Vēstule Ventvorsam

Vēstule Ventvorsam ir pravieša Džozefa Smita pieraksts par „Pēdējo dienu svēto rašanos, izaugsmi, vajāšanām un ticību”, un ietver paziņojumus, kas pazīstami kā Ticības Apliecinājumi.

No Džozefa Smita dzīves

Papildus tam, ka Džozefs Smits bija Baznīcas prezidents, viņš Navū pildīja arī daudzus citus pienākumus. 1842. gada maijā viņš kļuva par Navū mēru, kas nozīmēja, ka viņš bija arī Navū pašvaldības Tiesas galvenais tiesnesis. Viņš bija ģenerālleitnants un Navū leģiona komandieris. Un 1842. gada februārī viņš pieņēma Baznīcas izdevuma Times and Seasons (Laikmeti un gadalaiki), kas tika publicēts divas reizes mēnesī, redaktora vietu. Times and Seasons (Laikmeti un gadalaiki) deva Baznīcas vadītājiem iespēju sazināties ar svētajiem, publicēt atklāsmes un svarīgas runas, un dalīties Baznīcas jaunumos. Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis Džons Teilors pravieša vadībā tika norīkots par atbildīgo daudzās ar šo izdevumu saistītās lietās.

Pirmajā izdevumā, kas tika publicēts laikā, kad viņš bija redaktors, pravietis rakstīja, ka šajā laikrakstā tiks publicēti raksti par „svarīgiem notikumiem, kas katru dienu norisinās ap mums; par straujo patiesības virzīšanos uz priekšu; daudzās ziņas, kas katru dienu tiek saņemtas no elderiem, kuri atrodas svešumā gan šajā valstī, gan Anglijā, Eiropas kontinentā, un citās pasaules daļās; par tautu satraucošo stāvokli; Divpadsmit apustuļu vēstules un mācības; un atklāsmes, ko mēs saņemam no Visuaugstākā.”¹

Laikā, kad pravietis kalpoja par redaktoru, Times and Seasons (Laikmeti un gadalaiki) publicēja ļoti vērtīgus dokumentus. 1842. gada martā tika publicēts Ābrahāma grāmatas teksts un divi faksimili, maijā tika publicēts trešais faksimils. Martā pravietis sāka arī publicēt pierakstu „Džozefa Smita vēsture”, kas vēlāk kļuva par History of the Church (Baznīcas vēsture).

Times and Seasons (Laikmeti un gadalaiki) numurā, kas tika izdots 1842. gada 1. martā, pravietis publicēja rakstu, kas kļuva zināms kā „Vēstule Ventvorsam”. Skaidrojot iemeslus, kāpēc tika radīts šis dokuments, pravietis rakstīja: „Pēc Džona Ventvorsa, kas bija izdevuma Chicago Democrat redaktors un īpašnieks, pieprasījuma es esmu uzrakstījis šo īso aprakstu par Pēdējo dienu svēto rašanos, izaugsmi, vajāšanām un ticību, un Dieva vadībā man ir bijis tas gods būt to dibinātājam. Ventvorsa kungs teica, ka viņš vēlas šo dokumentu nodot savam draugam [Džordžam] Barstova kungam, kas raksta Ņūhempšīras vēsturi. Tā kā Barstova kungs ir veicis atbilstošus soļus, lai iegūtu pareizu informāciju, viss, ko es no viņa lūgšu, ir, lai viņš publicē šo pierakstu pilnībā, bez uzlabojumiem un bez faktu sagrozīšanas.”²

Galu galā Džordžs Barstovs neiekļāva pravieša pierakstu savā vēsturē, jo viņš savā grāmatā nolēma ietvert tikai notikumus līdz 1819. gadam.³ Taču „Vēstulei Ventvorsam” ir neaptverama vērtība Pēdējo dienu svēto acīs. Tas ir oriģināls Džozefa Smita pieraksts, kas liecina par viņa svēto aicinājumu no Dieva, viņa vīzijām un viņa kalpošanu un mācībām. Tā vēlreiz pārskata Baznīcas rašanos un izaugsmi, un svēto vajāšanas. Tā ietver pravietisku deklarāciju par Baznīcas nākotnes panākumiem uz Zemes Diženā Jehovas aizsargājošās rokas vadībā. Tā ietver arī vairākas svarīgas detaļas, kas nav atrodamas nevienā citā pravieša mācībā, tajā skaitā zelta plākšņu aprakstu un Mormona Grāmatas satura uzmetumu. Zīmīgi, ka tā ir pirmā reize, kad Džozefs Smits pats publicēja pierakstu par savu Pirmo vīziju.

Šī vēstule, kuru noslēdz 13 paziņojumi par Baznīcas mācībām, kas tagad tiek saukti par Ticības Apliecinājumiem, ir kā spēcīga liecība par pravieša Džozefa Smita dievišķo aicinājumu.

Džozefa Smita mācības

Dievs Tēvs un Jēzus Kristus parādījās Džozefam Smitam, atbildot uz viņa lūgšanu.

„Es piedzimu Šeronas pilsētā, Vindzoras apgabalā, Vermontas štatā, 23. decembrī, mūsu Kunga 1805. gadā. Kad [es biju] 10 gadus vecs, mani vecāki pārcēlās uz Palmīru, Ņujorkas štatā, kur mēs dzīvojām aptuveni četrus gadus, un no tās vietas mēs pārcēlāmies uz Mančestras pilsētu. Mans tēvs bija zemnieks un iemācīja man zemkopības mākslu. Aptuveni četrpadsmit gadu vecumā es sāku apsvērt to, cik svarīgi būtu sagatavoties nākotnei, un, pētot pestīšanas ieceri, es atklāju, ka dažādo konfesiju starpā bija lielas atšķirības reliģiskajos uzskatos; ja es gāju uz vienu konfesiju, viņi man stāstīja par vienu ieceri, un citā atkal par citu, katrā norādot, ka viņu pārliecība ir pilnības summum bonum (no latīņu valodas — absolūtās patiesības izpratne). Pieļaujot, ka tās visas nevar būt patiesas un ka Dievs nevar būt tika liela apjukuma autors, es apņēmos izpētīt šo tēmu daudz dziļāk, ticot, ka, ja Dievam būtu baznīca, tā nevarētu būt sašķelta kliķēs, un ja Viņš vienai sabiedrības daļai mācīja lūgt vienā veidā un izpildīt noteikta veida priekšrakstus, tad Viņš nemācītu citai sabiedrības daļai citus, diametrāli pretējus principus.

Ticot Dieva vārdam, man bija paļāvība Jēkaba teiktajam — „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” [Jēkaba v. 1:5.] Es devos uz nošķirtu vietu birzī un sāku piesaukt To Kungu; kamēr es dedzīgi nodevos lūgšanai, mans prāts tika aiznests no tā, kas bija man apkārt, un mani ieskāva debešķīga vīzija, es redzēju divas brīnišķīgas personas, kas pilnībā līdzinājās viena otrai sejas vaibstos un ārējā izskatā, tās ieskāva spoža gaisma, kas bija gaišāka par sauli dienas vidū. Viņi man pateica, ka visas reliģiskās konfesijas tic nepareizām mācībām un ka nevienu no tām Dievs nav atzinis par Savu Baznīcu un valstību, — un man tika īpaši pavēlēts „neskriet tām pakaļ,” tajā pašā laikā es saņēmu apsolījumu, ka tuvākajā nākotnē man tiks darīta zināma Evaņģēlija pilnība.”

Mormona Grāmata tika uzrakstīta senatnē uz zelta plāksnēm, un to Džozefam Smitam nogādāja dievišķi sūtīts vēstnesis.

„Mūsu Kunga 1823. gada 21. septembra vakarā, kamēr es lūdzu Dievu un centos izrādīt ticību Svēto Rakstu vērtīgajiem apsolījumiem, pēkšņi istabā ielija spoža gaisma, kas bija līdzīga dienas gaismai, tikai tā bija daudz skaidrāka, un tās parādīšanās bija daudz krāšņāka un spožāka; patiesi, pirmajā brīdī šķita, ka māja bija piepildīta ar iznīcinošu uguni; šī parādība radīja satricinājumu, kas ietekmēja visu manu ķermeni; pēc mirkļa manā priekšā nostājās persona, kuru ieskāva godība, kas patiesi bija vēl krāšņāka nekā tā, kas jau bija apņēmusi mani. Šis vēstnesis paziņoja, ka viņš ir Dieva eņģelis, kas ir sūtīts, lai nestu prieka vēstis, ka derība, kuru Dievs noslēdza ar seno Israēlu, ir tuvu piepildījumam, ka drīzumā sāksies sagatavošanās darbs Mesijas Otrajai atnākšanai, ka tuvu ir laiks, kad Evaņģēlijs tā pilnībā tiks sludināts spēkā visām tautām, lai cilvēki tiktu sagatavoti Tūkstošgades valdīšanai. Mani informēja par to, ka esmu izraudzīts par darbarīku Dieva rokās, lai īstenotu dažus no Viņa mērķiem šajā dievišķajā atklāšanā.

Mani arī informēja par šīs zemes pamatiedzīvotājiem un parādīja, kas viņi bija un no kurienes viņi nākuši; man tika dots īss pārskats par viņu izcelsmi, izaugsmi, civilizāciju, likumiem, valdībām, par viņu taisnīgumu un nekrietnību un par Dieva svētībām, kas galu galā tika viņiem kā tautai atņemtas; man arī tika pateikts, kur ir noglabātas kādas senas plāksnes, uz kurām ir iegravēti saīsināti seno praviešu, kas bija dzīvojuši šajā kontinentā, pieraksti. Tajā naktī eņģelis man parādījās trīs reizes atklājot man tās pašas lietas. Vēlāk, kad mani vairākkārt bija apmeklējuši Dieva eņģeļi, atklājot man to notikumu, kas nāks gaismā pēdējās dienās, varenību un godību, 1827. gadā pēc Kristus dzimšanas, 22. septembra rītā Tā Kunga eņģelis nodeva šos pierakstus manās rokās.

Šie pieraksti bija iegravēti uz plāksnēm, kas izskatījās kā no zelta; katra plāksne bija sešas unces (15 centimetrus) plata un astoņas unces (20 centimetrus) gara, un tās bija plānākas par tām, kādas parasti ir alvas plāksnes. Tās bija pilnas ar gravējumiem, kas izskatījās kā ēģiptiešu rakstu zīmes, un tās bija sasietas kopā vienā sējumā kā grāmatas lapas ar trīs riņķiem, kas caurvija visas plāksnes. Sējums bija aptuveni sešas unces (15 centimetrus) biezs, daļa no tā bija aizzīmogota. Neaizzīmogotajā daļā rakstu zīmes bija smalkas un skaisti iegravētas. Visā grāmatas uzbūvē bija jaušamas daudzas antīkās pasaules pazīmes un bija redzama augsta gravēšanas māksla. Līdzās šiem pierakstiem atradās neparasts instruments, kuru senie iedzīvotāji sauca par Urīmu un Tumīmu, kas sastāvēja no diviem caurspīdīgiem akmeņiem, kas novietoti loka stīpā, kura piestiprināta pie krūšu bruņām. Izmantojot Urīmu un Tumīmu, un ar Dieva dāvanu un spēku es iztulkoju šos pierakstus.

… Šī grāmata … mums stāsta, ka Glābējs pēc Savas augšāmcelšanās parādījās šajā kontinentā; tad Viņš šeit izplatīja Evaņģēliju visā tā pilnībā un bagātībā, spēkā un svētībās; ka viņiem bija apustuļi, pravieši, gani, skolotāji un evaņģēlisti, tāda pati kārtība, tāda pati priesterība, tie paši priekšraksti, dāvanas, spēki un svētības, kādus baudīja austrumu kontinentā; ka šie cilvēki tika izdeldēti savu pārkāpumu dēļ; ka pēdējam no viņu praviešiem, kas bija viņu vidū, tika pavēlēts rakstīt saīsinātu viņu pravietojumu, vēstures, u.c. pierakstu un paslēpt to zemē, un ka tas nāks atklātībā un tiks apvienots ar Bībeli, lai sasniegtu Dieva mērķus pēdējās dienās. Daudz konkrētākam ieskatam es piedāvātu Mormona Grāmatu, kuru var nopirkt Navū vai pie ikviena mūsu ceļojošā eldera.

Tiklīdz kļuva zināms par šo atklājumu, visās malās kā vēja spārniem izplatījās viltus paziņojumi, faktu sagrozīšana un neslavas celšana; namu bieži aplenca varmākas un ļauni noskaņoti grautiņu rīkotāji. Vairākas reizes uz mani šāva un es teju paglābos, tika izmantoti visi iespējamie līdzekļi, lai man atņemtu plāksnes; bet mani pavadīja Dieva spēks un svētības, un atradās cilvēki, kas sāka ticēt manai liecībai.”

Lai gan var izcelties vajāšanas pret Baznīcu, tomēr nekas nevar apstādināt patiesības virzīšanos uz priekšu.

„1830. gada 6. aprīlī Faijetas pilsētā, Senekas apgabalā, Ņujorkas štatā, tika nodibināta „Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca”. Daži cilvēki tika aicināti un ordinēti ar atklāsmes un pravietojuma garu, un sāka sludināt, kā Gars tiem deva izrunāt, un, lai gan viņi bija vāji, viņi tika stiprināti ar Dieva spēku un daudzi tika atvesti līdz grēku nožēlošanai, tika iegremdēti ūdenī un caur roku uzlikšanu piepildīti ar Svēto Garu. Viņi redzēja vīzijas un pravietoja, tika izdzīti ļaunie gari, un svētie tika dziedināti ar roku uzlikšanu. No tā brīža darbs virzījās uz priekšu ar pārsteidzošu ātrumu, un drīz tika nodibinātas baznīcas Ņujorkas štatā, Pensilvānijas štatā, Indiānas štatā, Ilinoisas štatā un Misūri štatā; Misūri štata Džeksonas apgabalā tika izveidota ievērojama apmešanās vieta — daudzi cilvēki pievienojās Baznīcai un mēs strauji pieaugām; mēs iepirkām daudz zemes gabalu, mūsu saimniecības deva bagātīgu ražu, un mūsu mājās, ģimenēs un visā apkaimē valdīja miers un laime; bet, tā kā mēs nespējām biedroties ar mūsu kaimiņiem (daudzi no viņiem bija ļaunākie no cilvēkiem, un viņi bija aizbēguši no civilizētas sabiedrības uz pierobežas zemēm, lai paglābtos no likuma varas) viņu pusnakts uzdzīvē, sabata dienas pārkāpšanā, zirgu sacīkstēs un azartspēlēs, viņi vispirms sāka mūs izsmiet, tad vajāt un galu galā organizēja bandas un dedzināja mūsu mājas, daudzus no mūsu brāļiem nosmērēja ar darvu, tad izvārtīja spalvās un sita ar pātagām, un, visbeidzot, pretēji likumam, taisnībai un cilvēcībai izdzina viņus no viņu mājokļiem; kuriem tad bez mājām un pajumtes bija jāklīst aukstumā, drēgnās prērijās, līdz bērni aiz sevis atstāja asiņainu sliedi. Tas notika novembra mēnesī, un viņiem šajā skarbajā gada laikā nebija neviena cita jumta virs galvas kā vien debesu jums; valdība šos notikumus atstāja neievērotus, un, lai gan mums bija īpašuma tiesības uz mūsu zemi un mēs nepārkāpām nevienu likumu, mēs nevarējām saņemt nekādu kompensāciju.

Daudzi, kas tik necilvēcīgi tika izdzīti no savām mājām, bija slimi, un viņiem bija jāpanes visas šīs ļaunprātības un jāmeklē mājas, kur nu tās varēja atrast. Rezultātā daudzi no tiem, kam bija atņemtas viņu dzīves ērtības un nepieciešamā aprūpe, nomira; daudzi bērni kļuva par bāreņiem, sievas [kļuva] par atraitnēm un vīri par atraitņiem; mūsu saimniecības savā īpašumā pārņēma laupītāji, mums atņēma daudzus tūkstošus liellopu, aitu, zirgu un vepru, bet mūsu mājsaimniecības piederumi, veikala preces, tipogrāfijas iekārta un cita tehnika tika salauzta, izlaupīta vai kā citādi iznīcināta.

Daudzi no mūsu brāļiem pārcelās uz Kleijas apgabalu, kur viņi dzīvoja līdz 1836. gadam, trīs gadus; šajā vietā nebija vardarbības pret svētajiem, tomēr pastāvēja vardarbības draudi. Taču 1836. gada vasarā šie draudi pieņēma daudz nopietnāku raksturu — tika sasauktas publiskas sanāksmes, tika izplatītas rezolūcijas, tika piedraudēts ar atriebību un iznīcināšanu, un apstākļi atkal kļuva biedējoši; tas, kas notika Džeksonas apgabalā, bija pietiekams precedents turpmākajam, un, kā neiejaucās Džeksonas apgabala pilnvarotie, arī [Kleijas apgabala pilnvarotie] dižojās, ka neiejauksies, lai aizkavētu svēto vajāšanas; un, attiecībā uz pilnvarotajiem, tā izrādījās patiesība, jo pēc lieliem grautiņiem un īpašumu zaudēšanas mēs atkal tikām padzīti no savām mājām.

Tad mēs apmetāmies Kaldvelas un Deivisas apgabalos, kur mēs izveidojām lielas un plašas apmetnes, domājot, ka atbrīvosimies no apspiestības varas, apmetoties uz dzīvi jaunos, mazapdzīvotos apgabalos; taču arī tur mums neļāva dzīvot mierā. 1838. gadā mums atkal uzbruka vajātāji, gubernators Bogss izdeva pavēli par svēto izskaušanu, un ar likuma atļauju organizēti bandīti klīda pa laukiem, laupīja mūsu liellopus, aitas, veprus, u.c., aukstasinīgi nogalināja daudzus mūsu cilvēkus, mūsu sieviešu šķīstība tika piesmieta, un zobenu apdraudēti mēs bijām spiesti parakstīt dokumentus par savu īpašumu atdošanu; pēc tam, kad mēs izcietām ikkatru apvainojumu, kuru mums uzkrāva necilvēcīga, bezdievīga marodieru banda, divpadsmit līdz piecpadsmit tūkstoši dvēseļu, gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni, tika padzīti no savu māju pavarda un aizdzīti no zemes, uz kuru viņiem bija likumīgas tiesības, bez mājām, bez draugiem un pajumtes (ziemas salā), lai klejotu kā trimdinieki pa zemi vai meklētu patvērumu draudzīgākā vidē un starp mazāk barbariskiem cilvēkiem. Daudzi saslima un nomira aukstuma un grūtību dēļ, kas viņiem bija jāpārcieš. Daudzas sievas palika par atraitnēm un bērni [par] bāreņiem, un tie nonāca trūkumā. Tas prasītu daudz vairāk laika, nekā man šeit atvēlēts, lai aprakstītu netaisnību, pārestības, slepkavības, asins izliešanas, zādzības, ciešanas un bēdas, kurām mūs pakļāva nežēlīgas, necilvēcīgas un pretlikumīgas izrīcības Misūri štatā.

Apstākļos, kurus es aprakstīju iepriekš, mēs 1839. gadā ieradāmies Ilinoisas štatā, kur sastapām viesmīlīgus cilvēkus un draudzīgas mājas — cilvēkus, kuri bija gatavi vadīties pēc likuma un cilvēcības principiem. Henkokas apgabalā mēs esam uzsākuši celt pilsētu, kas tika nosaukta par Navū. Mūsu skaits šajā vietā ir no sešiem līdz astoņiem tūkstošiem cilvēku, neskaitot vēl lielo cilvēku skaitu, kas apmetušies tuvējā apkārtnē un gandrīz ikvienā štata apgabalā. Mums tika piešķirtas pilsētas tiesības un atļauja izveidot militāru leģionu, kurā tagad ir 1500 karavīru. Mums ir arī atļauja Universitātes, kā arī Lauksaimniecības un Rūpniecības biedrības atvēršanai, mums ir arī pašiem savi likumi un pārvaldnieki, un mums pieder visas tās privilēģijas, kuras bauda visi citi brīvi un izglītoti pilsoņi.

Vajāšanas neaizkavēja patiesības attīstību, bet gan to nostiprināja, un tās izplatīšanās temps arvien pieauga. Būdami lepni par lietu, kuru viņi atbalstīja, un apzinoties savu nevainību un savas reliģijas patiesumu, šīs Baznīcas elderi cauri visiem apmelojumiem un pārmetumiem ir gājuši un sējuši evaņģēliju gandrīz katrā Savienoto Valstu štatā; tas ir iekļuvis mūsu pilsētās, tas ir izplatījies pa mūsu ciemiem un licis tūkstošiem no mūsu gudrajiem, cēlajiem un patriotiskajiem pilsoņiem paklausīt tā dievišķajiem norādījumiem un ļaut, lai viņus vada tā svētās patiesības. Tas ir arī izplatījies Anglijā, Īrijā, Skotijā un Velsā, kur 1840. gadā tika nosūtīti daži mūsu misionāri, nu jau vairāk kā pieci tūkstoši stāv zem Patiesības karoga; un daudzi katrā zemē aizvien tiem pievienojas.

Mūsu misionāri dodas pie dažādām tautām, un Vācijā, Palestīnā, Jaunajā Holandē [Austrālijā], Indijas okeāna un Klusā okeāna salās un citās vietās ir pacelts Patiesības karogs; neviena grēcīga roka nevar apstādināt šī darba virzīšanos uz priekšu; var plosīties vajāšanas, var apvienoties pūļi, var pulcēties armijas, apmelotāji var celt neslavu, bet Dieva patiesība virzīsies uz priekšu droši, cēli un neatkarīgi, līdz tā būs iespiedusies katrā kontinentā, apmeklējusi katru klimata joslu, izplatījusies katrā valstī un izskanējusi katrā ausī, līdz Dieva mērķi būs paveikti un Dižais Jehova teiks, ka darbs ir paveikts.”

Ticības Apliecinājumi apraksta mūsu reliģijas pamatdoktrīnas un pamatprincipus.

„Mēs ticam Dievam, Mūžīgajam Tēvam, un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum, un Svētajam Garam.

Mēs ticam, ka cilvēkus sodīs par viņu pašu grēkiem un nevis par Ādama pārkāpumu.

Mēs ticam, ka caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.

Mēs ticam, ka evaņģēlija vadošie principi un priekšraksti ir: (1) ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum; (2) grēku nožēlošana; (3) kristīšana, iegremdējot ūdenī, grēku piedošanai; (4) roku uzlikšana Svētā Gara dāvināšanai.

Mēs ticam, ka cilvēkam jātiek Dieva aicinātam caur pravietojumu un uzliekot viņam rokas, ko dara tie, kam piešķirtas pilnvaras, lai viņš sludinātu evaņģēliju un izpildītu tā priekšrakstus.

Mēs ticam tai pašai organizācijai, kas pastāvēja agrīnajā baznīcā, proti — apustuļiem, praviešiem, mācītājiem, skolotājiem, evaņģēlistiem, un tā tālāk.

Mēs ticam valodu, pravietojumu, atklāsmju, vīziju, dziedināšanas, valodu tulkošanas un citām dāvanām.

Mēs ticam, ka Bībele ir Dieva vārds, ciktāl tā ir pareizi pārtulkota; mēs arī ticam, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds.

Mēs ticam visam, ko Dievs ir atklājis, visam, ko Viņš tagad atklāj, un mēs ticam, ka Viņš vēl atklās daudz ko lielu un svarīgu attiecībā uz Dieva valstību.

Mēs ticam burtiskai Israēla sapulcināšanai un Desmit Cilšu atjaunošanai; ka Ciāna (Jaunā Jeruzāleme) tiks uzcelta Amerikas kontinentā; ka Kristus personiski valdīs uz zemes un ka zeme tiks atjaunota un saņems savu paradīzes godību.

Mēs pieprasām privilēģiju pielūgt Visuvareno Dievu saskaņā ar mūsu sirdsapziņu, un atvēlam visiem cilvēkiem to pašu privilēģiju, lai viņi pielūdz kā, kur, vai ko tie vēlas.

Mēs ticam, ka jāpakļaujas karaļiem, prezidentiem, valdniekiem un miertiesnešiem, paklausot, godājot un atbalstot likumu.

Mēs ticam, ka jābūt godīgiem, patiesiem, šķīstiem, labvēlīgiem, tikumīgiem un jādara labu visiem cilvēkiem; tiešām, mēs varētu teikt, ka sekojam Pāvila atgādinājumam: Mēs ticam visam, mēs ceram uz visu, mēs esam daudz izturējuši un ceram izturēt visu. Ja kaut kur ir jebkas tikumīgs, jauks, labi novērtēts un uzslavas vērts, mēs šādas lietas meklējam. [Skat. Ticības Apliecinājumi 1:1–13.]

Ar cieņu, u.t.j.p.,

DŽOZEFS SMITS.”⁴

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Džozefs Smits uzrakstīja vēstuli Ventvorsam, atbildot uz Džona Ventvorsa un Džordža Barstova lūgumu (434. lpp.). Kad cilvēki jums ir jautājuši par Baznīcas vēsturi vai mācībām? Studējot vai pārrunājot šo nodaļu, domājiet par to, kā jūs turpmāk varat atbildēt uz šādiem jautājumiem. Ko jūs varat mācīties no Džozefa Smita vārdiem vēstulē Ventvorsam par to, kā atbildēt uz šādiem jautājumiem?
Izlasiet, ko pravietis teica par savu Pirmo vīziju (435. lpp.). Nākamreiz, kad jūs kādam stāstīsiet par Pirmo vīziju, kā jūs varētu palīdzēt tam cilvēkam saprast Pirmo vīziju un to, ko tā nozīmē jums?
Izlasiet pravieša aprakstu par Mormona Grāmatas nākšanu klajā (435.–437. lpp.). Kādā veidā Mormona Grāmata ir ietekmējusi jūsu dzīvi? Kā mēs varam dalīties savā liecībā par Mormona Grāmatu?
437.–441. lpp. Džozefs Smits sniedz īsu vēsturisku ieskatu par Baznīcas sākumu un tad liecina par Baznīcas likteni. Ko jūs izjutāt, studējot pirmo pilno rindkopu 441. lpp.? Kāpēc, jūsuprāt, vajāšanas nespēj apturēt Baznīcas izaugsmi? Nosauciet jums zināmus piemērus par cilvēkiem, kas virzās uz priekšu par spīti pretestībai? (Pārdomājiet piemērus no Svētajiem Rakstiem, Baznīcas vēstures un paši no savas dzīves.)
Pārlasiet Ticības Apliecinājumus (441.–442. lpp.) Kādā veidā Ticības Apliecinājumi ir palīdzējuši jums? Kāpēc, jūsuprāt, mēs lūdzam Sākumskolas bērniem tos iemācīties no galvas? Apsveriet iespēju izveidot plānu, lai jūs varētu studēt Ticības Apliecinājumus vai iemācīties tos no galvas.

Saistītie Svētie Raksti: Džozefs Smits — Vēsture 1:1–75