Saruna par vērtīgiem stāstiem
Elders Soaress: Daudzās latīņamerikāņu ģimenēs atmiņas tiek radītas pie vakariņu galda, un tā tas bija arī manā ģimenē. Tika izmantota katra iespēja, lai sanāktu kopā, gatavotu un ēstu neticami gardu ēdienu. Dzimšanas dienas, svētku dienas un pat svētdienas tika pavadītas ģimenes lokā. Tā bija tradīcija, kas tika nodota no paaudzes paaudzē; un pat tad, kad mēs izveidojām paši savu ģimeni ar saviem trim bērniem, mēs katru svētdienu apciemojām manu ģimeni — mēs reizē gatavojām, ieturējām maltīti un pavadījām daudz kopīgu stundu, mīlot un atbalstot cits citu.
Māsa Soaresa: Šie ģimenes stāsti un tradīcijas ir daļa no tā, kas mēs esam. Daži stāsti un tradīcijas tiek nodotas nākamajām paaudzēm un dažas no tām tiek atklātas no jauna. Kad mēs iesaistāmies ģimenes vēsturē un vairāk uzzinām par tiem, kas bija pirms mums, mēs varam rast spēku šajos atklājumos — spēku, kas var mums palīdzēt labāk izprast, kas mēs esam un kam esam piederīgi.
Elders Soaress: Kādos ģimenes stāstos jūs smeļaties spēku? Kādas tradīcijas jūs turpināt ievērot? Ja jums nekas nenāk prātā, neatmetiet cerību. Mēs aicinām jūs tās atklāt. Un atcerieties, ka ģimenes vēsture nav tikai tālā pagātnē. Jūs varat apdomāt savas nesenās pieredzes un stāstus vai vēsturi, kāda tā izvēršas tagadnē. Jūs varat ieviest savas tradīcijas. Pagātnes un tagadnes kombinācija ir tā, kas padara jūs unikālus.
Bērnības stāsti
Elders Soaress: Man bija divus gadus vecāks brālis, kuram bija problēmas ar dzirdi. Viņam bija lielas grūtības sazināties ar citiem, un es atceros, kā es būtībā kļuvu par viņa pavadoni, palīdzot viņam daudz ko paveikt un sazināties ar cilvēkiem. Man bija jāiemācās Baznīcā sazināties zīmju valodā. Piemēram, reiz viņš tika aicināts Baznīcā sniegt runu. Taču viņš nebija spējīgs runāt. Bet es apsēdos ar viņu un, sazinoties ar zīmēm, palīdzēju viņam uzrakstīt runu. Svētā Vakarēdiena sanāksmē viņš stāvēja man blakus pie kanceles, kamēr es lasīju viņa sagatavoto runu.
Mani vecāki bija ļoti uzticīgi, un viņu pievēršanās evaņģēlijam mainīja viņu dzīvi uz visiem laikiem. Tas man sniedza jaunas izredzes, jo viņi smagi strādāja, lai mana dzīve nākotnē varētu būt citāda. Viņi juta tik lielu prieku, pateicoties Jēzus Kristus evaņģēlijam, ka, tiklīdz viņi tika kristīti, viņi sāka aicināt savus kaimiņus nākt klausīties misionāru stundiņas mūsu mājās.
Māsa Soaresa: Mans tēvs un visi pārējie manās mājās nebija reliģiozi. Bet mans tētis vienmēr lūdza, katru vakaru, nomezdamies ceļos, un es viņu vēroju jau no mazotnes. Viņš mani nemācīja ar vārdiem, bet gan ar darbiem. Un, kad biju maza, es atceros arī to, ka reizēm nelietīgi lietoju Dieva vārdu. Es nezināju, ka kaut ko daru nepareizi, un mana māte man mācīja, ka es nedrīkstu tā runāt. Viņa nebija ticīga, bet zināja, kas ir pareizi un kas — nav. Kad man bija deviņi gadi, kāda meitene manā apkaimē, kurai arī bija deviņi gadi, uzaicināja mani pirmo reizi doties uz Sākumskolu.
Elders Soaress: Tu uzaugi Baznīcā bez saviem vecākiem tajā, bet joprojām veidoji savu ticību evaņģēlijam, un tagad tu esi nolēmusi veltīt savu dzīvi šīs pašas ticības mācīšanai mūsu bērniem.
Stāsti par ģimenes izveidošanu
Elders Soaress: Es satiku māsu Soaresu Baznīcas deju pasākumā sešus mēnešus pēc tam, kad biju atgriezies no misijas. Arī viņa nesen bija atgriezusies no misijas.
Māsa Soaresa: Es redzēju, ka skaties uz mani, un arī manī kaut kas uzjundīja. Un, tiklīdz mūzika apstājās, tu pienāci man klāt un uzlūdzi mani uz deju.
Elders Soaress: Mēs turpinājām draudzēties, taču tieši tajā vakarā mūsu acis tika atvērtas. Mēs katrs ieraudzījām uzticīgu, jaunu pēdējo dienu svēto un potenciālu attiecībām. Un pēc divām nedēļām mēs sākām iet uz randiņiem. Tas notika pirms 41 gada.
Es atceros, cik izaicinoši bija pirmie pieci laulības gadi, kad mēs centāmies tikt pie bērniņa.
Māsa Soaresa: Tie bija ļoti grūti gadi. Es nevarēju palikt stāvoklī.
Elders Soaress: Mums bija daudz veselības problēmu pēc tik lielām pūlēm. Tad mēs saņēmām priesterības svētību. Vēlāk tev tika veikta operācija, un dažus mēnešus vēlāk…
Māsa Soaresa: Mūsu sapnis piepildījās.
Elders Soaress: Tu paliki stāvoklī.
Māsa Soaresa: Mēs tik ļoti uzticējāmies Tam Kungam un atpazinām taustāmas svētības. Mums abiem, kuri bijām tik nepieredzējuši, nebija viegli, taču tas bija arī brīnišķīgi.
Elders Soaress: Kamēr mēs centāmies tikt galā ar saviem dzīves izaicinājumiem, Tas Kungs apmierināja mūsu garīgās vajadzības, dāvājot mums nepieciešamo mieru, mierinājumu un spēju strādāt, turpināt un pabeigt mūsu izglītību. Tas bija nozīmīgs mūsu dzīves laiks, kas pilnībā mainīja virzienu visam, ko bijām domājuši darīt.
Dieva bērni un templis
Elders Soaress: Ir svarīgi atcerēties savu kultūru, mantojumu un tradīcijas. Tās, kopā ar pieredzēm, kas veido mūsu dzīves stāstu, veicina mūsu izpratni par to, kas mēs esam. Bet cilvēks nevarat pilnībā izprast, kas viņš ir, nesaprotot, kam viņš pieder! Vai jūs saprotat to, ka jūs burtiski esat Dieva bērni? Vai jūs esat atklājuši, ko šis dievišķais mantojums nozīmē tieši jums? Man šis atklājums — manas liecības sākums — sākās agrā bērnībā, bet turpināja attīstīties un nostiprināties manas dzīves gaitā.
Māsa Soaresa: Došanās uz templi un atgriešanās tajā var palīdzēt ikvienam no mums atjaunot saikni ar savām garīgajām saknēm. Tā ir vieta, kur jūs varat mācīties un atkal no jauna mācīties par Dieva plānu attiecībā uz mums. Tā ir vieta, kur jūs varat aizbēgt no skaļajām balsīm, kas tik izmisīgi cenšas novērst jūsu uzmanību no tā, kas jūs patiesībā esat. Tā ir vieta, kur mums ir iespēja palīdzēt šajā diženajā darbā — sapulcināt tos mūsu ģimenes locekļus, kuriem savas dzīves laikā nebija iespēja saņemt svētos priekšrakstus.
Elders Soaress: Uz katra pēdējo dienu tempļa visā pasaulē var atrast šos vārdus: Svētums Tam Kungam, Tā Kunga nams. Kad jūs ieejat pa tempļa durvīm, jūs atrodaties Viņa namā un jūs jau esat daudz tuvāk Viņam un Tēvam. Viss, kas notiek šajās svētajās sienās, ir vērsts uz to, lai visus droši nogādātu mājās pie Viņa, kuru mēs saucam par Tēvu.
Māsa Soaresa: Es zinu, ka ir daudzi, kas gaida uz To Kungu, lai viņiem tiktu dota iespēja tikt savienotiem kā pārim vai tikt saistītiem ar saviem vecākiem vai bērniem uz laiku un mūžību.
Arī es ar nepacietību gaidu to jauko iespēju, kad varēšu tikt savienota ar saviem mīļajiem vecākiem Tā Kunga namā uz mūžību. Nav nevienas citas vietas uz Zemes, kur saikne ar Dievu un Jēzu Kristu būtu skaidrāk jūtama un saprotama kā tempļa sienās.
Izprotot to, kas mēs esam, no kurienes nākam un kāda ir mūsu izcelsme, mēs varam iegūt diženāko miera, perspektīvas un mērķa sajūtu savā dzīvē.
Elders Soaress: Tieši templī jūs varat atklāt ne tikai to, kas jūs esat un kam piederat, bet arī to, kādiem jums ir jākļūst. Ir interesanti apzināties, ka, atklājot to, kas mēs esam, tiek izcelta mūsu unikālā individualitāte, savukārt, atklājot to, kam mēs piederam, tiek izcelts tas, kā mēs esam vienādi. Mēs „visi [esam] vienādi Dieva priekšā” (2. Nefija 26:33), un, neatkarīgi no mūsu atšķirībām, katram no mums ir viens un tas pats dievišķais mantojums un vienlīdzīgas iespējas iegūt diženu celestiālo likteni.
Māsa Soaresa: Šie atklājumi, par kuriem mēs runājam, var atstāt spēcīgu, paliekošu ietekmi ne tikai uz mūsu individuālo dzīvi, bet arī uz to cilvēku dzīvi, ar kuriem mēs dalāmies savā mantojumā. Mums katram ir nozīmīga loma savu ģimenes stāstu, mantojuma, kultūras un tradīciju nodošanā nākamajām paaudzēm. Mēs katrs esam posms, kas savieno pagātni un tagadni ar nākotni. Nododot nākamajām paaudzēm šos svarīgos aspektus par to, kas mēs esam un kam piederam, mēs varam stiprināt jauno paaudzi laikā, kad tas viņiem ir visvairāk nepieciešams.
Vissvarīgākais stāsts
Elders Soaress: Tikpat svarīgi, ja ne pat svarīgāk par kultūras un mantojuma nodošanu nākamajām paaudzēm, ir nodot tālāk mūsu liecību par Jēzus Kristus evaņģēliju un mūsu liecību par Viņu un Viņa veikto Izpirkšanu. Šis no paaudzes paaudzē nodotais ticības mantojums ir vislielākais mantojums, ko varam nodot nākamajām paaudzēm.
Mūs, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļus, šim principam nevajadzētu pārsteigt. Galu galā Mormona Grāmata tika uzrakstīta mūsu bērnu labumam, lai viņi „zinātu, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu. Tāpēc mēs runājam, … lai mūsu bērni … raudzītos pēc tās dzīvības, kas ir Kristū” (2. Nefija 25:26–27).
Vecāki, dalieties savā mantojumā, lai jūsu bērni zinātu, kas viņi ir un kam pieder! Tas var būt tik vienkārši kā dalīšanās liecībā, stāstā, tradīcijā vai pat kopīgā maltītē.
Korkovado kalna virsotnē atrodas Cristo Redentor statuja. Šī majestātiskā statuja, kas attēlo Glābēju ar izstieptām rokām, ir kļuvusi par vienu no Brazīlijas atpazīstamības simboliem.
Ir dienas, kad šo pieminekli, kas paceļas pāri pilsētai, iespējams skaidri saskatīt, bet ir reizes, kad to aizklāj mākoņi, aizsedzot statuju skatam. Tādos brīžos, lai to redzētu, ir jāpaceļas augstāk. Lai to redzētu, ir jākāpj kalnā. Tādā pašā veidā tas attiecas uz mūsu Glābēju, Jēzu Kristu. Lai Viņu iepazītu, lai zinātu, kas Viņš ir, mums katram ir jāpaceļas augstāk un jākāpj kalnā.
Viņa iepazīšanas ceļš noteikti ir individuāls, un tam ir savi kāpumi un kritumi. Bet Viņa iepazīšana galu galā un neapšaubāmi novedīs pie šķīstuma un miera, perspektīvas un mērķa, kā arī spēka un vietas Dieva ģimenē.
Mēs lasām par Viņa dzīvi, Viņa nevainojamo piemēru un Viņa baušļiem. Atklājot šos Viņa būtības aspektus, mums tiek noteikts augstākais standarts, pēc kura mums jādzīvo, piemērs, kas mums jārāda, un baušļi, kas mums jāievēro. Cenšoties kļūt tādiem, kāds ir Viņš, mēs atklājam mūsu nepieciešamību pēc Viņa un Viņa veiktās Izpirkšanas. Caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu mēs varam atrast šķīstumu un mieru, cenšoties pakļaut savu gribu Tēva gribai, kā to darīja Glābējs.
Viņa iepazīšana ved pie perspektīvas un mērķa pat vistumšākajos brīžos. Vienā no skumju piepildītākajiem periodiem manā dzīvē es traģiski zaudēju savu tēvu, jo viņu piemeklēja negaidīta sirdstrieka. Šīs bēdas vēl vairāk palielināja mana brāļa un neilgi pēc tam vēl viena brāļa nenovēršamā zaudēšana. Šajā grūtajā laikā mēs ar manu mīļo sievu zaudējām arī divus bērnus — viens piedzima priekšlaicīgi un neizdzīvoja, bet otrs tika zaudēts spontānā aborta dēļ. Šajos tumšajos brīžos — skumju un sāpju brīžos, zaudējuma un izmisuma brīžos, pārbaudījumu un bēdu brīžos — nākšana pie Kristus ir drošs veids, kā atgriezt kaut vai nelielu gaismas stariņu, kas var pamazām jūsos augt un ar laiku vest pie cerības un dziedināšanas.
Iepazīstot Viņu, jūs atklāsiet, ka jums ir pieejams spēks un vieta Dieva ģimenē. Viņš pieņems jūs tādus, kādi jūs esat, un, kad jūs nāksiet pie Viņa un mācīsities no Viņa, jūs spēsiet kļūt un arī kļūsiet arvien līdzīgāki Viņam.
Daļa no kļūšanas līdzīgākam Viņam ietver iesaistīšanos sapulcināšanas darbā abās priekškara pusēs. Runājot tieši par tempļa un ģimenes vēstures darbu, ka tad, kad jūs palīdzat Tam Kungam īstenot „cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39), Svētie Raksti māca, mēs burtiski kļūstam par glābējiem Ciānas kalnā (skat. Obadjas 1:21). Bet ko tas nozīmē? Tāpat kā Glābējs upurēja Savu dzīvību visas cilvēces labā, mēs kaut kādā mērā kļūstam par glābējiem tiem, kuri nevar saņemt pestīšanas un paaugstināšanas priekšrakstus bez palīdzības no mums, kas esam šeit, uz Zemes. Būtībā iesaistīšanās šajā darbā mums palīdz mūsu centienos kļūt līdzīgākiem Jēzum Kristum.
Es apsolu, ka tad, kad jūs pievienosities Viņam mūsu Tēva darba izpildē, palīdzot tiem, kam nekad nav bijusi iespēja pieņemt Viņu, lai spertu soļus pa derības ceļu, jūs sāksit redzēt Viņu tādu, kāds Viņš patiesībā ir. Jūs būsiet kā Viņš, un jūs atklāsiet, kas jūs esat un cik neparasti jūs varat būt!