Džozefa Smita dzīve un kalpošana

Tā Kunga Pravietis un Gaišreģis Džozefs Smits ir izdarījis vairāk cilvēku glābšanai šai pasaulē, kā jebkurš cits cilvēks, kas jebkad tanī ir dzīvojis, izņemot tikai Jēzu” (M&D 135:3). Šis satricinošais paziņojums raksturo cilvēku, kurš bija Dieva aicināts 14 gadu vecumā un nodzīvoja tikai līdz 38 gadu vecumam. Starp Džozefa Smita piedzimšanu Vermontā, 1805. gada decembrī, un viņa traģisko nāvi Ilinoisā, 1844. gada jūnijā, notika daudz kā apbrīnojama. Viņam parādījās Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, mācot viņam vairāk par Dieva dabu, nekā tas bija zināms gadsimtiem ilgi. Senatnes pravieši un apustuļi Džozefam piešķīra svēto priesterības spēku, padarot viņu par jaunu, pilnvarotu Dieva liecinieku šajā pēdējā atklāšanā. Caur pravieti tika atklātas nesalīdzināmi bagātīgas zināšanas un mācības, ieskaitot Mormona Grāmatu, Mācību un Derības un Dārgo Pērli. Caur viņu uz Zemes no jauna tika izveidota Tā Kunga patiesā Baznīca.

Mūsdienās šis darbs, ko uzsāka Džozefs Smits, virzās uz priekšu visā pasaulē. Prezidents Vilfords Vudrafs par pravieti Džozefu Smitu liecināja: „Viņš bija Dieva pravietis, un viņš ielika pamatus vislielākajam darbam un atklāšanai, kas jebkad tikusi izveidota uz Zemes.”¹

Izcelsme un bērnība

Džozefs Smits bija amerikānis sestajā paaudzē, viņa priekšteči bija emigrējuši no Anglijas uz Ameriku septiņpadsmitā gadsimta sākumā. Pravieša priekštečiem piemita īpašības, kas bieži bija raksturīgas agrīnajām amerikāņu paaudzēm: viņi ticēja, ka Dievs par viņiem rūpējas un viņus vada, viņiem bija spēcīga darba ētika un viņi uzcītīgi kalpoja savām ģimenēm un savai valstij.

Džozefa Smita vecāki, Džozefs Smits, vecākais, un Lūcija Maka Smita, apprecējās 1796. gadā Tanbridžā, Vermontas štatā. Viņi smagi strādāja un bijās Dieva, un šis pāris sāka savu laulības dzīvi labvēlīgos finansiālos apstākļos. Diemžēl turpmākajos gados Džozefs Smits, vecākais, zaudēja savas pirmās lauku mājas un cieta vairākas finansiālas neveiksmes. Smitu ģimene bija spiesta vairākas reizes pārcelties, jo tēvs centās nopelnīt, nodarbojoties ar lauksaimniecību mežiem apaugušajos Jaunanglijas kalnos, strādājot par algotni citās zemnieku saimniecībās, vadot tirdzniecības uzņēmumu un mācot skolā.

Džozefs Smits, jaunākais, piedzima 1805. gada 23. decembrī Šeronā, Vermontas štatā, būdams piektais no vienpadsmit bērniem. Viņš tika nosaukts sava tēva vārdā. Bērni Smitu ģimenē piedzimšanas secībā: vārdā nenosaukts dēls (nomira neilgi pēc dzimšanas), Alvins, Hairams, Sofronija, Džozefs, Samuēls, Efraims (dzīvoja mazāk par divām nedēļām), Viljams, Katerina, Dons Karloss un Lūcija.²

Pravieša neparastās rakstura iezīmes parādījās jau bērnībā. Smiti dzīvoja Rietumlebanonā, Ņūhempšīras štatā, kad daudziem šajā kopienā uzbruka nāvējoša vēdertīfa epidēmija, ieskaitot visus Smitu bērnus. Kamēr citi bērni atveseļojās bez komplikācijām, Džozefam, kurš bija aptuveni septiņus gadus vecs, izveidojās nopietna infekcija viņa kreisajā kājā. Dakteris Neitans Smits no Dārtsmausas medicīniskās skolas netālajā Hannoverē, Ņūhempšīras štatā, piekrita veikt jaunu ķirurģisku procedūru, lai mēģinātu glābt zēna kāju. Kad dakteris Smits un viņa kolēģi gatavojās operācijai, Džozefs palūdza savu māti atstāt istabu, lai viņai nebūtu jābūt par viņa ciešanu liecinieci. Atsakoties no alkohola, kas remdētu viņa sāpes, un paļaujoties vienīgi uz sava tēva ciešo apskāvienu, Džozefs varonīgi izturēja, kad ķirurgs izurba un izgrieza daļu no viņa kājas kaula. Operācija bija sekmīga, lai gan Džozefs vairākus nākamos gadus staigāja ar kruķiem un nedaudz piekliboja visu savu dzīvi.

1816. gadā, pēc vairākiem atkārtotiem neražas gadiem, Džozefs Smits, vecākais, kopā ar savu ģimeni pārcēlās no Norvičas, Vermontas štata, uz Palmīru, Ņujorkas štatu, cerot atrast veiksmīgāku situāciju. „Esot trūcīgos apstākļos,” vēlāk atcerējās Džozefs Smits, „[mēs] bijām spiesti smagi strādāt, lai apgādātu lielo ģimeni … un, tā kā tas prasīja visu pūles, kas spēja sniegt kādu palīdzību ģimenes atbalstam, tādēļ mums bija liegtas izglītības iespējas. Pietiekami teikt, ka es biju pamācīts lasīšanā, rakstīšanā un aritmētikas pamata likumos.”³

Pirmā vīzija

Par savu izglītošanos bērnībā Džozefs Smits rakstīja: „Es piedzimu … no krietniem vecākiem, kas nežēloja pūles, mācot man kristietību.”⁴ Taču, tāpat kā daudzi citi kristieši, Džozefa vecāki ievēroja, ka daži no evaņģēlija principiem, kurus mācīja Jēzus un Viņa apustuļi, nebija mūsdienu baznīcās. 1820. gadā Palmīras rajonā vairākas dažādas kristīgas konfesijas centās iegūt pievērstos. Džozefa māte, divi no viņa brāļiem un viņa vecākā māsa pievienojās vietējai prezbiteriāņu baznīcai, bet Džozefs kopā ar savu tēvu un brāli Alvinu atturējās. Lai gan Džozefs bija tikai zēns, viņš bija ļoti noraizējies par savu stāvokli Dieva priekšā un par apjukumu starp dažādām reliģiskajām grupām.

Studējot Svētos Rakstus, uz 14 gadus veco Džozefu iespaidu atstāja pants no Jēkaba vēstules: „Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots” (Jēkaba v.1:5). Būdams iedvesmots no šī Tā Kunga apsolījuma, Džozefs 1820. gada pavasara rītā devās mežā netālu no savām mājām lūgt. Nometoties uz ceļiem, viņš sāka paust savas sirds vēlmes Dievam. Nekavējoties viņu sagrāba kāds tumsības spēks, kas viņu pilnīgi pārņēma un lika viņam baidīties, ka viņš tiks iznīcināts. Tad atbildē uz viņa dedzīgo lūgšanu atvērās debesis un viņš tika atbrīvots no šī neredzamā ienaidnieka. Gaismas stabā, kas bija spožāks par sauli, viņš ieraudzīja divas personas stāvam virs sevis gaisā. Viena no viņām uzrunāja viņu, nosaucot zēnu vārdā, un teica: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17).

Šajā brīnišķīgajā vīzijā Džozefam Smitam personiski parādījās Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus. Džozefs sarunājās ar Glābēju, kurš viņam teica nepievienoties nevienai no tā laika baznīcām, jo „tās visas ir nepatiesas” un „visas viņu mācības bija negantība Viņa acīs, … viņi sludina mācības, kas ir cilvēku likumi, viņiem ir dievības izskats, bet viņi noliedz tās spēku” (Džozefs Smits — Vēsture 1:19). Džozefam arī tika apsolīts, ka „evaņģēlija pilnība tuvākajā nākotnē viņam tiks darīta zināma.”⁵ Pēc tumsības gadsimtiem Dieva vārds un Dieva Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, realitāte tika atklāta pasaulei caur šo jauno un tīro patiesības meklētāju.

Moronija apmeklējumi

Pagāja trīs gadi, kuru laikā pret Džozefa Smita paziņojumu, ka viņš ir redzējis Dievu, daudzi izturējās nicinoši un izsmejoši. Jaunais pravietis, tagad būdams 17 gadus vecs, domāja, kas notiks tālāk. 1823. gada 21. septembra vakarā viņš dedzīgi lūdza pēc vadības un piedošanas par saviem jaunības grēkiem un muļķībām (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:29). Atbildē uz viņa lūgšanu viņa guļamistabu jumtistabā piepildīja gaisma un parādījās Debesu vēstnesis vārdā Moronijs. „[Viņš] paziņoja, ka ir Dieva eņģelis,” Džozefs atcerējās, „kas sūtīts, lai nestu priecīgās vēstis, ka derībai, ko Dievs ir noslēdzis ar seno Israēlu, drīz jātiek piepildītai, ka sagatavošanās darbs Mesijas Otrajai Atnākšanai drīzumā uzsāksies; ka ir pienācis laiks, lai evaņģēlijs visā tā pilnībā tiktu sludināts spēkā visām tautām, lai cilvēki varētu būt sagatavoti Tūkstošgades valdīšanai. Mani informēja, ka esmu izvēlēts būt par instrumentu Dieva rokās, lai īstenotu dažus no Viņa mērķiem šajā brīnišķīgajā atklāšanā.”⁶

Vēl Moronijs teica Džozefam, ka tuvumā esošā pakalnā ir noglabāts seno pierakstu apkopojums, kas iegravēts uz zelta plāksnēm. Šis svētais pieraksts bija par cilvēkiem, kurus Dievs bija vadījis no Jeruzālemes uz rietumu puslodi 600 gadus pirms Kristus dzimšanas. Moronijs bija pēdējais pravietis no šiem ļaudīm, un viņš noglabāja pierakstu, ko Dievs bija apsolījis nest gaismā pēdējās dienās. Džozefam Smitam bija jāpārtulko šis svētais darbs angļu valodā.

Nākamo četru gadu laikā, katra gada 22. septembrī, Džozefam bija pakalnā jāsatiek Moronijs, lai saņemtu tālākas zināšanas un norādījumus. Viņam šie gadi bija nepieciešami, lai sagatavotos un personīgi attīrītos, lai varētu tulkot seno pierakstu. Viņam bija jāatbilst uzdevumam celt gaismā darbu, kura mērķis ir pārliecināt „jūdu un citticībnieku, ka Jēzus ir Kristus, Mūžīgais Dievs, kurš pasludina Sevi visām tautām” (Mormona Grāmatas titullapa).

Dieva valstības uz Zemes nodibināšana

Sākas Mormona Grāmatas tulkošana

Kamēr viņš gaidīja, kad saņems zelta plāksnes, Džozefs Smits palīdzēja gādāt par savas ģimenes laicīgajām vajadzībām. 1825. gadā viņš devās uz Harmoniju, Pensilvānijas štatā, lai strādātu Josijas Stovela labā. Tur viņš saņēma uzturu un pajumti pie Īzaka un Elizabetes Heilu ģimenes un satika viņu meitu Emmu, garu, tumšmatainu skolotāju. 1827. gada 18. janvārī Džozefs un Emma tika salaulāti Dienvidbeinbridžā, Ņujorkas štatā. Lai arī viņu laulība tika pārbaudīta ar viņu bērnu nāvi, finansiālām grūtībām un Džozefa biežo prombūtni no mājām, kad viņš pildīja savus pienākumus, Džozefs un Emma vienmēr viens otru ļoti mīlēja.

1827. gada 22. septembrī, četrus gadus pēc tam, kad viņš pirmo reizi redzēja plāksnes, Džozefam beidzot tās uzticēja. Taču, kad plāksnes bija viņam iedotas, vietējā banda veica atkārtotus un spraigus centienu tās nozagt. Lai izvairītos no šīm vajāšanām, 1827. gada decembrī Džozefs un Emma atgriezās Harmonijā, kur dzīvoja Emmas vecāki. Apmetoties tur, Džozefs uzsāka plākšņu tulkošanu.

1828. gada sākumā Martins Heriss, veiksmīgs lauksaimnieks no Palmīras, saņēma liecību par Tā Kunga pēdējo dienu darbu un ceļoja uz Harmoniju, lai palīdzētu Džozefam tulkot. Līdz tā gada jūnijam Džozefa tulkošanas darba rezultāts bija 116 manuskripta lapaspuses. Martins atkārtoti lūdza pravietim atļauju paņemt manuskriptu sev līdzi uz mājām Palmīrā, lai parādītu to noteiktiem ģimenes locekļiem. Pravietis lūdza To Kungu un viņam tika atbildēts nē, taču viņš lūdza To Kungu vēl divas reizes un galu galā Martinam bija atļauts paņemt manuskriptu. Kamēr manuskripts bija Palmīrā, tas pazuda, un to nekad vairs neatrada. Tas Kungs uz laiku paņēma no pravieša Urīmu un Tumīmu un plāksnes, lai viņš pazemotos un nožēlotu grēkus. Atklāsmē no Tā Kunga Džozefs mācījās, ka viņam vienmēr vairāk jābīstas Dievu, nevis cilvēkus (skat. M&D 3). Pēc tam, lai gan viņš bija tikai 22 gadus vecs, viņa dzīvi raksturoja pilnīga paklausība katrai Tā Kunga pavēlei.

1829. gada 5. aprīlī Džozefa mājās Harmonijā ieradās Olivers Kauderijs, skolotājs, kurš bija gadu jaunāks par Džozefu. Atbildē uz lūgšanu viņš bija saņēmis liecību par pravieša darba patiesumu. Pēc divām dienām no jauna sākās tulkošanas darbs, Džozefam tulkojot un Oliveram pierakstot.

Dieva priesterības atjaunošana

Kad Džozefs ar Oliveru strādāja pie Mormona Grāmatas tulkošanas, viņi izlasīja pierakstu par Glābēja apmeklējumu pie senajiem nefijiešiem. Rezultātā viņi nolēma meklēt no Tā Kunga vadību par kristīšanos. 15. maijā viņi devās uz Saskvehannas upes krastiem, netālu no Džozefa mājām, lai lūgtu. Viņiem par pārsteigumu tos apmeklēja Debesu būtne, paziņojot, ka ir Jānis Kristītājs. Viņš tiem piešķīra Ārona priesterī bu un deva viņiem norādījumus kristīt un ordinēt vienam otru. Vēlāk, kā bija solījis Jānis Kristītājs, Džozefam un Oliveram parādījās arī senie apustuļi Pēteris, Jēkabs un Jānis, kuri piešķīra viņiem Melhisedeka priesterību un ordinēja viņus par apustuļiem.

Pirms šiem apmeklējumiem Džozefam un Oliveram jau bija zināšanas un ticība. Taču pēc Debesu vēstnešu parādīšanās, viņiem bija arī pilnvaras — priesterības spēks un Dieva pilnvaras, kas nepieciešamas, lai izveidotu Viņa Baznīcu un veiktu glābšanas priekšrakstus.

Mormona Grāmatas publicēšana un Baznīcas organizēšana

1829. gada aprīlī un maijā pravieša tulkošanas darbu viņa mājās Harmonijā bieži pārtrauca vajāšanas. Tā rezultātā Džozefs un Olivers uz laiku pārcēlās uz Faijetas ciematu Ņujorkas štatā, lai tulkošanu pabeigtu Pītera Vitmera, vecākā, mājās. Tulkošana tika pabeigta jūnijā, mazāk nekā pēc trim mēnešiem, kopš Olivers sāka kalpot par pravieša rakstvedi. Līdz augustam Džozefs bija noslēdzis vienošanos ar iespiedēju Egbertu B. Grandinu Palmīrā, lai iespiestu grāmatu. Martins Heriss ieķīlāja savu saimniecību Grandina kungam, lai nodrošinātu samaksu par iespiešanas izmaksām, un vēlāk viņš pārdeva 61 hektāru savas zemes, lai izpirktu šo ķīlu. 1830. gada 26. martā Grandina grāmatu veikalā bija iespējams iegādāties Mormona Grāmatu.

1830. gada 6. aprīlī, tikai vienpadsmit dienas pēc tam, kad Mormona Grāmata bija izlikta pārdošanai, aptuveni 60 cilvēku liela grupa sapulcējās Pītera Vitmera, vecākā, baļķu mājā Faijetā, Ņujorkas štatā. Tur Džozefs Smits formāli organizēja Baznīcu, ko vēlāk pēc atklāsmes nosauca par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu (skat. M&D 115:4). Tas bija priecīgs notikums, kurā pārpārēm izlija Tā Kunga Gars. Tika pasniegts Svētais Vakarēdiens, ticīgie tika kristīti, tiem piešķīra Svētā Gara dāvanu un vīriešus ordinēja priesterībā. Atklāsmē, kas tika saņemta sapulces laikā, Tas Kungs nozīmēja Džozefu Smitu par Baznīcas vadītāju: „par gaišreģi, tulkotāju, pravieti, Jēzus Kristus apustuli un baznīcas elderu caur Dieva Tēva gribu un jūsu Kunga Jēzus Kristus labvēlību” (M&D 21:1). Uz Zemes no jauna tika nodibināta Jēzus Kristus Baznīca.

Kērtlande, Ohaio štats — Baznīcas paplašināšanās

Tā kā Baznīcas locekļi aizrautīgi dalījās patiesībā, ko viņi bija atraduši, jaunā Baznīca ātri auga. Ņujorkas štata pilsētās Faijetā, Mančestrā un Kolesvilā drīz tika izveidotas draudzes. 1830. gada septembrī, neilgi pēc tam, kad Džozefs ar Emmu bija pārcēlušies no Harmonijas, Pensilvānijas štata, uz Faijetu, Tas Kungs atklāja Džozefam Smitam, ka misionāriem jādodas pie lamaniešiem, kas dzīvoja Misūri štata rietumu nostūrī (skat. M&D 28:8). Misionāri ceļoja caur Kērtlandi, Ohaio štata apgabalu, kur viņi satika reliģisku grupu, kas meklēja patiesību, un pievērsa no viņu grupas aptuveni 130 cilvēkus, ieskaitot Sidniju Rigdonu, kurš vēlāk kļuva par Augstākā Prezidija locekli. Pateicoties tam, ka Baznīcas locekļi dalījās evaņģēlijā ar apkārtējiem iedzīvotājiem, svēto grupa Kērtlandē strauji pieauga līdz vairākiem simtiem.

Baznīcai pieaugot Ņujorkas štatā, pieauga arī pret Baznīcu vērsta pretestība. 1830. gada decembrī pravietis saņēma atklāsmi, kas norādīja Baznīcas locekļiem doties uz Ohaio štatu (skat. M&D 37:1), kas bija vairāk nekā 250 jūdžu (400 km) lielā attālumā. Dažos nākamajos mēnešos lielākā daļa Ņujorkas štata svēto pārdeva savus īpašumus, bieži ar lieliem zaudējumiem, un nesa nepieciešamos upurus, lai pulcētos Kērtlandē, Ohaio štatā. Džozefs un Emma bija starp pirmajiem, kuri devās uz Ohaio, ierodoties 1831. gada 1. februārī.

Divas svēto pulcēšanās vietas

1831. gada jūnijā, kamēr Baznīca nostiprinājās Kērtlandē, Tas Kungs norādīja pravietim un citiem Baznīcas vadītājiem ceļot uz Misūri štatu. Tur Viņš tiem darīs zināmu „viņu mantojuma zemi” (skat. M&D 52:3–5, 42–43). 1831. gada jūnijā un jūlijā pravietis un citi ceļoja gandrīz 900 jūdzes (1448 km) no Kērtlandes uz Džeksonas apgabalu, Misūri štatā, kas bija Amerikas kolonijas rietumu nomale. Neilgi pēc savas ierašanās pravietis saņēma no Tā Kunga atklāsmi, kurā bija teikts, ka „Misūri zeme … ir zeme, ko Es esmu noteicis un iesvētījis svēto sapulcināšanai. Tādēļ šī ir apsolītā zeme un vieta Ciānas pilsētai. … Šī vieta, kas tagad tiek saukta Independence, ir centrālā vieta; un vieta templim atrodas uz rietumiem” (M&D 57:1–3).

Izpildot pravietojumus, kurus bija pierakstījuši senie Bībeles pravieši, 25 gadus vecais Džozefs Smits sāka likt pamatus Ciānas pilsētai Amerikā. 1831. gada augustā viņš prezidēja zemes iesvētīšanā par sapulcēšanās vietu un iesvētīja tempļa vietu. Pēc neilga laika pravietis atgriezās Ohaio štatā, kurš viņš dažus no uzticīgajiem mudināja pulcēties Misūri štatā. Simtiem svēto pārcieta grūto ceļojumu 19. gadsimta apstākļos uz Amerikas kolonijas pierobežu un veidoja savas jaunās mājas Misūri štatā.

No 1831. līdz 1838. gadam Baznīcas locekļi dzīvoja gan Ohaio štatā, gan Misūri štatā. Pravietis, Divpadsmito kvoruma locekļi un daudzi Baznīcas locekļi dzīvoja Kērtlandē, kamēr citi Baznīcas locekļi pulcējās Misūri štatā, kur tos vadīja viņu priesterības vadītāji pravieša vadībā. Baznīcas locekļi sazinājās ar vēstuļu starpniecību un bieži ceļoja starp Kērtlandi un Misūri.

Nepārtrauktā atklāsme

Kamēr pravietis dzīvoja Kērtlandes apvidū, viņš saņēma no Tā Kunga daudzas atklāsmes attiecībā uz evaņģēlija atjaunošanu pēdējās dienās. 1831. gada novembrī Baznīcas vadītāji nolēma publicēt daudzas no atklāsmēm kā sakopojumu ar nosaukumu Pavēļu Grāmata. Grāmatu bija paredzēts iespiest Independencē, Misūri štatā. Taču 1833. gada jūlijā banda izpostīja tipogrāfijas iekārtu un iznīcināja daudzas no iespiestajām lapām. Pavēļu Grāmata nekad nekļuva pieejama Baznīcas locekļiem, izņemot tikai dažus grāmatas eksemplārus, ko izdevās izglābt. 1835. gadā atklāsmes, kas bija paredzētas Pavēļu Grāmatai, kā arī daudzas citas atklāsmes tika iespiestas Kērtlandē kā Mācība un Derības.

Kamēr pravietis dzīvoja Kērtlandes apvidū, viņš turpināja savu darbu pie Džozefa Smita veiktā Bībeles tulkojuma, darba, ko viņš pēc Tā Kunga pavēles iesāka 1830. gadā. Gadsimtu gaitā no Bībeles bija zudušas daudzas skaidras un vērtīgas lietas, un pravietis tika vadīts no Gara, lai veiktu labojumus Karaļa Jēkaba Bībeles tulkojuma versijā un atjaunotu pazaudēto informāciju. Šis darbs deva iespēju atjaunot būtiskas evaņģēlija patiesības, ieskaitot daudzas atklāsmes, kas tagad ir iekļautas Mācībā un Derībās. Lai gan pravietis bija iecerējis iespiest veikto Bībeles revīziju, citi jautājumi, ieskaitot vajāšanas, atturēja viņu no šīs ieceres pilnīgas īstenošanas savas dzīves laikā.

Kā daļu no savas iedvesmotās Bībeles revīzijas Džozefs Smits saņēma atklāsmi, kas tagad ir pazīstama kā Mozus grāmata, un iedvesmoto Mateja evaņģēlija 24. nodaļas tulkojumu, ko tagad sauc par Džozefs Smits — Mateja evaņģēlijs. 1835. gadā pravietis sāka Ābrahāma grāmatas tulkošanu no seniem ēģiptiešu papirusiem, ko bija iegādājusies Baznīca. Visi šie tulkojumi kļuva par Dārgās Pērles sastāvdaļu.

Starp atklāsmēm, ko pravietis saņēma Kērtlandē, bija tādas, kas noteica Baznīcas vispārējo pārvaldi. 1832. gadā Tā Kunga vadībā Džozefs Smits organizēja Augstāko Prezidiju.⁷ 1835. gadā viņš organizēja Divpadsmit apustuļu kvorumu un Septiņdesmito kvorumu. 1834. gadā Kērtlandē tika izveidots stabs. Šajā laikā viņš arī izveidoja Ārona un Melhisedeka priesterības kvorumus, lai kalpotu vietējo Baznīcas locekļu vajadzībām.

Pirmais templis šajā atklāšanā

Kā vienu no svarīgākajām Atjaunošanas daļām Tas Kungs atklāja Džozefam Smitam vajadzību pēc svētajiem tempļiem. 1832. gada decembrī Tas Kungs svētajiem pavēlēja sākt tempļa celtniecību Kērtlandē, Ohaio štatā. Lai gan daudziem Baznīcas locekļiem nebija pienācīgas pajumtes, darba un pārtikas, viņi uz Tā Kunga pavēli atsaucās ar entuziasmu, un pravietis strādāja kopā ar viņiem.

1836. gada 27. martā Džozefs Smits iesvētīja templi, bagātīgi izlejoties Garam, kā Vasarsvētku dienā. Pēc nedēļas, 1836. gada 3. aprīlī, norisinājās daži no nozīmīgākajiem notikumiem reliģijas vēsturē. Templī Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam parādījās Tas Kungs Jēzus Kristus, paziņojot: „Es esmu pieņēmis šo namu, un Mans Vārds būs šeit; un Es parādīšos Saviem ļaudīm žēlastībā šajā namā” (M&D 110:7). Parādījās arī trīs vēstneši no Vecās Derības — Mozus, Ēlija un Elija. Viņi atjaunoja priesterības atslēgas un pilnvaras, kas jau ilgu laiku nebija uz Zemes. Pravietim Džozefam Smitam tagad bija pilnvaras sapulcināt Israēlu no četriem zemes galiem un saistīt ģimenes uz laiku un uz visu mūžību. (Skat. M&D 110:11–16.) Šī priesterības atslēgu atjaunošana notika Tā Kunga veidā, kas tika dots pravietim: „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur” (M&D 128:21), līdz uz Zemes bija atjaunota Jēzus Kristus evaņģēlija pilnība.

Mūžīgā evaņģēlija sludināšana

Pravieša kalpošanas laikā Tas Kungs viņam norādīja sūtīt misionārus „pasludināt evaņģēliju ikvienai radībai” (M&D 68:8). Pats pravietis sajuta atbildību par šo uzdevumu un daudzas reizes atstāja savas mājas un ģimeni, lai sludinātu evaņģēliju. Baznīcas agrīnajos gados misionāri tika aicināti sludināt Savienoto Valstu un Kanādas dažādās daļās.

Tad, 1837. gada vasarā, pravietis bija iedvesmots sūtīt elderus uz Angliju. Pravietis norādīja Hiberam Č. Kimbalam, Divpadsmito kvoruma loceklim, šajā lielajā uzdevumā vadīt mazu misionāru grupu. Atstājot savu ģimeni gandrīz bez iztikas līdzekļiem, elders Kimbals devās prom ar ticību, ka Tas Kungs viņu vadīs. Gada laikā Baznīcai Anglijā pievienojās aptuveni 2000 cilvēku. Džozefs Smits turpināja sūtīt misionārus no Divpadsmitiem uz Lielbritāniju no 1839. līdz 1841. gadam, un šī misija bija ievērojami sekmīga. Līdz 1841. gadam vairāk nekā 6000 cilvēku bija pieņēmuši evaņģēliju. Daudzi no šiem cilvēkiem emigrēja uz Ameriku, atdzīvinot un nostiprinot Baznīcu ļoti grūtos laikos.

Kērtlandes atstāšana

Svētie Kērtlandē cieta no vajāšanām gandrīz no tā brīža, kad viņi tur ieradās, taču 1837. un 1838. gadā pretestība kļuva intensīvāka. „Attiecībā uz Dieva valstību,” teica pravietis, „velns vienmēr tajā pašā laikā veido savu valstību pret Dievu.”⁸ Pravietis izjuta naidīgus uzbrukumus gan no ienaidniekiem ārpus Baznīcas, gan no atkritējiem, kas vērsās pret viņu. Viņš tika netaisnīgi apvainots daudzos noziegumos, nomocīts tiesās saistībā ar desmitiem nepamatotām kriminālām un civilām apsūdzībām, un bija spiests slēpties no tiem, kas centās atņemt viņam dzīvību. Taču viņš palika uzticīgs un drosmīgi pastāvēja gandrīz vai nepārtrauktu nepatikšanu un pretestības laikā.

Visbeidzot vajāšanas Kērtlandes apgabalā kļuva nepanesamas. 1838. gada janvārī pravietis ar savu ģimeni bija spiests atstāt Kērtlandi un meklēt patvērumu Fārvestā, Misūri štatā. Līdz tā gada beigām viņam sekoja vairums svēto no Kērtlandes, atstājot savas mājas un savu iemīļoto templi.

Svētie Misūri štatā

Izdzīšana no Džeksonas apgabala un Ciānas nometnes maršs

Kamēr svētie Kērtlandē centās nostiprināt Baznīcu savā apgabalā, daudzi citi Baznīcas locekļi to pašu darīja Džeksonas apgabalā, Misūri štatā. Pēdējo Dienu Svētie šajā apgabalā sāka apmesties 1831. gada vasarā. Pēc diviem gadiem viņu skaits bija aptuveni 1200 svēto, vai aptuveni viena trešā daļa no turienes iedzīvotājiem.

Tik daudzu svēto ierašanās satrauca tā apgabala ilglaicīgos kolonistus. Misūrieši baidījās, ka viņi zaudēs politisko kontroli pār jaunpienācējiem, vairums no kuriem nāca no Savienoto Valstu ziemeļu daļas un neatbalstīja verdzības praksi, kas pastāvēja dienvidos. Misūrieši arī ar aizdomām raudzījās uz unikālajām Pēdējo Dienu Svēto mācībām — tādām kā viņu ticība Mormona Grāmatai, jaunām atklāsmēm un Ciānas sapulcināšanai — un viņi ņēma arī ļaunā to, ka Pēdējo Dienu Svētie darījumus veica galvenokārt savā starpā. Drīz svētos sāka vajāt bruņoti pūļi un vietējā zemessardze, un 1833. gada novembrī izdzina tos no Džeksonas apgabala. Daudzi no svētajiem bēga uz ziemeļiem pāri Misūri upei uz Kleijas apgabalu, Misūri štatā.

Džozefs Smits bija ļoti nobažījies par svēto stāvokli Misūri štatā. 1833. gada augustā viņš no Kērtlandes rakstīja Baznīcas vadītājiem Misūri štatā: „Brāļi, ja es būtu kopā ar jums, es noteikti dalītos ar jums jūsu ciešanās, lai gan tas ir pretēji cilvēka dabai, tomēr mans gars man neļautu atstāt jūs nāvei, lai Dievs man palīdz. Ak, turiet drošu prātu, jo mūsu pestīšana tuvojas. Ak, Dievs, glāb manus brāļus Ciānā.”⁹

1834. gada februārī Džozefs Smits saņēma atklāsmi, kas viņam norādīja vadīt ekspedīciju no Kērtlandes uz Misūri štatu, lai palīdzētu svētajiem, kas bija ciešanās, un palīdzētu viņiem atgūt viņu zemes Džeksonas apgabalā (skat. M&D 103). Atbildē uz Tā Kunga pavēli pravietis organizēja grupu, kuru nosauca par Ciānas nometni, lai dotos uz Misūri štatu. 1834. gada maijā un jūnijā šī grupa, kurā bija vairāk nekā 200 cilvēku, ceļoja uz rietumiem pāri Ohaio, Indiānas, Ilinoisas un Misūri štatiem. Tie pieredzēja daudzas grūtības, ieskaitot holeras uzliesmojumu. 1834. gada 22. jūnijā, kad ekspedīcija tuvojās Džeksonas apgabalam, pravietis saņēma atklāsmi par nometnes izformēšanu. Tomēr Tas Kungs apsolīja, ka Ciāna tiks izglābta Viņa paša laikā. (Skat. M&D 105:9–14). Pēc staba izveidošanas Kleijas apgabalā, kur par prezidentu aicināja Deividu Vitmeru, pravietis atgriezās Ohaio štatā.

Lai arī Ciānas nometne neatguva svēto īpašumus, tā sniedza nenovērtējamu pieredzi nākamajiem Baznīcas vadītājiem, jo tās dalībnieki no pravieša piemēra un mācībām apguva taisnīgas vadības principus. Ciānas nometnes dalībnieku un citu Baznīcas locekļu sapulcē, kas tika noturēta Kērtlandē 1835. gada 14. februārī, pravietis organizēja Divpadsmit apustuļu kvorumu. Pēc divām nedēļām viņš organizēja Septiņdesmito kvorumu. Deviņi no Divpadsmito kvoruma locekļiem un visi Septiņdesmito kvoruma locekļi bija Ciānas nometnes dalībnieki.

Apmešanās Misūri štata ziemeļos

Liels skaits Baznīcas locekļu turpināja dzīvot Kleijas apgabalā, Misūri štatā līdz pat 1836. gadam, kad tā apgabala pastāvīgie iedzīvotāji atteicās viņiem ilgāk sniegt patvērumu. Tādēļ svētie sāka pārcelties uz Misūri štata ziemeļiem, vairums apmetās Kaldvelas apgabalā, jaunā apgabalā, ko izveidoja štata likumdevēji, lai izmitinātu pārvietotos Pēdējo Dienu Svētos. 1838. gadā viņiem pievienojās liels skaits svēto, kuri bija spiesti pamest Kērtlandi. Pravietis ar savu ģimeni tā gada martā ieradās Fārvestā, plaukstošā Pēdējo Dienu Svēto apmešanās vietā Kaldvelas apgabalā, un tur izveidoja Baznīcas pārvaldi. Aprīlī Tas Kungs norādīja Džozefam Smitam būvēt Fārvestā templi (skat. M&D 115:7–16).

Diemžēl svētajiem Misūri štatā miera periods nebija ilgstošs. 1838. gada rudenī bruņoti pūļi un zemessardze atkal nelika mierā un uzbruka Pēdējo Dienu Svētajiem. Kamēr Baznīcas locekļi izrādīja pretestību un sevi aizstāvēja, Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji tika arestēti un apvainoti nodevībā. Novembrī viņus ieslodzīja Independencē un pēc tam Ričmondā, Misūri štatā, un 1. decembrī viņi tika aizvesti uz Libertī cietumu, Misūri štatā. Tajā ziemā pravietis un viņa līdzgaitnieki pārcieta necilvēciskus apstākļus. Viņi tika ievietoti cietuma kamerā — tumšā, aukstā un antisanitārā telpā — un viņiem tika dota tik slikta pārtika, ka viņi to nespēja ēst, līdz tos pārmāca izsalkums. Pravietis raksturoja savu un citu svēto stāvokli kā “mūsu ticības pārbaudījumu, kas līdzīgs Ābrahāma parbaudījumam.”¹⁰

Kamēr pravietis atradās ieslodzījumā, tūkstošiem Pēdējo Dienu Svēto, ieskaitot paša pravieša ģimeni, 1838.–39. gada ziemas un pavasara laikā bija spiesti doties prom no savām mājām Misūri štatā. 1839. gada 7. martā Emma rakstīja Džozefam no Kincijas, Ilinoisas štata: „Vienīgi Dievs zina mana prāta pārdomas un manas sirds sajūtas, kad es pametu mūsu mājokli un mājas un gandrīz visu, kas bija mūsu īpašumā, un ar mūsu mazajiem bērniem ceļoju prom no Misūri štata, atstājot tevi ieslēgtu tajā vientuļajā cietumā.”¹¹ Brigama Janga un citu Baznīcas vadītāju vadībā svētie tika vadīti austrumu virzienā uz Ilinoisas štatu.

Navū gadi

Savu ļaužu iemīļotais vadītājs

1839. gada aprīlī pravietis un viņa līdzgaitnieki tiesas maiņas dēļ tika pārvesti no Libertī cietuma uz Galatinu Misūri štatā. Kad ieslodzītie vēlreiz tika pārvesti no Galatinas uz Kolumbiju, Misūri štatu, sargi ļāva viņiem izbēgt no sava netaisnīgā ieslodzījuma. Viņi devās uz Kinciju, Ilinoisas štatu, kur pulcējās vairums Baznīcas locekļu pēc bēgšanas no Misūri štata. Drīz vien pēc pravieša norādījumiem vairums svēto sāka apmesties 50 jūdzes (80 km) uz ziemeļiem no Komercas, Ilinoisas štata, ciematā Misisipi upes ielokā. Pravietis to pārdēvēja par Navū pilsētu, un turpmākajos gados Navū pulcējās Baznīcas locekļi un jaunpievērstie no Savienotajām Valstīm, Kanādas un Lielbritānijas, padarot to par vienu no apdzīvotākajām vietām Ilinoisas štatā.

Džozefs ar Emmu apmetās blakus upei nelielā baļķu mājā, kas bija arī pravieša birojs Navū agrīnajās dienās. Lai pārtiktu, viņš nodarbojās ar lauksaimniecību un vēlāk atvēra veikalu. Taču tādēļ, ka viņa Baznīcas un pilsoniskie pienākumi prasīja daudz viņa laika, pravietim bieži bija grūti nodrošināt savas ģimenes laicīgās vajadzības. 1841. gada oktobrī viņa personiskie īpašumi bija norādīti šādi: „vecais Čārlijs (zirgs), kas viņam bija iedots Kērtlandē, divi mājas brieži, divi veci un četri jauni tītari, veca govs, ko viņam iedeva brālis Misūri štatā, viņa vecais Meidžors (suns), … un neliela mājas iedzīve.”¹²

1843. gada beigās pravietis ar savu ģimeni pārcēlās pāri ielai uz nesen uzceltu divstāvu māju, ko nodēvēja par lielo savrupmāju. Džozefam un Emmai tagad bija četri dzīvi bērni. Gadu gaitā viņi bija apglabājuši sešus mīļus bērnus, un vēl viens bērns piedzima pēc Džozefa nāves. Džozefa un Emmas ģimenē bija vienpadsmit bērni: Alvins, dzimis 1828. gadā, kurš nomira neilgi pēc savas dzimšanas; dvīņi Tadeušs un Luīza, dzimuši 1831. gadā, kuri nomira neilgi pēc savas dzimšanas; adoptētie dvīņi Džozefs un Džūlija, kuri 1831. gadā piedzima Džonam un Džūlijai Murdokiem un kurus paņēma Džozefs un Emma pēc tam, kad dzemdībās nomira māsa Murdoka (11 mēnešus vecais Džozefs nomira 1832. gadā)¹³; Džozefs III, dzimis 1832. gadā; Frederiks, dzimis 1836. gadā; Aleksandrs, dzimis 1838. gadā; Dons Karloss, dzimis 1840. gadā, kurš nomira 14 mēnešu vecumā; dēls, kurš piedzima 1842. gadā un nomira tajā pašā dienā, kad piedzima; un Deivids, dzimis 1844. gadā, gandrīz piecus mēnešus pēc sava tēva mocekļa nāves.

Visas savas kalpošanas laikā pravietim patika atrasties starp svētajiem. Par Navū pilsētu un tās iedzīvotājiem viņš teica: „Šī ir visjaukākā vieta un šeit ir vislabākie cilvēki zem Debesīm.”¹⁴ Arī svētie viņu mīlēja un izjuta, ka viņš ir to draugs, bieži dēvējot viņu par brāli Džozefu. Kāds jaunpievērstais atzīmēja: „Viņam piemita personisks magnētisms, kas pievilka visus cilvēkus, kuri ar viņu iepazinās.”¹⁵ „Viņš nepretendēja būt par cilvēku bez trū-kumiem un kļūdām,” rakstīja kāds Navū iedzīvotājs. „Viņš bija cilvēks, kurš jums nevarētu nepatikt, … viņš arī nebija lepns savas varenības dēļ, kā daudzi domāja, tieši pretēji — viņš bija draudzīgs pret jebkuru pieklājīgu cilvēku.”¹⁶ Viljams Kleitons, jaunpievērstais no Anglijas, rakstīja uz mājām no Navū, par pravieti sakot: „Patiesi es vēlos, kaut es būtu tāds cilvēks.”¹⁷

Pravietis sniedza daudzas runas Navū, un Baznīcas locekļiem patika viņā klausīties, jo viņš mācīja jaunatklātās evaņģēlija patiesības ar spēku. Angus M. Kenons atminējās: „Vienmēr, kad es viņu dzirdēju runājam, mana būtība elektrizējās un tas lika manai dvēseli slavināt To Kungu.”¹⁸ Brigams Jangs paziņoja: „Es nekad nelaidu garām iespēju tikties ar pravieti Džozefu, lai dzirdētu viņu runājam publiski vai privāti, lai es varētu gūt izpratni no avota, no kura runāja viņš, lai arī man tas būtu un es varētu to lietot, kad nepieciešams. … Šādi brīži man bija vērtīgāki par visas pasaules labumiem.”¹⁹

Džozefs Smits bija vadītājs, ne tikai savas reliģiskās atbildības. Navū pravietis bija iesaistīts pilsoniskā, tieslietu, biznesa, izglītības un militārā kalpošanā. Viņš vēlējās, lai Navū pilsēta saviem iedzīvotājiem piedāvātu visas kulturālās un pilsoniskās priekšrocības un iespējas. 1844. gada janvārī galvenokārt tādēļ, ka viņš bija vīlies par to, ka štata un valdības amatpersonas nespēja svētajiem no Misūri štata atlīdzināt viņiem atņemtās tiesības un īpašumus, Džozefs Smits paziņoja par savu kandidatūru uz Amerikas Savienoto Valstu prezidenta amatu. Lai arī vairums novērotāju atzina, ka viņam bija maz izredžu tikt ievēlētam, tomēr viņa kandidatūra piesaistīja sabiedrības uzmanību sakarā ar plaši izplatītajiem pārkāpumiem attiecībā uz konstitūcijā garantētajām svēto tiesībām. Pravietis reiz paziņoja: „Visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības baudīt mūsu valsts brīvības varenā koka augļus.”²⁰

Svēts Tam Kungam: Tempļa celšana Dievam Navū

Kad svētie bija spiesti pamest Kērtlandi, viņi atstāja arī templi, kuru viņi bija grūtā darbā uzcēluši. Taču viņiem atkal būs pieejams svētais templis, jo Tas Kungs pavēlēja viņiem celt templi Navū. Darbs sākās 1840. gada rudenī, stūrakmeņi tika ielikti 1841. gada 6. aprīlī ceremonijā, kurā prezidēja pravietis. Navū tempļa konstrukcija bija viens no nozīmīgākajiem ēku projektiem tajā laikā Amerikas rietumos. Tempļa celtniecība prasīja no svētajiem milzīgus upurus, jo pilsētā notika nepārtraukta imigrācija un Baznīcas locekļi pārsvarā bija nabadzīgi.

No 1840. gada 15. augusta pravietis sāka mācīt kristīšanās par mirušajiem doktrīnu. Kamēr templis atradās agrīnajās celtniecības stadijās, svētie kristīšanos par mirušajiem sākotnēji veica vietējās upēs un upītēs. 1841. gada janvārī Tas Kungs atklāja, ka šo praksi jāturpina tikai līdz tam laikam, kad kristīšanos varēs veikt templī (skat. M&D 124:29–31). 1841. gada vasaras un rudens laikā svētie nesen izraktajā tempļa pagrabā uzbūvēja pagaidu kristīšanās baseinu no koka. Pirmo reizi kristīšanās par mirušajiem šajā baseinā tika veiktas 1841. gada 21. novembrī.

1841. gadā tika veiktas pirmās tempļa laulības, un 1843. gadā pravietis nodiktēja atklāsmi, kurā aprakstīta laulības derības mūžīgā daba (skat. M&D 132). Šīs atklāsmes mācības bija pravietim zināmas kopš 1831. gada.²¹ Pēc Dieva pavēles viņš mācīja arī doktrīnu par daudzsievības laulību.

Tādēļ, ka templi vēl kādu laiku nevarēja pabeigt, Džozefs Smits nolēma sākt izpildīt tempļa endaumentu ārpus tā svētajām sienām. 1842. gada 4. maijā Navū sava Sarkano ķieģeļu veikala augšistabā pravietis veica pirmos endaumentus mazai brāļu grupai, ieskaitot Brigamu Jangu. Pravietis nepieredzēja Navū tempļa pabeigšanu. Tomēr 1845. un 1846. gadā tūkstošiem svēto saņēma tempļa endaumentu no Brigama Janga un citiem, kuri šo svētību bija saņēmuši no pravieša.

Džozefa Smita kalpošana tuvojas noslēgumam

Kamēr svētie sākotnēji Navū baudīja relatīvu mieru, vajāšanas pret pravieti aizvien pieauga, un viņš juta, ka viņa misija uz Zemes tuvojas noslēgumam. Neaizmirstamā sapulcē 1844. gada martā pravietis uzdeva Divpadsmitiem vadīt Baznīcu pēc viņa nāves, paskaidrojot, ka tagad viņiem bija visas nepieciešamās atslēgas un pilnvaras, lai to darītu. Vilfords Vudrafs, tajā laikā būdams Divpadsmito kvoruma loceklis, vēlāk paziņoja: „Es sniedzu savu liecību, ka 1844. gada agrā pavasarī Navū pravietis Džozefs Smits kopā saaicināja apustuļus un deva tiem Dieva valstības un Baznīcas priekšrakstus. Un viņš aizzīmogoja pār mūsu galvām visas atslēgas un spēkus, ko Dievs bija piešķīris viņam, un viņš mums teica, ka mums jāstājas plecu pie pleca un jānes šī valstība, vai arī mēs tiksim nosodīti. … Viņa seja bija skaidra kā dzintars, un no viņa izstaroja tāds spēks, kādu es nekad iepriekš nebiju redzējis esam kādam cilvēkam miesā.”²² Pēc pravieša nāves atbildība par Baznīcu un Dieva valstību uz Zemes gūlās uz Divpadsmit apustuļu kvorumu.

1844. gada jūnijā pret pravieti tika vērsta apsūdzība par kūdīšanu uz dumpi. Lai arī viņš bija attaisnots no šīs apsūdzības Navū, Ilinoisas gubernators, Tomass Fords, pastāvēja uz to, lai Džozefs dotos uz tiesu par šo pašu lietu Kārtidžā, Ilinoisas štatā, Hankokas apgabalā. Kad pravietis ar savu brāli Hairamu ieradās Kārtidžā, viņus no sākotnējās apsūdzības atbrīvoja ar izpirkuma maksu, taču pēc tam viņus apsūdzēja par nodevību pret Ilinoisas štatu un ieslodzīja vietējā cietumā.

Karstā un mitrā 1844. gada 27. jūnija pēcpusdienā bruņots pūlis ar melni nokrāsotām sejām iebruka cietumā un nogalināja Džozefu un Hairamu Smitus. Aptuveni pēc trīs stundām Vilards Ričards un Džons Teilors, kuri cietumā bija kopā ar nogalinātajiem, uz Navū nosūtīja drūmu vēstījumu: „Kārtidžas cietums, plkst. 20:05, 1844. g. 27. jūnijs. Džozefs un Hairams ir miruši. … Tas tika izdarīts vienā acumirklī.”²³ 38 gadu vecumā Džozefs Smits aizzīmogoja savu liecību ar savām asinīm. Viņa darbs šajā pasaulē bija pabeigts, Dieva Baznīca un valstība nodibināta pēdējo reizi uz Zemes, Džozefu Smitu nogalināja slepkavu lodes. Par pravieti Džozefu Smitu Pats Tas Kungs liecināja: „Es aicināju [Džozefu Smitu] ar Saviem eņģeļiem, Saviem kalpojošajiem kalpotājiem un ar Savu paša balsi no debesīm, lai virzītu uz priekšu Manu darbu; kura pamatu viņš ielika, un bija uzticīgs; un Es paņēmu viņu pie Sevis. Daudzi ir brīnījušies par viņa nāvi; bet tā bija vajadzīga, lai viņš varētu aizzīmogot savu liecību ar savām asinīm, lai viņš varētu tikt godināts un ļaunie varētu tikt nosodīti” (M&D 136:37–39).

Džozefs Smits, pēdējo dienu lielais pravietis, gaišreģis un atklāsmju nesējs bija drosmīgs un paklausīgs Visuaugstā kalps. Brigams Jangs apliecināja: „Es nedomāju, ka kāds cilvēks, kas dzīvo uz Zemes, pazina viņu labāk par mani; un es varu droši teikt, ka, izņemot Jēzu Kristu, labāks cilvēks nav dzīvojis uz šīs Zemes. Es esmu viņa liecinieks.”²⁴