43. Nodaļa:„Viņš bija Dieva pravietis’— Džozefa Smita laikabiedri liecina par viņa pravietisko misiju

43. Nodaļa

„Viņš bija Dieva pravietis”— Džozefa Smita laikabiedri liecina par viņa pravietisko misiju

„Man gribas iesaukties: „Aleluja!” katru reizi, kad es iedomājos par to, ka es pazinu Džozefu Smitu — pravieti.” (Brigams Jangs)

No Džozefa Smita dzīves

Navū svētie bieži sanāca kopā, lai uzklausītu pravieti Džozefu Smitu, kad viņš tos uzrunāja. Tā kā Navū nebija pietiekami lielas ēkas, lai tajā pietiktu vietas visiem svētajiem, pravietis bieži vienrunāja brīvā dabā. Viņš daudzreiz uzrunāja tos birztalā, kas atradās tieši uz rietumiem no tempļa, jo tajā vietā varēja pulcēties tūkstošiem cilvēku. Tika uzcelta pārvietojama platforma Baznīcas vadītājiem un runātājiem, un klausītāji sēdēja zālē, uz baļķiem vai uz ķieģeļiem. Pravietis runāja arī citās vietās Navū, tajā skaitā, nepabeigtajā templī un privātmājās. 1843. gada sākumā kāds Navū apmeklētājs stāstīja, ka ir redzējis sanāksmes, kas notika „tempļa nepabeigtajā pagrabstāvā, un pravietis bieži sludināja līdzīgos apstākļos.”¹

Kad pravietis runāja brīvā dabā, viņš bieži iesāka savu runu, aicinot svētos lūgt par to, lai viņa uzstāšanās laikā mitētos lietus vai vējš. Konferencē, kas notika Navū 1843. gada 8. aprīlī, pravietis sāka savu uzrunu, sakot: „Man ir trīs lūgumi šeit sanākušajiem cilvēkiem: pirmais, lai visi, kuriem ir ticība, pielieto to un lūdz Tam Kungam nomierināt vēju, jo, ja vējš turpinās pūst tā kā tagad, es nevarēšu ilgi runāt, nekaitējot savai veselībai; nākamais lūgums ir, lai jūs lūgtu par mani, ka Tas Kungs stiprinātu manas plaušas, tā lai jūs visi varētu mani dzirdēt; un trešais lūgums ir, lai jūs lūgtu, lai Svētais Gars nolaistos pār mani, lai es varētu sludināt to, kas ir patiess.”²

Baznīcas locekļiem pravieša plānotās runas bija ļoti svarīgas, un dažreiz viņš runāja draudzēm, kas sastāvēja no vairākiem tūkstošiem cilvēku. „Neviens, kas klausījās viņa runas, nekad nejutās garlaikots,” atcerējās Pārlijs P. Prets. „Es pat zinu gadījumus, kad viņš turpināja runāt ar draudzi, kas saglabāja interesi un dedzīgi klausījās viņā vairāku stundu garumā, aukstumā vai saulē, lietū vai vējā, un vienā brīdī viņi smējās un raudāja nākamajā.”³ Alvahs Dž. Aleksandrs, kas Navū laikā bija zēns, atcerējās, ka „neviena izprieca vai spēles man nešķita tik interesantas, kā dzirdēt viņu runājam.”⁴

Amasa Poters atcerējās, ka viņš bija klāt kādā spēcīgā sprediķī, kuru pravietis Džozefs Smits sludināja lielai svēto grupai Navū:

„Kad [pravietis] bija runājis kādas trīsdesmit minūtes, sacēlās spēcīgs vējš un vētra. Putekļi bija tik blīvi, ka mēs nevarējām redzēt cits citu, ja vien neatradāmies blakus, un daži no cilvēkiem jau devās prom, taču Džozefs sauca, sakot, lai viņi apstājas un ļauj savām lūgšanām pacelties pie Visuvarenā Dieva, lai vējš pārstāj pūst un lietus mitējas, un tas tā notiks. Dažās minūtēs vējš un lietus norima, un dabas apstākļi kļuva rāmi kā vasaras rīts. Vētra pārdalījās un devās uz ziemeļiem un dienvidiem abpus pilsētai, un mēs varējām redzēt, kā tālumā koki un krūmi locījās vējā, kamēr vietā, kurā mēs atradāmies, veselu stundu bija miers, un šajā laikā tika sludināts viens no spēcīgākajiem sprediķiem par mirušo tēmu, kas jebkad nācis pār pravieša lūpām.”⁵

Svētie, kuri dzirdēja runājam pravieti Džozefu Smitu, sniedza spēcīgas un spilgtas liecības par viņa pravietisko misiju. Daudzi no viņiem pierakstīja savas atmiņas par viņa runām un piedzīvotās pieredzes, kas saistītas ar viņu, jo viņi vēlējās, lai paaudzes, kas nāks pēc viņiem, zinātu, tāpat kā viņi zina, ka Džozefs Smits patiesi bija Dieva pravietis.

Liecības par Džozefu Smitu

Tāpat kā agrīnie svētie mēs varam zināt, ka Džozefs Smits ir pravietis, caur kuru Tas Kungs atjaunoja evaņģēlija pilnību.

Brigams Jangs, otrais Baznīcas prezidents: „Man gribas iesaukties: „Aleluja!” katru reizi, kad es iedomājos par to, ka es pazinu Džozefu Smitu, pravieti, kuru cēlis un ordinējis Tas Kungs un kuram Viņš devis atslēgas un spēku celt un stiprināt Dieva valstību uz Zemes. Šīs atslēgas ir nodotas šai tautai, un mums ir pilnvaras turpināt darbu, kuru uzsāka Džozefs.”⁶

Elīza R. Snova, Vispārējās Palīdzības biedrības prezidente no 1866. līdz 1887. gadam: „Viņa godaprāts patiesības un taisnīguma lietā bija tik nelokāms kā Debesu balsti — it visā, kas varētu dot labumu viņa līdzcilvēkam. Viņš zināja, ka Dievs ir aicinājis viņu šim darbam, un nekādiem zemes un elles spēkiem apvienojoties neizdevās atturēt vai novirzīt viņu no šī mērķa. Ar Dieva un savu brāļu palīdzību viņš ielika pamatus dižākajam darbam, kādu jebkad ir veicis cilvēks — darbam, kurš būtiski ietekmē ne tikai visus dzīvos cilvēkus un visas nākamās paaudzes, bet arī mirušos.

Viņš drosmīgi un droši stājās pretī pasaules viltus tradīcijām, māņticībai, reliģijām, fanātismam un neziņai — parādot, ka bija uzticīgs ikvienam no Debesīm atklātam principam — patiess pret saviem brāļiem un patiess pret Dievu, tad viņš aizzīmogoja savu liecību ar savām asinīm.”⁷

Bašeba V. Smita, Vispārējās Palīdzības biedrības prezidente no 1901. līdz 1910. gadam: „Es zinu, ka viņš bija tas, par ko uzdevās — patiesais Dieva pravietis, un Tas Kungs caur viņu atjaunoja mūžīgo evaņģēliju un katru priekšrakstu un endaumentu, kas mūs ievedīs celestiālajā valstībā.”⁸

Vilfords Vudrafs, Baznīcas ceturtais prezidents: „Es esmu izjutis ārkārtīgi lielu prieku par to, ko saskatīju brālī Džozefā, jo viņa publiskajā un privātajā darbībā viņš nesa sevī Visuaugstākā Garu un viņš izrādīja tādu dvēseles diženumu, kādu es nekad neesmu redzējis nevienā citā cilvēkā.”⁹

Daniels D. Makarturs, agrīns Baznīcas loceklis, kurš vēlāk vadīja vienu no pirmajām rokas ratiņu grupām uz Soltleiksitiju: „Mana liecība ir, ka viņš bija dzīvā Dieva īstenais pravietis; un, jo vairāk es dzirdēju viņu runājam un redzēju viņu darbībā, jo vairāk es pārliecinājos, ka viņš patiesi ir redzējis Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, kā arī Dieva svētos eņģeļus. … Man vienmēr ir šķitis, ka, ja es vispār kādreiz kaut ko esmu zinājis šajā pasaulē, tad to, ka viņš bija pravietis.”¹⁰

Aleksandrs Makrejs, viens no ieslodzītajiem Libertī cietumā kopā ar Džozefu Smitu: „Mūsu paļāvība uz [Džozefu Smitu] kā uz pravieti bija tik liela, ka tad, kad viņš teica: „Tā saka Tas Kungs”, mēs bijām pārliecināti, ka būs tā, kā viņš saka; un, jo vairāk mēs pārbaudījām viņa teikto, jo vairāk pārliecinājāmies par to, jo mēs ne reizi nepiedzīvojām, ka viņa vārdi nepiepildītos.”¹¹

Laimans O.Litlfīlds, Ciānas nometnes loceklis: „Viss viņa dvēseles spēks bija iesaistīts dievišķajā pēdējo dienu darbā, kuram viņu bija aicinājis Dievišķais Skolotājs.”¹²

Mērija Alise Kanona Lamberte, jaunpievērstā no Anglijas, kura emigrēja uz Navū 1843. gadā: „Es pirmo reizi Džozefu Smitu ieraudzīju 1843. gada pavasarī. Kad kuģis, ar kuru mēs ceļojām pa Misisipi upi, sasniedza Navū piestātni, vairāki brāļi no vadības bija ieradušies sagaidīt atbraukušos svētos. Starp šiem brāļiem bija pravietis Džozefs Smits. Es viņu pazinu tajā paša mirklī, kad pārlaidu viņam acu skatienu, un tajā brīdī es saņēmu savu liecību, ka viņš ir Dieva pravietis. … Man uz viņu neviens nenorādīja. Bet es viņu pazinu starp visiem citiem vīriešiem, un, lai gan es biju bērns (man bija tikai četrpadsmit gadu), es zināju, ka redzu Dieva pravieti.”¹³

Anguss M. Kenons, Baznīcas loceklis, kurš jaunībā dzīvoja Navū un vēlāk kļuva par staba prezidentu Soltleiksitijā: „Jo īpaši es atceros vienu gadījumu, kad brālis Džozefs 1844. gada pavasarī uzrunāja svētos. Tas bija vairāku lielu ozolu paēnā, seklā ielejā uz dienvidiem no tempļa, blakus Pārlija ielai. Viņš runāja par to, ka Dievs, dibinot Savu Baznīcu, ir paredzējis, ka tikai viens cilvēks būs Dieva pilnvarots saņemt atklāsmes, kas būtu saistošas Baznīcai. … Tajā pašā reizē es dzirdēju, ka pravietis pasludina, ka viņš ir saņēmis Melhisedeka priesterību caur Pētera, Jēkaba un Jāņa kalpošanu.

Tas iespaids, kādu uz manu jauno prātu atstāja Džozefa Smita iedvesmotā uzstāšanās, ir pavadījis mani cauri visai turpmākajai dzīvei; un, ja tumsība citā reizē būtu apmiglojusi manu prātu, viņa liecība dzīvi nostājās manu acu priekšā, sniedzot liecību, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir nodibināta un nepārprotami tiek vadīta ar Dieva spēku un pilnvarām.”¹⁴

Hairams Smits, pravieša brālis un Baznīcas patriarhs: „Ir bijuši pravieši pirms tam, taču Džozefam piemita visu praviešu gars un spēks.”¹⁵

Džozefs Smits bija piemērs, kuram mēs varam sekot, attīstītu Kristum līdzīgas rakstura īpašības.

Pārlijs P. Prets, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis no 1835. līdz 1857. gadam: „Prezidents Džozefs Smits pēc ārējā izskata bija garš un labi veidots, spēcīgs un darbīgs; viņam bija gaiša āda, gaiši mati, zilas acis, neliels sejas apmatojums un tikai viņam raksturīga sejas izteiksme. … Viņa sejas izteiksme vienmēr bija mierīga, laipna, starojot gudrībā un labsirdībā; tajā mijās interese un neapzināts smaids vai prieks, un tajā ne mazākajā mērā nebija manāma pārmērīga vai samākslota nopietnība; un viņa mierīgajā un nosvērti caururbjošajā acu skatienā bija kaut kas tāds, it kā viņš varētu iekļūt cilvēka sirds dziļākajās dzīlēs, ieskatīties mūžībā, izprast Debesis un aptvert visas pasaules. Viņam piemita cēla drošsirdība un rakstura neatkarība; viņa izturēšanās veids bija vienkāršs un laipns; viņa pārmetumi bija briesmīgi kā lauvai; viņa labsirdība neierobežota kā okeāns; viņa prāta spējas — visaptverošas.”¹⁶

Džons Nīdhems, agrīns jaunpievērstais no Anglijas: „Džozefs Smits ir lielisks cilvēks, principu cilvēks, atklāts cilvēks; nevis viscaur svētulīgs un drūms, bet tieši pretēji. Patiesi, daži sagrīļojas savā ticībā, jo viņš ir tik godīgs, atklātu valodu un dzīvespriecīgs, bet man tas liek viņu mīlēt vēl vairāk.”¹⁷

Emelīne B. Velsa, Vispārējās Palīdzības biedrības prezidente no 1910. līdz 1921. gadam: „Es … liecinu, ka viņš bija visdižākais vīrs un visdižākais pravietis, un šīs paaudzes dižākā persona, es jūtos droša sacīt, ka dižākā persona kopš Glābēja dienām. Viņa majestātiskā āriene bija kaut kas apbrīnojams. Radās iespaids, ka viņš bija daudz garāks un plecīgāks nekā patiesībā. Iespējams, ka daudzi no jums ir ievērojuši cilvēkus ar šādu stāju, kad tie pieceļas un iet. Tā tas bija ar pravieti Džozefu. Cik man ir zināms, nav tādas gleznas, kurā viņš būtu attēlots, kas atainotu to skaistumu un majestātiskumu, kuru varēja just viņa klātbūtnē.”¹⁸

Mērija Alise Kenona Lamberte: „Svēto mīlestība pret viņu bija neizsakāma. Viņi labprātīgi atdotu savu dzīvību par viņu. Ja viņš gatavojās runāt, ikviens uzdevums tika atlikts, lai tikai varētu klausīties viņa vārdos. Viņš nebija parasts cilvēks. Gan svētie, gan grēcinieki vienādā mērā juta un atzina viņa spēku un ietekmi. Bija neiespējami satikt viņu un nejust iespaidu, kādu radīja viņa personības spēks un ietekme.”¹⁹

Džons M. M. Bernhisels, ārsts, kurš bija apmeties Džozefa un Emmas namā Navū vairākus mēnešus 1843. un 1844. gada laikā: „Džozefs Smits pēc dabas ir cilvēks ar lielu garīgu spēku, un viņam piemīt liela enerģija, apņēmības pilns raksturs, lielas uztveres spējas un dziļas zināšanas par cilvēka dabu. Viņš ir cilvēks, kam raksturīgs mierīgs vērtējums, plašs redzesloks, un viņš ārkārtīgi izceļas ar savu taisnības mīlestību. Viņš ir laipns un izpalīdzīgs, cēlsirdīgs un labsirdīgs, sabiedrisks un mundrs, un viņam piemīt vērīgs un apdomīgs prāts. Viņš ir godīgs, atklāts, bezbailīgs un neatkarīgs, un brīvāks no maldiem [viltus uzskatiem] par jebkuru citu cilvēku. … Šie ļaudis viņu ļoti mīl gan kā reliģijas skolotāju, gan kā cilvēku.”²⁰

Džese N. Smits, Džozefa Smita brālēns: „[Pravietis bija] nesalīdzināmi dievišķākais cilvēks, kuru es jebkad esmu redzējis. … Es zinu, ka pēc savas dabas viņš nespēja melot un būt divkosis, viņam piemita milzīga laipnība un rakstura cildenums. Viņa klātbūtnē es jutu, ka viņš varēja redzēt man cauri. Es zinu, ka viņš bija tas, par ko viņš uzdevās.”²¹

Viljams Kleitons, angļu jaunpievērstais, kurš kalpoja par Džozefa Smita lietvedi: „Jo vairāk es esmu kopā ar viņu, jo vairāk es viņu mīlu; jo vairāk es par viņu zinu, jo lielāka ir mana paļāvība uz viņu.”²²

Džozefs F. Smits, sestais Baznīcas prezidents: „Cilvēka dabas cildenums un skaidrība plūda no viņa pārpārēm, kas bieži izpaudās nevainīgās izpriecās — ar prieku spēlējot bumbu, cīkstoties vai rotaļīgi sacenšoties ar saviem brāļiem; viņš nebija kā cilvēks, par kuru varētu teikt „stīvs kā koku norijis” un kura seja mūžīgi būtu savilkta nopietnā izteiksmē, it kā viņš nespētu pasmaidīt, it kā viņa sirdī nebūtu prieka. Ak, viņš bija prieka pilns, viņš bija līksmes pilns; viņu piepildīja mīlestība un ikviena cita cēla īpašība, kas padara cilvēkus dižus un labus, un tajā pašā laikā viņš bija vienkāršs un nevainīgs, tāds, ka viņš varēja pieņemt vistrūcīgākos apstākļus; un ar Dieva žēlastību viņam bija spēks aptvert arī Visvarenā nolūkus. Tāda bija pravieša Džozefa Smita personība.”²³

Būdams pravietis, caur kuru tika atjaunots evaņģēlijs, Džozefs Smits mācīja Dieva pestīšanas ieceri ar skaidrību un spēku.

Brigams Jangs: „Brāļa Džozefa Smita personības varenums slēpās tajā, ka viņš varēja izskaidrot Debesu lietas tā, lai mirstīgie tās varētu saprast. Kad viņš sludināja ļaudīm — atklāja Dieva lietas, Dieva gribu, pestīšanas ieceri, Jehovas nodomus, mūsu attiecības ar Viņu un visām Debesu būtnēm — viņš izskaidroja savas mācības atbilstoši ikkatra vīrieša, sievietes un bērna spējai saprast, padarot mācības tik skaidras kā labi zināmu, ierastu taku. Tam vajadzēja pārliecināt ikvienu cilvēku, kas viņu jebkad ir dzirdējis, par viņa dievišķajām pilnvarām un spēku, jo neviens cits cilvēks nespēja mācīt tā, kā to darīja viņš, un neviens cilvēks nevar atklāt Dieva lietas citādi, kā vien caur Jēzus Kristus atklāsmi.”²⁴

Hovards Korejs, Džozefa Smita lietvedis: „Es esmu studējis evaņģēliju tā, kā to atklājis Džozefs Smits, un esmu domājis, vai kādam bez Dieva Gara palīdzības būtu bijis iespējams atklāt šo cilvēka pestīšanas un paaugstināšanas ceļu. Mans secinājums ir — tas nav iespējams. Es ļoti daudzas reizes sēdēju un klausījos viņu sludinām no tribīnes Navū, un esmu bijis pilnībā aizrauts ar viņa neaprakstāmo daiļrunību — izteiksmes spēku — viņš runāja tā, kā es neesmu dzirdējis runājam nevienu citu cilvēku.”²⁵

Džozefs L. Robinsons, padomnieks bīskapībā Navū: „Mēs jau ilgi esam ticējuši un patiesi zinājuši, ka Džozefs Smits bija patiess un pazemīgs Dieva pravietis, taču tagad mēs viņu redzam un dzirdam klātienē, un viņa balss ir kā varenu debesu pērkonu balss, tomēr viņa valoda ir lēnprātīga un pamācoša, ļoti iedvesmojoša. Un viņa vārdus un sludināšanu pavada spēks un varenums, kādu mēs pirms tam nekad nebijām redzējuši nevienā citā cilvēkā, jo viņš ir varens pravietis, svēts Dieva vīrs. Viņš patiesi tika apmācīts jautājumos, kas attiecas uz Dieva valstību, un viņu spēcīgi piepildīja Svētais Gars, kas ir viņa pastāvīgais pavadonis.”²⁶

Orsons Spensers, baptistu mācītājs, kurš Baznīcai pievienojās 1841. gadā: „Mācot Smita kungs augstākā mērā ievēro Svētos Rakstus. Es nekad neesmu piedzīvojis, ka viņš noliegtu vai noniecinātu kaut mazāko patiesību Vecajā un Jaunajā Derībā; bet es arvien esmu pieredzējis, cik meistarīgi viņš tās izskaidro un aizstāv. Tā kā Dievs viņu ir iesvaidījis ar mērķi mācīt un pilnveidot Baznīcu, tad bija nepieciešams, lai viņš zinātu, kā sakārtot trūkstošās vietas, izceļot gan jauno, gan veco kā labi apmācīts rakstu veicējs. Acīmredzami viņš paaugstina šo amatu un apustuļa darbu; viņa pieskāriens liek senatnes praviešiem uzplaukt dzīvē, un viņu atklāsmju skaistums un spēks atklājas ar aizraujošu interesi visiem, kas tās uzklausa.”²⁷

Jona R. Bols, Baznīcas loceklis, kurš dzīvoja Navū: „Es devos uz sanāksmi. Klausījos pravieti, kurš sludināja, stāvot uz tempļa grīdas. Bija sanākuši vairāki tūkstoši, lai dzirdētu viņu. Tas tā bija. Veids, kādā viņš atklāj Svētos Rakstus, stāv pāri pieņēmumiem vai diskusijām. Viņš lasīja 2. Pētera vēstules 1. nodaļu. Viņa izskaidrojumi padarīja to tikpat skaidru kā sauli [pusdienlaikā].”²⁸

Viljams Kleitons: „Mums ir bijusi privilēģija parunāties ar Džozefu Smitu, jaunāko, un mēs sajūsminājāmies par viņa klātbūtni. … Viņš ir … cilvēks, kam raksturīgs saprātīgs vērtējums, un viņam piemīt ļoti plašas zināšanas, un, klausoties viņā, jūs saņemat informāciju, kas paplašina jūsu prātu un liek jūsu sirdij priecāties. Viņš ir ļoti vienkāršs un ar prieku apmāca nabadzīgos svētos. Es ar viņu varu runāt tikpat viegli, kā ar jums, un attiecībā uz savu gatavību dot norādījumus, viņš saka: „Bez maksas es esmu dabūjis, bez maksas es došu.” Viņš ir gatavs atbildēt uz jebkuru jautājumu, kuru viņam uzdodu, un ir iepriecināts, kad mēs viņam tos uzdodam. Šķiet, ka viņš ārkārtīgi labi pārzina Svētos Rakstus, un, runājot par jebkuru tēmu, tiek atklāta tāda gaisma un skaistums, kādu es nekad iepriekš netiku pieredzējis. Ja es būtu ieradies no Anglijas uz dažām dienām tikai ar mērķi parunāt ar viņu, es uzskatītu, ka visas manas pūles ir attaisnojušās.”²⁹

Mērsija Fīldinga Tomsone, britu jaunpievērstā, kuras vīrs Roberts B. Tomsons, kalpoja kā lietvedis Džozefam Smitam: „Es esmu … klausījusies, kā viņš skaidri un meistarīgi izskaidro dziļus un sarežģītus jautājumus. Viņam viss šķita vienkāršs un viegli saprotams, un tādējādi viņš spēja to padarīt viegli saprotamu arī citiem, kā to nespētu neviens cits cilvēks, Mērsija Fīldinga Tomsone kuru es jebkad esmu dzirdējusi.”³⁰

Tāpat kā agrīnie svētie mēs varam glabāt Džozefa Smita vārdus kā dārgumus un dzīvot saskaņā ar tiem principiem, kurus viņš mācīja.

Emelīneline B. Velsa: „Manuprāt, pravietī Džozefā Smitā es saskatīju lielu garīgu spēku, kas svētajiem nesa prieku un mierinājumu. … Dieva spēks gūlās pār viņu tādā pakāpē, ka daudzkārt viņš izskatījās apskaidrots. Atpūtas brīžos viņa sejas izteiksme bija maiga un gandrīz bērnišķīga; bet, kad viņš uzrunāja cilvēkus, kas viņu mīlēja pat līdz dievināšanai, viņa sejas izteiksmes krāšņums bija neaprakstāms. Citā reizē lielais spēks, kas nāca no viņa izturēšanās, lielāks par viņa balss spēku (kas man šķita ļoti daiļrunīga), šķiet satricināja to vietu, kur mēs stāvējām, un iekļuva viņa klausītāju dziļākajos dvēseles nostūros, un es esmu pārliecināta, ka viņi būtu gatavi atdot savu dzīvību, lai viņu aizstāvētu. Es vienmēr kā apburta klausījos katru viņa uzstāšanos, — jo viņš ir Dieva izraudzītais šajā pēdējā atklāšanā.”³¹

Lorenco Snovs, piektais Baznīcas prezidents: „Kad es pirmo reizi redzēju pravieti Džozefu, es biju [aptuveni 17 gadus vecs] zēns. Viņš uzrunāja mazu draudzi, kam viņš stāstīja par eņģeļiem, kas viņu apmeklēja. … Cilvēkiem patika klausīties viņā, jo viņš bija pilns atklāsmes. … Saskaņā ar Tā Kunga apsolījumu, tie, kas pieņēma viņa mācītos principus, saņēma no Tā Kunga liecību par to patiesumu.”³²

Edvards Stīvensons, Septiņdesmito loceklis no 1844. līdz 1897. gadam: „Pirmo reizi es viņu redzēju Pontiakā [Mičiganas štatā], un tas iespaids, kādu viņš atstāja uz mani tajā reizē, joprojām man sagādā lielu prieku stāstīt par šo tikšanos viņa daudzajiem draugiem. Mīlestība pret viņu kā patiesu Dieva pravieti ir neizdzēšami iespiedusies manā prātā, un kopš tās reizes tā arvien ir ar mani, lai gan ir pagājuši gandrīz sešdesmit gadi. Tajā pašā 1834. gadā vairākās sapulcēs pravietis ar lielu spēku liecināja par Tēva un Dēla apmeklējumu, un par sarunu, kas viņam bija ar tiem. Nekad iepriekš es nebiju jutis tādu spēku, kāds bija jūtams šajās sanāksmēs.”³³

Mērija Anna Stīrnsa Vintersa, eldera Pārlija P. Preta pameita: „Es stāvēju līdzās pravietim, kad viņš sludināja indiāņiem birzī pie Tempļa. Svētais Gars izgaismoja viņa sejas izteiksmi, līdz tā gaisma mirdzēja ap viņu kā oreols, un viņa vārdi iekļuva visu to cilvēku sirdīs, kas viņu uzklausīja. …

Es redzēju brāļa Džozefa un Hairama mirušos ķermeņus, kad tie gulēja savrupmājā pēc to atvešanas no Kārtidžas, un arī dažus apģērba gabalus, ko viņi bija valkājuši, iekrāsotus ar viņu dzīvības asinīm. Es zinu, ka viņi bija Dieva cilvēki — pravietis un patriarhs — patiesi un uzticīgi. Kaut mēs būtu cienīgi satikt viņus nākamajā pasaulē!”³⁴

Vilfords Vudrafs, pierakstot 1837. gada 6. aprīļa sprediķi: „Prezidents Džozefs Smits, jaunākais, piecēlās un uzrunāja sapulcējušos trīs stundu garumā, ietērpts ar spēku, ar garu un Dieva atveidu. Savu draugu namā viņš brīvi pauda savas domas un jūtas. Viņš atklāja daudzas lietas, kas bija ļoti nozīmīgas Israēla elderiem. Ak, kaut tās tiktu iegrebtas mūsu sirdīs kā ar dzelzs irbuli, lai paliktu par mūžīgu piemiņu, lai mēs varētu tās pielietot savā dzīvē! [skat. Ījaba 19:23–24]. Gaismas, principu un tikumības avots izrietēja no pravieša Džozefa sirds un no viņa mutes — no viņa, kura sirds tāpat kā Ēnoham bija pilna kā mūžība — es saku, šādām liecībām, kas atklātas tik spēcīgā veidā, būtu jānovērš visa klausītāju neticība un viņu prātu šaubas, jo šāds izteiksmes veids, jūtas, principi un gars nevar nākt no tumsības. Džozefs Smits, jaunākais, ir Dieva pravietis, kas celts, lai atbrīvotu Israēlu, un tas ir tikpat patiesi kā mana sirds, kas tagad deg manās krūtīs.”³⁵

Brigams Jangs: „Kopš es pirmo reizi satiku pravieti Džozefu, es nekad neaizmirsu nevienu vārdu, kuru viņš teica attiecībā uz Valstību. Un šī ir zināšanu atslēga, kas man ir šodien, ka es uzklausīju Džozefa vārdus un glabāju tos kā dārgumus savā sirdī, uzkrāju tos, lūdzot Tēvu Viņa Dēla, Jēzus Kristus, Vārdā atsaukt tos manā prātā, kad tas būs nepieciešams. Es glabāju kā dārgumus Dieva lietas, un tā ir atslēga, kuru es turu šodien. Es dedzīgi vēlējos mācīties no Džozefa un no Dieva Gara.”³⁶

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Izlasiet liecības par pravieti Džozefu Smitu no 491.–494. lpp. Kas jūs iespaido šajās liecībās? Kāds ir pamats jūsu pašu liecībai par Džozefu Smitu? Kā jūs ieguvāt šo liecību? Jūs varētu pierakstīt savu liecību savā dienasgrāmatā vai dalīties tajā ar savu ģimeni.
494.–496. lpp. ietverti izteikumi, kas apraksta Džozefa Smita izskatu, personību un raksturu. Kā šie izteikumi ietekmē jūsu sajūtas par Džozefu Smitu. Padomājiet par to, kā jūs varat attīstīt kādas no šīm rakstura iezīmēm.
Studējiet liecības par to, kā pravietis Džozefs mācīja evaņģēliju un izskaidroja Svētos Rakstus (496.–498. lpp.). Kā šīs liecības var mums palīdzēt, studējot un mācot evaņģēliju?
Pārlasiet šīs nodaļas pēdējo sadaļu (499.–500. lpp.). Kā jūs, studējot šo grāmatu, varat sekot Vilforda Vudrafa un Brigama Janga piemēriem? Kā jūs varat sekot viņu piemēriem, studējot dzīvo praviešu mācības? Ko, jūsuprāt, nozīmē ļaut, lai patiesība „tiktu [iegrebta] mūsu sirdīs kā ar dzelzs irbuli”?

Saistītie Svētie Raksti: 2. Nefija 3:6–19; M&D 24:1–9; 124:1