Brauciens uz Baznīcu
Kad biju septiņus gadus vecs, mana mamma un tētis palīdzēja kādai mazaktīvai ģimenei no mūsu draudzes, kurā bija vientuļā māte un divi viņas dēli. Mēs ar vecāko brāli Džonu bijām vienā vecumā ar šiem diviem zēniem—Robinu un Šanonu, tādēļ šķita pašsaprotami, ka mēs varētu sadraudzēties.
Viņu ģimenei nebija mašīnas, tādēļ mans tēvs piedāvāja aizvest viņus no viņu mājas tuvējā pilsētiņā līdz baznīcai un atpakaļ. Es atceros dienas, kad tētis pieprasīja, lai mēs ar brāli pievienojamies šiem braucieniem. Tajā laikā es to darīju negribīgi, taču, par spīti manām žēlabām, mans tētis turpināja viņus vest uz baznīcu līdz tam brīdim, kad viņi kļuva aktīvi Baznīcas locekļi un iegādājās paši savu automašīnu. Robins un Šanons drīz tika kristīti un konfirmēti, un viņu mamma sāka kalpot Sieviešu Palīdzības biedrībā. Tobrīd es neapzinājos šīs kalpošanas pozitīvo rezonansi.
Dažus mēnešus pēc tam, kad uzsāku mācības astotajā klasē, man tētis aizgāja mūžībā. Manas sēras saasināja domas par savu ārējo izskatu un draugu trūkums. Es sāku padoties izmisumam un savu pusdienlaiku pavadīju, staigājot no skolas uz mājām un atpakaļ, jo nespēju izturēt vientuļo sēdēšanu.
Tajā pašā gadā ģimene, kurai bijām izlīdzējuši, pārcēlās uz mūsu skolas apgabalu, un Šanons uzsāka mācības manā skolā. Mēs uzreiz kļuvām par draugiem. Es jutos pieņemts un vairs nebiju tik skumjš. Apziņa, ka kādam patīk būt par manu draugu, cēla manu pašapziņu un pašvērtību. Man nekad vairs nevajadzēja pavadīt savu pusdienu stundu vientulībā.
Mūsu draudzība vidusskolas laikā kļuva vēl ciešāka. Kad mūsu vecākie brāļi uzsāka mācības koledžā un devās misijā, mēs ar Šanonu kļuvām par brāļa aizstājēju viens otram. Mēs vienā apbalvojumu ceremonijā saņēmām savas Ērgļu skautu godalgas, vienlaicīgi uzsākām mācības universitātē, devāmies misijā vienā un tajā pašā vasarā un vēlāk kļuvām par istabas biedriem. Mēs abi tikām salaulāti ar brīnišķīgām sievietēm Soltleiksitijas templī, un mūsu pirmie bērni piedzima ar trīs mēnešu starpību.
Kādu vakaru, īsi pirms Šanona kāzām, mēs sākām pārrunāt savu bērnību. Es viņam pastāstīju to, kā viņš man palīdzēja pārvarēt nedrošību un tikt galā ar tēva nāvi. Es piebildu, ka tā bija viņa draudzība, kas palīdzēja man pavērst savas dzīves ceļu augšup. Tad Šanons man pastāstīja, ka, ja vien mans tēvs nebūtu palīdzējis viņu ģimenei ar braucieniem uz baznīcu, viņš to nebūtu apmeklējis, kalpojis misijā un ticis saistīts templī.
Šīs sarunas gaitā Svētais Gars deva man spēcīgu liecību un atziņu par svētībām, ko mūsu dzīvei devuši vienkārši braucieni uz baznīcu. Kad es pārdomāju mūsu draudzību, atskārtu, ka mans tēvs ir ne vien palīdzējis glābt Šanona ģimeni, bet arī sagatavojis draugu, kurš palīdzēja glābt viņa paša dēlu.