Džozefa Smita domas par savu pravietisko misiju

„Man nav citas vēlmes kā vien darīt labu visiem cilvēkiem.”

No Džozefa Smita dzīves

Kopš pravieša Džozefa Smita kalpošanas sākuma viņa dzīvība bieži bija apdraudēta. Lai gan Tas Kungs viņu daudzreiz atbrīvoja no viņa ienaidniekiem, pravietis zināja, kolīdz viņš būs pabeidzis savu misiju uz Zemes, viņš varētu nomirt. „Daži cilvēki domā, ka brālis Džozefs nevar nomirt,” viņš sacīja kādās bērēs, kas notika Navū 1842. gadā, „taču šis pieņēmums ir kļūdains — tiesa, ir bijušas reizes, kad esmu saņēmis apsolījumu, ka mana dzīvība tiks pasargāta, lai paveiktu noteiktus darbus, bet tagad, kad esmu pabeidzis šos darbus, man nav apsolījuma, ka mana dzīve turpināsies. Es esmu tāds pats mirstīgais kā jebkurš cits cilvēks.”¹

Pravietis labi zināja, ka viņš un visi svētie, kas dzīvoja Navū, atradās arvien nedrošākā situācijā. Navū pilsētai augot un paplašinoties, daži cilvēki, kas dzīvoja Navū apkārtnē, sāka baidīties par svēto pieaugošo ekonomisko un politisko spēku, un, apvienojoties bandās, ļaundari atkal sāka tos vajāt. Pravietis bija īpaši apdraudēts, jo Misūri štata varas pārstāvji atkārtoti centās viņu sagūstīt, un arī Baznīcas atkritēji kļuva arvien naidīgāki savos centienos viņu nogalināt. 1842. gada 6. augustā pravietis pasludināja, ka pienāks laiks, kad Baznīcas locekļi būs spiesti atstāt Navū:

„Es pravietoju, ka svētos nepārstās piemeklēt daudzas ciešanas un ka viņus dzenās līdz pat Klinšainajiem kalniem, daudzi atkritīs, daudzus nogalinās mūsu vajātāji, vai arī viņi zaudēs savas dzīvības apsaldējoties vai slimību dēļ, tomēr daži no jums dzīvos, lai ietu un palīdzētu veidot apmetnes un celt pilsētas un pieredzētu, kā svētie kļūst par varenu tautu Klinšainajos kalnos.”²

Pravieša dzīves pēdējos gados viņa sprediķos un rakstu darbos var nojaust steidzamību. Zinot, ka viņam palicis maz laika, viņš dedzīgi strādāja, lai mācītu svētajiem to, ko Dievs bija viņam atklājis, un iedrošināja viņus sagatavoties saņemt šīs patiesības. Viņš arī pauda savu lielo mīlestību pret svētajiem, pat pasludinot, ka viņš ir gatavs atdot savu dzīvību par viņiem: „Es esmu gatavs tikt upurēts kā upuris veidā, kas varētu sniegt vislielāko labumu un ieguvumu.”³

Ievērojami ir tas, ka, laikā, kad pravietis pacieta tik daudz vajāšanu un bija spiests risināt augošās Baznīcas prasības, viņš atrada laiku, lai izrādītu rūpes par katru Baznīcas locekli kā par indivīdu. Vēlākajos gados daudzi svētie atcerējās to mīlestību un laipnību, ko viņiem izrādīja pravietis Džozefs.

Aroets L. Heilzs atcerējās: „Pravietis … bieži mēdza iznākt no savrupmājas [nama] un spēlēt ar mums, zēniem, bumbu, viņa dēls Džozefs bija aptuveni manā vecumā. [Pravietis] Džozefs vienmēr ievēroja spēles likumus. Viņš ķēra bumbu, līdz pienāca viņa kārta ņemt vāli, tad, būdams ļoti stiprs [spēcīgs] vīrs, viņš aizsita bumbu tik tālu, ka mēs mēdzām uzsaukt tam zēnam, kurš skrēja pakaļ bumbai, lai paķer līdzi arī savas pusdienas, jo atgriešanās ar bumbu nebūs pārāk ātra. Tas lika pravietim smieties. Džozefs vienmēr bija labsirdīgs un pilns dzīvesprieka.”⁴

Margarete Makintaira Burgesa atcerējās vēl kādu gadījumu saistībā ar pravieti Navū: „Mēs ar manu vecāko brāli devāmies uz skolu garām ēkai, ko dēvēja par Džozefa ķieģeļu veikalu. Iepriekšējā dienā bija lijis, tādēļ zeme bija ļoti dubļaina, it īpaši tajā ielā. Mēs ar brāli Volisu iestigām dubļos un nevarējām izkļūt ārā, un, protams, kā jau bērni sākām raudāt, jo mums likās, ka mēs tur arī paliksim. Taču, paceļot acis, es ieraudzīju bērnu mīļo draugu, pravieti Džozefu, nākam pie mums. Viņš ātri mūs uzcēla uz augstāka un sausāka pamata. Tad viņš pieliecās un notīrīja dubļus no mūsu mazajām, smagiem dubļiem apaugušajām kurpēm, izņēma no savas kabatas lakatiņu un noslaucīja mūsu asarainās sejas. Viņš nomierināja mūs ar laipniem un uzmundrinošiem vārdiem, un mēs priecīgi devāmies uz skolu. Vai bija kāds brīnums, ka es mīlēju šo spēcīgo, labo un cēlo Dieva vīru?”⁵

Džozefa Smita mācības

Pravieši māca to, ko viņiem atklāj Dievs; mēs cenšamies saprast un pievērst vērību viņu vārdiem.

„Visu dienu es grimu pārdomās, un tas man bija svarīgāk kā ēst un dzert, lai uzzinātu, kā palīdzēt Dieva svētajiem saprast to vīziju, kas saviļņoja manu prātu kā milzu bangas. Ak, kā es priecātos, ja varētu stādīt jums priekšā to, par ko jūs nekad neesat iedomājušies! Bet nabadzība un pasaules rūpes to aizkavē. …

Ozianna, ozianna, ozianna Visuaugstākajam Dievam, ka debešķīgās zināšanas sāk līt pār mums tieši tagad! Es nevaru atrast vārdus, kādos paust savas sajūtas. Es neesmu izglītots, bet man ir tikpat labas sajūtas kā jebkuram citam cilvēkam. Ak, kaut man būtu erceņģeļa runas spējas, lai es varētu paust savas sajūtas saviem draugiem! Bet šajā dzīvē es uz to neceru.”⁶

„Ir bijušas lielas grūtības, lai liktu ko saprast šai paaudzei. Tas ir līdzīgi kā skaldīt skujkokus ar kukurūzas plāceni [kukurūzas maizes šķēli] vai izmantot ķirbi kā vāli [koka nūju]. Pat svētie ir kūtri to saprast.

Vairākus gadus es esmu centies sagatavot svēto prātus Dieva patiesību saņemšanai; bet mēs bieži redzam, ka dažiem no viņiem pēc tam, kad viņi ir izcietuši visu iespējamo Dieva darba dēļ, ticība saplīst sīkās druskās kā stikls, tiklīdz notiek kaut kas pretstatā viņu tradīcijām, — viņi nav spējīgi izturēt uguni. Es nevaru pateikt, cik daudzi spēs pakļauties celestiālajam likumam un iziet cauri grūtībām, lai saņemtu savu paaugstināšanu, jo daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzēti [skat. M&D 121:40].”⁷

„Es neesmu tāds kā citi cilvēki. Manu prātu nepārtraukti nodarbina ikdienas darbi, un tādos gadījumos kā šīs [bēres] man pilnībā jāpaļaujas uz dzīvo Dievu visā, ko es saku. …

Ja man būtu iedvesma, atklāsme un spējas, lai pavēstītu to, ko mana dvēsele ir apcerējusi iepriekšējos gados, starp šeit sanākušajiem nebūtu nevienas dvēseles, kas nedotos mājās un neaizvērtu savu muti uz ilgu laiku, lai klusumā domātu par reliģiju, līdz viņi būs kaut ko iemācījušies.

Kāpēc jūs esat tik pārliecināti, ka jūs saprotat Dieva lietas, kad viss jums apkārt notiekošais ir tik nenoteikts? Es ar lielāko prieku sniegtu jums visas tās zināšanas un to saprātu, kas man ir un ko varu jums dot.”⁸

„Daži cilvēki saka, ka es esmu kritis pravietis, jo es nedodu vairāk no Tā Kunga vārda. Kāpēc es to nedaru? Vai mēs esam spējīgi to saņemt? Nē! Neviens, kas atrodas šajā telpā.”⁹

„Laiku palaikam es jums atklāšu tos jautājumus, kurus man ir atklājis Svētais Gars. Visi tie meli, kas tagad tiek vērpti pret mani, nāk no velna, un velna un viņa sekotāju ietekme tiks izmantota pret Dieva valstību. Dieva kalpi nemāca neko citu, kā vien mūžīgās dzīves principus, tāpēc pēc viņu darbiem jūs tos pazīsit. Labs vīrs runās par labām lietām un svētiem principiem, un ļauns cilvēks runās par ļauno. Es jūtu, ka Tā Kunga Vārdā man ir jānosoda visi šādi sliktie principi, meļi u.c., un es brīdinu jūs visus uzmanīties, kam jūs sekojat. Es mudinu jūs ņemt vērā visus tos tikumus un mācības, ko esmu jums sniedzis. …

„Es aicinu jūs pārdomāt šos vārdus — pievienojiet savai ticībai tikumību, mīlestību, u.c. Es saku Tā Kunga Vārdā, ja šīs lietas būs jūsos, jūs būsit auglīgi [skat. 2 Pētera 1:5–8]. Es liecinu, ka neviens cilvēks nav pilnvarots to atklāt, tikai es — to, kas ir Debesīs, uz Zemes un ellē. … Es iesaku jums visiem būt kopā ar Dievu, lai jūs varētu iemantot visu; un lai Dievs vairo Savas svētības.”¹⁰

Lai gan pravieši ir cilvēki ar cilvēciskām vājībām, Dievs viņus ir aicinājis mācīt un vadīt Savus ļaudis.

Pravieša dienasgrāmatā 1835. gada 6. novembrī ierakstīts: „Šorīt mani iepazīstināja ar kādu vīru no austrumiem. Izdzirdējis manu vārdu, viņš izteica piezīmi, ka es esmu tikai cilvēks, ar to paužot savu uzskatu, ka, viņaprāt, personai, kuru Tas Kungs ir atradis par piemērotu, lai atklātu viņam Savu gribu, ir jābūt kam vairāk nekā tikai cilvēkam. Viņš, šķiet, bija aizmirsis to, ko teicis svētais Jēkabs, ka [Elija] bija pakļauts līdzīgām kaislībām kā mēs esam, tomēr viņam bija tāds spēks Dievā, ka Viņš, atbildot uz Elijas lūgšanām, aizvēra debesis, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus; un atkal, atbildot uz viņa lūgšanu, debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli [skat. Jēkaba v. 5:17–18].Patiesi, šīs paaudzes tumsība un neziņa ir tik liela, ka viņi uzskata par neiespējamu, ka cilvēkam varētu būt kāda [vienošanās] ar savu Radītāju.”¹¹

„Kad es jums no šī paaugstinājuma esmu mācījis ko nepareizu? Kad es esmu kaut ko sajaucis? Es vēlos triumfēt Israēlā, pirms es aizeju no šīs pasaules un vairs nebūšu jūsu acīm skatāms. Es nekad neesmu teicis, ka esmu pilnīgs; taču atklāsmēs, kuras esmu jums mācījis, nav kļūdas. Vai tad man jātiek atmestam kā kaut kam nevērtīgam?”¹²

„Lai gan es kļūdos, es neesmu kļūdījies tajā, par ko mani apsūdz, — manas kļūdas nāk no cilvēka dabas vājuma tāpat kā citiem cilvēkiem. Neviens cilvēks nedzīvo bez kļūdām. Vai jūs domājat, ka pat Jēzus, ja Viņš būtu šeit, jūsu acīs būtu bez vainas? Viņa ienaidnieki pret Viņu runāja visa veida ļaunumu — viņi visi meklēja Viņā trūkumus.¹³

Džozefa Smita dienasgrāmatā 1842. gada 29. oktobrī ierakstīts: „Es … devos uz veikalu [Navū, Ilinoisas štatā], kur bija sapulcējušies vairāki brāļi un māsas, kas šajā rītā bija ieradušies no Ņujorkas apkārtnes. … Es viņiem pateicu, ka esmu tikai cilvēks un viņiem nevajag uzskatīt, ka es esmu nevainojams; ja jau viņi sagaida pilnību no manis, man vajadzētu sagaidīt pilnību arī no viņiem; bet, ja viņi būs iecietīgi pret manām nepilnībām un brāļu nepilnībām, līdzīgi es būšu iecietīgs pret viņiem.”¹⁴

Par spīti pretestībai pravieši izpilda to misiju, kuru viņiem ir uzticējis Dievs.

„Es esmu laimīgs un pateicīgs par privilēģiju piedalīties šajā notikumā. Mani ienaidnieki ir pielikuši lielus pūliņus, lai aizvestu mani uz Misūri štatu un iznīcinātu manu dzīvību; bet Tas Kungs stājās viņiem ceļā, un viņi pagaidām nav sasnieguši savu mērķi. Dievs ir devis man iespēju izbēgt no viņu rokām. Es esmu izcīnījis labo cīņu. …

Es triumfēšu pār saviem ienaidniekiem — es esmu sācis uzveikt viņus savā zemē, un es to darīšu arī ārpus tās robežām.Visi tie, kas saceļas pret mani, nešaubīgi jutīs savu nekrietnību smagumu paši pār savām galvām.”¹⁵

„Es runāju droši un ar ticību un pilnvarām. … Es zinu to, ko es saku; es apzinos savu misiju un darbu. Visuaugstākais Dievs ir mans vairogs; un ko gan var man izdarīt cilvēks, ja Dievs ir mans draugs? Es netikšu upurēts, līdz mans laiks būs pienācis; tad es labprātīgi ļaušu sevi ziedot. … Es pateicos Dievam, ka Viņš mani pasargā no maniem ienaidniekiem; man nav citu ienaidnieku kā vien taisnības lietā. Man nav citu vēlmju, kā vien darīt labu visiem cilvēkiem. Es vēlos lūgt par visiem cilvēkiem.”¹⁶

„Ja es nebūtu iesaistījies šajā darbā un nebūtu aicināts no Dieva, es būtu atkāpies. Bet es nevaru atkāpties — man nav šaubu par patiesību.”¹⁷

„Es esmu neapstrādāts akmens. Āmurs un kalts mani nebija skāruši, līdz Tas Kungs paņēma mani Savās rokās. Viss, ko es vēlos, ir Debesu mācības un gudrība.”¹⁸

„Šajā rītā es pravietoju un pierakstu, ka visi Zemes un elles spēki apvienojoties kopā nevar gāzt vai pieveikt šo puisi, jo man ir apsolījums no mūžīgā Dieva. Ja es esmu grēkojis, tad es esmu grēkojis ārēji; taču es nešaubīgi esmu apcerējis Dieva lietas.”¹⁹

„Kad cilvēki nāk un ceļ uz citu cilvēku liktajiem pamatiem, viņi to dara paši uz savu atbildību, bez pilnvarām no Dieva; un, kad plūdi nāks un vēji pūtīs, viņu pamati izrādīsies smiltis, un viss uzceltais sabirzīs putekļos.

Vai es esmu cēlis uz kāda cita cilvēka likta pamata? Es esmu ieguvis visu patiesību, kas piederējusi kristiešu pasaulei, un papildus tam vēl citu, neatkarīgu atklāsmi, un Dievs dos man uzvarēt.”²⁰

Pravieši mīl tos, kuriem viņi kalpo, un vēlas tos labi vadīt, pat ja tie būtu jānorāj.

„Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem [skat. Jāņa 15:13]. Es atklāju, ka simtiem un tūkstošiem manu brāļu ir gatavi upurēt savu dzīvību manis dēļ.

Tās nastas, kas gulstas uz maniem pleciem, ir ļoti lielas. Mani vajātāji man nedod atelpu, un esmu atklājis, ka darbos un rūpēsgars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Lai gan mans Debesu Tēvs ir aicinājis mani ielikt pamatus šim lielajam darbam un Valstībai šajā atklāšanā un liecināt par Viņa atklāto gribu izkaisītajam Israēlam, es esmu pakļauts līdzīgām kaislībām kā citi cilvēki, līdzīgi praviešiem senos laikos. …

Es neredzu nekādas kļūdas Baznīcā, un tādēļ ļaujiet man augšāmcelties kopā ar svētajiem, vai tā būtu uzkāpšana Debesīs vai nolaišanās ellē, vai arī došanās uz jebkādu citu vietu. Un pat ja mēs dosimies uz elli, mēs izliksim velnus aiz durvīm un pārvērtīsim to par Debesīm. Kur atrodas šie ļaudis, tur ir laba sabiedrība.”²¹

„Svētajiem nav jādomā, ka tādēļ, ka es esmu vienkāršs sarunā, rotaļīgs un dzīvespriecīgs, es neievēroju, kas notiek apkārt. Baznīcā nevar tikt atbalstīta nekāda veida nekrietnība, un nekrietnība neplauks tur, kur esmu es; jo, kamēr es vadu Baznīcu, es esmu apņēmības pilns vadīt to pareizi.”²²

„Ja man ir tā paveicies būt par izraudzītu cilvēku, kas saprot Dievu, un paskaidro vai nodod šos principus jūsu sirdīm tā, lai Gars aizzīmogotu tos pār jums, tad lai kopš šī brīža ikviens vīrs un sievietes sēž klusējot, ar roku aizsedzot savu muti un nekad nepaceļ savu roku vai balsi pret Dieva vīru vai Dieva kalpiem, un arī nesaka neko pret viņiem. … Ja es jūs vedu pie zināšanām par Viņu, visām vajāšanām pret mani vajadzētu mitēties. Tad jūs zināsiet, ka es esmu Viņa kalps; jo es runāju kā cilvēks, kam ir pilnvaras.. …

… Es varu nobaudīt mūžīgās dzīves principus, un arī jūs to varat. Tie man ir doti caur Jēzus Kristus atklāsmēm; un es zinu, ka tad, kad es jums saku šos mūžīgās dzīves vārdus tādus, kā tie man ir doti, jūs tos nobaudāt, un es zinu, ka jūs tiem ticat. Jūs sakāt, ka medus ir salds, un es saku to pašu. Līdzīgi es varu nobaudīt arī mūžīgās dzīves garu. Es zinu, ka tas ir labs; un, kad es jums stāstu par šiem principiem, kas man ir doti ar Svētā Gara iedvesmu, jums nāktos tos saņemt kā kaut ko saldu un priecāties arvien vairāk un vairāk. …

Šīs manas piezīmes ir domātas visiem — gan bagātiem un nabadzīgiem, gan saistītiem un brīviem, gan lieliem un maziem. Man nav naidīguma ne pret vienu cilvēku. Es mīlu jūs visus; bet es neieredzu atsevišķus jūsu darbus. Es esmu jūsu labākais draugs, un, ja cilvēki nomaldās no ceļa, tā ir viņu pašu kļūda. Ja es norāju cilvēku un viņš mani ienīst, tad viņš ir muļķis; jo es mīlu visus cilvēkus, it īpaši šos manus brāļus un māsas.

… Jūs mani nepazīstat, jūs nekad neesat zinājuši, kas ir manā sirdī. Neviens cilvēks nezina manu vēsturi. Es to nevaru izstāstīt — es nekad to nemēģināšu. Es nevainoju nevienu par to, ka viņi netic manai vēsturei. Ja es nebūtu pieredzējis to, ko esmu, es pats tam neticētu. Kopš manas nākšanas pasaulē es neesmu nodarījis pāri nevienam cilvēkam. Es vienmēr esmu iestājies par mieru.

„Es nevaru atpūsties, līdz mans darbs nebūs paveikts. Es nekad neesmu iecerējis neko ļaunu, nedz arī kaitējis kādam no saviem līdzcilvēkiem. Kad mani aicinās erceņģeļa bazūne un tikšu tiesāts, tad jūs visi mani pazīsiet. Man nav vairs ko piebilst. Lai Dievs svētī jūs visus!”²³

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

513. lpp. izlasiet par vajāšanām, kuras Džozefs Smits piedzīvoja Navū. Tad atšķiriet 515. lpp. un pārskatiet stāstus par to, kā viņš kalpoja un spēlējās ar bērniem Navū. Kāpēc, jūsuprāt, viņš spēja saglabāt šādu priekpilnu, gādīgu attieksmi? Padomājiet par to, ko jūs varat darīt, lai paliktu laimīgi un mīloši pārbaudījumu laikos.
Izlasiet trešo un ceturto rindkopu 516. lpp., atzīmējot pravieša Džozefa vilšanos, kad svētie nebija gatavi saņemt visu, ko viņš vēlējās tiem mācīt (516.–517. lpp.). Kas var kavēt mūsu spējas saņemt vairāk patiesības? Ko mēs varam darīt, lai „sagatavotu … prātus Dieva patiesību saņemšanai”?
Izlasiet rindkopu, kas sākas 517. lpp. apakšā, un divas nākamās rindkopas. Kādu padomu jūs varētu dot cilvēkam, kurš atsakās sekot Baznīcas vadītājam tādēļ, ka šim vadītājam ir kāda rakstura vājība? Izlasiet visu trešo rindkopu 518. lpp. un padomājiet par to, kā šis izteikums attiecināms uz visām mūsu attiecībām.
Džozefs Smits pauda ticību, ka Dievs viņu pasargās un dos viņam iespēju pabeigt savas dzīves misiju (518.–519. lpp.). Kāda ir bijusi jūsu pieredze, kad Dievs ir palīdzējis jums izpildīt jūsu pienākumus ģimenē vai Baznīcas aicinājumā?
Studējiet otro un trešo rindkopu 521. lpp.. Kad jūs esat nobaudījuši patiesības saldumu? Kā mēs varam ar prieku pieņemt pravieša vai cita Baznīcas vadītāja vārdus pat tad, kadviņi mūs norāj par mūsu pārkāpumiem?
Ātri pārlasiet visu nodaļu, meklējot vienu vai divus izteikumus, kas jums ir īpaši noderīgi. Kas jums šķiet nozīmīgs šajos izteikumos? Kā šī nodaļa ir ietekmējusi jūsu liecību par pravieti Džozefu Smitu?

Saistītie Svētie Raksti: Daniela 2:44–45; 2. Timotejam 4:6–8; Jēkaba gr. 1:17–19; Mosijas 2:9–11; Mormona 9:31.

Prophet Joseph with children — Džozefs Smits atrada laiku, lai izrādītu rūpes par katru svēto individuāli. Margarete Makintaira Burgesa atcerējās, kā pravietis, kuru viņu sauca par „bērnu mīļo draugu”, palīdzēja viņai un viņas brālim, kad viņi abi bija iestiguši dubļos.

Prophet Joseph — „Šīs manas piezīmes ir domātas visiem — gan bagātiem un nabadzīgiem, gan saistītiem un brīviem, gan lieliem un maziem. … Es mīlu visus cilvēkus, it īpaši šos manus brāļus un māsas.”