Mirušo izpirkšana

„Diženais Jehova … zina gan dzīvo, gan mirušo stāvokli, un Viņš ir radījis pietiekamus nosacījumus viņu glābšanai.”

No Džozefa Smita dzīves

Pravieša Džozefa Smita kalpošanas iesākumā viņš ieguva pieredzi, kas palīdzēja viņam sagatavoties, lai saņemtu mācību par mirušo izpirkšanu, kas tika atklāta vēlāk. 1832. gada novembrī Alvins Smits, vecākais dēls Lūcijas Makas Smitas un Džozefa Smita vecākā ģimenē, pēkšņi smagi saslima un bija tuvu nāvei. Alvins bija 25 gadus vecs, spēcīgs un spējīgs jauns vīrietis, kurš smagi strādājot deva lielu ieguldījumu ģimenes finansiālā stāvokļa stabilitātei. Viņa māte raksturoja viņu kā „jaunieti ar neparasti labestīgu nostāju”, kura „cēlums un augstsirdība” svētīja apkārtesošos „katrā viņa dzīves stundā.”¹

Zinot, ka viņam drīz jāmirst, Alvins pasauca pie sevis brāļus un māsas un runāja ar katru no viņiem. Džozefam, kam tolaik vēl nebija 18 gadu un viņš vēl nebija saņēmis zelta plāksnes, Alvins teica: „Es vēlos, lai tu būtu labs zēns un darītu visu, kas ir tavos spēkos, lai iegūtu pierakstus. Es uzticīgs, saņemot norādījumus un ievēro katru bausli, kas tev tiks dots. Tavam brālim Alvinam tagad ir tevi jāatstāj, bet atceries piemēru, kuru viņš tev ir devis, un esi labs paraugs bērniem, kas ir jaunāki par tevi.”²

Kad Alvins nomira, ģimene lūdza prezbiterāņu mācītāju Palmīrā, Ņujorkas štatā, novadīt bēru ceremoniju. Tā kā Alvins nebija šī mācītāja draudzes loceklis, garīdznieks bēru dievkalpojumā izteicās, ka Alvins netiks glābts. Viljams Smits, Džozefa jaunākais brālis, atcerējās: „[Mācītājs] … nešaubīgi lika saprast, ka [Alvins] ir devies uz elli, jo Alvins nebija baznīcas loceklis, bet viņš bija labs zēns, tādēļ manu tēvu šāda nostāja neapmierināja.”³

1836. gada janvārī, daudzus gadus pēc Alvina nāves, Džozefs Smits saņēma vīziju par celestiālo valstību, kurā viņš redzēja, ka Alvins kopā ar viņa māti un tēvu kādu dienu iemantos šo valstību. Džozefs „brīnījās, kā tas ir, ka [Alvins] ir ieguvis mantojumu tanī valstībā, ņemot vērā to, ka viņš bija pametis šo dzīvi, pirms Tas Kungs izstiepa savu roku, lai otrreiz sapulcinātu Israēlu, un nebija ticis kristīts grēku piedošanai” (M&D 137:6). Tad Tā Kunga balss nāca uz Džozefu, pasludinot:

„Visi, kuri ir miruši bez zināšanām par šo evaņģēliju, kuri būtu to pieņēmuši, ja viņiem būtu ticis atļauts palikt ilgāk, būs Dieva celestiālās valstības mantinieki; arī visi, kuri no šī brīža mirs bez zināšanām par to, kuri būtu to pieņēmuši ar visu savu sirdi, būs tās valstības mantinieki; jo Es, Tas Kungs, tiesāšu visus cilvēkus pēc viņu darbiem, atbilstoši viņu sirds vēlmēm” (M&D 137:7–9).

1840. gada 15. augustā pravietis Džozefs Smits, runājot bēru dievkalpojumā Navū, pirmo reizi publiski pasludināja mācību par mirušo izpirkšanu. Saskaņā ar klātesošā Saimona Beikera teikto, pravietis iesāka ar liecību, ka „Jēzus Kristus evaņģēlijs ir atnesis lielu prieka vēsti.” Viņš izlasīja gandrīz visu15. nodaļu no 1. Pāvila vēstules korintiešiem un paskaidroja, ka „apustuļi runāja ar cilvēkiem, kuri izprata kristīšanās par mirušajiem būtību, jo tā tika praktizēta viņu starpā.” Tad viņš pasludināja, ka „tagad cilvēki var rīkoties savu draugu labā, kas ir atstājuši šo dzīvi, un ka pestīšanas iecere bija iecerēta, lai glābtu visus, kas ir gatavi paklausīt Dieva likuma prasībām.”⁴

Mēnesi vēlāk pēc šīs bēru uzrunas pravietis apmeklēja savu tēvu, kurš smagi slimoja un bija tuvu nāvei. Pravietis ar savu tēvu pārrunāja mācību par kristīšanos mirušo labā, un tēva Smita domas pievērsās viņa mīļotajam dēlam Alvinam. Tēvs Smits lūdza, lai darbs par Alvinu tiktu paveikts „nekavējoties”. Īsu mirkli pirms nāves viņš paziņoja, ka redzējis Alvinu.⁵ 1840. gada beigās Smitu ģimene priecājās Hairamam izpildot kristīšanās priekšrakstu par savu brāli Alvinu.

Džozefa Smita mācības

Dievs mīl visus Savus bērnus un tiesās visus cilvēkus atbiltoši likumam, kuru viņi ir saņēmuši.

„Paaudzei, kurā mēs dzīvojam un kas sevi uzskata par gudru un izglītotu, ir ļoti maza saprašana par Dieva diženajiem nolūkiem attiecībā uz cilvēces ģimenes pestīšanu. Dažādi un pretrunīgi ir cilvēku viedokļi par pestīšanas ieceri, par Visuaugstākā [prasībām], par nepieciešamo sagatavošanos Debesīm, par mirušo cilvēku garu stāvokli un statusu — laimes vai izmisuma stāvokli, kas būs sekas taisnīgumam vai nekrietnībai atbilstoši viņu atšķirīgajiem priekšstatiem par tikumu un netikumu. …

… Kamēr daļa pasaules iedzīvotāju bez žēlastības nosoda un tiesā citus, Diženais visuma Pirmavots noskatās uz visu cilvēku ģimeni ar tēvišķām rūpēm un tēvišķīgu uzmanību; Viņš uzlūko tos par Savām atvasēm, un būdams brīvs no visām tām savtīgajām sajūtām, kas ietekmē cilvēku bērnus, Viņš liek „Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” [Mateja 5:45]. Viņš tur tiesas grožus Savās rokās; Viņš ir gudrais Likumdevējs un tiesās visus cilvēkus nevis pēc cilvēku šaurajiem, aprobežotajiem priekšstatiem, bet atbilstoši viņu darbiem, kas tika darīti mirstīgajā ķermenī, vai tie būtu labi vai ļauni, vai tie būtu veikti Anglijā, Amerikā, Spānijā, Turcijā vai Indijā. Viņš viņus tiesās, „nevis pēc tā, kas viņiem pietrūkst, bet saskaņā ar to, kas viņiem ir”; tie, kas bez likuma dzīvojuši, bez likuma tiks tiesāti, bet tie, kas likumu pazinuši, pēc šī likuma tiks tiesāti. Mums nav jāapšauba Diženā Jehovas gudrība un saprāts; Viņš atalgos ar sodu vai žēlastību visas tautas saskaņā ar to atšķirīgajiem nopelniem, to iespējām iegūt zināšanas, saskaņā ar likumiem, ar kuriem tās tiek pārvaldītas, saskaņā ar tiem sagādāto izdevību iegūt patiesu informāciju, kā arī saskaņā ar Viņa neizdibināmajiem nolūkiem attiecībā uz cilvēku ģimeni; un, kad Dieva nolūki tiks darīti zināmi un nākotnei noslēpumainības plīvurs noņemts, mums visiem galu galā nāksies atzīt, ka visas pasaules Soģis ir spriedis taisnu tiesu [skat. 1. Mozus 18:25].”⁶

„Dievs tiesā cilvēkus atbilstoši tam, kā viņi izmanto gaismu, kuru Viņš tiem ir devis.”⁷

„No cilvēkiem tiks prasīta atbildība par to, kas viņiem ir, un nevis par to, kā viņiem nav. … Visa gaisma un saprāts, ko viņiem darīja zināmu viņu labvēlīgais Radītājs, vai tas būtu daudz vai maz, būs tas, ar ko viņi taisnīgumā tiks tiesāti, un … no viņiem tiek prasīts palikt paklausīgiem un palielināt savu gaismu un saprātu, un to darīt, izmantojot to un tikai to gaismu un saprātu, kas viņiem ir dots, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”⁸

Glābējs, Jēzus Kristus, sniedz iespēju gan dzīvajiem, gan mirušajiem saņemt piedošanu un atbrīvošanu.

“Kristiešu tautām viņu pēcnāves stāvoklis ir tēma, kas ir rosinājusi visu filozofa un garīdznieka gudrību un talantus, un vispārpieņemtais viedoklis ir, ka cilvēka liktenis tiek neatgriezeniski noteikts viņa nāves brīdī un ka viņš kļūst vai nu mūžīgi laimīgs, vai mūžīgi nelaimīgs; it kā, ja cilvēks nomirst, nezinot par Dievu, tam jātiek mūžīgi nolādētam bez jebkādas iespējas mīkstināt viņa sodu, remdēt viņa sāpes vai visslēptākās cerības uz glābšanu, kamēr nebeidzami gadi nāks un ies. Lai arī cik vispāratzīts būtu šis princips, mēs atklāsim, ka tas ir pretrunā Svēto Rakstu liecībai, jo mūsu Glābējs teica, ka visu veidu grēki un zaimošana cilvēkam tiks piedoti, pat zaimošana pret Dievu; bet zaimošana pret Svēto Garu netiks piedota nedz šajā pasaulē, nedz nākamajā, uzskatāmi parādot, ka ir tādi grēki, kurus nākamajā pasaulē var piedot, taču zaimošanas grēks [pret Svēto Garu] nevar tikt piedots [skat. Mateja 12:31–32; Marka 3:28–29].

Arī Pēteris, runājot par mūsu Glābēju, saka, ka “Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā, kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās” (1. Pētera 3:19, 20). Šeit tātad mums ir pieraksts par mūsu Glābēju, kurš sludina gariem cietumā, gariem, kas tikuši ieslodzīti kopš Noas dienām, un ko Viņš tiem sludināja? Vai to, ka viņiem tur jāpaliek? Noteikti nē! Lai Viņa paša teiktais liecina: „Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā” (Lūkas 4:18). Jesaja to izteica šādiem vārdiem — „Lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā” (Jesajas 42:7). No šiem vārdiem ir skaidri redzams, ka Viņš ne tikai devās tiem sludināt, bet arī atbrīvot viņus jeb atsvabināt no ieslodzījuma nama. …

Diženais Jehova aplūkoja visus notikumus, kas attiecās un zemi, atbilstoši glābšanas iecerei, vēl pirms Zemes radīšanas jeb pirms „rīta zvaigznes kopā dziedāja” [Ījaba 38:7]; pagātne, tagadne un nākotne Viņam bija un ir viens mūžīgs “tagad”. Viņš zināja par Ādama krišanu, aizvēsturisko ļaužu [to, kuri dzīvoja pirms Lielajiem plūdiem] nekrietnībām, par nekrietnību dziļumu, ko pieredzēs cilvēku ģimene, viņu vājībām un spēku, viņu varu un godību, viņu atkrišanām un noziegumiem, viņu taisnīgumu un nekrietnību; Viņš apzinājās cilvēka krišanu un tā izpirkšanu; Viņš zināja glābšanas ieceri un mācīja to; Viņš bija pazīstams ar katras tautas stāvokli un tās likteni; Viņš nokārtoja visu saskaņā ar Viņa paša gribas nodomu; Viņš zina gan dzīvo, gan mirušo stāvokli, un Viņš ir radījis pietiekamus nosacījumus viņu glābšanai atbilstoši viņu atšķirīgajiem apstākļiem un Dieva valstības likumiem, vai tas būtu šajā pasaulē vai nākamajā pasaulē.”⁹

Dievs ir absolūti taisnīgs un žēlsirdīgs pret visiem cilvēkiem, kā dzīviem, tā mirušiem.

„Dažu cilvēku priekšstati par Dieva taisnību, tiesu un žēlastību ir pārāk muļķīgi, lai tā domātu saprātīgs cilvēks: piemēram, daudzi mūsu ortodoksālo, tradicionālo reliģiju sludinātāji uzskata, ja cilvēks nav, kā viņi saka, pievērsts un, ja viņš nomirst tāds būdams, viņam mūžīgi jāpaliek ellē bez jebkādas cerības. Viņam jāpavada ellē nebeidzami moku gadi, kam nekad, nekad, nekad nebūs gala; un tomēr šīs mūžīgās ciešanas var izraisīt kāds parasts nelaimes gadījums [nejaušība]. Sarautas kurpju auklas, saplēsts kalpotāja mētelis vai cilvēka īpašā dzīves vieta — var būt par iemeslu, kaut netiešu, viņa nolādēšanai vai par iemeslu netikt glābtam.

Es atainošu situāciju, kurā nav nekā neparasta: divi cilvēki, kas bijuši vienādi ļauni, kas ir nolieguši reliģiju, abi saslimst vienā un tajā pašā dienā; vienam no viņiem paveicas — viņu apmeklē ticīgs, dievbijīgs vīrs, un viņš tiek pievērsts dažas minūtes pirms nāves; otrais vīrs aizsūta pēc trīs dažādiem lūgšanu pilniem vīriem — drēbnieka, kurpnieka un skārdnieka; skārdniekam bija jāpielodē rokturis katlam, drēbniekam bija steidzami jāapstrādā pogcaurums mētelim un kurpniekam bija jāuzliek kurpei ielāps — neviens no viņiem nepagūst ierasties laikā, un vīrietis mirst un nokļūst ellē. Pirmais no viņiem tiek paaugstināts līdz Ābrahāma klēpim, viņš dzīvo Dieva klātbūtnē un izbauda mūžīgu, nepārtrauktu lami, kamēr otrs, nebūt ne sliktāks, slīgst mūžīgā nosodījumā, nebeidzamās ciešanās un bezcerīgā izmisumā tikai tāpēc, ka kādam bija jāsalabo kurpe, jāapstrādā mētelim pogcaurums, vai jāpielodē katlam rokturis.

Jehovas plāni nav tik netaisni, svēto pierakstu apgalvojumi nav tik [maldinoši], ne arī glābšanas iecere cilvēku ģimenei tik nesaderīga ar veselo saprātu. Pie šādas notikumu gaitas Dievs sašutumā rauktu pieri, eņģeļi no kauna slēptu savas galvas un katrs tikumīgs, saprātīgs cilvēks sašutumā novērstos.

Ja cilvēku likumi atlīdzina katram cilvēkam pēc viņa nopelniem un soda visus noziedzniekus atbilstoši viņu noziegumu smagumam, bez šaubām, Tas Kungs nebūs cietsirdīgāks par cilvēku, jo Viņš ir gudrs Likumdevējs un Viņa likumi ir daudz taisnīgāki, Viņa nolikumi daudz pamatotāki un Viņa lēmumi daudz pilnīgāki par cilvēku lēmumiem; un, kā cilvēks tiesā savu līdzcilvēku saskaņā ar likumu un soda to atbilstoši likuma sodam, tā arī Debesu Dievs soda „atbilstoši tam, kas tika darīts mirstīgajā ķermenī” [skat. Almas 5:15]. Teikt, ka pagāni tiks nolādēti, jo viņi neticēja evaņģēlijam, būtu nepareizi, un sacīt, ka visi jūdi tiks nolādēti par to, ka viņi neticēja Jēzum, būtu tikpat absurdi; jo „kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti?” [skat. Romiešiem 10:14–15]; tātad ne jūdi, ne pagāni nevar tikt sodīti ne par dažādu reliģisko sektu pretrunīgo viedokļu noliegšanu, ne par jebkādas liecības noliegšanu, ja vien tā nav sūtīta no Dieva, jo, kā sludinātājs nevar sludināt, ja vien viņš nav sūtīts, tā arī klausītājs nevar noticēt, [ja vien] viņš nedzird „sūtītu” sludinātāju, un nevar tikt nolādēts par to, ko viņš nav dzirdējis, un, būdami bez bauslības, bez bauslības tiks tiesāti.”¹⁰

Mūsu pienākums un privilēģija ir tikt kristītiem un konfirmētiem to vietā, kas ir miruši bez evaņģēlija.

„Kad runājam par evaņģēlija svētībām un par sekām, kas rodas no nepaklausības tā prasībām, mums bieži uzdod jautājumu — kas notiks ar mūsu senčiem? Vai viņi visi tiks nolādēti par nepaklausību evaņģēlijam, ja viņi nekad to nav dzirdējuši? Noteikti nē! Viņiem būs tās pašas privilēģijas, kuras mēs baudām šeit, pateicoties mūžīgās priesterības spēkam, kas vada ne tikai šeit uz Zemes, bet arī Debesīs, un caur gudrajiem diženā Jehovas darbiem. Tādējādi tos ļaudis, par kuriem runāja Jesaja [skat. Jesajas 24:21–22], apmeklēs priesterība, un viņi iznāks no sava cietuma saskaņā ar tiem pašiem principiem kā tie, kuri bija nepaklausīgi Noas dienās, un kurus apmeklēja mūsu Glābējs [kurš ir mūžīgās Melhisedeka priesterības nesējs] un viņiem cietumā sludināja evaņģēliju. Un, lai viņi varētu izpildīt visas Dieva [prasības], dzīvie draugi tika kristīti savu mirušo draugu vietā, tā izpildot Dieva prasības, kas saka „ja cilvēks neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā” [Jāņa 3:5]. Viņi, protams, netika kristīti sev, bet par mirušajiem. … Runājot par šo mācību, Pāvils teica: „Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem?” (1. korintiešiem 15:29). …

Un tagad, tā kā Dieva diženie mērķi strauji tuvojas to piepildījumam, un piepildās tas, par ko runāja pravieši, tā kā Dieva valstība uz Zemes ir nodibināta un senā lietu kārtība ir atjaunota, Tas Kungs ir paziņojis mums šo pienākumu un privilēģiju, un mums ir pavēlēts tikt kristītiem par mūsu mirušajiem, tādā veidā piepildot Obadajas vārdus, kas runāja par pēdējo dienu godību: „Un atsvabinātāji uznāks Ciānas kalnā, lai būtu par tiesnešiem Ēzava kalnu zemē, un ķēniņa valstī augstākā vara piederēs Tam Kungam.” [Skat. Obadjas 1:21.] Izpratne pa šīm lietām ir saskaņā ar Svēto Rakstu patiesību, pamato cilvēkam Dieva ceļus, sniedz vienādas iespējas visai cilvēces ģimenei un ir saskaņā ar katru taisnīguma principu, tiesu un taisnību. Mēs beigsim ar Pētera vārdiem: „Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba.” „Jo tādēļ arī mirušiem ir prieka vēsts sludināta, lai tie kā cilvēki būtu tiesāti miesā, bet dievišķā veidā dzīvotu garā” [1. Pētera 4:3, 6].”¹¹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet 399.–400. lpp., ievērojot to, kā mācība par mirušo pestīšanas ieceri ietekmēja Džozefu Smitu un viņa ģimeni. Kāda ir bijusi šīs mācības ietekme uz jums un jūsu ģimeni?
401.–404. lpp. pārlasiet pravieša Džozefa mācības par Dievu Tēvu un Jēzu Kristu. Kādā veidā šīs mācības ietekmē jūsu domas un sajūtas par mūsu Tēvu Debesīs un Glābēju? Kā šīs mācības attiecas uz mirušo glābšanu?
Izlasiet pravieša mācības 401.–402. lpp. un 404.–405. lpp.. Kādā veidā Dievs tiesā Savus bērnus?
Džozefs Smits teica, ka kristīšanās par mirušajiem ir „pienākums un privilēģija” (406. lpp.). Kādēļ šo darbu var saukt par pienākumu? Kāda ir jūsu pieredze, kad jūs izjutāt, ka tā ir privilēģija? Ko jūs varat darīt, lai virzītu uz priekšu Tā Kunga darbu par mirušajiem? Kādā veidā vecāki var palīdzēt saviem bērniem piedalīties šajā darbā?
Kādā veidā mācība par mirušo glābšanu parāda Dieva taisnīgumu? Kādā veidā tā parāda Viņa žēlastību? Pēc šīs nodaļas izlasīšanas, kā jūs izskaidrotu šo mācību kādam cilvēkam, kas pieder citai ticībai?

Saistītie Svētie Raksti: Jesajas 49:8–9; 61:1–3; Jāņa 5:25; M&D 138:11–37.