NEIZMĒROJAMA MĪLESTĪBA
Pēc neliela negadījuma man jālieto spieķis, un es staigāju lēni. Kāpt pa kāpnēm man bija ļoti grūti. Es vienmēr jutu bailes nokrist pa pakāpieniem—līdz tai svētdienai, kad es dzirdēju maigu balsi un jutu, kā maza roka saņem mani: „Nāc. Es iešu ar tevi.“
Es paskatījos lejup un ieraudzīju deviņus gadus vecā Gabriēla pārliecināto smaidu.
„Ļoti labi!“ Es teicu. „No šī brīža tu esi mans palīgs. Ejam!“
Neviens Gabriēlu nesūtīja. Viņš vienkārši redzēja, ka vecmammai ir nepieciešama palīdzība, un pats to piedāvāja.“
Tagad katru svētdienu mēs ar Gabriēlu ejam pa kāpnēm bez bailēm.
Vēlāk es Gabriēla vecākiem teicu: „Tas nav fiziskais spēks, kas padara mani drošu. Tā ir neizmērojama mīlestība, ko viņš man sniedz katru svētdienu. Gabriēls ir laipnības paraugs!“