Mans negaidītais Lieldienu mielasts
Kad es augu, Lieldienas vienmēr bija īpašas brīvdienas. Pēc baznīcas mani vecāki ģimenei mācīja stundu par Grēku Izpirkšanu un Augšāmcelšanos, vakarā mums bija burvīgs mielasts. Bieži vakariņās mums pievienojās draugi, tādēļ vakariņas bija gan priecīgas, gan garšīgas. Pateicoties šīm tradīcijām, Lieldienas kļuva par manām mīļākajām brīvdienām—svētu ģimenes laiku, lai svinētu Glābēja Augšāmcelšanos.
Vienu gadu, kad es studēju Londonā, es Lieldienās biju viena pati. Mana bīskapija pulcējās tikai vēlā pēcpusdienā, tādēļ rīts līdz baznīcas sākumam likās ilgs. Es domāju par savu ģimeni, kura bija kilometriem tālu un atzīmē šo dienu bez manis, un mana sirds jutās tukša un skumja.
Vispirms es gribēju nodoties sevis žēlošanai, bet tad es sāku domāt, ko es varu izdarīt, lai padarītu šo dienu nozīmīgu. Manas domas pievērsās cilvēkiem, kuriem es katru dienu braucu garām pārpildītajā metro. Kā jau daudzās lielās pilsētās, metro bieži bija mājvieta bezpajumtniekiem, kuriem vajadzīga nauda. Es bieži sajutu līdzjūtību viņu vajadzību dēļ, un es pamanīju, ka es neesmu vienīgā Londonā, kas pavada Lieldienas viena pati. Bezpalīdzīgie svešinieki pēkšņi likās labs veids, kā parādīt savu pateicību par tām brīnišķīgajām Lieldienām, kuras man bijušas bērnībā.
Es piepildīju dažus maisus pilnus ar sviestmaizēm, augļiem, cepumiem un dzērieniem. Tad es devos uz metro, meklējot cilvēkus, no kuriem es dažreiz biju izvairījusies. Vairums bija patiešām pateicīgi par ēdienu. Es teicu katram: „Priecīgas Lieldienas!“
Kad man bija palikušas vienas pusdienas, es piegāju pie vīra, kurš izskatījās īpaši nomākts. Viņa drēbes bija netīras, viņa sejā bija redzamas ciešanas, un viņa acīs bija dziļas skumjas. Kad es piedāvāju viņam pusdienas, viņš pārsteigts paskatījās uz mani.
„Kas tas ir?“ viņš jautāja.
Es atbildēju: „Tās ir pusdienas, kungs.“
„Paldies, liels paldies,“ viņš teica. Viņa sejas izteiksme no prieka un pateicības pēkšņi izmainījās. Viņš aizgūtnēm sagrāba maisu, turot to tā, it kā tas būtu liels dārgums.
„Lūdzu,“ es teicu, būdama aizkustināta no pārmaiņām viņa sejā. „Priecīgas Lieldienas, kungs.“
„Priecīgas Lieldienas!“ viņš atbildēja.
Kad gāju mājup, man prātā ienāca ķēniņa Benjamīna vārdi: „Jo lūk, vai mēs visi neesam ubagi?“ (Mosijas 4:19). Es aptvēru, ka bez Glābēja mēs visi būtu padzīti, nomākti un pamesti vieni. Taču Glābējs sniedzas pie mums un piedāvā mums kaut ko, ko mēs izmisīgi vēlamies—cerību, ka mēs varam būt tīri, ka mēs dzīvosim atkal un ka kādu dienu mēs pie Viņa atgriezīsimies.
Saskaroties ar grēku un nāvi, arī es stāvu Glābēja priekšā kā ubadze. Viņš pastiepj man roku, piedāvājot žēlastību. Kādu dienu, kad es stāvēšu Viņa priekšā, mana seja atspoguļos pateicību, kuru es esmu mazliet atskārtusi šī pazemīgā vīra sejā.
Ejot mājup, es sāku raudāt. Mana vientulība bija zudusi, to aizvietoja prieks un dziļāka izpratne par ķēniņa Benjamīna vārdiem un Glābēja žēlastību. Es klusām pateicos Tam Kungam par šī vīra negaidīto dāvanu man. Es viņam piedāvāju vienkāršas pusdienas, viņš man atgrieza patiesu Lieldienu mielastu.