietekmi, un neviens cilvēks nevar sludināt evaņģēliju bez Svētā Gara.”¹⁵

„Kā teicis Pāvils, viņam priekš visiem bija jātop par visu, lai tādējādi viņš varētu izglābt dažus [skat. 1. korintiešiem 9:22], tāpat ir jādara elderiem pēdējās dienās; jo viņi ir sūtīti, lai sludinātu evaņģēliju un brīdinātu pasauli par sagaidāmajiem sodiem, un mēs varam būt droši, ka tad, ja viņi mācīs ar Garu un saskaņā ar Jēzus Kristus atklāsmēm, viņi sludinās patiesību un gūs labvēlību, un tiem nebūs iemesla žēloties. Tādēļ mēs nedodam jaunu bausli, vien brīdinām elderus un Baznīcas locekļus dzīvot saskaņā ar katru vārdu, kas iziet no Dieva mutes [skat.Mateja 4:4], lai viņi nezaudētu godību, kas ir sagatavota uzticīgajiem.”¹⁶

1839. gada oktobra konferencē Pravietis teica: „Prezidents [Džozefs Smits] ir sācis dot elderiem norādījumus attiecībā uz evaņģēlija sludināšanu uzsverot, cik svarīgi ir saņemt Garu, lai viņi varētu sludināt ar Svēto Garu, kas sūtīts no Debesīm; un uzmanīties runāt par tām tēmām, kuras Dieva vārds skaidri neiz-gaismo, jo tas var novest pie pieņēmumiem un nesaskaņām.”¹⁷

1840. gada 14. maijā Džozefs Smits no Navū rakstīja elderiem Orsonam Haidam un Džonam E. Peidžam, kuri bija ceļā uz misiju Svētajā Zemē: „Nezaudējiet drosmi šī darba diženuma dēļ; tikai esiet pazemīgi un uzticīgi, un tad jūs varēsit sacīt: „Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu.”Cakarijas 4:7.] Viņš, kas ir izklīdinājis Israēlu, ir apsolījis to sapulcināt; tādēļ, cik jūs būsiet gatavi būt par darbarīkiem šajā lielajā darbā, tik daudz arī Viņš dāvās jums spēku, gudrību, varenību un saprātu, un ikvienu nepieciešamo īpašību; jūsu izpratne kļūs arvien plašāka un plašāka, līdz jūs varēsit aptvert Zemi un Debesis, iesniegties mūžībā un saskatīt Jehovas varenos darbus visā to daudzveidībā un godībā.”¹⁸

Mēs meklējam iespējas mācīt evaņģēliju un liecināt par tā patiesumu.

1832. gada rudenī Džozefs Smits kopā ar bīskapu Nevelu K. Vitneju ceļoja no Kērtlandes, Ohaio, uz Savienoto Valstu austrumiem. 13. oktobrī pravietis no Ņujorkas rakstīja Emmai Smitai: „Kad es prātoju par šo lielisko pilsētu tāpat kā par Ninivi, kas neatšķir savu labo roku no kreisās, jā, vairāk kā divi simti tūkstoši dvēseļu, mana sirds ir pilna līdzjūtības pret viņiem, un es esmu apņēmības pilns pacelt savu balsi šajā pilsētā, notikumu gaitu uzticot Dievam, kas visu tur Savās rokās un neļaus nevienam matam no mūsu galvām nepamanītam nokrist uz zemes. …

Man ir bijušas vairākas sarunas ar dažiem cilvēkiem, kas sniedza gandarījumu, un viena no tām bija ar kādu ļoti skaistu, jaunu kungu no Džersijas, ar izteikti nopietnu sejas izteiksmi. Viņš atnāca, apsēdās man blakus un sāka ar mani sarunu par holeru, un es uzzināju, ka viņš ir slimojis ar to un bijis jau tuvu nāvei. Viņš sacīja, ka Tas Kungs ir saudzējis viņu kādam gudram mērķim. Izmantojot izdevību, es uzsāku ar viņu garu sarunu. Izskatījās, ka viņš pieņēma manu mācību ar lielu prieku un stipri pieķērās man. Mēs runājām līdz vēlai naktij un beigās nolēmām sarunu turpināt nākamajā dienā. Bet, tā kā viņam bija dažas darīšanas, viņš aizkavējās, līdz mūsu kuģis bija gatavs ceļam un man bija jādodas prom. Viņš pienāca pie manis, atvadī jās, un mēs ļoti negribīgi šķīrāmies.”¹⁹

Nevela K. Vitneja sieva Elizabete Anna atsauca atmiņā sava vīra ceļojumu uz Savienoto Valstu austrumiem kopā ar Džozefu Smitu 1832. gadā: „Mans vīrs ceļoja kopā ar pravieti Džozefu cauri daudzām austrumu pilsētām, atstājot savu liecību un vācot līdzekļus tempļa celtniecībai Kērtlandē, kā arī, zemes iepirkšanai Misūri štatā. … Viņš teica manam vīram: Ja viņi mūs noraidīs, viņiem paliks mūsu liecība, jo mēs to uzrakstīsim un atstāsim uz viņu durvju sliekšņiem un uz palodzēm.”²⁰

1834. gadā Džozefs Smits sludināja Pontiakas skolas namā, Mičiganas štatā. Edvards Stīvensons bija klāt un atcerējās šo notikumu: „Tas bija 1833. gadā, kad divi mormoņu elderi skolas teritorijā iepazīstināja ar atjaunoto evaņģēliju; un 1834. gadā pravietis Džozefs Smits sludināja ar tādu spēku, kāds vēl nekad nebija pieredzēts deviņpadsmitajā gadsmitā. … Es ļoti labi atceros daudzus jaunā pravieša vārdus, kas tika izrunāti lielā vienkāršībā, bet ar spēku, kuru nevarēja apstrīdēt neviens no klātesošajiem. …

Pacēlis roku viņš teica: „Es liecinu, ka Dievs ir, jo es redzēju Viņu dienas gaismā, kad 1820. gada pavasarī lūdzu klusā norā.” Tālāk viņš liecināja, ka Dievs, Mūžīgais Tēvs, norādot uz Citu Personu, kas bija līdzīga Viņam Pašam, teica: „Šis ir Mans mīļotais Dēls, uzklausi Viņu.” Ak, kā šie vārdi saviļņoja mani — līdz sirds dziļumiem un piepildīja mani ar neizsakāmu prieku, jo es redzēju cilvēku, kas tāpat kā apustulis Pāvils senos laikos, varēja drosmīgi liecināt, ka viņš ir bijis Jēzus Kristus klātbūtnē! …

… Notika vēl vairākas sanāksmes, kurās piedalījās pravietis, un jo īpaši saistoši, ka pravietim pievienojās trīs Mormona Grāmatas liecinieki. Vizītes laikā šajā draudzē pravietis liecināja, ka viņš bija saņēmis norādījumus organizēt Baznīcu pēc tāda paša parauga, kā Jēzus — ar Divpadmit apustuļiem, septiņdesmitajiem, elderiem, dāvanām un svētībām, un no tā izrietošajām zīmēm, kā pierakstīts Marka evaņģēlija sešpadsmitajā nodaļā. … Kā Dieva kalps — teica Džozefs — es apsolu jums, līdzko jūs nožēlosiet grēkus un tiksiet kristīti grēku atlaišanai, jūs saņemsiet Svēto Garu.”²¹

1833. gada novembrī, kad pravieti pārveda no Fārvestas, Misūri štatā, uz citu ieslodzījuma vietu Ričmondā, Misūri štatā, viņš atkal mācīja evaņģēliju: „Mūs apciemoja dažas dāmas un kungi. Viena no sievietēm pienāca un ļoti atklāti pavaicāja apsardzes kareivjiem, kurš no ieslodzītajiem ir Tas Kungs, kuru pielūdz „mormoņi”? Viens no sargiem plati smaidīdams norādīja uz mani un teica „Tas ir viņš.” Tad sieviete pagriezās pret mani jautājot, vai es uzdodos par To Kungu un Pestītāju? Es atbildēju, ka es neuzdodos ne par ko citu kā vien par cilvēku un pestīšanas kalpotāju, kuru Jēzus Kristus sūtījis sludināt evaņģēliju.

Šī atbilde tā pārsteidza sievieti, ka viņa sāka iztaujāt mani par mūsu mācību, un es sludināju gan viņai, gan viņas biedriem un pārsteigtajiem kareivjiem, kas klausījās ar gandrīz nedalītu uzmanību, kamēr es izklāstīju mācību par ticību Jēzum Kristum un grēku nožēlošanu, un kristīšanos grēku piedošanai ar Svētā Gara apsolījumu, kā aprakstīts Apustuļu darbu otrajā nodaļā [skat. Apustuļu darbi 2:38–39].

Sieviete bija apmierināta un, kareivjiem dzirdot slavēja Dievu, un izteikusi lūgšanu Dievam, lai Viņš mūs pasargā un atbrīvo, devās prom.”²²

Dans Džounss atminējās, ka vakarā, pirms pravietis mira mocekļa nāvē Kārtidžas cietumā, notika sekojošais: „Džozefs sniedza spēcīgu liecību sargiem par Mormona Grāmatas dievišķo izcelsmi, par evaņģēlija atjaunošanu, par eņģeļu kalpošanu un par to, ka Debesu valstība ir atkal nodibināta uz Zemes. Un ka šo patiesību dēļ viņš ir ieslodzīts šajā cietumā un nevis tādēļ, ka viņš būtu pārkāpis kādu Dieva vai cilvēku likumu.”²³

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet 325.–327. lpp., pievēršot uzmanību misionāru darbam, kas tika organizēts pravieša Džozefa Smita vadībā. Vai jūs kaut kādā veidā ir ietekmējis šo agrīno misionāru darbs? Ja jā, tad kā?
Izlasiet rindkopu, kas sākas 328. lpp., apakšā un pārdomājiet, kāpēc mīlestība mūs ietekmē tā, kā to apraksta pravietis. Kādas vēl rakstura īpašības mums ir nepieciešamas, lai būtu par efektīviem misionāriem? (Dažus piemērus skat. 328.–329. lpp.)
Pārlasiet pravieša Džozefa Smita vārdus par to, ko misionāriem vajadzētu mācīt un kā viņiem būtu jāmāca ( 329.–331. lpp.). Kāpēc mums ir jāmāca evaņģēlija „pamatprincipi”? Kādas sekas var būt strīdiem par reliģiju? Ko, jūsuprāt, sludinot evaņģēliju, nozīmē — „lai katrs vārds tiek pateikts ar labvēlību”?
Pārlasiet visu otro rindkopu 330. lpp. Kādā veidā Svētais Gars ir vadījis jūsu centienus dalīties ar evaņģēliju? Kāpēc mēs nevaram sludināt evaņģēliju bez Svētā Gara?
Pārlasiet Džozefa Smita pieredzes, kas pierakstītas 331.–334. lpp.. Ko mēs varam mācīties no šiem piemēriem par dalīšanos ar evaņģēliju?
Kādos veidos mēs varam aktīvi meklēt iespējas dalīties evaņģēlijā ar citiem? Kā mēs varam sagatavoties šādām iespējām? Kā mēs varam iesaistīt misionāru darbā mūsu ģimenes locekļus?

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 28:19–20; 2. Nefija 2:8; Almas 26:26–37; M&DC 4:1–7; 31:3–5.