VARENA PĀRMAIŅA SIRDĪ
Pēc māszinību skolas es sāku strādāt bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Man bija vēlme mācīties un gūt pieredzi, lai sevi apliecinātu. Tomēr es nebiju iedomājusies, ka tas būs tik grūti—gan fiziski, gan emocionāli. Es nespēju saprast, kādēļ pasaule ir tik ļauna, ka pat vecāki rada nelabojamu kaitējumu saviem pašu bērniem. Es nespēju arī saprast, kādēļ Dievs pieļauj, ka bērni mirst. Pēc viena gada darba slimnīcā mana dvēsele bija pārgurusi.
Tad es uzzināju, ka manas ģimenes locekļiem notiek pārrunas ar Pēdējo Dienu Svēto misionāriem. Es strādāju vakara maiņā un nevarēju būt mājās, kad notika tās pārrunas. Drīz tika kristīta mana māsa un mamma. Un es jutos tā, it kā būtu atstāta viena ar saviem jautājumiem un neatrisinātām problēmām. Lai gan mana ģimene centās norunāt man tikšanos ar misionāriem, es nevēlējos tos redzēt. Taču, kad māsas Džonsone un Marčuka mūs apmeklēja, es piedalījos viņu pārrunā. Nākamajā reizē viņas man mācīja garīgu stundu, un es spēju rast atbildes uz jautājumiem, ar kuriem biju mocījusies jau ilgu laiku. Drīz vien es tiku kristīta un konfirmēta.
Kopš esmu kļuvusi par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli, esmu jutusi atbalstu no savas ticības Jēzum Kristum. Esmu atkal un atkal pieredzējusi lūgšanas spēku un jūtos, ka esmu iznākusi no tumsas gaismā. Seši gadi Baznīcā ir man snieguši pārliecību, ka Jēzus Kristus ir mans Glābējs. Un, pateicoties Jēzum Kristum, man tagad ir iespēja kļūt tuvākai manam Debesu Tēvam.