Grēku Izpirkšana darbībā
Es zināju, ka Tam Kungam ir plāns manam dēlam, bet, kad viņš izvēlējās ceļu, ko es vēlējos, kaut viņš to nebūtu izdarījis, es nebiju droša par to, kā viņš atgriezīsies.
Es pievienojos Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai 1992. gadā Nīderlandē. Tomēr mans vīrs nepievienojās Baznīcai un neatļāva kristīties arī mūsu bērniem, Aleksam un Petrai (vārdi ir izmainīti). Tomēr mēs trīs apmeklējām Baznīcu un rīkojām regulārus ģimenes mājvakarus.
Dažus gadus viss bija labi, līdz Alekss, tolaik būdams 13 gadus vecs, paziņoja, ka viņš vairs nevēlas apmeklēt Baznīcu un ģimenes mājvakarus. Viņam kļūstot vecākam, viss kļuva vēl sliktāk. Man kļuva grūti palikt tuvai Aleksam ne tikai dēļ tā, ka viņš dzēra un smēķēja, bet arī tāpēc, ka viņš meloja par savu uzvedību. Tas salauza manu sirdi, un es izlēju daudz asaru un izteicu daudz lūgšanu, lūdzot Debesu Tēvam palīdzēt manam dēlam.
Tad kādu vakaru, klusi sēžot templī, es ieraudzīju savā prātā attēlu. Tas bija par jaunu vīrieti, kurš pasniedza Svēto Vakarēdienu. Likās, ka Tas Kungs man atgādināja par Viņa veiktās Grēku Izpirkšanas realitāti un spēku, mudinot mani mīlēt savu dēlu un palikt viņa tuvumā.
Tomēr, laikam ejot, dzīve kļuva vēl grūtāka. Kad mēs ar Aleksa tēvu izšķīrāmies, Alekss kļuva ļoti nomākts. Es zināju, ka viņam ir vajadzīga palīdzība, bet viņš nevēlējās manu palīdzību un negribēja klausīties, kad centos ar viņu runāt.
Kādu vakaru mūsu draudzes prezidents pajautāja, vai viņš varētu atnākt un parunāt ar Aleksu. Alekss bija aizkaitināts, bet tomēr piekrita uz sarunu. Pēc tikšanās Alekss bija dusmīgs uz draudzes prezidentu par mudināšanu kalpot misijā, sakot: „Ja draudzes prezidents patiešām ir Dieva vīrs, tad viņam vajadzētu zināt, ka par to nav jēgas runāt. Viņš zinātu, ka es neesmu cienīgs tur doties—tad kāpēc mani par to traucēt?“ Tajā vakarā es zināju, ka Dievam ir plāns.
Plāns sāka realizēties neparastā veidā, kad es saņēmu zvanu no vietējā policijas iecirkņa. Alekss bija arestēts. Es un mans jaunais vīrs uzvilkām mēteļus un nakts vidū devāmies pakaļ Aleksam uz policijas iecirkni. Mēs nerīkojām scēnas, patiesībā Aleksa patēvs un es gandrīz neko nepateicām.
Kad mēs atgriezāmies mājās, Alekss izstāstīja, kas notika, kad viņš ar savu draugu nozaga motorolleri. Viņš ļoti nožēloja izdarīto. Es pirmo reizi redzēju tik noskumušu jaunekli.
Arests bija Aleksim pagrieziena punkts, viņš sāka saprast sekas savai rīcībai, un kur veda šāda dzīve. No tās dienas pār mums sāka līt ļoti daudz svētību.
Nākamajā dienā viņš pateica, ka viņš palūdza policistam mums pazvanīt, jo zināja, ka mēs viņu mīlam. Viņš arī esot apzinājies, cik ļoti ir mūs sāpinājis, un novērtējot to, ka esam bijuši mierīgi.
Aleksim bija daži draugi no Baznīcas, kuri nāca viņam palīgā. Viens ielūdza viņu uz Baznīcas pasākumiem. Cits iedeva viņam Mormona Grāmatu un aicināja viņu to lasīt. Neskatoties uz viņa ierobežotajām spējām lasīt, es redzēju Aleksu to regulāri lasām.
Nākamā svētība—ja es vispār tās varu saskaitīt—bija, kad Aleksis palūdza mums viņam nopirkt uzvalku, jo viņš esot nolēmis iet uz Baznīcu. Es domāju, ka viņš bija domājis tikai Ziemassvētkus. Taču man par lielu pārsteigumu, viņš turpināja apmeklēt Baznīcu arī pēc svētkiem.
Nākamā svētība likās jau pārāk liela, lai es to spētu aptvert. Alekss paziņoja, ka viņš kristīsies. Viņam nebija vajadzīga nekāda palīdzība no manis, un viņš visu nokārtoja pats ar savu draugu un misionāru palīdzību, kuri viņu mācīja. Es gandrīz nespēju noticēt savām acīm, kad pienāca tā diena un es redzēju savu dēlu viscaur baltā, saņemot svēto priekšrakstu.
Vēlāk, kad viņš stāstīja savu pievēršanas stāstu, es sapratu, ka Aleksa sāpes un bēdas bija smagas, taču tās arī palīdzēja viņam kļūt pietiekami pazemīgam, lai kristu ceļos un lūgtu pēc palīdzības. Aleksis paskaidroja: „Kādu vakaru, kad mana nasta bija kļuvusi par smagu, lai to nestu, es atcerējos kāda laba drauga vārdus, kas man atgādināja, ka es vienmēr varu lūgt pēc palīdzības. Tajā vakarā es nolēmu to pamēģināt. Nebija vairs nevienas citas izvēles, un, tā kā mana mamma man bija iemācījusi lūgt, es nometos ceļos un aizvēru acis. Līdzko es sāku lūgt pēc palīdzības, pār mani nāca visbrīnišķīgākā sajūta. Es nekad neaizmirsīšu to sajūtu; es sajutu Kristus tīro mīlestību. Es jutu, ka manas problēmas ir paņemtas no manis prom. Mans izmisums kopš tā brīža nav atgriezies, un es esmu svētīts ar liecību par Jēzu Kristu. Mana sirds tika izmainīta, un man radās vēlme sekot Jēzum Kristum.“
Pēc viņa kristībām, konfirmācijas un ordinēšanas priesterībā Aleksam tika lūgts pasniegt Svēto Vakarēdienu—Glābēja upura svētos simbolus. Tad tas, ko es biju redzējusi pirms daudziem gadiem templī, kļuva par realitāti manu acu priekšā. Es klusi pateicos Debesu Tēvam par to, ko es biju pieredzējusi. Tas man bija svēts brīdis.
Ar to arī stāsts varētu beigties, bet par laimi tas nav beidzies. No tā laika es esmu vērojusi, kā Izpirkšana ir turpinājusi darboties mana dēla dzīvē. Atceraties mūsu iedvesmoto draudzes prezidentu? Mana dēla liecība turpināja augt, un mūsu draudzes prezidenta uzaicinājums kļuva par realitāti. Alekss nesen pabeidza kalpot par pilnlaika misionāru. Viņš pavadīja divus gadus, palīdzot citiem—kā Tas Kungs bija palīdzējis viņam.
Es esmu pateicīga būt Aleksa mamma, bet vēl jo vairāk es esmu pateicīga par Jēzus Kristus veikto Grēku Izpirkšanu, kas darbojas visu mūsu dzīvē.