Lūgšana kopā ar manu mājskolotāju
Kaunos to atzīt, taču bija laiks, kad uzskatīju, ka mājskolotāji man ir vairāk kā traucēklis, nevis svētība. Tajā laikā es mācēju atrast iemeslus, lai izvairītos no viņu apmeklējumiem un padarītu savus darbus.
Tieši tādēļ biju īpaši sapīkusi, kad par mūsu mājskolotāju kļuva Linkolns. Viņš nekad neizlaida nevienu apmeklējuma reizi. Viņš vienmēr bija sagatavojis stundu un uzticīgi veica savus mājskolotāja pienākumus. Es novērtēju viņa pūles, taču ne tik ļoti, lai ikmēneša apmeklējuma laikā viņam un viņa pāriniekam sniegtu savu nedalīto uzmanību. Linkolns vienmēr bija sirsnīgs; es vienmēr biju nedaudz nepieklājīga.
Kādu gadu agrā pavasarī es strādāju mājas pagalmā. Diena bija skaidra un silta. Parasti dārza darbi uz mani iedarbojās spirdzinoši, taču tajā dienā es biju izmisusi. Mans vīrs tikko bija pārcietis novājinošu muguras operāciju, un mūsu ģimenei bija jāpieņem smagi lēmumi.
Meklējot atbildes, nometos uz ceļiem savā dārzā. Asaras plūda, kad es kvēli lūdzu Tā Kunga vadību. Ja vien es spētu sajust kaut nedaudz miera! Ja vien es spētu saņemt kādu apstiprinājumu tam, ka mūsu nākotne nebūs tik nomācoša, kā tobrīd šķita! Es lūdzu patiesi, brīžiem runājot skaļi, lūdzoties Tam Kungam cerību un visvairāk—mieru.
Kad atgriezos mājās pēc lūgšanas Tam Kungam, biju ļoti piekususi. Es priecājos par to, ka mājās neviena nav un ka man ir laiks, lai atgūtos. Taču uzreiz pēc tam, kad biju novilkusi savas darba kurpes, iezvanījās durvju zvans. Linkolns bija pēdējais cilvēks, par ko tobrīd iedomājos, taču, kad atvēru durvis, tur viņš stāvēja—kopā ar savu sievu un bez sagatavotas stundas.
Patiesībā pirmo reizi mūžā biju priecīga viņu redzēt. Es aicināju viņus nākt iekšā. Mēs patērzējām, un Linkolns apvaicājās par mana vīra darbu, par piecām meitām un citām ģimenes lietām. Viņi neuzkavējās ilgi, taču, pošoties projām, Linkolns vaicāja, vai viņš varētu atstāt mūsu mājai savu svētību. Es biju pateicīga, prātojot par to, kā viņš varēja zināt, ka lūgšana šobrīd ir tik ļoti nepieciešama. Mēs nometāmies ceļos, un viņa mierinošajos vārdos es izdzirdēju īpašu lūgumu pēc svētības un miera mūsu mājai.
Tajā brīdī es sajutu mierinājuma vilni, kas piepildīja manu dvēseli. Es zināju, ka Tas Kungs gādā par mums un ka viss nokārtosies.
Uz manu lūgšanu caur Linkolnu—mūsu uzticīgo mājskolotāju—tika sniegta skaidra un pārliecinoša atbilde. Turot godā gādību par mums un sekošanu Svētā Gara pamudinājumiem, viņš man atstāja liecību par savu svēto aicinājumu.