Lasīt un rakstīt prasme uzlabo dzīvi
Divi Pēdējo Dienu Svētie dalās ar to, kā lasīt un rakstīt prasmes mācīšanās maina dzīvi.
Visā pasaulē cilvēki pilnveido paši savu un citu dzīvi, mācoties lasīšanas un rakstīšanas pamatus.
Mācīšanās mīlestība
Širlija Florence Sainza, kura ir dzimusi Meksikā, stāsta par to, kā viņas mātes centieni kļūt izglītotai kļuva par svētību apkārtējiem:
„Kad mana māte, Anita Valenzuella Mendoza, bija divus gadus veca, mans vectēvs nomira negadījumā raktuvēs, atstājot vecmammu vienu ar niecīgiem līdzekļiem un rūpēs par viņu astoņiem bērniem. Mana vecmamma nemācēja lasīt, rakstīt vai saprast skaitļus.
Kad manai mammai bija seši gadi, viņai bija iespēja iet skolā. Es domāju, ka viņai nebija zīmuļu, papīra vai grāmatu. Tomēr viņai patika mācīties, tāpēc viņa izšuva dekoratīvus kabatlakatiņus, slaucīja klasi un sanesa kurināmo, lai nopelnītu papīru. Mājās mana vecmamma sašuva lapas vērtīgā pārstrādātā papīrā, kopā izveidojot pierakstu kladi manai mammai.
Pasniedzēji bija sajūsmā par manas mammas dedzību. Piedodot viņai nevīžīgo izskatu un nesakārtotos matus, tie apmierināja viņas alkas pēc zināšanām. Pamatskolas beigās manai mammai kāda skolotāja ģimene piedāvāja iespēju turpināt mācības. Tomēr viņa nevarēja, un ar to arī beidzās viņas oficiālās mācības.
Daudzus gadus vēlāk, kad manai mammai bija 27, viņas izglītība turpinājās, kad viņa satika manu tēvu, kurš iepazīstināja viņu ar evaņģēliju. Viņa mīlēja mācīties, lasot no Svētajiem Rakstiem. Arī Sieviešu Palīdzības biedrība sagādāja viņai iespējas papildināt savas zināšanas.
Es mantoju no mātes mācīšanās mīlestību, esmu absolvējusi koledžu un esmu pamatskolas skolotāja. Divās paaudzēs mūsu ģimene ir bijusi ļoti svētīta tāpēc, ka, esot vēl jaunai meitenei, mana māte iemācījās lasīt un rakstīt. Viņas rakstīt prasme pavēra viņai iespēju saprast un pieņemt Jēzus Kristus evaņģēliju. Tā rezultātā tika svētīti manas mammas pēcteči.”
Evaņģēlija lasīt un rakstīt prasmes klase
Māsas Sainzas stāsts nav unikāls. Kad cilvēki mācās lasīt un rakstīt, viņi var augt evaņģēlija izpratnē un svētīt apkārtējo dzīvi. Lasīt un rakstīt prasmes pamatu iemācīšanās palīdzēja Paulam Imetam no Nigērijas, Baznīcas jaunpievērstajam, labāk saprast un dalīties ar evaņģēliju. Viņš atminas:
„Es pievienojos Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai Vari, Nigērijā. Būdams Baznīcas loceklis, es sapratu, ka man ir jāiemācās lasīt un rakstīt. Kad priesterības vadītāji aicināja mani uzstāties un lūgt, es turējos pa gabalu no Baznīcas. Man tādēļ bija liels kauns.
Kad es pārcēlos dzīvot uz Abuju, es redzēju Baznīcas grāmatas un žurnālus un sajutu lielu vajadzību pēc prasmes lasīt un rakstīt. Es vēlējos lasīt publikācijas, kuras citi Baznīcas locekļi lasīja un par kurām bija priecīgi. Tur lielākā daļa Baznīcas locekļu ar prieku dalījās savās izjūtās un liecībās par evaņģēliju, un es vēlējos, lai arī es varētu izteikt savas stiprās jūtas par evaņģēlija patiesumu. Tad es sapratu, ka man ir jāiemācās lasīt un rakstīt.
Kādu svētdienu es nolēmu apmeklēt Svētdienas skolas evaņģēlija lasīt un rakstīt prasmes klasi. Manā pirmajā dienā klasē es redzēju, ka pārējie skolnieki pamatā bija māsas un jaunāki puikas. Es biju vienīgais pieaugušais tajā klasē. Man bija kārdinājums to pamest, bet mana stiprā vēlēšanās mācīties mani tur noturēja. Mūsu skolotājs mūs iedrošināja piedalīties lasīšanā no evaņģēlija lasītprasmes rokasgrāmatas un no Svētajiem Rakstiem.
Es pieliku lielas pūles mācoties lasīt. Es lasīju Svētos Rakstus un Baznīcas žurnālus. Mana saprašana pieauga, kad es tiku aicināts par otro padomnieku Svētdienas skolas prezidijā Idū draudzē. Sākumā es šaubījos par savām spējām. Bet, kad es tiku nozīmēts, draudzes prezidents man deva svētību, ka man būs spējas paaugstināt savu aicinājumu. Svētīšanas laikā es sajutu pārliecību.
Divas nedēļas vēlāk mani aicināja vadīt pieaugušo Svētdienas skolu. Neskatoties uz manu uztraukumu par savām spējām, es gatavojos, pārnākot no darba un pat pusdienas pārtraukumos darbā visas nedēļas garumā. Kad pienāca svētdiena un laiks mācīt, es noskaitīju īsu klusu lūgšanu un lūdzu Debesu Tēvam, lai Viņš mani vada. Kad es pavēru muti, lai sāktu runāt, es biju pārsteigts, ka vārdi no manis tā vien plūda. Es domāju, ka es stostīšos, bet tā nenotika.
Lielākā daļa baznīcas locekļu šajā klasē ir daudz izglītotāki par mani, bet viņu atbildes un sejās redzamā attieksme mani iedvesmoja. Es klasē sajutu mieru.
Evaņģēlija lasītprasme manī izraisīja stipru vēlēšanos pilnveidot savu oficiālo izglītību. Tā man arī palīdzēja labāk saprast evaņģēliju un labāk kalpot apkārtējiem.
Pēc nodarbošanās esmu skulptors un strādāju celtniecības kompānijā, kur es izmantoju savas kokapstrādes prasmes. Nigērijā mums ir sakāmvārds: „Cirvis, kuru mēs izmantojam, apstrādājot koku, ir tik svarīgs, ka mēs to nesam ar abām rokām un atbalstām uz sava pleca.” Cirvis ir pārāk svarīgs, lai to nomestu malā. Tādas ir manas sajūtas par Baznīcu un par evaņģēlija lasītprasmi. Es tos nesu ar abām rokām un plecu un nevaru tos nomest malā.
Es esmu pateicīgs par maniem draudzes vadītājiem, kuri mani mudināja mācīties, jo sevišķi brālim Lavrencam Manijam, manam evaņģēlija lasīt un rakstīt prasmes skolotājam.”
Brālis Imitehs iemācījās lasīt un rakstīt evaņģēlija lasīt un rakstīt prasmes klasē, kā rezultātā viņa pašapziņa un viņa liecība par evaņģēliju kļuva stiprāka. Kopš tā laika viņš ir svētījis daudzu savu draudzes locekļu dzīvi.
Vai tu vari palīdzēt?
Evaņģēlija lasīt un rakstīt prasmes rokasgrāmata studentiem „Ye Shall Have My Words” (Nr. 34476) ir pieejama angļu, franču, portugāļu un spāņu valodā. Tie, kam būtu vislielākais labums no šī materiāla, nevar to izlasīt. Vai tu vari viņiem palīdzēt?
Mēs varam palīdzēt
„Es esmu mazliet pastudējis par lasīt un rakstīt prasmi pasaulē. Miljards no sešiem miljardiem cilvēku pasaulē neprot lasīt vai rakstīt… . Kas tā par traģēdiju—kas par šokējošu faktu, nožēlojamu un tumšu traģēdiju! Neprast lasīt, saprast, rakstīt—tā ir traģēdija. Mēs varam palīdzēt noņemt šo lāstu. Tiek veikti pasākumi, lai mainītu šo nepieņemamo stāvokli.”
Prezidents Gordons B. Hinklijs, Teachings of Gordon B. Hinckley (1997), 314.