Glābēja glābjošā roka
Kad es augu Arkanzasā, kādu vasaru kaimiņi mani ielūdza pavadīt dažas dienas kopā ar viņiem nometnē, makšķerējot un peldoties plašā ūdenskrātuvē blakus Sardis, Misisipi. Mēs pavadījām dažas dienas, izbaudot dažādas aktivitātes brīvā dabā.
Pēdējā dienā, pirms došanās mājās, mēs pēdējo reizi peldējāmies. Kad mēs ar maniem draugiem mētājām uz priekšu un atpakaļ pludmales bumbu, bumba pārlidoja pār manu galvu un piezemējās dažus soļus aiz manis. Vējš nekavējoties sāka pūst bumbu prom no manis, tālu ūdenī no krasta. Es traucos tai pakaļ, bet vējš turpināja pūst bumbu tālāk, nekā es spēju to satvert. Īsā laika sprīdī es jau aizsniedzu atzīmes, kas norobežoja peldēšanas zonu. Bumba bija aizpūsta aiz atzīmēm, tuvāk galvenajai ūdenskrātuves daļai.
Kad es sasniedzu atzīmes, man radās ideja peldēt aiz tām. Bumba nebija tālu no manis, un es biju pārliecināts, ka to noķeršu. Galu galā, es biju pabeidzis glābēju kursus un lepni uz savām peldbiksēm nēsāju kursu emblēmu. Es ūdenī jutos droši un biju pārliecināts, ka biju pietiekami stiprs, lai atgūtu bumbu.
Tomēr vējš turpināja pūst bumbu tālāk, tiklīdz to mēģināju satvert. Dažbrīd es biju tik tuvu tai, ka ar pirkstu galiem varēju to aizskart, taču tā atkal no manis attālinājās. Visbeidzot, vēja brāzma to aizpūta tālu no manis.
Es nezināju, cik tālu es biju ceļojis, līdz apstājos atpūsties. Ūdens likās daudz tumšāks un aukstāks par to, kas bija seklajā peldēšanās zonā. Kad es atskatījos uz krastu, es sapratu, ka esmu tuvu ūdenskrātuves vidum. Es nolēmu atstāt pludmales bumbu un peldēt atpakaļ uz krastu. Es biju noguris un novārdzis, bet es nebiju noraizējies. Es biju jauns un domāju, ka viss būs kārtībā.
Taču, kad es centos atgriezties krastā, vējš, kas bija dzenājis bumbu, tagad pagriezās pret mani. Likās, ka nebija nozīmes, cik centīgi peldēšu, es tikai mazliet tikšu uz priekšu. Manas rokas un kājas sāka sāpēt un nogurt. Es pārtraucu turēt galvu virs ūdens un peldēju, cenšoties atgūt spēkus.
Tad es dzirdēju pazīstamu skaņu—motorlaivas skaņu. Es biju laimīgs un atvieglots, drīz vien ieraugot vīru mazā laivā, airējoties man blakus un piedāvājot aizvest mani krastā. Manas rokas un kājas bija pilnīgi bez spēka. Es pat nevarēju ierausties laivā, tādēļ es uzliku vienu roku uz laivas sāna un tā turējos, kamēr svešinieks mani lēnām vilka atpakaļ uz peldēšanas zonu. Es satvēru vienu no atzīmēm, lai atlaistos no laivas, pamāju paldies un peldēju uz krastu.
Pēc piecpadsmit gadiem es atkal biju nepatikšanās. Es ilgu laiku biju peldējis grēku krātuvē. Pieņemot pasaulīgus lēmumus un meklējot mazvērtīgas vai nevērtīgas lietas, es nonācu dziļos ūdeņos. Mans spēks bija izlietots, un man trūka cerības. Lietas, pēc kurām es biju tiecies, tikai atgādināja, ka tās ir nesasniedzamas, un likās, ka mani aprīs tumsa.
Izmisumā es saucu uz Debesu Tēvu. Līdzīgi kā vīrs laivā, Glābējs nāca mani glābt, kad man Viņu vajadzēja visvairāk. Caur Dieva pēdējo dienu pravieti Viņš mani vadīja pie Mormona Grāmatas. Viņš mani vadīja atpakaļ uz grēku nožēlošanas ceļa un kristību ūdeņos attīrīja mani no maniem grēkiem. Tad Viņš nolika mani augstā vietā, kur kopš tā laika es mēģinu stāvēt.