Mūžīgā priesterība

„Melhisedeka priesterība … ir kanāls, caur kuru no Debesīm tiek atklātas visas zināšanas, doktrīna, pestīšanas iecere un ikviens svarīgs jautājums.”

No Džozefa Smita dzīves

Pēc tam, kad viņi saņēma Ārona priesterību un kristīšanās priekšrakstu, Džozefs Smits un Olivers Kauderijs piedzīvoja svētī bas, par kurām iepriekš nebija zinājuši. Pravietis pierakstīja: „Tagad, kad mūsu prāti bija apgaismoti, Svētie Raksti atvērās mūsu sapratnei, un noslēpumaināko fragmentu patiesā nozīme un nolūks atklājās mums tādā veidā, ko mēs iepriekš nekad nebūtu varējuši iegūt, nedz vispār bijām iedomājušies (Džozefs Smits — Vēsture 1:74). Ar šīm papildus izpratnes spējām viņi steidza turpināt Mormona Grāmatas tulkojumu. Taču pravietis vēl nebija saņēmis svarīgu svētību — svētību, kas bija nepieciešama, lai viņš varētu organizēt Baznīcu, izveidot priesterības amatus un kvorumus un piešķirt Svētā Gara dāvanu. Viņam bija jāsaņem Melhisedeka priesterība..

Kā bija apsolījis Jānis Kristītājs, šī svētība tika dota Džozefam un Oliveram neilgu laiku pēc tam, kad viņi saņēma Ārona priesterību. Seno laiku apustuļi Pēteris, Jēkabs un Jānis parādījās viņiem nomaļā vietā blakus Saskvehannas upei un piešķīra viņiem Melhisedeka priesterību. Vēlāk Džozefs paziņoja, ka viņš dzirdēja „Pētera, Jēkaba un Jāņa [balsis] neapdzīvotā apvidū starp Harmoniju, Saskvehannas apgabalā, un Kolesvillu, Brūmas apgabalā, pie Saskvehannas upes, pasludinot sevi kā tos, kuriem ir valstības un laiku pilnības atklāšanas atslēgas!” (M&D 128:20).

Turpmākajos gados Džozefu Smitu apmeklēja daudzi citi priesterības nesēji no senatnes. Šie Dieva vēstneši nāca, lai atjaunotu priesterības atslēgas, kas bija nepieciešamas, lai visas evaņģēlija svētības būtu pieejamas Dieva bērniem. Viņi nāca arī, lai apmācītu pravieti, kuram būs jāvada laiku pilnība.

Prezidents Džons Teilors, trešais Baznīcas prezidents, paskaidroja: „Mozus, Elija, Ēlija un daudzas citas izcilas personības, kas pieminētas Svētajos Rakstos un kas darbojās atšķirīgos laika posmos, nāca un piešķīra Džozefam dažādas atslēgas, spējas, tiesības, privilēģijas un [atļaujas], kuras tās baudīja savā laikā. … Ikvienas zināšanas, gara spējas, priesterība, spēks un atklāsmes, kas bija piešķirtas šiem vīriem atšķirīgos laikos, nu tika atkal atjaunotas uz Zemes caur to kalpošanu un starpniecību, kuri dažādos laika posmos savas dzīves laikā bija Dieva priesterības nesēji .”¹

Prezidents Teilors vēl paziņoja: „Ja jūs jautātu Džozefam, kā izskatījās Ādams, viņš nekavējoties varētu jums pateikt viņa auguma garumu, aprakstīt viņa ārieni un izstāstītu visu par viņu. Jūs varētu viņam pajautāt, kādi cilvēki bija Pēteris, Jēkabs un Jānis, un viņš varētu jums atbildēt. Kāpēc? Jo viņš bija tos redzējis.”²

1842. gada septembrī pravietis uzrakstīja vēstuli Baznīcai, paužot savu prieku, pārdomājot zināšanas un priesterības atslēgas, kas tagad bija atjaunotas uz Zemes: „Un vēl ko mēs dzirdam? Prieka vēstis no Kumoras! Moronijs, eņģelis no debesīm, pasludinādams praviešu piepildīšanu — grāmatu, kurai jātiek atklātai. … Un ercenģeļa Mihaēla balss; Gabriēla balss, un Rafaēla, un dažādu eņģeļu, no Mihaēla jeb Ādama līdz pat šim laikam, visi pasludinot savu atklāšanu, savas tiesības, savas atslēgas, savu slavu, savu varenību un godību, un savu priesterības spēku; dodot rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur; dodot mums mierinājumu, vēstot to, kas nāks, apstiprinot mūsu cerību!” (M&D 128:20–21).

Džozefa Smita mācības

Priesterība ir mūžīga, un tā ir bijusi praviešiem katrā atklāšanā.

„Pilnvaru un spēka ķēde ir pastāvējusi kopš Ādama laikiem līdz pat mūsdienām.”³

„Ādamam pirmajam tika dota priesterība; viņš izveidoja Augstāko Prezidiju, un bija tā atslēgu turētājs no paaudzes paaudzē. Viņš tās saņēma Radīšanas laikā, pirms tika izveidota pasaule, kā minēts 1. Mozus gr. 1:26, 27, 28. Viņam tika dota vara pār katru dzīvu būtni. Viņš ir Mihaēls, erceņģelis, par kuru runāts Svētajos Rakstos. Tālāk tās tika nodotas Noa, kas ir Gabriēls; viņš ir nākamais aiz Ādama priesterībā; viņš tika Dieva aicināts šajā amatā un bija tēvs visam dzīvajam savās dienās, un viņam tika dota vara. Šie cilvēki vispirms turēja atslēgas uz Zemes un pēc tam Debesīs.

Priesterība ir mūžīgs princips, un tas pastāvēja ar Dievu no mūžības un pastāvēs līdz mūžībai, bez dienu sākuma un gadu beigām [skat. Džozefa Smita tulkojums, Ebrejiem 7:3]. Atslēgas tiek nodotas no Debesīm ikreiz, kad tiek sludināts evaņģēlijs. Un, kad tās tiek Debesu atklātas, tas tiek darīts ar Ādama pilnvarām.

Daniēls savas grāmatas 7. nodaļā runā par sirmgalvi; ar to viņš domāja senāko cilvēku, mūsu tēvu Ādamu, Mihaēlu; viņš aicinās savus bērnus kopā un kopā ar viņiem vadīs sapulci, lai sagatavotos Cilvēka Dēla atnākšanai [skat. Daniēla 7:9–14]. Viņš (Ādams) ir cilvēces ģimenes tēvs un prezidē pār visu cilvēku gariem, un visiem, kam ir bijušas atslēgas, būs jāstājas viņa priekšā lielajā sapulcē. … Cilvēka Dēls stāv viņa priekšā, un šeit viņam tiek dota godība un vara. Ādams nodos savu pārvaldniecību Kristum, kas tika viņam uzticēta, saņemot Visuma atslēgas, taču viņš joprojām paliks cilvēces ģimenes galva.

… Tēvs sasauca visus garus pie Sevis, kad tika radīts cilvēks, un organizēja tos. Viņš (Ādams) ir galvenais, un viņam bija pavēlēts vairoties. Viņam pirmajam tika dotas atslēgas, un caur viņu pārējiem. Viņam būs jāatskaitās par savu pārvaldību, un pārējie atskaitīsies viņam.

Priesterība ir mūžīga. Glābējs, Mozus un Ēlija [Elija] deva atslēgas Pēterim, Jēkabam un Jānim uz kalna, kad viņi tika pārveidoti viņu priekšā. Priesterība ir mūžīga — bez dienu sākuma vai gadu beigām; bez tēva, mātes utt.. Ja nav izmaiņu priekšrakstos, nav izmaiņu priesterībā. Kad vien tiek izpildīti evaņģēlija priekšraksti, tas notiek ar priesterības pilnvarām.

Kādā veidā mēs saņēmām priesterību pēdējās dienās? Tā tika nodota lejup, lejup, parastajā pēctecībā. Tā tika dota Pēterim, Jēkabam un Jānim, un viņi to nodeva citiem. Kristus ir Varenais Augstais priesteris; Ādams ir nākamais. Pāvils runā par Baznīcas tuvošanos neskaitāmiem eņģeļu pulkiem — Dievam, visu Tiesnesim — taisno gari, kas darīti pilnīgi, Jēzum, Jaunās Derības Starpniekam [skat. Ebrejiem 12:22–24].”⁴

Pravieši, kuriem bija priesterības atslēgas agrākos laikos, piedalās pēdējās atklāšanas darbā..

„Es redzēju Ādamu Adam-ondi-Āmanas ielejā. Viņš aicināja kopā savus bērnus un svētīja viņus ar patriarhālo svētību. Tas Kungs parādījās viņu vidū, un viņš (Ādams) svētīja viņus visus un pareģoja, kam jānotiek līdz pat pēdējai paaudzei.

Lūk, kāpēc Ādams svētīja savus pēcnācējus; viņš gribēja, lai viņi nāktu Dieva klātbūtnē. Viņi cerēja redzēt pilsētu, u.c., [kuras cēlējs un veidotājs ir Dievs — Ebrejiem 11:10]. Mozus centās atvest Israēla bērnus Dieva klātbūtnē ar priesterības spēku, bet viņš to nespēja. Pasaules pirmajos laikmetos viņi centās izdarīt to pašu, un tika sūtīti Elijas, kas mēģināja atjaunot šīs pašas godības, bet viņiem tas neizdevās; tomēr viņi pravietoja par dienu, kad šī godība tiks atklāta. Pāvils runāja par laiku pilnību, kad Dievs apvienos kopā visu zem vienas galvas, u.c. [skat. Efeziešiem 1:10], un tiem vīriem, kuriem ir tikušas dotas šīs atslēgas, būs jābūt tur; un bez mums viņi nespēs sasniegt pilnību.

Šie vīri ir Debesīs, bet viņu bērni ir uz Zemes. Viņu sirdis ilgojas pēc mums. Šī iemesla dēļ Dievs sūta vēstnešus. „Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību.” [Mateja 13:41]. Visi šie Dieva izraudzītie pilnvaru nesēji nonāks un kopā ar mums īstenos šo darbu.

Debesu valstība ir kā sinepju graudiņš. Sinepju graudiņš ir mazs, bet no tā izaug liels koks, un putni vij ligzdas tā zaros [skat. Marka 4:30–32]. Putni ir eņģeļi. Un tā eņģeļi nāk lejā, apvienojas, lai sapulcinātu savus bērnus, un dara to. Mēs nevaram sasniegt pilnību bez viņiem, nedz arī viņi var sasniegt pilnību bez mums. Kad šīs lietas būs paveiktas, Cilvēka Dēls nāks uz Zemes, apsēdīsies cienīgais sirmgalvis, un mēs varēsim nākt neskaitāmu eņģeļu pulkā, lai sazinātos un saņemtu pamācības no tiem.”⁵

Priesterības priekšraksti ir nodibināti no iesākuma, un tos jāizpilda tādā veidā, kā to ir noteicis Dievs.

„Ādams … bija pirmais cilvēks, par kuru Daniēla grāmatā teikts „cienīgs sirmgalvis” [Daniēla 7:9], vai, citiem vārdiem, pirmais un vecākais no visiem, lielais varenais ciltstēvs, par kuru citā vietā ir teikts, ka viņš ir Mihaēls, jo viņš bija pirmais un visu tēvs, ne tikai pār pēcnācējiem, bet pirmais, kam bija garīgās svētības, kam tika darīts zināms priekšrakstu plāns nākamo paaudžu pestīšanai līdz laiku beigām un kuram pirmajam tika atklāts Kristus, un caur kuru Kristus ir ticis atklāts no Debesīm un tiks atklāts turpmāk. Ādams tur laiku pilnības atslēgas, tas ir, visu atklāšanu atslēgas ir bijušas un būs atklātas caur viņu no sākuma līdz Kristum un no Kristus līdz visu atklāšanu beigām, kas tiks atklātas. …

… [Dievs] noteica, ka priekšraksti paliks nemainīgi mūžīgi mūžos, un noteica, lai Ādams tos uzrauga, atklājot tos cilvēkiem no Debesīm, vai sūtot eņģeļus tos atklāt. „Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?” [Ebrejiem 1:14]

Šos eņģeļus vada Mihaēls jeb Ādams, kas rīkojas Tā Kunga vadībā. No iepriekš minētā citāta mēs uzzinām, ka Pāvils pilnīgi saprata Dieva mērķus attiecībā uz Viņa saistību ar cilvēku, un brīnišķo un pilnīgo kārtību, kuru Viņš nodibināja Sevī, kādā veidā Viņš sūtīja spēku, atklāsmes un godību.

Dievs neatzīs tos, kurus Viņš nav aicinājis, ordinējis un izraudzījis. Iesākumā Dievs aicināja Ādamu ar Savu Paša balsi. “Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: Kur tu esi? Tas atbildēja: Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos” [1. Mozus 3:9–10]. Ādams saņēma baušļus un norādījumus no Dieva — tāda bija kārtība no iesākuma.

Tas, ka viņš saņēma atklāsmes, baušļus un priekšrakstus iesākumā, nevar tikt apstrīdēts, citādi kā gan Ādams un viņa pēcnācēji būtu sākuši upurēt Dievam pieņemamā veidā? Un, ja viņi upurēja upurus, viņi noteikti bija pilnvaroti caur ordinēšanu. Mēs lasām 1. Mozus grāmatā [4:4], ka Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušajiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. …

Šī tad ir priesterības būtība; katrā atklāšanā ir vīrs, kas uztur priesterības vadību, un ir viens, kas prezidē pār viņiem visiem, tas ir Ādams; un Ādams saņēma savu aicinājumu prezidēt un pilnvaras no Tā Kunga, bet nevar saņemt pilnību, līdz Kristus sniegs Valstību Tēvam, kas notiks pēdējās atklāšanas beigās.

Priesterības spēks, godība un svētības var palikt ar tiem, kas saņēmuši ordināciju vienīgi tad, ja viņi pastāv taisnīgumā, jo arī Kains bija pilnvarots upurēt, bet, tā kā viņš to nedarīja taisnīgumā, tad tika nolādēts. Tas nozīmē, ka priekšrakstus jāievēro tādā veidā, kā Dievs ir noteicis, pretējā gadījumā viņu priesterība svētību vietā nesīs lāstu.”⁶

Melhisedeka priesterība ir kanāls, caur kuru Dievs atklāj Sevi un Savus mērķus.

„Svētajos Rakstos tiek runāts par divām priesterībām, proti, Melhisedeka priesterību un Ārona jeb Levija priesterību. Lai gan pastāv divas priesterības, tomēr Melhisedeka priesterība ietver Ārona jeb Levija priesterību, tai pieder virsvadība un tā ietver augstākās pilnvaras, kas attiecas uz priesterību, un Dieva valstības atslēgas visos pasaules laikos līdz pēdējai paaudzei uz Zemes. Tā ir kanāls, caur kuru no Debesīm tiek atklātas visas zināšanas, mācība, pestīšanas iecere un ikviens svarīgs jautājums.”

To iedibināja vēl pirms Zemes izveidošanas, „kad visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja” [skat. Ījaba 38:4–7], un tā ir augstākā un svētākā priesterība, pēc Dieva Dēla kārtas, un visas citas priesterības ir tikai daļas, sadaļas, spēki un svētības, kas piemīt šai priesterībai, un tā satur, kontrolē un vada tās. Tas ir kanāls, pa kuru Visaugstākais sāka atklāt Savu godību šīs Zemes radīšanas pirmsākumos un caur kuru Viņš ir turpinājis atklāt Sevi cilvēku bērniem uz Zemes, un caur kuru Viņš darīs zināmu Savus mērķus laiku beigās.”⁷

„Melhisedeka priesterībai ir neiznīcīgās dzīvības spēks; jo mūžīgā derība nevar tikt salauzta. …Kas bija Melhisedeka spēks? Tā nebija Ārona priesterība, kas izpilda ārīgos priekšrakstus un upurē upurus. Tie, kam ir Melhisedeka priesterības pilnība, ir Visaugstākā Dieva ķēniņi un priesteri, kuriem ir svētību un spēka atslēgas. Patiesībā, priesterība ir pilnīgs teokrātijas likums, un tā ir kā Dievs, lai dotu cilvēkiem likumus un īstenotu Ādama dēliem un meitām mūžīgo dzīvi. …

„Bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta, viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam” [Ebrejiem 7:3]. Melhisedeka priesterībai tiesības ir no mūžīgā Dieva un nevis caur ciltsrakstiem no tēva un mātes; un šī priesterība ir mūžīga kā Pats Dievs, bez dienu sākuma, nedz mūža gala. …

Levija [Ārona] priesterība, kurā kalpojošie priesteri izpilda ārīgos priekšrakstus, [tiek] noslēgta bez zvēresta; bet Melhisedeka priesterība ir ar zvērestu un derību.”⁸

„Melhisedeka Augstā priesterība nav nekas cits kā Dieva Dēla priesterība, … ir noteikti priekšraksti, ko šī priesterība ietver, un no to pildīšanas izriet noteikti rezultāti. … Viena liela priesterības privilēģija ir gūt atklāsmes par Dieva prātu un gribu. Melhisedeka priesterības privilēģija ir arī norāt, izteikt rājienu un pamācīt, kā arī saņemt atklāsmes.”⁹

„Visa priesterība ir Melhisedeka, bet tai ir dažādi līmeņi vai daļas. … Visiem praviešiem bija Melhisedeka priesterība.”¹⁰

„Es dodu padomu visiem tiekties pēc pilnības un pētīt dziļāk un dziļāk dievbijības noslēpumus. Cilvēks viens pats nevar neko izdarīt, ja vien Dievs nevada viņu pareizā veidā, un tieši šim mērķim ir paredzēta priesterība.”¹¹

Lai veiktu glābšanas priekšrakstus, Cilvēkam ir jābūt Dieva pilnvarotam un ordinētam priesterībā.

Ticības Apliecinājumi 1:5: „Mēs ticam, ka cilvēkam jātiek Dieva aicinātam caur pravietojumu un uzliekot viņam rokas, ko dara tie, kam piešķirtas pilnvaras, lai viņš sludinātu evaņģēliju un izpildītu tā priekšrakstus.”¹²

„Mēs ticam, ka neviens cilvēks nevar veikt pestīšanu cilvēku dvēselēm caur evaņģēliju, Jēzus Kristus Vārdā, ja vien viņš nav pilnvarots no Dieva caur atklāsmi vai ticis iecelts no kāda, kam Dievs ir sūtījis atklāsmi, kā rakstījis Pāvils Romiešiem 10:14: „Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti?” Un es jautāšu, kā viņi var tikt sūtīti bez atklāsmes vai kādas citas redzamas Dieva izpausmes izrādīšanas. Un atkal, Ebrejiem 5:4 „Un neviens sev pats neņem šo godu, bet Dieva aicināts, tāpat kā Ārons.” Un es jautāšu, kā gan tika aicināts Ārons, vai ne caur atklāsmi?”¹³

„Eņģelis teica labajam Kornēlijam, ka viņam jāsūta vīri pēc Pētera, lai uzzinātu, kā tikt izglābtam [skat. Apustuļu darbi 10:21–22]: Pēteris varēja kristīt, bet eņģeļi nevarēja kristīt, jo uz Zemes bija pilnvaroti izpildītāji miesā, kam bija Valstības atslēgas vai priesterības pilnvaras. Ir vēl viens papildu pierādījums par šo tēmu, un tas ir, ka Jēzus pats, kad Viņš parādījās Pāvilam ceļā uz Damasku, nesāka skaidrot, kā Pāvils varētu tikt glābts. Tādēļ ka kalpošanas darbam, svēto pilnveidošanai u.c. [skat. Efeziešiem 4:11–12]; Viņš Baznīcā bija iecēlis, pirmkārt, apustuļus un, otrkārt, praviešus; jo pastāv dižens Debesu likums, ka uz Zemes nekad nekas netiek darīts, ja vien noslēpums netiek atklāts Viņa kalpiem, praviešiem, saskaņā ar Amos 3:7, tādējādi par savu pienākumu cilvēku glābšanā Pāvils nevarēja mācīties tik daudz no Tā Kunga, kā viņš to varēja darīt no kāda Kristus vēstneša, kas ir aicināts ar tādu pašu Tā Kunga Debesu aicinājumu un apdāvināts ar to pašu spēku no Debesu augstumiem — tā, lai tas, ko viņi atraisa uz Zemes, tiktu atraisīts Debesīs, un, ko viņi saista uz Zemes, tiktu saistīts Debesīs [skat. Mateja 16:19].”¹⁴

Tā ir liela privilēģija — paaugstināt jebkuru priesterības amatu.

„Priesterība… varētu tikt ilustrēta kā cilvēka ķermenis, kam ir dažādi locekļi, kuriem ir jāveic dažādi uzdevumi; visi tie ir nepieciešami katrs savā vietā, un ķermenis nav pilnīgs bez visiem tā locekļiem. …Ja priesteris saprot savus pienākumus, savu aicinājumu un kalpošanu un sludina ar Svēto Garu, viņa prieks būs tik pat liels, it kā viņš būtu viens no Augstākā Prezidija; un viņa kalpošana ir nepieciešama ķermenim, tāpat kā nepieciešami arī skolotāji un diakoni.”¹⁵

Elīza R. Snova pierakstīja: [Džozefs Smits deva] norādījumus attiecībā uz dažādiem amatiem un to, ka ir nepieciešams, lai katrs individuāli darbotos jomā, kas viņam vai viņai uzticēti, un pildītu dažādos uzdevumus, kas viņiem norādīti. Viņš runāja par daudzu cilvēku noslieci uzskatīt zemākus amatus Baznīcā par necienīgiem un ar greizsirdību raudzīties uz to cilvēku stāvokli, kuri ir aicināti prezidēt pār viņiem; viņš teica, ka tas ir neprātīgi un muļķīgi, ja cilvēks tiecas pēc tiem aicinājumiem, kas ir citiem, nevis pilda tos aicinājumus, kuros viņu ir aicinājis Dievs; ka katram būtu labāk turēt godā savus aicinājumus. … Ikvienam vajadzētu tiekties paaugstināt vienīgi savu amatu un aicinājumu.”¹⁶

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzībai, skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet pierakstu par Pēteri, Jēkabu un Jāni, kad viņi piešķīra Melhisedeka priesterību Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam (101. lpp.). Kādas svētības esat saņēmuši jūs un jūsu ģimene, pateicoties tam, ka tika atjaunota Melhisedeka priesterība?
Viscaur šai nodaļai Džozefs Smita liecina par priesterības pilnvaru ķēdi, kas vijas cauri praviešu pēctecībai. Kāpēc, jūsuprāt, šī mācība bija svarīga, lai viņš to mācītu savā laikā? Kāpēc mums jāsaprot šī mācība šodien? Kā šī pilnvaru ķēde, kuru apraksta Džozefs Smits, attiecas uz cilvēka priesterības līniju?
Lasot šo nodaļu, ievērojiet, ka pravietis Džozefs Smits izmanto vārdus mūžīgs, nepārtraukts un mūžība. Ko šie vārdi jums pavēsta par priesterības būtību un svarīgumu?
Džozefs Smits mācīja, ka Dievs „noteica, ka priekšraksti paliks nemainīgi mūžīgi mūžos” un ka „priekšrakstus jāievēro tādā veidā, kā Dievs ir noteicis” (106.–107. lpp.). Kā šīs mācības padziļina jūsu izpratni par evaņģēlija priekšrakstiem?
Pārlasiet pravieša Džozefa Smita mācības par Melhisedeka priesterību (107.–109. lpp.). Padomājiet par to, cik būtiski nepieciešama ir Melhisedeka priesterība visos evaņģēlija aspektos. Kādas ir jūsu domas un sajūtas, kad jūs pārdomājat par Melhisedeka priesterību šādā veidā?
Pārlasiet nodaļas pēdējās divas rindkopas (110.–111. lpp.). Kā jūs saskatāt to, ka katram Baznīcas loceklim ir svarīga loma Tā Kunga darbā? Kas var notikt, ja mēs ar „greizsirdību raudzītos” uz tiem, kas ir aicināti kalpot par Baznīcas vadītājiem? Domājiet par to, ko jūs varat darīt, lai paaugstinātu savu aicinājumu.

Saistītie Svētie Raksti: Almas 13:1–12; M&D 5–14; 84:33–44, 109–110; 107:6–20; 121:34–46.