Es zinu, ka mans Glābējs ir dzīvs
Manā pirmajā gadā Brigama Janga universitātē (toreiz Riksa koledžā), es ilgojos pēc savas ģimenes. Taču pēc dažiem mācību mēnešiem es iekļāvos koledžas dzīvē un biju ar sevi apmierināta. Reiz, kad es mācījos savā istabā, mani pasauca pie telefona.
„Kristij, man tev ir sliktas ziņas,“ teica mana māte, viņas balss trīcēja. „Šonakt pēc smagas sirdslēkmes nomira tavs tēvs.“
Kad es centos aptvert, ko es tikko dzirdēju, mani pārņēma emocijas. Es biju tikusies ar savu tēvu tikai pirms dažām dienām, bet man nebija ne jausmas, ka tā būs pēdējā reize. Tēva nāve bija šoks visai mūsu ģimenei, tas bija šoks arī manai bīskapijai. Tētis bija tikai 53 gadus vecs un kalpoja kā mūsu bīskaps.
Nākamās dienas bija pilnas ar apciemojumiem un telefona zvaniem no ģimenes, draugiem, bīskapijas locekļiem un kaimiņiem. Mēs sajutām apkārtējo cilvēku lielo mīlestību. Tēta bērēs ģimenes locekļi dalījās ar atmiņām par dzīvi kopā ar viņu, un mēs liecinājām par pestīšanas ieceri un dzīvi pēc nāves.
Tētis bija uzticīgs vīrs, uzticīgs Pēdējo Dienu Svētais un skautu programmas dalībnieks, un brīnišķīgs tēvs. Pateicoties tai dzīvei, ko viņš nodzīvoja, daudzi tika svētīti. Pēc bērēm mans vecākais brālis iesvētīja kapa vietu, un mēs kā ģimene bēdīgi stāvējām ap kapu un šņukstējām: „Es esmu Dieva bērns“ (Baznīcas dziesmas, 58. lpp.)
Nākamajā dienā pēc bērēm es atgriezos skolā. Es nebiju īpaši priecīga atgriezties skolā, bet es zināju, ka man jātiecas pēc izaugsmes dzīvē un jāizpilda savas atbildības. Dažas dienas bija vieglākas par citām. Es pavadīju daudz laika, domājot par savu tēvu, un es paļāvos uz savām zināšanām par pestīšanas ieceri un savu ticību Jēzum Kristum, kas man palīdzēja sastapties ar maniem pārbaudījumiem un jautājumiem.
Apmēram divas nedēļas pēc mana tēva nāves es aizgāju uz skolas lūgšanu namu ar savu dienasgrāmatu, lai ierakstītu savas sajūtas un gadījumus, kas ieskāva tēta nāvi. Kad es rakstīju, es tik stipri sajutu Garu, ka man bija nepārprotama pārliecība, ka mans Debesu Tēvs mani mīl, ka Viņam ir plāns īpaši man un ka es nekad nebūšu viena. Kad es beidzu rakstīt, atskanēja zvanu skaņas no skaļruņiem virs tuvējā studentu centra, spēlējot Baznīcas dziesmu „Es zinu, mans Glābējs ir dzīvs“ (Baznīcas dziesmas, 38. lpp.). Acumirklī man prātā nāca dziesmas vārdi:
Es zinu, mans Glābējs ir dzīvs,
Šos vārdus gaismo prieka plīvs.
Viņš dzīvs, Viņš dzīvs, kaut mira reiz,
Viņš dzīvs un mūžīgi mūs sveic….
Viņš dzīvs, lai sāpes dzēstu mums,
Viņš dzīvs, zūd as’ru pelēkums,
Viņš dzīvs, lai sirdi remdētu,
Viņš dzīvs, lai visus svētītu.
Es zinu, ka mans Glābējs ir dzīvs, un es zinu, ka Viņš mani mīl. Es zinu, ka mans tēvs un visi mūsu tuvinieki, kuri ir aizgājuši pirms mums, dzīvos atkal, jo Viņš augšāmcēlās no nāves. Kāds mierinājums ir zināt šī patiesības!