40. Nodaļa
Cik brīnišķi ir uzticami, taisnīgi un patiesi draugi!
„Draudzība ir viens no „mormonisma” lielajiem pamatprincipiem. … Ar savu laimīgo ietekmi tā apvieno cilvēces ģimeni.”
No Džozefa Smita dzīves
1842. gada augustā Misūri štata varas pārstāvji atkārtoti centās sagūstīt pravieti Džozefu Smitu. Baidoties, ka viņu varētu nogalināt, ja viņu arestēs un aizvedīs uz Misūri štatu, pravietis paslēpās. 11. augustā viņš aizsūtīja ziņu vairākiem uzticamiem ģimenes locekļiem un draugiem, lai tiktos ar viņiem uz Misisipi upes salas netālu no Navū. Tajā naktī Emma Smita, Hairams Smits, Nevels K. Vitnejs un citi sapulcējās upes malā un mazā laivā devās uz norādīto satikšanās vietu. Džozefs Smits priecīgi saņēma katru aiz rokas, būdams pateicīgs par palīdzību un patiesas draudzības mierinājumu. Vēlāk savā dienasgrāmatā viņš sīki un smalki aprakstīja pateicības sajūtas par savas ģimenes locekļiem un draugiem. Daži no minētajiem dienasgrāmatas ierakstiem ir iekļauti šajā nodaļā. Vairākas nedēļas vēlāk pravietis pabeidza vēstuli svētajiem ar vārdiem, kas pauda viņa jūtas pret šiem ģimenes locekļiem un draugiem: „Es kā vienmēr esmu jūsu pazemīgais kalps un nemainīgais draugs, Džozefs Smits” (M&D 128:25).
Svētie atbildēja uz pravieša jūtām, uzskatot viņu ne tikai par savu pravieti, bet arī par savu draugu. Džozefa Smita tuvs draugs un personīgais sekretārs Bendžamīns F. Džonsons, atcerējās: „Pravietis Džozefs — kā draugs bija uzticams, pacietīgs, cēls un patiess. … Sabiedrībā kā sarunu biedrs viņš bija ļoti apdāvināts — viņš bija laipns, dāsns, viņam patika jautrība. … Dažreiz izpriecai viņš cīnījās ar draugu, vai vēl biežāk viņš mērojās spēkiem, sēdēdams uz grīdas kopā saliktām kājām, kurām pa vidu bija iespiesta nūja. Taču viņš vienmēr bija pārāks. Bieži bija joki, rēbusi [izmantojot bildes, lai attēlotu vārdus), saskanīgas vārsmas, u.c. Bet vēl biežāk izskanēja aicinājums dziedāt vienu vai divas viņa mīļākās dziesmas. … Un tomēr, lai gan viņš bija tik sabiedrisks un reizēm pat ļoti jautrs, viņš neatļāvās būt iedomīgs vai nepiedienīgi familiārs.”1
Tikpat cik sabiedrisks Džozefs Smits bija arī labsirdīgs; kāds jauns vīrietis atcerējās: „Es biju Džozefa mājā; tur bija viņš, un vairāki vīri, kas sēdēja uz žoga. Džozefs iznāca un runāja ar mums visiem. Drīz vien atnāca kāds vīrs un stāstīja, ka kādam nabadzīgam brālim, kas dzīvo kādu gabalu no pilsētas, iepriekšējā naktī ir nodegusi māja. Gandrīz visi vīrieši sacīja, ka viņi jūt līdzi tam cilvēkam. Džozefs ielika roku kabatā, izņēma piecus dolārus un teica: „Es jūtu līdzi šim brālim piecu dolāru vērtībā; cik lielā mērā jūs pārējie jūtat viņam līdzi?”2
Iespējams, Džozefa Smita lielās mīlestības pret viņa draugiem dēļ dažu šo draugu nodevību viņam bija īpaši smagi panest. Navū pilsētā vairāki draugi, kuriem pravietis uzticējās, vērsās pret viņu. Tomēr daudzi draugi atbildēja pravieša uzticībai, paliekot kopā ar viņu līdz galam.
Viens no šiem draugiem bija Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis Vilards Ričards, kurš tika ieslodzīts cietumā Kārtidžā, Ilinoisas štatā, kopā ar Džozefu, Hairamu Smitu un Džonu Teiloru. Atrodoties ieslodzījumā, šiem vīriem atļāva pārcelties no kameras apakšējā stāvā uz daudz ērtāku guļamistabu cietuma nama otrajā stāvā. Tad neilgi pirms mocekļa nāves cietumsargs ieteica, ka cietumnieki būtu lielākā drošībā kamerā ar dzelzs režģiem blakus guļamistabai. Džozefs pajautāja elderam Ričardsam, kuru draugi sauca par „dakteri”, jo viņš bija ārsts: „Ja mēs iesim uz to kameru, vai tu nāksi kopā ar mums?” Dakteris atbildēja: „Brāli Džozef, tu man nelūdzi kopā ar tevi šķērsot upi — tu man nelūdzi doties uz Kārtidžu — tu man nelūdzi nākt kopā ar tevi uz cietumu — vai tu domā, ka tagad es tevi pametīšu? Taču es tev pateikšu, ko es darīšu; ja tu būsi nolemts pakāršanai nodevības dēļ, mani pakārs tavā vietā, un tu būsi brīvs.” Džozefs teica: „Tu to nedarīsi.” Dakteris atbildēja: „Es darīšu.”3
Džozefa Smita mācības
Patiesi draugi atvieglo viens otra bēdas un paliek uzticīgi pat nelaimes laikā.
Džozefs Smits rakstīja šādus vārdus par ģimenes locekļiem un draugiem, kas apmeklēja viņu 1842. gada 11. augustā, laikā, kad viņš slēpās: „Cik brīnišķi man šķita atrast īstus un svētus draugus, kuri ir uzticami, taisnīgi un patiesi, un kuru sirdis nepamirst bailēs, un kuru ceļi neļogās un nedreb, kamēr viņi gaida uz To Kungu, kalpojot manām vajadzībām dienā, kad manu ienaidnieku dusmas tika izlietas pār mani! …
Cik brīnišķīgas bija manas sajūtas, kad es vienpadsmitā datuma naktī, ceturtdienā, uz salas muklājā [purvainā] grīvā starp Zarahemlu un Navū satiku uzticīgo un draudzīgo grupu: ar kādu neizsakāmu sajūsmu un ar kādu prieka pacēlumu krūtīs es tajā naktī saņēmu aiz rokas savu mīļoto Emmu — viņa, kas bija mana sieva, patiesi sieva kopš manas jaunības un manas sirds izredzētā! Daudz atmiņu uzplaiksnīja manā prātā, kad es uz mirkli atcerējos daudzos notikumus, kurus mēs bijām aicināti piedzīvot — mūsu ceļā bija smags darbs un pagurums, bēdas un ciešanas, un laiku pa laikam prieki un mierinājums — viss ir nācis par svētību mūsu dzīvei. Ak, kāds domu sajaukums pildīja manu prātu brīdī, kad viņa atkal bija šeit, … bezbailīga, nelokāma un stipra — nemainīgā, mīlošā Emma!
Nākamais manu roku saņēma brālis Hairams — miesīgais brālis. Es nodomāju pie sevis: Brāli Hairam, cik tev ir uzticīga sirds! Ak, lai Mūžīgais Jehova kronē tevi ar mūžīgām svētībām kā samaksu par tām rūpēm, kuras tu es izrādījis par manu dvēseli! Ak, cik daudzas ciešanas mēs esam kopīgi dalījuši; un atkal mēs esam saistīti kopā ar apspiedēju nepielūdzamo roku. Hairam, tavs vārds būs ierakstīts Tā Kunga bauslības grāmatā, ko skatīs tie, kas nāks pēc tevis …, lai viņi varētu darīt savus darbus pēc tavu darbu parauga.
Es teicu sev: Šeit ir arī brālis Nevels K. Vitnejs. Cik daudz skumju esam kopā iepazinuši, ejot mūsu dzīves taku; un tomēr mēs tiekamies vēlreiz, lai atkal dalītos bēdās. Tu esi uzticams draugs, uz kuru apbēdinātie cilvēku dēli var paļauties ar vislielāko pārliecību. Lai arī viņa galva tiek kronēta ar Mūžīgā Jehovas svētībām. Cik līdzjūtīga ir viņa sirds! Cik ļoti viņa dvēsele rūpējas par tā labklājību, kurš ir izraidīts un kuru ienīst gandrīz visi cilvēki. Brāli Vitnej, tu nemaz nezini, cik stipras ir tās saites, kas manu dvēseli un sirdi saista pie tevis. …
Es nedomāju atsaukties uz visiem tās svētās nakts notikumiem, kas vienmēr paliks manā atmiņā; bet uzticamo draugu vārdi ir tas, ko es vēlos pierakstīt šajā vietā. Tos es tiku saticis labklājībā, un viņi bija mani draugi; un tagad es viņus satieku nelaimes laikā, un viņi vēl arvien ir mani tuvākie draugi. Viņi mīl Dievu, Kuram es kalpoju; viņi mīl patiesību, kuru es mācu; viņi mīl tās vērtīgās un svētās mācības, kuras es loloju savā sirdī ar savas sirds vissiltākajām jūtām un ar tādu dedzību, kuru nevar noliegt. …
… Es ceru, ka es atkal redzēšu [savus draugus], lai es varētu pūlēties un strādāt viņu labā un arī sniegt viņiem mierinājumu. Kamēr vien es dzīvoju, viņiem vienmēr būs draugs; mana sirds viņus mīlēs un manas rokas pūlēsies par tiem, kas mīl mani un nopūlas manis dēļ, un es vienmēr būšu uzticīgs saviem draugiem. Vai es būšu nepateicīgs? Noteikti nē! Lai Dievs nedod!”4
1842. gada 23. augustā pravietis turpināja: „Manas jūtas … pret maniem draugiem uzplaukst, kad es domāju par šo dažu uzticīgo draugu, kurus es tagad pierakstu Tā Kunga bauslības grāmatā, tikumiem, labajām īpašībām un dotībām, — es pierakstu to vārdus, kuri ir stāvējuši man blakus katrā briesmu stundā šo garo pēdējo piecpadsmit gadu garumā — piemēram, mans vecais un mīļotais brālis Džozefs Naits, vecākais, kurš bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas kalpoja saskaņā ar manām vajadzībām, kad es tikko biju uzsācis Tā Kunga darbu un liku pamatus Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Piecpadsmit gadus viņš ir bijis uzticīgs un patiess, taisnīgs un labs paraugs, tikumīgs un laipns, nekad neatkāpjoties nedz pa labi, nedz pa kreisi. Lūk, viņš ir taisnīgs vīrs, lai Visuvarenais Dievs paildzina šī vecā vīra dienas; un lai viņa trīsošais, mocītais un salauztais ķermenis tiek atjaunots, un lai viņā nemitīgi atgriežas veselības spēks, ja tā būs Tava griba, ak, Dievs; un Ciānas dēli, kamēr vien kāds no viņiem būs atlicis, par viņu teiks, ka šis vīrs bija uzticīgs vīrs Israēlā; tādēļ viņa vārds nekad netiks aizmirsts. …
… Atceroties dažus uzticīgos, kuri pašlaik ir dzīvi, es arī gribu atcerēties manus uzticamos draugus, kuri ir miruši, jo tādu ir daudz; un daudz ir laipnības darbu — tēvišķīgas un brālīgas laipnības — kurus viņi man ir dāvājuši; un, kopš mani vajā Misūri štata iedzīvotāji, ir daudz tādu notikumu, ko atsaukt atmiņā. …
Ir daudz dvēseļu, kuras es esmu mīlējis vairāk par nāvi. Viņu dēļ es esmu bijis uzticīgs — viņu dēļ es esmu apņēmības pilns palikt uzticīgs, līdz Dievs mani sauks nāvē.”5
Draudzība vieno cilvēces ģimeni, kliedējot naidu un nesaprašanos.
„Man ir vienalga, kāds ir cilvēka raksturs; ja viņš ir mans draugs — patiess draugs, es būšu viņa draugs un sludināšu viņam glābšanas evaņģēliju, un došu viņam labu padomu, palīdzot viņam pārvarēt grūtības.
Draudzība ir viens no „mormonisma” lielajiem pamatprincipiem; [tā ir radīta], lai pārveidotu pasauli un padarītu to cildenāku, un liktu norimt kariem un strīdiem, un liktu cilvēkiem kļūt labākiem draugiem un brāļiem. …
… Draudzība ir līdzīga brālim [Teodoram] Tērlijam, kurš savā kalēja darbnīcā sametina dzelzi ar dzelzi; ar savu laimīgo ietekmi tā apvieno cilvēces ģimeni.”6
„Tai draudzībai, kuru gudras būtnes pieņems par patiesu, ir jārodas no mīlestības, un šī mīlestība aug no tikumības, kas ir tikpat neatņemama reliģijas sastāvdaļa, kā gaisma ir Jehovam. Tādēļ Jēzus teica: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” [Jāņa 15:13].”7
1839. gada martā, kad pravietis Džozefs Smits un vairāki biedri atradās ieslodzījumā Libertī cietumā, Misūri štatā, pravietis rakstīja Baznīcas locekļiem: „Vakar vakarā mēs saņēmām dažas vēstules — vienu no Emmas, vienu no Dona K. Smita [Džozefa brāļa], un vienu no bīskapa [Edvarda] Partridža — tās visas pauda laipnu un mierinošu garu. To saturs mūs visus ļoti iepriecināja. Mēs ilgu laiku esam bijuši bez informācijas; un, kad lasījām šīs vēstules, tās mūsu dvēselēm bija tikpat spirdzinošas kā svaigs gaiss, bet mūsu prieks mijās ar bēdām par nabadzīgo un daudz ievainoto svēto ciešanām. Un mums nav jums jāstāsta, ka mūsu siržu vārti tika atvērti un mūsu acis bija asaru pilnas, taču tie, kas bez iemesla vai vainas nav bijuši ieslodzīti cietuma sienās, nevar īsti zināt, cik tīkama ir drauga balss; pat viens draudzības žests no jebkura avota atmodina un saviļņo katru līdzjūtības sajūtu, tas vienā mirklī atsauc atmiņā visu, kas ir bijis; tas satver tagadni ar zibens kvēli [dedzīgumu]; tas iesniedzas nākotnē ar tīģera niknumu; tas liek prātam visu pārdomāt atkal un atkal, vienu notikumu pēc otra, līdz galu galā cerība iznīcina visu naidīgumu, ļaunprātību un ienaidu, pagātnes strīdus, nesaskaņas un vadīšanas kļūdas.”8
Dieva svētie ir patiesi draugi cits citam.
1835. gada augustā pravietis kādam Baznīcas loceklim uzrakstīja šādu ziņu: „Mēs atceramies Tavu ģimeni tāpat kā visas pirmās Baznīcas ģimenes, kas pirmās pieņēma patiesību. Mēs atceramies jūsu zaudējumus un bēdas. Mūsu pirmās draudzības saites nav zudušas; mēs kopā ar Tevi piedzīvojām ļauno, tāpat arī labo, kā bēdas, tā priekus. Mēs ticam, ka mūsu savienība ir stiprāka par nāvi, un tā nekad nepārtrūks.”9
1836. gada janvārī Kērtlandē pravietis apmeklēja svētkus, par kuriem viņš teica: „Es apmeklēju krāšņus svētkus pie bīskapa Nevela K. Vitneja. Šie svētki notika saskaņā ar Dieva dēlu kārtību — saskaņā ar Glābēja norādījumiem tika uzaicināti klibie, kroplie un aklie [skat. Lūkas 14:12–13]. … Bija daudz viesu, un, pirms mēs sākām svinības, mēs nodziedājām dažas Ciānas dziesmas; un mūsu sirdis tika darītas līksmas aiz prieka par to laimi, kas tiks izlieta pār svēto galvām, kad viņi tiks sapulcināti kopā Ciānas kalnā, lai uz visiem laikiem izbaudītu cits cita sabiedrību, patiesi visas Debesu svētības, un tur nebūs neviena, kas mums uzmāktos vai iebiedētu.”10
Māsa Prezendija Hantingtone Buela mēģināja apciemot Džozefu Smitu, kad viņš 1839. gadā bija ieslodzīts Libertī cietumā, bet cietumsargs viņu aizraidīja prom. Vēlāk pravietis viņai rakstīja: „Ak, kāds mums būtu bijis prieks ieraudzīt savus draugus! Mana sirds būtu iepriecināta, ja man būtu privilēģija aprunāties ar tevi, bet pār mums gulst tirānijas roka. … Es vēlos, lai [tavs vīrs] un tu zinātu, ka es esmu patiess jūsu draugs. … Nav vārdu, lai varētu izstāstīt, kādu neparakstāmu prieku cilvēkam pēc piecu mēnešu ieslodzījuma cietuma sienās sniedz iespēja redzēt tā cilvēka seju, kurš ir viņa draugs. Man šķiet, ka mana sirds pēc tā turpmāk būs daudz maigāka, nekā tā ir bijusi jebkad iepriekš. Mana sirds arvien asiņo, kad es pārdomāju bēdas, kuras jāpiedzīvo Baznīcai. Ak, kaut es varētu būt ar viņiem! Es nevairītos no smaga darba un grūtībām, lai sniegtu viņiem atbalstu un mierinājumu. Es vēlētos vēlreiz tikt svētīts ar iespēju pacelt savu balsi starp svētajiem. Es izlietu savu dvēseli Dieva priekšā, lai Viņš dotu tiem norādījumus.”11
Runājot Navū, Ilinoisas štatā, kur bija ieradušies daudzi no pasaulīgā viedokļa nabadzīgi Baznīcas locekļi, pravietis mācīja: „Mums ir jāveicina līdzjūtība pret nomocītajiem mūsu vidū. Ja uz zemes ir kāda vieta, kur cilvēki attīsta līdzjūtības garu un lej eļļu un vīnu nomocīto vātīs, tad šī ir tā vieta; un šim garam te jāparādās; un, kaut arī ierodoties šeit, [cilvēks] jūtas nomāks un kā svešinieks, te viņš atradīs brāli un draugu, kas ir gatavi kalpot viņa vajadzībām.
Es to uzskatītu par vienu no lielākajām svētībām, ja, būdams šīs pasaules mocīts, es varētu atrasties savu brāļu un draugu vidū.”12
Džordžs A. Smits, pravieša brālēns, atcerējās: „Sarunas nobeigumā pravietis apskāva mani, piespiežot mani pie savām krūtīm, un teica: „Džordž A., es mīlu tevi tikpat stipri, kā es mīlu savu dzīvību.” Es biju tik saviļņots, ka ar grūtībām varēju parunāt.”13
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp.
-
Pārlasiet pirmo rindkopu 455. lpp. Tad atšķiriet 458.–460. lpp. un atzīmējiet rakstura īpašības, kuras Džozefs Smits novērtēja Emmā Smitā, Hairamā Smitā, Nevelā K. Vitnejā un Džozefā Naitā, vecākajā. Kāpēc, jūsuprāt, viņu draudzība Džozefam bija tāds mierinājums grūtību laikos? Kā jūs ir atbalstījuši draugi, kad jūs piemeklēja nelaime? Ko mēs varam darīt, lai atbalstītu citus, kad viņi piedzīvo pārbaudījumus?
-
Lielākā daļa no šīs nodaļas stāstiem apraksta patiesas draudzības vērtību grūtību laikos. Taču rindkopā, kas sākas 455. lpp. apakšā, Bendžamīns F. Džonsons stāsta par Džozefa Smita draudzīgajām izpausmēm miera laikā. Ko jūs ieguvāt no šī apraksta? Kā mūsu draudzības un ģimenes attiecības plaukst, kad mēs veltām laiku, lai kopā smietos un spēlētos?
-
Studējiet visu ceturto rindkopu 460. lpp. Kāpēc, jūsuprāt, Džozefs Smits ir teicis, ka „draudzība ir viens no „mormonisma” lielajiem pamatprincipiem”? Kādā veidā atjaunotais evaņģēlijs var palīdzēt cilvēkiem uzskatīt citam citu kā draugu? Kā citi Baznīcas prezidenti ir rādījuši piemēru draudzībai ar visiem cilvēkiem?
-
Pārlasiet visu piekto rindkopu 460. lpp. Kādā veidā draudzība ir līdzīga dzelzs sametināšanai ar dzelzi?
-
Izlasiet pirmo un otro rindkopu, 462. lpp.. Ievērojiet atsauci uz „eļļu un vīnu” no līdzības par labo samarieti (Lūkas 10:34). Ko konkrēti mēs varam darīt, rīkojoties atbilstoši pravieša padomam? Un — rīkojoties atbilstoši labā samarieša piemēram?
Saistītie Svētie Raksti: 1. Samuēla 18:1; Salamana pamācības 17:17; 2. Nefija 1:30; Mosijas 18:8–10; Almas 17:2; M&D 84:77; 88:133.
Hairams Smits savam brālim Džozefam bija nemitīgs spēka un atbalsta avots. „Brāli Hairam,” pravietis teica,” cik tev ir uzticīga sirds!”
Daudzi svētie, ierodoties Navū kuģu piestātnē, atcerējās pravieti Džozefu Smitu, kurš bija atnācis viņus sagaidīt, kad viņi izkāpa krastā, sveicot tos viņu jaunajās mājās.