Kļūt par glābējiem Ciānas kalnā

„Kā viņi kļūst par atsvabinātājiem Ciānas kalnā? Ceļot tempļus, būvējot kristīšanās baseinus, virzoties uz priekšu un saņemot visus priekšrakstus … visu savu mirušo priekšteču labā.”

No Džozefa Smita dzīves

Baznīcas locekļiem, kas 1840-tajos gados dzīvoja Navū, pats svarīgākais bija darīt aizstājošo darbu par saviem mirušajiem radiniekiem. Kopš pirmajām aizstājošajām kristībām šajā atklāšanā, kas tika veiktas 1840. gadā, svētie ir meklējuši ģenealoģijas informāciju par saviem senčiem un daudzi ir iegājuši kristīšanās ūdeņos, aizstājot savus mīļos aizgājējus.

Sākotnēji kristīšanās par mirušajiem tika izpildītas Misisipi upē vai vietējās upītēs. Taču 1841. gada janvārī, kad svētie plānoja celt Navū Templi, Tas Kungs paziņoja: „Jo tur nav kristāmbaseina uz zemes, lai viņi — Mani svētie — varētu tapt kristīti par tiem, kas ir miruši, — jo šis priekšraksts pieder Manam namam un nevar būt Man pieņemams, kā tikai jūsu nabadzības dienās, kad jūs neesat spējīgi uzcelt Man namu” (M&D 124:29–30).

Aizstājošās kristības upē tika pārtrauktas 1841. gada 3. oktobrī, kad pravietis paziņoja: „Kristīšanās par mirušajiem vairāk nenotiks, līdz šo priekšrakstu varēs izpildīt Tā Kunga namā. …Jo tā saka Tas Kungs!”¹ Svētie steidzīgi sāka celt pagaidu koka baseinu nesen kā izraktajā Navū Tempļa pagrabā. Baseins, kas bija veidots no Viskonsinas priedes, balstījās uz 12 koka vēršu mugurām. Tas tika iesvētīts 8. novembrī, lai to izmantotu, „līdz templis būs pabeigts, un to aizstās daudz izturīgāks baseins.”² 1841. gada 21. novembrī seši Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi izpildīja kristīšanos par 40 mirušiem cilvēkiem. Tās bija pirmās kristīšanās par mirušajiem, kas tika izpildītas baseinā.

Svēto agrīnā pieredze saistībā ar kristīšanos par mirušajiem viņiem iemācīja, cik svarīgi ir Tā Kunga Baznīcā veikt pierakstus. Lai gan aizstājošās kristīšanās vietējās upēs izpildīja ar atbilstošām priesterības pilnvarām, tās netika oficiāli iereģistrētas. Līdz ar to šīs kristīšanās nācās atkārtot vēlreiz. 1842. gada 31. augusta runā pravietis paskaidroja: „Visiem cilvēkiem, kas kristās par mirušajiem, ir jābūt klāt pierakstītājam, lai viņš varētu būt aculiecinieks un veiktu ierakstu, un liecinātu par šī ieraksta patiesumu un derīgumu. … Tādējādi, lai kopš šī brīža turpmāk kristībām par mirušajiem tiktu nodrošināti liecinieki un rūpīgi tiktu veikti pieraksti.”³ Daudz vairāk šo jautājumu pravietis izskatīja vēstulē, kuru viņš nākamajā dienā uzrakstīja svētajiem, un vēl vienā vēstulē, ko viņš uzrakstīja 6. septembrī. Šīs divas vēstules tagad ir Mācības un Derību 127. un 128. nodaļas.

127. nodaļā pravietis pierakstīja šādus norādījumus no Tā Kunga: „Kad jebkurš no jums top kristīts par jūsu mirušo, lai tur ir pierakstītājs, un lai viņš ir jūsu kristīšanu aculiecinieks; lai viņš dzird ar savām ausīm, lai viņš var liecināt par patiesību — saka Tas Kungs; lai viss, kas ir jūsu pierakstos, varētu tikt pierakstīts debesīs. … Un vēl, lai visi pieraksti ir kārtībā, lai tie varētu tikt likti Mana svētā tempļa arhīvos, lai tiktu turēti piemiņā no paaudzes paaudzē” (M&D 127:6–7, 9).

Svētajiem turpinot šo svēto darbu, „drīz kļuva skaidrs, ka dažiem cilvēkiem bija gari saraksti ar viņu mirušajiem, par kuriem viņi vēlējās izpildīt priekšrakstus,” atcerējās Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis elders Džordžs A. Smits. „Bija redzams, ka tas bija tikai sākums milzīgajam darbam un ka izpildīt visus evaņģēlija priekšrakstus mirušo pulkam nebūs viegls uzdevums. Daži no Divpadsmitajiem jautāja Džozefam, vai nav kāda īsāka paņēmiena, kā kalpot tik daudziem cilvēkiem. Džozefs atbildēja šādi: „Tā Kunga likumi ir negrozāmi; mums ir jārīkojas pilnīgā saskaņā ar to, kas mums ir atklāts. Un mums nevajadzētu domāt, ka mēs šo milzīgo darbu par mirušajiem paveiksim īsā laikā.”⁴

Džozefa Smita mācības

Mācība par mirušo pestīšanu parāda to, cik liela ir Dieva gudrība un līdzjūtība.

„Visiem tiem, kuriem miesā nav bijusi iespēja dzirdēt evaņģēliju un kuriem nav kalpojis kāds iedvesmots vīrs, būs iespēja to dzirdēt nākotnē, pirms tie stāsies gala tiesas priekšā.”⁵

„Tas, ka Dievs glābs mirušos, nav mazāk neiedomājami par to, ka Viņš augšāmcels mirušos.

Gars nekad nebūs pārāk vecs, lai tuvotos Dievam. Piedodošā žēlastība pieejama visiem, kas vien nav izdarījuši nepiedodamu grēku, kuram nav piedošanas nedz šinī pasaulē, nedz nākamajā pasaulē. Ir veids, kā atbrīvot mirušo garus; un tas ir ar Priesterības spēku un pilnvarām — saistot un atraisot uz Zemes. Šī ir brīnišķa mācība, jo tā atklāj cilvēces pestīšanas ieceres dievišķās līdzjūtības un labsirdības diženumu.

Šī brīnišķā patiesība pilnībā ir iecerēta, lai paplašinātu sapratni un atbalstītu dvēseli grūtībās, sarežģījumos un bēdās. Piemēram, iedomājieties situāciju, kurā divi vīrieši, brāļi, vienlīdz gudri, mācīti, tikumīgi un patīkami cilvēki, dzīvo taisnīgi un ar tīru sirdsapziņu, tādā mērā, ka viņi spēj nošķirt, kas ir labs un piemērots no sava laika tradīcijas, kas bieži satur nepareizas idejas jeb miesīgā prāta nepilnīgās izpratnes.

Viens nomirst un tiek apglabāts, tā arī nedzirdējis par samierināšanas evaņģēliju; otrajam brālim tiek sūtīta pestīšanas vēsts, viņš to uzklausa un pieņem, un viņš tiek padarīts par mūžīgās dzīves mantinieku. Vai viens kļūs par godības dalībnieku un otrs tiks nodots bezcerīgai bojāejai? Vai viņam nebūs iespējas izbēgt no bojāejas? Daudzu kristiešu sektu atbilde ir: Nē, nebūs! …

Šī mācība skaidri izgaismo Dieva gudrību un žēlastību, paredzot glābšanas priekšrakstus mirušajiem, kuri tiek kristīti caur pilnvarotiem starpniekiem; viņu vārdi tiek ierakstīti Debesīs, un viņi tiks tiesāti saskaņā ar darbiem, ko viņi darījuši miesā. Šī mācība bija centrālā mācība Svētajos Rakstos. Tie svētie, kas pret šo darbu par saviem aizgājušajiem radiniekiem izturas nevērīgi, apdraud paši savu pestīšanu.”⁶

1840. gada decembrī Džozefs Smits rakstīja Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem un citiem priesterības vadītājiem, kuri kalpoja misijās Lielbritānijā: „Es pieļauju, ka mācība par „mirušo kristīšanu” būs aizsniegusi jūsu ausis, pirms jūsu rokās nonāks šī vēstule, un tas būs izraisījis jūsu prātos jautājumus par šo tēmu. Šajā vēstulē es nevaru jums atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem; bet … es varu teikt, ka senajās baznīcās noteikti tika praktizēta kristīšanās par mirušajiem; jo svētais Pāvils, cenšoties pierādīt mācību par augšāmcelšanos caur šo mācību, teica: „Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem?” [1. korintiešiem 15:29].

Pirmo reizi es publiski pieminēju šo mācību, kad runāju brāļa Seimora Bransona bērēs; un kopš tā brīža es Baznīcā esmu devis vairākus vispārējus norādījumus par šo tēmu. Svētajiem ir privilēģija tikt kristītiem par tiem radiniekiem, kuri ir miruši. … Neko vairāk nepaskaidrojot par šo tēmu, jūs bez šaubām saskatīsiet, cik tā ir atbilstoša un saprātīga; un tā atklāj Kristus evaņģēliju daudz lielākā mērā, nekā, iespējams, daži to ir iedomājušies.”⁷

Izpildot svētus priekšrakstus par mirušajiem, mēs kļūstam par glābējiem Ciānas kalnā.

„Ja mēs ar Dieva Dēla priesterības pilnvarām varam kristīt cilvēku Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā grēku atlaišanai, tad tikpat liela privilēģija mums ir rīkoties kā starpniekiem un tikt kristītiem grēku atlaišanai mūsu mirušo radinieku vietā un labā, kuri nav dzirdējuši evaņģēliju vai tā pilnību.”⁸

„Bībelē ir teikts: „Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu.”[Maleahija 3:23–24.]

Šajā pantā vārds piegriezt jātulko kā saistīt jeb aizzīmogot. Taču kāds ir šīs lielās misijas mērķis? Jeb kā tas tiks piepildīts? Tiks dotas atslēgas, nāks Elijas gars, evaņģēlijs tiks nostiprināts, Dieva svētie sapulcināti, Ciāna uzcelta un svētie uznāks kā atsvabinātāji Ciānas kalnā [skat. Obadjas 1:21].

Kā viņi kļūst par atsvabinātājiem Ciānas kalnā? Ceļot tempļus, būvējot kristīšanās baseinus, virzoties uz priekšu un saņemot visus priekšrakstus, kristīšanās, konfirmēšanas, mazgāšanas, iesvaidīšanas, ordinēšanas un saistīšanas spēkus pār savām galvām visu savu mirušo priekšteču labā, tā izpērkot viņus, lai viņi varētu uzcelties pie pirmās augšāmcelšanās un varētu tikt paaugstināti kopā ar viņiem līdz godības troņiem; un šī ir tā ķēde, kas saista tēvu sirdis pie bērniem un bērnu sirdis pie tēviem, kas piepilda Elijas misiju. …

Svētajiem nav pārlieku daudz laika, lai glābtu un izpirktu savus mirušos un pulcētos kopā ar saviem dzīvajiem radiniekiem, lai arī viņi varētu tikt glābti, pirms Zeme tiks piemeklēta un pār pasauli nāks nospriestā iznīcība.

Es ieteiktu visiem svētajiem doties visā spēkā un sapulcināt [templī] kopā visus viņu dzīvos radiniekus, lai viņi varētu tikt saistīti un glābti, lai viņi varētu tikt sagatavoti tai dienai, kad iznīcināšanas eņģelis nāks; un pat ja visa Baznīca sāktu strādāt ar visu savu spēku, lai glābtu savus mirušos, saistītu savus pēcnācējus un sapulcinātu kopā savus dzīvos draugus, un nešķērdētu ne nieka no sava laika par labu pasaulei, viņiem būtu grūti pabeigt šo darbu, pirms nāks nakts, kad neviens nevarēs strādāt.”⁹

„Ir kristīšanās, u.c. priekšraksti, kas veicami dzīvajiem savā labā, un ir kristīšanās par mirušajiem, kas miruši bez zināšanām par evaņģēliju. … Ir nepieciešams, lai jūs ne tikai kristītos par saviem mirušajiem, bet jums būs jāizpilda par viņiem visi tie paši priekšraksti, kurus jūs esat izpildījuši, lai izglābtu sevi. …

… Ir jābūt vietai, kurā laiku pa laikam var atnākt visas tautas, lai saņemtu savus endaumentus; un Tas Kungs ir teicis, ka šī būs vieta, kur kristīties par mirušajiem. Katram cilvēkam, kas ir kristīts un kas pieder Valstībai, ir tiesības kristīties par tiem, kas ir aizgājuši pirms viņa; un, ja vien šeit mirušajiem ir draugi, kas ir paklausīgi evaņģēlija likumam un darbojas kā pilnvaroti starpnieki viņu vietā, Tam Kungam būs kalpotāji, kas viņus atbrīvos. Cilvēks var rīkoties kā pilnvarots starpnieks par saviem radiniekiem; tādā veidā viņi saņems evaņģēlija priekšrakstus, kas tika noteikti pirms pasaules dibināšanas, un mēs arī varam tikt kristīti par tiem, pret kuriem izjūtam dziļu draudzību.”¹⁰

„Visi tie, kuri nomiruši ticībā, dodas uz garu cietumu, lai sludinātu tiem, kuri ir miruši miesā, bet joprojām ir dzīvi garā, un ticīgo gari sludina gariem [kuri ir cietumā], lai viņi varētu dzīvot garā saskaņā ar Dievu, un cilvēki kalpo viņiem miesā; … un šādā veidā viņi tiek darīti laimīgi [skat. 1. Pētera 4:6]. Tādēļ tie, kas kristās par saviem mirušajiem, ir atsvabinātāji Ciānas kalnā, un viņiem ir jāsaņem mazgāšanas un iesvaidīšanas savu mirušo labā tieši tāpat, kā viņi tās saņēmuši savā labā.”¹¹

Dievs mums ir uzlicis lielu atbildību meklēt mūsu mirušos.

„Es atvēršu jūsu acis attiecībā par mirušajiem. Pilnīgi viss, ko Dievs Savā nebeidzamajā gudrībā ir uzskatījis par piemērotu un pareizu mums atklāt, kamēr mēs dzīvojam mirstībā, attiecībā par mūsu mirstīgajiem ķermeņiem mums tiek atklāts abstrakti un neatkarīgi, neattiecinot uz šo mirstīgo mājokli — tas mūsu gariem tiek atklāts tā, it kā mums ķermeņu vispār nebūtu; un tās atklāsmes, kas glābs mūsu garus, izglābs mūsu ķermeņus. Dievs tās mums atklāj, zinot, ka mūsu ķermenis jeb mājoklis nepastāvēs mūžīgi. Tādēļ tā ir atbildība, milzīga atbildība, kas gulstas uz mums attiecībā par mūsu mirušajiem; jo visiem gariem, kas nav paklausījuši evaņģēlijam miesā, būs vai nu jāpaklausa tam garā vai arī jātop nolādētiem. Kāda svinīga doma — šausmīga doma! Vai tad neko nevar darīt? — vai nav sagatavošanās — nav glābšanas mūsu senčiem un draugiem, kas ir nomiruši bez iespējas paklausīt Cilvēka Dēla likumiem? …

Kādi apsolījumi ir doti attiecībā uz mirušo pestīšanas tēmu? Un kuras ir tās personas, kas var tikt izglābtas, kaut arī viņu ķermeņi ir aprakti un trūd kapā? Kad Viņa baušļi māca mūs, tas ir skatījums no mūžības; jo Dievs mūs uzlūko tā, it kā mēs atrastos mūžībā; Dievs mīt mūžībā un neskatās uz lietām tā, kā to darām mēs.

Lielākā atbildība, kuru Dievs ir uzdevis mums šajā pasaulē, ir meklēt mūsu mirušos. Apustulis saka: „Viņi bez mums nesasniegs pilnību” [skat. Ebrejiem 11:40]; jo ir nepieciešams, lai saistīšanas spēks būtu mūsu rokās, lai saistītu mūsu bērnus un mūsu mirušos laiku atklāšanas pilnībai — atklāšanai, kurā piepildīsies apsolījumi cilvēka pestīšanai, kurus devis Jēzus Kristus pirms pasaules izveidošanas.

… Ir nepieciešams, lai tie cilvēki, kuri ir dzīvojuši pirms mums, un tie, kas nāks pēc mums, tiktu izglābti kopā ar mums; tālab Dievs ir to darījis saistošu cilvēkiem. Un tādēļ Dievs teica: „Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu. [Maleahija 3:23–24.]”¹²

Pravietis Džozefs Smits uzrakstīja šādu vēstuli svētajiem, kas vēlāk pierakstīta Mācībā un Derībās 128:15–18, 22, 24: „Un tagad, mani dārgie mīļotie brāļi un māsas, ļaujiet man jums apliecināt, ka šie ir tie principi saistībā ar mirušajiem un dzīvajiem, kuriem nevar vienkārši paiet garām attiecībā uz mūsu glābšanu. Jo viņu glābšana ir nepieciešama un būtiska mūsu glābšanai, kā Pāvils saka attiecībā uz tēviem — ka viņi bez mums nevar sasniegt pilnību — nedz mēs bez saviem mirušajiem varam sasniegt pilnību.

Un tagad, attiecībā uz kristīšanos par mirušajiem, es dodu jums citu citātu. Skat. Pāvila 1. vēstule korintiešiem 15:29: Citādi ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem, ja jau mirušie augšām necelsies? Kam tad viņi liekas kristīties par mirušajiem?

Un vēl, saistībā ar šo citātu, ko es došu jums, viena no praviešiem citātu, kura acs bija vērsta uz priesterības atjaunošanu, godību, kas tiks atklātas pēdējās dienās, un jo īpašā veidā šo pašu brīnišķīgāko no visiem jautājumiem, kas piederas mūžīgajam evaņģēlijam, proti, kristīšanos par mirušajiem; jo Maleahijs saka pēdējā nodaļā, skat. 23. un 24. pantu: Lūk, Es sūtīšu jums pravieti Eliju pirms Tā Kunga lielās un briesmīgās dienas atnākšanas; un viņš pievērsīs tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis tēviem, lai Man nevajadzētu nākt un sist visu zemi ar lāstu.

Es varētu dot tā skaidrāku tulkojumu, bet šis, kāds tas ir, ir pietiekami skaidrs, lai derētu maniem nolūkiem. Ir pietiekami zināt šinī gadījumā, ka zeme tiks sista ar lāstu, ja vien tur nebūs tāda vai citāda vienojošā saikne starp tēviem un bērniem, par vienu jautājumu vai par citu — un, lūk, kas ir tas jautājums? Tā ir kristīšanās par mirušajiem. Jo mēs bez viņiem nevaram tikt darīti pilnīgi, nedz arī viņi var bez mums tikt darīti pilnīgi. …

… Lai jūsu sirdis priecājas un ir ārkārtīgi līksmas. Lai zeme izplūst dziedāšanā. Lai mirušie teic himnas ķēniņam Imanuēlam, kurš tika ordinēts, pirms pasaule bija, kurš padarīs mūs spējīgus atpestīt tos no viņu cietuma; jo cietumniekiem ir jātiek brīviem. …

… Upurēsim tādēļ mēs, kā baznīca un kā ļaudis, un kā pēdējo dienu svētie, upuri Tam Kungam taisnīgumā; un stādīsim priekšā Viņa svētajā templī, kad tas būs pabeigts — grāmatu, kas satur pierakstus par mūsu mirušajiem, kura būtu visādā mērā cienīga atzīšanai.”¹³

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp.

Pārlasiet 465.–467. lpp., vērojot, kā Džozefs Smits un agrīnie svētie auga savā izpratnē attiecībā uz mācību par mirušo kristīšanu. Padomājiet par to, kā svētie varēja justies, kad viņi pirmo reizi uzzināja par mirušo pestīšanu. Kādas bija jūsu sajūtas, kad jūs pirmo reizi piedalījāties priekšrakstos par mirušajiem?
Izlasiet trešo un ceturto rindkopu 468. lpp. Kā mācība par mirušo pestīšanu parāda Dieva līdzjūtību un žēlastību? Kādos veidos šī mācība „paplašina sapratni” un „atbalsta dvēseli”?
Ko nozīmē būt par atsvabinātāju Ciānas kalnā? (Dažus piemērus skat. 469.–471. lpp.) Kāpēc, jūsuprāt, mūsu aizgājušajiem senčiem ir neiespējami tapt pilnīgiem bez mums? Kāpēc, jūsuprāt, mums ir neiespējami tapt pilnīgiem bez viņiem?
Pārlasiet dažas no pravieša Džozefa Smita mācībām par mūsu lielo atbildību „meklēt mūsu mirušos” (471.–473. lpp.). Kādas ir bijušas jūsu izjūtas, meklējot ziņas par saviem senčiem? Kā ir stiprinājusies jūsu mīlestība pret savu ģimeni un ticība Dievam, kad jūs vācāt informāciju par saviem senčiem? Kā tempļa priekšrakstu izpildīšana ir ietekmējusi jūsu jūtas pret jūsu priekštečiem?
Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu bērniem novērtēt ģimenes mantojumu? Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu bērniem piedalīties tempļa un ģimenes vēstures darbā?

Saistītie Svētie Raksti: Romiešiem 14:9; M&D 128:8–11.