Saiknes saskatīšana
Kena, Jang Su-jan ir bijusi akla kopš 1981. gada, kad viņai radās komplikācijas pēc kataraktas operācijas. Bet redzes zaudēšana ir palīdzējusi viņai pieņemt evaņģēliju, kā arī palīdzēja saskatīt tempļa un ģimenes vēstures darba nozīmīgumu.
Neilgi pēc tam, kad māsa Kena palika akla, viņa nezināja, ka meitenes, kuras uz sliekšņa palūdza pēc glāzes ūdens, bija misionāres. Ielaižot viņas iekšā, izmainījās visa viņas dzīve.
„Daudzi cilvēki uzskatīja mani par nekam nederīgu, jo biju akla,” stāsta māsa Kena. „Bet tas nebija tas, ko Dievs vēlējās man pateikt. Pēc tam, kad biju zaudējusi redzi, Viņš atsūtīja divas misionāres, lai mācītu man to, ka mēs esam Dieva bērni un ka Viņš mūs ir dārgi atpircis. Es sapratu savu vērtību augstās cenas dēļ, kuru samaksāja Jēzus. Es esmu nenovērtējama.”
Kopš tā laika māsa Kena ir pildījusi vairākus Baznīcas aicinājumus Lī pirmajā bīskapijā, Tao Jana Taivānas stabā, kā arī kopš 1992. gada kalpo templī.
Tomēr redzes zaudēšana nebija vienīgais pārdzīvojums, ar ko māsai Kenai nācās saskarties. 1987. gadā viņa gandrīz nomira tādēļ, ka bija izveidojusies liela cista, tāpēc nācās pārvietot vienu no ribām. Viņa izdzīvoja, taču medicīniskajiem izdevumiem, tika iztērēti visi iekrājumi. Viņa domāja: „Kāpēc gan Dievs mani vienkārši nepaņēma?”
Viņa teica, ka Viņa atbilde bija: „Tev vēl ir daudz darāmā.”
Neilgi pēc tam viņa juta vēlēšanos veikt ģimenes vēstures darbu.
„Es domāju, kā gan to spēšu, ja nevaru redzēt?” viņa stāsta. „Bet tā sajūta nepazuda.”
Ar savas labas draudzenes palīdzību viņa ir sakopojusi datus par 22 savas ģimenes paaudzēm, pašai veicot tempļa darbu par sievietēm. Laika gaitā viņa ir pratusi novērtēt un saskatīt neatdalāmo saikni starp tempļa darbu un ģimenes vēsturi.
„Templī ir daudzi priekšraksti, kurus mēs saņemam, un tie visi ir svarīgi,” turpina māsa Kena. „Taču mums ir jāveic savas ģimenes vēstures darbs. Mēs nevaram palīdzēt pieņemt šos priekšrakstus saviem senčiem, ja neveidojam radurakstus.”
„Ģimenes vēsture un tempļa darbs ir viens darbs,” saka Elders Denis B. Neunšvanders no Septiņdesmito kvoruma. „Ģimenes vēstures izpētei jābūt galvenajam vārdu avotam tempļa priekšrakstiem, un tempļa priekšraksti ir galvenais iemesls ģimenes vēstures izpētei.”1
Māsa Kena šobrīd cīnās ar jaunu slimību, kā arī ar nelielas sirdslēkmes sekām. Divdesmit gadi bija pagājuši, kopš viņa pirmo reizi prasīja, kādēļ Dievs viņu ir atstājis dzīvojam, uzdodot to pašu jautājumu vēlreiz, viņa saņēma to pašu atbildi. „Vai tad Es tev jau neteicu?” Viņa juta Dievu sakām. „Tev joprojām ir darāms tempļa darbs.”
Un tā nu māsa Kena turpina pavadīt vienu nedēļu mēnesī templī.
„Šīs ir tās lietas, kas mums ir jādara savu senču labā, jo viņi paši nespēj to darīt,” viņa piebilst. „Salīdzinot ar citiem, man varbūt ir vairāk laika, jo neesmu tik aizņemta. Es strādāšu čakli, kamēr vien spēšu.”