Izturēšana līdz sākumam
Tas aizņēma septiņus gadus, bet bija tā vērts gaidīt.
„Kas ir skolotāji?” es jautāju savai draudzenei 2000. gada februāra sestdienas rītā, ejot pa ielu. Mums tolaik bija 14 gadu.
„Tie ir mani draugi un šeit viņi ir tādā kā misijā.” viņa teica. Līdz tam mēs vēl nebijām runājušas par reliģiju, pat neskatoties uz to, ka bijām labākās draudzenes. Viņa teica, ka mēs ejam uz angļu valodas nodarbībām, kuras par brīvu vada viņas draugi. Viņa zināja, ka mani tas interesēs, jo es gāju angļu vidusskolā.
Kad mēs iegājām ēkā, manu skatienu aizrāva uz sienām esoša bildes. Vai šī ir baznīca? Tā neizskatījās kā regulāra bulgāru pareizticīgo baznīca, vienīgā, ko es pirms tam biju apmeklējusi. Lielākā daļa bulgāru uzskata, ka visas citas baznīcas ir sektas. Piedevām, kad Bulgārijā līdz 1989. gadam bija komunisms, reliģija kā tāda bija aizliegta, un daudzi vēl aizvien reliģiju uzskata par kaut ko nepareizu.
Draudzene man jautāja, vai es nevēlos nākamajā dienā atnākt uz Baznīcu. Es piekritu vairāk ziņkāres nekā reliģiskas ieinteresētības dēļ. Es zināju, ka, ja viņa tur iet, tad tur nevar būt nekā slikta.
Es sāku apmeklēt baznīcu regulāri. Es gribēju uzzināt vairāk par tās mācībām. Es gribēju uzzināt, kāpēc šie jaunie cilvēki ar identitātes kartītēm ir pametuši savu valsti, lai ceļotu uz Bulgāriju un iesaistītu sevi šajā naidīgajā atmosfērā pret reliģiju. Neskatoties uz to, ka es nebiju tajā laikā ticīga, kaut kas mani tomēr mudināja apmeklēt baznīcas pasākumus. Es mīlēju misionāru draudzīgo garu un draudzes locekļu mīļos smaidus.
Es sadraudzējos ar draudzes jaunajām sievietēm. Es biju izbrīnīta par viņu ticību un lielo vēlēšanos kalpot citiem. Es atceros, kā skaitīju savu pirmo lūgšanu jauno sieviešu klasē. Es pirms tam nekad nebiju lūgusi, un es nezināju, cik lūgšana var būt spēcīga. Es nebiju jutusi to spēcīgo saikni ar Debesu Tēvu, kuru sniedz lūgšana. Es nezināju, ka esmu Viņa meita. Kopš tā laika es neesmu pārstājusi lūgt. Katru reizi, kad man ir kādas grūtības, es zināju, ka varu lūgt Debesu Tēvam pēc vadības. Bieži šādu lūgšanu laikā man acīs sariesās asaras, jo es jutu apstiprinājumu no Svētā Gara, ka Dievs mani mīl. Es sāku uzticēties Tam Kungam.
Kad pienāca tīņu gadu kārdinājumi, man jau bija izveidojusies stingra ticība Jēzum Kristum, kas man deva spēku pārvarēt šos kārdinājumus. Es varēju saskatīt, kā Sātans kārdina manus draugus ar pasaulīgām lietām un kā piekāpšanās maziem kārdinājumiem noved pie lieliem. Bija grūti turēties pie saviem principiem, bet tā saikne, kas man caur lūgšanu bija ar Debesu Tēvu, man palīdzēja atturēties no kārdinājumiem. Es biju pieņēmusi lēmumu dzīvot pēc glābšanas plāna principiem. Es nešauboties zināju, ka kādu dienu tikšu svētīta.
Diemžēl es tajā laikā nevarēju pievienoties Baznīcai. Mani vecāki kategoriski iebilda, jo sevišķi mans tēvs. Taču es viņu varēju saprast. Viņa vecāki nekad netika veduši viņu uz baznīcu; viņš tika audzināts laikā, kad valstī valdīja komunisms. Tomēr es zināju, ka Tas Kungs man ir sagatavojis ceļu, lai es kādu dienu pievienotos Baznīcai. Es jau zināju, ka tas ceļš būs smags. Bet es biju mācījusies, ka grūtības var būt mūsu labumam.
Es apmeklēju semināru un vēlāk institūtu, es apmeklēju Baznīcas pasākumus, un es pat uzsāku Personīgās izaugsmes programmu Jauno Sieviešu biedrībā. Es nevarēju vien sagaidīt Jauno Sieviešu pasākumus. Es nekad neaizmirsīšu tās stundas, kuras mēs pavadījām, gatavojot ēst, taisot kartiņas vai piezīmju grāmatiņas, dekorējot mūsu klasi vai spēlējot spēles, tāpat arī brīnišķīgo draudzības garu mūsu starpā. Katrs pasākums man palīdzēja labāk saprast manu dievišķo dabu un nozīmi dzīvē.
Viens no grūtākajiem Personīgās izaugsmes projektiem bija „Dzīvais Kristus” iegaumēšana no galvas. Es domāju, ka tas būs liels izaicinājums to iegaumēt, kad es paskatījos uz tekstu. Pēc dažām nedēļām es sapratu, kāpēc šis projekts bija sadaļā Ticība. Tas bija ticības un pacietības pārbaudījums, pārbaudījums ar atmaksu. Apustuļu liecība man palīdzēja stiprināt manu ticību un liecību. Iegaumējot viņu iedvesmotos vārdus par Kristus dievišķo dzīvi un kalpošanu, es pati ieguvu drosmi liecināt par Viņu.
Kad man bija apmēram 16 gadi, mums bija pasākums veltīts tēmai: pilnlaika misionārs. Mēs sadalījāmies pa pāriem un vienu nedēļu dzīvojām kā misionāri. Tā bija pirmā reize, kad es mācījos, cik ļoti svarīgi ir dalīties savā liecībā ar citiem. Šī aktivitāte man palīdzēja saprast ne tikai to, cik grūti ir kalpot Tam Kungam, bet arī sajust prieku, kuru jūtam, daloties evaņģēlijā un redzot, kā Kristus mācības izmaina kāda dzīvi. Tas man palīdzēja saprast, kā tas ir „stāvēt kā Dieva lieciniekiem visos laikos, un visās lietās, un visās vietās” (Mosijas 18:9).
Kā „aktīvais ne baznīcas loceklis,” kā visi mani sauca, es mācījos pacietību un cerību, ka kādu dienu es kļūšu par Baznīcas locekli. Es zināju, ka tas bija manas ticības un pacietības pārbaudījums. Es prātoju, cik ilgu laiku aizņems tapt attīrītai un sākt jaunu dzīvi.
Tā diena pienāca gandrīz septiņus gadus vēlāk kopš tās dienas, kad mana draudzene mani aizveda uz baznīcu tajā aukstajā 2000. gada februāra rītā. Es kristījos Sofijā misijas mājā 21 gada vecumā. Mana kristību diena bija viena no manas dzīves laimīgākajām dienām. Tajā brīdī es jutu milzīgu izpirkšanas mīlestību, kas Debesu Tēvam bija pret mani. Es to sajutu pat vēl stiprāk, kad nākamajā dienā es pieņēmu Svēto Vakarēdienu. Es nevarēju aizturēt asaras. Manī liesmojošais Gars man teica, ka tas bija tā vērts—gaidīt. Beidzot es varēju baudīt Svētā Gara dāvanu un citas svētības, kuras var baudīt Baznīcas locekļi.
Es esmu pateicīga par svētību zināt par atjaunoto evaņģēliju. Es zinu, ka mēs varam pārvarēt dzīves likstas caur ticību un pacietību. Mums nav lielāku un labāku privilēģiju, kā būt par vienīgās un patiesās Baznīcas locekļiem. Nekas nenes lielāku prieku kā zināšanas, ka, esot cienīgi Baznīcas locekļi, mēs atkal varēsim dzīvot ar Dievu.