2008
BĒRNA TICĪBA
Marta 2008


BĒRNA TICĪBA

Es nolēmu kājām doties uz staba konferenci, ejot aptuveni 30 vai 40 minūtes kopā ar savu dēlu, kas toreiz bija astoņus gadus vecs. Bija pagājušas divdesmit minūtes, kad es sapratu, ka vairs nezināju virzienu, kurp mums vajag doties. Mans dēls, Elsons, vienmēr būdams liels runātājs, stāstīja man kādu stāstu par to, kas bija noticis skolā vai mājās. Es viņu palūdzu būt kādu brīdi klusam, paskaidrojot, ka man nepieciešams padomāt, jo es baidījos, ka bijām nomaldījušies.

Pēc tam tas bija mans dēls, kas izrādīja savu ticību. Viņš ierosināja, lai mēs noskaitītu lūgšanu. Es, būdams ar pieauguša cilvēka inteliģenci un saprašanu (un kļūdams mazliet nepacietīgs, jo tuvojās laiks, kad jāsākas sapulcei), atbildēju, ka, ja viņš vēlas noskaitīt lūgšanu, lai tā dara—tomēr es dodu priekšroku domāšanai. Es sev teicu: „Ir lietas, par kurām mums nav jābūt atkarīgiem no Tā Kunga; ceļa atrašana uz sanāksmju namu ir viena no tām.“

It kā būtu nolasījis manas domas, Elsons pazemībā man sniedza mācību, sakot: „Kādēļ tu uzstāj uz to, lai darītu lietas grūtākā veidā?“ Pēc tam viņš apklusa, un es zināju, ka savā prātā un sirdī viņš lūdza. Pēc kādām minūtēm mēs ieradāmies sanāksmju namā, un es zināju, ka viņš bija saņēmis atbildi uz savu lūgšanu.

Kā Pēdējo Dienu Svētie mēs esam svētīti, ka esam Jēzus Kristus Baznīcas locekļi. Mana liecība par atjaunotā evaņģēlija patiesumu pieauga, kad es sapratu, ka mans dēls, vēl būdams bērns, zināja, kā praksē pielietot ticības un lūgšanas principus, kļūstot man par piemēru, kā dzīvot pēc Jēzus Kristus mācībām.

Drukāt