Kas ir Jēzus Kristus?
Tiekoties ar apustuļiem Filipa Cezarejas robežās, Jēzus tiem vaicāja: Kā jūs domājat, kas es esmu? Tad Sīmanis Pēteris, galvenais apustulis atbildēja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls“ (Mateja 16:15–16). Vēlāk Pēteris liecināja, sakot, ka „Jēzus bija izredzēts pirms pasaules radīšanas“ (1. Pētera 1:20). Viņš bija „sākumā ar Tēvu, un ir Pirmdzimtais“ (M&D 93:21).
Kad Tēva plāns—diženā pestīšanas iecere (skat. Almas 34:9)—tika prezentēts (skat. Almas 42:5, 8), bija nepieciešams kāds, kurš izpirktu grēkus, lai apmierinātu taisnības prasības un sniegtu žēlsirdību visiem tiem, kuri pieņems šo plānu (skat. Almas 34:16; 39:18; 42:15). Un Tas Kungs sacīja: „Kuru lai Es sūtu?“ Un viens, līdzīgs Cilvēka Dēlam, brīvprātīgi atbildēja: „Šeit Es esmu, sūti mani“ (Ābrahama 3:27). „Tēvs, Tava griba tiks darīta, un Gods būs Tavs mūžīgi“ (Mozus gr. 4:2).
Tam gatavojoties, tika radīta zeme: „Caur Savu Vienpiedzimušo Dēlu Es esmu radījis zemi,“ liecina Tēvs (Mozus gr. 1:33; skat. arī Efeziešiem 3:9; Helamana 14:12; Mozus gr. 2:1).
Jēzus Kristus tituli
Vecās Derības pravieši zināja Viņu kā Jehovu (skat. Ābrahama 1:16; 2. Mozus 6:3). Citiem praviešiem tika parādīta Viņa atnākšana: „Skati Dieva Jēru, jā patiesi, Mūžīgā Tēva Dēlu!“ (1. Nefija 11:21; skatīt arī Jāņa 1:14). Viņa mātei tika teikts: „Dod vārdu viņam Jēzus… . Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu“ (Lūkas 1:31–32).
Ir daudz titulu un vārdu, kas labi paskaidro Viņa svēto misiju un kalpošanu. Viņš Pats ir mācījis: „Es esmu pasaules gaisma un dzīvība. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals“ (3. Nefijs 9:18). „Es esmu … aizstāvis Tēva priekšā“ (M&D 29:5; skat. arī M&D 110:14). „Es Esmu labais gans“ (Jāņa 10:11). „Es esmu Mesija, Ciānas Ķēniņš, Debesu Klints“ (Mozus gr. 7:53). „Es esmu dzīvības maize: Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam“ (Jāņa 6:35). „Es Esmu īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs“ (Jāņa 15:1). „Es Esmu augšāmcelšanās un dzīvība“ (Jāņa 11:25). „Es esmu … spožā Rīta Zvaigzne“ (Jāņa atkl. 22:16). „Es esmu Jēzus Kristus, jūsu Pestītājs, Diženais“ (M&D 29:1).
Viņš ir Starpnieks (skat. 1. Timotejiem 2:5), Izpircējs (skat. Lūkas 2:11), Pestītājs (skat. M&D 18:47), Baznīcas galva (skat. Efeziešiem 5:23), tās stūrakmens (skat. Efeziešiem 2:20). Pēdējā dienā „Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu“ (Romiešiem 2:16; skat. arī Mormona 3:20).
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka deva Savu Vienpiedzimušo Dēlu“ (Jāņa 3:16). „Atpestīšana nāk iekš un caur Svēto Mesiju; jo Viņš ir pilns labvēlības un patiesības“ (2. Nefija 2:6).
Pravietim Džozefam Smitam bieži vaicāja: „Kādi ir jūsu evaņģēlija pamatprincipi?“
„Mūsu evaņģēlija fundamentālie pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu, par to, ka Viņš mira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās; un visam pārējam, kas ir saistīts ar mūsu reliģiju, ir sekundāra nozīme.“1
Jēzus Kristus pazemība
Neilgi pirms Viņa aresta un krustā sišanas Tas Kungs gāja uz Ģetzemani. Nodošanas brīdī Pēteris izvilka zobenu no maksts un vērsa to pret Malhu, kurš bija augstā priestera kalps, bet Jēzus to pārtrauca sakot:
„Bāz zobenu makstī… .
Vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?“ (Mateja 26:52–53).
Visu—izsmieklu, pazemojumus, apvainojumus, pēršanu ar pletni, un beigās mokošo krustā sišanu—Tas Kungs izcieta klusēdams, pazemīgi un pakļāvīgi—izņemot vienā epizodē, kura atklāj īsto kristietības būtību. Tas bija Viņa nopratināšanas laikā. Tad Pilāts vaicāja Jēzum: „Vai Tu ar mani nerunā? Vai tad tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?“ (Jāņa 19:10).
Mēs varam tikai iedomāties, ko domāja Pilāts, kad Tas Kungs viņam atbildēja: „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes“ (Jāņa 19:11). Viss, kas notika pēc tam, nebija tāpēc, ka Pilātam bija liela vara, bet gan tāpēc, ka Dievs atļāva tam notikt.
„Es atdevu Savu dzīvību,“ saka Tas Kungs, „lai varētu to atkal paņemt.
Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt“ (Jāņa 10:17–18).
Jēzus Kristus veiktā Grēku Izpirkšana
Pirms krustā sišanas un arī pēc tam daudzi cilvēki ir veikuši dažādus varoņdarbus citu labā. Taču neviena veiktais nav salīdzināms ar to, ko paveica Kristus. Viņš uzņēmās visas cilvēces grēku un vainas nastu. Tādi bija Izpirkšanas nosacījumi. Pateicoties Viņa veiktajam, žēlsirdības un taisnības prasības tagad varēja būt apmierinātas, un jauns mūžīgs likums tapt ieviests, bez kura mirstīgais cilvēks nevarētu tikt izglābts.
Viņš brīvprātīgi uzņēmās sodu visas cilvēces labad, kā kopumu par visu vājībām, izvirtībām, brutalitāti, nešķīstību, perversiju, korupciju, atkarībām, slepkavām un teroru—par visiem iespējamajiem pārkāpumiem. To izvēloties darīt, Viņam nācās saskarties ar lielo ļaunuma spēku, kas nebija mazs, cīņa bija liela un sāpes milzīgas. Tā bija Ģetzemene!
Kā Viņš paveica Izpirkšanu, mēs nezinām. Viņa Gaisma apspīdēja un sedza tumšākos kaktus, aizslaukot prom jebkādu nešķīstību. Neviens ļaunais spēks nevarēja nodzēst to Gaismu. Tas bija paveikts un Izpirkšanas maksa tika atdota. Un tādējādi, gan nāves, gan elles durvis ir aizvērtas ciet visiem tiem, kuri nožēlos grēkus. Beidzot cilvēce bija darīta brīva. Tagad katra dvēsele, kas jebkad ir dzīvojusi, varēja izvēlēties pieskarties tai Gaismai un tapt izglābtai.
Šī bezgalīgā upura dēļ, caur Kristus Izpirkšanu, visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs „evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem“ (Ticības Apliecinājumi 1:3).
„Izpirkšana“ Svētajos Rakstos
Vārds atonement (izpirkšana) angļu valodā sastāv no trim atsevišķiem vārdiem: at-one-ment, kas nozīmē „esi vienisprātis ar Dievu; piemērojies un iemanto uzticību.“
Bet vai jūs zinājāt, ka vārds Izpirkšana angļu valodas tulkojumā Jaunajā Derībā parādās tikai vienu reizi? Tikai vienu reizi! Es citēšu no Pāvila vēstules romiešiem:
„Kristus mira par mums.
… mēs tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti Viņa dzīvībā.
Bet tas vēl nav viss: mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši izpirkšanu“ (Romiešiem 5:8, 10–11).
Tikai šajā vienā vietā vārds „izpirkšana“ parādās Jaunajā Derībā angļu valodas tulkojumā! Tas nebija svešs vārds, jo tas bieži tika izmantots Vecajā Derībā kontekstā ar Mozus likumu, bet tikai vienreiz izmantots Jaunajā Derībā—tas man liekas ir vairāk kā neparasti.
Tam man ir tikai viens skaidrojums. Pēc tā mēs vēršamies pie Mormona Grāmatas. Nefijs liecināja, ka kādreiz Bībele saturēja „Tā Kunga, par kuru divpadsmit apustuļi dod liecību, evaņģēlija pilnību“ un ka „tad, kad tās ar Jēra divpadsmit apustuļu roku ir pārgājušas no jūdiem pie citticībniekiem, tu redzi lielās un negantās baznīcas veidošanu, kas ir pati negantākā no visām baznīcām; jo redzi, viņi ir izņēmuši no Jēra evaņģēlija daudzas daļas, kuras ir skaidras un pašas vērtīgākās; un arī daudzas Tā Kunga derības viņi ir izņēmuši“ (1. Nefija 13:24, 26).
Jēkabs raksturo lielo un neganto baznīcu šādi: „Tāpēc tie, kas cīnās pret Ciānu, gan jūds, gan grieķis, gan vergs, gan brīvais, gan vīrs, gan sieva, ies bojā; jo viņi ir tie, kas veido visas zemes netikli; jo tie, kas nav ar Mani, ir pret Mani, saka mūsu Dievs“ (2. Nefija 10:16).
Nefijs arī ir teicis: „Dēļ tā, ka daudzas skaidras un vērtīgas lietas, kuras bija izņemtas no grāmatas, … ļoti daudzi paklūp, jā, tiktāl, ka Sātanam ir liela vara pār tiem“ (1. Nefija 13:29). Tad viņš pareģoja, ka zudušās patiesības tiks atjaunotas (skat. 1. Nefija 13:34–35).
Tās tika atjaunotas. Mormona Grāmatā (angļu val. tulk.) vārds „izpirkšana“ parādās 39 reizes. Citēšu vienu pantu no Alma grāmatas: „Un tad žēlastības iecere nevarētu tikt īstenota, ja vien Izpirkšana nebūtu veikta; tādēļ Dievs pats izpērk pasaules grēkus, lai īstenotu žēlastības ieceri, lai apmierinātu taisnības prasības, lai Dievs varētu būt pilnīgs, taisns Dievs, un arī žēlīgs Dievs“ (Almas 42:15, pievienots uzsvērums).
Tikai vienu reizi Jaunajā Derībā un 39 reizes Mormona Grāmatā. Kas vēl uzskatamāk varētu liecināt par to, ka Mormona Grāmata patiešām ir vēl viena liecība par Jēzu Kristu?
Un tas vēl nav viss. Vārds „izpirkšana“ 5 reizes parādās Mācībā un Derībās un 2 reizes Dārgajā Pērlē. 47 atsauces ar nenovērtējamu nozīmi. Un arī tas vēl nav viss! Simtiem citu pantu palīdz saprast un izskaidro Izpirkšanu.
Rīcības brīvība
Tas Kungs veica Izpirkšanu no brīvas gribas, jo rīcības brīvība ir fundamentāls princips. Saskaņā ar Dieva ieceri, rīcības brīvība ir jāciena. Tas tā ir bijis no sākuma, pat no Ēdenes.
„Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Skaties šos savus brāļus; viņi ir Manu roku darbs, un Es devu tiem viņu zināšanas, kad Es radīju tos; un Ēdenes dārzā devu Es cilvēkam viņa rīcības brīvību“ (Mozus gr. 7:32).
Brīdī, kad tika pārbaudīts, Ādams izdarīja savu izvēli. Pēc tam, kad Tas Kungs pavēlēja Ādamam un Ievai vairoties un piepildīt zemi, kā arī pavēlēja neēst no ļauna un laba atzīšanas koka, Viņš teica: „Tomēr tu pats vari izvēlēties, jo tas tev ir dots; bet atceries, ka Es to aizliedzu, jo tanī dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu noteikti mirsi“ (Mozus gr. 3:17).
Pārāk daudz kas bija likts uz spēli, lai cilvēku iepazīstinātu ar mirstību piespiedu kārtā. Tas būtu pretrunā ar sākotnēji izstrādāto plānu. Ieceres pamatā bija tas, ka katram Dieva garam ir jāsaņem ķermenis un tad jātiek pārbaudītam. Ādams saprata, ka tam tā jānotiek un izdarīja savu izvēli. „Ādams krita, lai cilvēki varētu būt; un cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku“ (2. Nefija 2:25).
Ādams un Ieva darīja tā, kā viņiem bija pavēlēts, vairojoties un piepildot zemi. Viņu ķermeņu radīšana pēc Dieva tēla un līdzības, kā atsevišķām būtnēm bija svarīga plāna sastāvdaļa. Ja mirstībai vajadzēja pastāvēt un lai Dieva plāns varētu veiksmīgi virzīties uz priekšu, viņu abu krišanai bija jānotiek.
Izpirkšanas nepieciešamība
Nefijs aprakstīja, kas notiktu ar mūsu ķermeņiem un gariem, ja netiktu veikta bezgalīgā Grēku Izpirkšana. „Mūsu gariem,“ viņš teica, „vajadzētu kļūt tādiem, kāds ir velnam“ (skat. 2. Nefija 9:7–10).
Es reti kad izmantoju vārdu absolūti. Tas reti kad ir piemērots. Tagad es to izmantošu—divas reizes.
Krišanas dēļ Izpirkšana bija absolūti nepieciešama, lai mēs varētu augšāmcelties, pārvarot mirstīgo nāvi.
Izpirkšana bija absolūti nepieciešama, lai cilvēce varētu attīrīties no grēkiem un pārvarēt otro nāvi, kas ir garīgā nāve, un tas savukārt nozīmē būt atdalītam no Debesu Tēva, jo Svētajos Rakstos astoņās vietās tiek atkārtots, ka neviena nešķīsta būtne nevar ieiet Dieva valstībā (skatīt 1. Nefija 10:21; 15:34; Almas 7:21; 11:37; 40:26; Helamana 8:25; 3. Nefijs 27:19; Mozus gr. 6:57).
Svēto Rakstu vārdi: „Tomēr tu pats vari izvēlēties, jo tas tev ir dots“ (Mozus gr. 3:17) iepazīstina Ādamu, Ievu un visus viņu bērnus ar mirstības riskiem. Katrs cilvēks var brīvi izvēlēties, un katra izdarītā izvēle nes sekas. Ādama izdarītā izvēle aktivizēja taisnības likumu, kas pieprasīja soda izpildi par nepaklausību, kas bija nāve.
Taču pratināšanas laikā teiktie vārdi: „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes“ (Jāņa 19:11), parāda, ka žēlsirdība ir vienlīdz svarīga. Pestītājs tika sūtīts, lai samaksātu grēka cenu un darītu cilvēku brīvu. Tāds bija plāns.
Almas dēls Koriantons domāja, ka tas ir netaisnīgi, ka grēks tiek aplikts ar sodu. Tad Alma brīnišķīgi māca pestīšanas ieceri savam dēlam un visiem mums. Alma runāja par Izpirkšanu un teica: „Tad nu grēku nožēlošana nevarētu nākt pie cilvēkiem, ja nebūtu bijis soda“ (Almas 42:16).
Ja nepareizas rīcības cena ir sods, tad tam varbūt arī pozitīvās iezīmes. Rīcības sekas, pat pašas nepatīkamākās, mūs aizsargā un māca. Pat tāds vienkāršs piemērs par bērnu, kurš raud aiz sāpēm, jo ir aizskāris uguns liesmas, mums var daudz ko iemācīt.
Grēku nožēlošanas svētības
Es vienmēr atkārtoju, ka es nejustu mieru, ne arī laimi vai drošību šajā pasaulē bez grēku nožēlošanas iespējas. Es vienkārši nezinu, ko es darītu, ja nebūtu iespējas izdzēst savas kļūdas. Mocības būtu lielākas, nekā es spētu panest. Ar jums tas varētu būt arī citādi, bet ar mani ne.
Izpirkšana tika veikta. Mūžīgi un vienmēr tā piedāvā amnestiju no pārkāpumiem un no nāves, ja mēs nožēlosim grēkus. Tikai caur grēku nožēlošanu—tas ir vienīgais veids, kā varam tapt glābti. Grēku nožēlošana ir atslēga cietuma durvīm, kurā mēs atrodamies. Šī atslēga ir mūsu rokās, kā arī izvēles brīvība ir mūsu, lai mēs to izmantotu.
Cik ļoti gan dārga ir šī brīvība, cik ļoti vērtīga ir izvēles brīvība!
Lucifers, būdams gudrs, cenšas ietekmēt mūsu izvēli, maldinot par grēka sekām. Viņš un viņa eņģeļi kārdina mūs būt necienīgiem un netaisniem. Taču viņš nespēj—un nekad nespēs, pat sakopojot visus savus spēkus mūs iznīcināt, ja vien mēs paši tam nepiekrītam. Ja cilvēcei būtu dota izvēles brīvība, bet nebūtu Izpirkšanas, tad tas būtu dvēseles beigu stāvoklis.
Radīti pēc Viņa tēla
Mēs lasām 1. Mozus grāmatā, kā arī Ābrahama, Mozus un Mormona grāmatās, kā arī endaumentā, ka cilvēka mirstīgais ķermenis bija radīts pēc Dieva tēla un līdzības kā atsevišķa būtne. Ja tas būtu savādāk, tad nevarētu būt Krišanas.
Ja cilvēki būtu cēlušies no dzīvniekiem, tad pēc loģikas, mēs būtu brīvi no atbildības.
Cik man ir zināms, tad ir tādi izglītoti cilvēki, kuri skatās uz dzīvniekiem un akmeņiem, lai noskaidrotu cilvēku izcelsmi. Viņi neskatās sevī iekšā, lai atrastu tur garu. Viņi mācās, lai spētu secināt par notiekošo saskaņā ar laiku, pētot tūkstošiem un miljoniem gadu attīstību, sakot, ka šie dzīvnieki, kurus sauc par cilvēkiem, visi ir šeit sagadīšanās pēc. Viņi to var darīt, jo arī viņiem ir izvēles brīvība.
Taču arī mums ir izvēles brīvība. Mēs paceļam savu skatu uz augšu Visumā un redzam Dieva roku darbu, mērāmu bezgalībā un mūžībā. Daudzās lietas, par kurām mēs nezinām, mēs pieņemam ar ticību.
Taču šo mēs zinām! Viss bija izplānots, „pirms pasaule tapa“ (M&D 38:1; skat. arī M&D 49:17; 76:13, 39; 93:7; Ābrahama 3:22–25). Visi notikumi kopš Radīšanas līdz pat pēdējām dienām nav balstīti uz sagadīšanos, bet gan uz izvēles principu. Tā tas viss tika iecerēts.
Šo mēs zinām! Šī ir vienkārša patiesība! Ja nebūtu Radīšanas, nedz Krišanas, tad nebūtu nekādas nepieciešamības pēc Izpirkšanas, nedz arī pēc Glābēja. Kristus palīdzība nebūtu vajadzīga.
Izpirkšanas simboli
Pestītāja asinis tika lietas Ģetzemanē un Golgātā. Gadsimtiem pirms tam sāka atzīmēt Lieldienas, lai simbolizētu šo notikumu. Tas bija priekšraksts, kurš jātur mūžīgi“ (Skat. 2. Mozus 12.)
Kad Ēģiptē bija pasludināta nāves sērga, katrai israēliešu ģimenei tika pavēlēts ņemt vienu jēru—veselīgu pirmdzimto vīriešu kārtas pārstāvi, kurš tika nogalināts, nesalaužot tam nevienu kaulu, un tā asinis tika izmantotas, lai iezīmētu mājas ieeju. Tas Kungs apsolīja, ka, ja nāves eņģelis ies pāri tām mājām, kuras to būs darījušas, tas nespēs tos nogalināt. Viņi būs glābti jēra asiņu dēļ.
Pēc Tā Kunga krustā sišanas upurēšanas likums vairs neprasīja asins izliešanu. Tas tika izdarīts, kā Pāvils mācīja vēstulē Ebrejiem: „Vienu upuri par grēkiem upurējis … uz visiem laikiem“ (Ebrejiem 10:10, 12). Nepieciešamais upuris no tā laika bija salauzta sirds un nožēlas pilns gars—grēku nožēlošana.
No tā laika vienmēr svinēja Lieldienas un tiek noturēts dievkalpojumi, kurā var atjaunot kristību derības, pieņemot Svēto Vakarēdienu, atceroties par Dieva Jēra ķermeni un asinīm, kuras Viņš atdeva par mums.
Tas nav maznozīmīgi, ka šis simbols atkārtoti parādās Gudrības Vārdā. Papildus apsolījumam, ka svētie šajā paaudzē, kuri paklausīs šim bauslim, saņems veselību un lielus zināšanu dārgumus, ir arī šis apsolījums: „Un Es, Tas Kungs, dodu viņiem solījumu, ka iznīcināšanas eņģelis paies tiem garām kā Israēla bērniem, un nenogalinās viņus“ (M&D 89:21).
Kad es runāju par Izpirkšanu, es kļūstu ļoti emocionāls. Tas aizskar manas dziļākās pateicības jūtas un pienākuma apziņu. Mana dvēsele tiecas pie Viņa—Kristus, mūsu Pestītāja, par kuru es sniedzu savu liecību. Viņš ir mūsu Kungs, Glābējs un mūsu Aizstāvis pie Tēva. Viņš izpirka mūs ar Savām asinīm.
Es pazemībā noliecu galvu Jēzus Kristus priekšā. Es nekaunos par to, ka metos ceļos, godinot un slavējot Tēvu un Viņa Dēlu. Jo man ir rīcības brīvība, un tas ir tas, ko es izvēlos darīt!