Grēku nožēlošana

„Šo pašu dienu sāksim visu no jauna un teiksim no visas sirds: Mēs atteiksimies no mūsu grēkiem un būsim taisnīgi!”

No Džozefa Smita dzīves

1828. gada 14. jūnijā Martins Heriss atstāja Harmoniju, Pensilvānijas štatā, sev līdzi paņemot zelta plākšņu pirmo 116 tulkoto lapu oriģinālu, lai parādītu tās dažiem savas ģimenes locekļiem Palmīrā, Ņujorkas štatā. Nākamajā dienā piedzima Džozefa un Emmas pirmais bērns, dēls, kuru nosauca par Alvinu. Mazulis nomira tajā pašā dienā, un Emmas veselība tā pasliktinājās, ka viņa bija tuvu nāvei. Pravieša māte vēlāk rakstīja: „Kādu brīdi šķita, ka [Emma] atrodas uz nāves robežas.” Uz laiku viņas liktenis bija tik neskaidrs, ka divas nedēļas viņas vīrs nevarēja ne stundu mierīgi pagulēt. Uz otrās nedēļas beigām, Džozefa sieva jutās nedaudz labāk, taču pieauga viņa nemiers par tulkojuma oriģinālu, un viņš nolēma, ka, tiklīdz viņa atgūs mazliet vairāk spēkus, viņš dosies uz Ņujorku, lai noskaidrotu, kas notiek ar manuskriptu.¹

Jūlijā, Emmas iedrošināts, pravietis viņu atstāja viņas mātes aprūpē un pasta ratos ceļoja uz savu vecāku mājām Mančestras apgabalā, Ņujorkas štatā. Pravieša ceļojums bija aptuveni 200 kilometru garš, un bija nepieciešamas divas vai trīs dienas, lai to paveiktu. Būdams izmisis par sava pirmdzimtā dēla zaudējumu, uztraucies par savu sievu un ļoti noraizējies par manuskriptu, Džozefs ceļojuma laikā nespēja ne gulēt, ne ēst. Viņa ceļojuma biedrs, otrs pasta ratu pasažieris, ievērojot pravieša novājināto stāvokli, uzstāja doties kopā ar viņu 32 kilometru garo ceļu no pasta ratu stacijas uz Smitu mājām. Gājiena pēdējos sešus kilometrus, atceras pravieša māte, „svešiniekam vajadzēja vest Džozefu aiz rokas, jo Džozefs bija pilnībā izsmēlis spēkus un viņš varēja aizmigt, pat kājās stāvot.”² Tikko pravietis nokļuva savu vecāku mājās, viņš aicināja Martinu Herisu tikties ar viņu.

Noskumis un izmisis agrā pēcpusdienā Martins ieradās Smitu namā. Viņš teica, ka viņam vairs nav manuskripta un ka viņš nezina, kur tas ir. Izdzirdot to, Džozefs izsaucās: „Ak! Mans Dievs, mans Dievs! … Viss ir zudis, ir zudis. Ko lai es daru? Es esmu grēkojis. Tas esmu es, kas izsauca Dieva dusmas, lūdzot Viņam to, ko man nebija tiesību lūgt. … Kā lai es tagad vēršos pie Tā Kunga? Ak, kādu rājienu es esmu pelnījis no Visaugstākā eņģeļa?”

Tajā dienā Džozefs dziļi izmisis savu vecāku mājā bez apstājas staigāja šurpu turpu, „raudot un sērojot.” Nākamajā dienā viņš devās atpakaļ uz Harmoniju, kur, viņš teica: „Es sāku izteikt savu pazemību Tā Kunga priekšā …, kaut es varētu, ja vien tas ir iespējams, iegūt Viņa žēlsirdību un saņemt piedošanu par visu, ko es esmu izdarījis pretēji Viņa gribai.”³

Tas Kungs vairākas reizes norāja pravieti par to, ka viņš no cilvēka baidījies vairāk nekā no Dieva, bet apliecināja, ka viņš varēs saņemt piedošanu.” Tu esi Džozefs,” Tas Kungs teica, „un tu tiki izvēlēts darīt Tā Kunga darbu, bet pārkāpuma dēļ, ja tu neuzmanīsies, tu kritīsi. Bet atceries, Dievs ir žēlsirdīgs; tādēļ nožēlo to, ko tu esi darījis, kas ir pretrunā ar to pavēli, ko Es tev devu, un tu joprojām esi izraudzīts un atkal tiec aicināts pie darba” (M&D 3:9–10).

Uz laiku Tas Kungs paņēma no Džozefa Urīmu un Tumīmu un plāksnes. Bet drīz vien viņš šīs lietas atguva. „Eņģelis līksmoja, kad viņš man atdeva Urīmu un Tumīmu,” pravietis atminējās, „un teica, ka Dievs bija apmierināts ar manu uzticību un pazemību, un mīlēja mani par manu pacietību un uzcītību lūgšanās, kurām es tik cītīgi nodevos, ka … varēju atkal atgriezties pie tulkošanas darba.”⁴ Turpinot lielo, viņam uzticēto darbu, Džozefu tagad stiprināja jaukās sajūtas, kuras sniedz Tā Kunga piedošana un atjaunotā apņemšanās pildīt Viņa gribu.

Džozefa Smita mācības

Nožēlojot mūsu grēkus, mēs tuvojamies Dievam un kļūstam Viņam līdzīgāki.

Vilfords Vudrafs, kalpojot Divpadsmit apustuļu kvorumā, ir pierakstījis: Džozefs, Gaišreģis, uzmodās Dieva spēkā; un Dieva, Tā Kunga Vārdā, viņš nosodīja un norāja ļaunumu cilvēku priekšā. Viņš vēlējās sacīt dažus vārdus, kas būtu noderīgi lielākajai tautas daļai, un tad teica:

„Es runāšu ar priesterības pilnvarām Dieva Tā Kunga Vārdā. … Neskatoties uz to, ka šī draudze sevi uzskata par svētajiem, es tomēr atrodos starp dažādu raksturu un dažādu tipu cilvēkiem. Ja jūs vēlaties iet turp, kur ir Dievs, jums jābūt kā Dievam jeb jums jāievēro tie principi, kurus ievēro Dievs, jo, ja mēs netuvojamies Dievam saskaņā ar principiem, mēs attālināmies no Viņa un pietuvojamies velnam. Jā, es atrodos starp dažādiem cilvēkiem.

Pētiet savas sirdis un raugieties, vai jūs esat līdzīgi Dievam. Es esmu pētījis savu sirdi un jūtu, ka man ir jānožēlo visi savi grēki.

Mūsu vidū ir zagļi, laulības pārkāpēji, meļi, liekuļi. Ja Dievs varētu runāt no Debesīm, Viņš pavēlētu jums nezagt, nepārkāpt laulību, neiekārot un nemaldināt, bet būt uzticīgiem pār mazām lietām. … Vai Dievs nav labs? Tad esiet arī jūs labi; ja Viņš ir ticīgs, esiet arī jūs ticīgi. Parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, un tiecieties pēc katras labas lietas. Baznīcai ir jātiek attīrītai, un es liecinu pret visa veida nekrietnību.”⁵

„Jums jābūt nevainīgiem, vai arī jūs nevarat nākt Dieva priekšā; ja mēs vēlamies nākt Dieva priekšā, mums ir jāsaglabā sevi šķīstus, tāpat kā Viņš ir šķīsts. Velnam ir liels spēks maldināt; viņš prot tā sagrozīt lietas, liekot citiem ar neticību raudzīties uz tiem, kas pilda Dieva gribu. … No svēto vidus ir jāizskauž nekrietnība, tad priekškars tiks noņemts un Debesu svētības nolīs — tās plūdīs straumēm kā Misisipi upe.”⁶

„Lai neviens cilvēks neizrādās ar savu taisnīgumu, jo citi no malas to var labāk saskatīt; tā vietā, lai viņš atzīst savus grēkus, un tad viņam taps piedots, un viņš nesīs jo vairāk augļu.”⁷

„Visām sirdīm ir jānožēlo grēki un jābūt šķīstām, un Dievs tās atalgos un svētīs tās tādā veidā, kādā tās nevarētu tikt svētītas ne no viena cita.”⁸

Dieva griba ir, lai mēs atteiktos no saviem grēkiem un mūsu vidū nebūtu ļaunuma.

„Uzklausiet to, jūs visas zemes malas — jūs, visi priesteri, jūs, visi grēcinieki, un jūs, visi cilvēki. Nožēlojiet grēkus! Nožēlojiet grēkus! Paklausiet evaņģēlijam. Vērsieties pie Dieva.”⁹

„Šo pašu dienu sāksim visu no jauna un teiksim no visas sirds: Mēs atteiksimies no mūsu grēkiem un būsim taisnīgi!”¹⁰

„Neticīgais sniedzas pēc katra palīdzības salmiņa, līdz nāve ieskatās viņam sejā, un tad viņa neticība izgaist, jo mūžīgās pasaules realitāte apņem viņu ar varenu spēku, un, kad viss pasaulīgais atbalsts un stiprinājums viņam ir zudis, tad viņš sajūt mūžīgās patiesības par dvēseles nemirstību. Mums ir jāņem vērā šis brīdinājums un, lai nožēlotu grēkus, nav jāgaida līdz nāves gultai; jo mēs redzam, ka nāve paņem zīdaiņus, līdzīgi arī jaunieti vai cilvēku vidējos gados, tāpat kā zīdaini, var pēkšņi aizsaukt mūžībā. Lai tas būtu par brīdinājumu mums visiem — neatlikt grēku nožēlošanu jeb negaidīt līdz nāves gultai — jo tā ir Dieva griba, ka cilvēks nožēlo savus grēkus un kalpo Viņam veselībā un izturībā, un sava prāta spēkā, lai saņemtu Viņa svētības, un negaida, līdz nāve viņu aicinās.”¹¹

„[1835. gada 1. martā] Baznīcā tika pasniegts Svētais Vakarēdiens. Pirms tā pasniegšanas es runāju par šī priekšraksta pareizu izpildīšanu Baznīcā un uzstāju, cik svarīgi ir to darīt tā, lai tas būtu pieņemams Tā Kunga acīs, un jautāju: Pēc jūsu domām, cik ilgi cilvēks var pieņemt šo priekšrakstu necienīgi un Tas Kungs neatņems Savu Garu no viņa? Cik ilgi šis cilvēks varēs šādi niekoties ar svētām lietām, līdz Tas Kungs nenodos viņu Sātana sitieniem līdz pestīšanas dienai! … Tādējādi mūsu sirdīm vajadzētu būt pazemīgām, un mums vajadzētu nožēlot savus grēkus un izdeldēt ļaunumu no mūsu vidus.”¹²

„Grēku nožēlošana nedrīkst kļūt ikdienišķa. Ikdienas pārkāpumi un ikdienas grēku nožēlošana nebūt nav patīkama Dievam.”¹³

Pravietis Džozefs Smits rakstīja savam brālim Viljamam Smitam pēc tam, kad Viljams palika uz viņu dusmīgs un izturējās pret viņu ar nicinājumu: „[Es esmu runājis ar tevi] ar noteiktu mērķi, cenšoties brīdināt, pārliecināt, pamācīt un glābt tevi no krišanas grūtībās un ciešanās, kurās, es paredzēju, tu iekļūsi, ļaujoties tam ļaunajam garam, kuru tu sauc par savām kaislībām, kuras tev vajadzētu savaldīt un apspiest, un uzvarēt, jo, ja tu to nedarīsi, tu nekad, manā skatījumā, nevarēsi tapt izglābts Dieva valstībā. Dievs pieprasa, lai to griba, kurus Viņš ir radījis, saplūstu Viņa gribā.”¹⁴

Mūsu Debesu Tēvs ir gatavs piedot tiem, kas nožēlo grēkus un atgriežas pie Viņa ar visu sirds nodomu.

1835. gadā Džozefs Smits saņēma vēstuli no Hārvija Vitloka, kurš bija atkritis no Baznīcas un vēlējās tajā atgriezties. Pravietis atbildēja: „Es esmu saņēmis tavu 1835. gada 28. septembra vēstuli un izlasīju to divas reizes, un tā manī ir radījusi sajūtas, kuras vieglāk iztēloties nekā aprakstīt. Pietiks, ja pateikšu, ka manas sirds vārti tika atvērti — es nespēju apvaldīt asaras. Es pateicos Dievam, ka tavā sirdī ir parādījusies vēlme censties atgriezties pie Tā Kunga un Viņa ļaudīm, ja ir tā, tad Viņam būs žēlastība pār tevi. Es esmu lūdzis Tam Kungam par tavu stāvokli; šie vārdi nāca pie manis:

„Atklāsme Hārvijam Vitlokam.

„Patiesi, tā tev saka Tas Kungs — lai viņš, kurš bija mans kalps Hārvijs, atgriežas pie Manis un Manas Baznīcas lokā, un atsakās no visiem grēkiem, ar kuriem viņš bija grēkojis pret Mani, un no šī laika tiecas pēc tikumīgas un taisnīgas dzīves, un paliek to vadībā, kurus es esmu izraudzījis par Savas Baznīcas balstiem un vadītājiem. Un, lūk, saka Tas Kungs, tavs Dievs, viņa grēki izgaisīs Debesīs un tiks aizmirsti starp cilvēkiem, un nenonāks Manās ausīs, nedz arī tiks pierakstīti kā atmiņas par viņu, bet Es viņu pacelšu kā no dziļa purva, un viņš tiks paaugstināts pār augstām vietām un tiks uzskatīts par cienīgu stāvēt starp labākajiem, un tiks izveidots par spožu bultu Manā bultu makā, lai iznīcinātu nekrietnības cietoksni starp tiem, kas paaugstina paši sevi, lai apvienotos pret Mani un Manis svaidītajiem pēdējās dienās. Tādējādi, lai viņš steidzīgi gatavojas un nāk pie tevis, jā, uz Kērtlandi. Un, tā kā viņš uzklausīs visu tavus padomus no šī brīža, tā viņš tiks atjaunots savā iepriekšējā stāvoklī, un tiks izglābts līdz augstākajam pestīšanas stāvoklim, patiesi, kā Tas Kungs dzīvo. Āmen.”

„Tā jūs redzat, mani dārgie brāļi, mūsu Debesu Tēva gatavību piedot grēkus un atjaunot labvēlībā visus tos, kas ir gatavi pazemoties Viņa priekšā un atzīties savos grēkos, un atteikties no tiem un atgriezties pie Viņa ar visu sirds nodomu, neliekuļojot un kalpojot Viņam līdz galam [skat. 2. Nefija 31:13].

Nebrīnies, ka Tas Kungs ir parādījis žēlastību runāt no Debesīm un dot tev norādījumus, no kuriem tu vari mācīties savus pienākumus. Viņš ir dzirdējis tavas lūgšanas un bijis liecinieks tavai pazemībai, un izstiepj Savu tēvišķās pieķeršanās roku pretī tavai atgriešanai; eņģeļi priecājas par tevi, un svētie ir gatavi uzņemt tevi atkal savā lokā.”¹⁵

Nav tāda brīža, kad cilvēks būtu pārāk vecs, lai tuvotos Dievam. Visi, kas nav izdarījuši nepiedodamu grēku, var saņemt piedodošo žēlastību.”¹⁶

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

Kādas atskārsmes jums radās par Džozefu Smitu, lasot par viņa reakciju attiecībā par pazaudētajām 116 lapām (71.–72. lpp.)? Ko jūs no viņa piemēra varat mācīties par grēku nožēlošanu?
Pārlasiet sadaļu, sākot no 73. lpp.. Pārdomājot šīs nodaļas mācības, veltiet laiku, lai pētītu savu sirdi, kā to ieteicis pravietis. Domājiet par to, kas jums jādara un ko jums jāpārtrauc darīt, lai jūs kļūtu līdzīgāki Dievam.
Pārdomājiet Džozefa Smita brīdinājumus par mūsu grēku nožēlošanas atlikšanu (74.–75. lpp.).Kādas sekas var izraisīt grēku nožēlošanas atlikšana?
Studējiet par Džozefa Smita padomu vērsties pie Dieva un pazemoties Viņa priekšā(74.–77. lpp.). Kāpēc grēku nožēlo- šana bez pazemības ir nepilnīga? Ko, jūsuprāt, nozīmē „atgriezties pie Dieva ar visu sirds nodomu”? (76. lpp.).
Izlasiet atklāsmi, kuru Džozefs Smits saņēma Hārvijam Vitlokam, ievērojot, kādi bija Tā Kunga solījumi, ja brālis Vitloks sirsnīgi nožēlos grēkus (76. lpp.).Kādas ir jūsu domas vai sajūtas, pārdomājot „mūsu Debesu Tēva gatavību piedot grēkus un atjaunot mūs labvēlībā”?

Saistītie Svētie Raksti: 2 korintiešiem 7:9–10; Mosijas 4:10–12; Almas 34:31–38; M&D 1:31–33; 58:42–43.

Christ in Gethsemane — Caur Pestītāja, Jēzus Kristus, veikto Izpirkšanu ir iespējama grēku nožēlošana. „Pētiet savas sirdis un raugieties, vai jūs esat līdzīgi Dievam,” tā sludināja pravietis Džozefs Smits. „Es esmu pētījis savu sirdi un jūtu, ka man ir jānožēlo visi savi grēki.”

prodigal son returning — Tieši tāpat kā pazudušo dēlu ar atgriešanos mājās sveica viņa tēvs, mūsu Debesu Tēvs ir gatavs „piedot grēkus un atjaunot labvēlībā visus tos, kas ir gatavi pazemoties Viņa priekšā.”