„Kānaāniešu sievietes lēnprātība”, Liahona, 2023. g. sept.
Jēzus brīnumi
Kānaāniešu sievietes lēnprātība
Kāda ir ticības un lēnprātības loma, tiecoties pēc mums nepieciešamajiem brīnumiem?
The Woman of Canaan [Kānaāniešu sieviete], Harolds Kopings, Bridgeman Images
Starp neskaitāmajām Jēzus Kristus sarunām ar līdzcilvēkiem Viņa laicīgajā kalpošanā ir viena, kuru ir viegli palaist garām, jo tā ir īsa un dažkārt tiek pārprasta: saruna ar kānaāniešu sievieti, par kuru rakstīts Mateja 15:21–28.
Taču, iegūstot papildu informāciju par šī notikuma kontekstu un iepazīstot šo reti pieminēto sievieti ar priekšzīmīgo ticību un lēnprātību, mēs varam apgūt skaistas un patiesas mācības par Jēzus Kristus pacietību un līdzjūtību.
Konteksts
No Mateja 14. nodaļas mēs uzzinām, ka Glābējam bija zināms par Jāņa Kristītāja nāvi, kuram pēc Hērodijas pamudinājuma tika nocirsta galva. Uzzinājis par sava brālēna nāvi, Jēzus mēģināja tikt projām ar laivu uz kādu „attālu tukšu vietu”, iespējams, lai nodotos sērām, taču cilvēku pūļi sekoja Viņam kājām (skat. Mateja 14:13). Lielā līdzjūtības uzplūdā Kristus pavadīja kopā ar ļaudīm visu dienu un pat veica vienu no Saviem varenajiem brīnumiem, paēdinot tūkstošiem cilvēku lielu pūli ar pieciem maizes klaipiem un divām zivīm (skat. Mateja 14:15–21).
Tonakt Glābējs paveica vēl arī otru varenu brīnumu. Viņš bija uzkāpis kalnā — „savrup” no Saviem mācekļiem, lai lūgtu. Viņa mācekļi iekāpa laivā, kas pēc tam, Galilejas jūras ieskauta, svaidījās viļņos un vējā. „Bet … Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams,” kas pamudināja mācekļus sacīt: „Patiesi Tu esi Dieva Dēls.” (Skat. Mateja 14:23–25, 33.)
Pēc tam Jēzus devās ziemeļu virzienā, ceļojot no Galilejas uz Tiras un Sidonas piekrasti, kas atrodas mūsdienu Libānā. Viņš droši vien tiecās pēc „atpūtas, atšķirtības vai pienācīgas iespējas dot norādījumus divpadsmit apustuļiem”, kas Viņam līdz tam nebija izdevies.1 Tieši šajā vietā „kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.”” (Mateja 15:22.)
Kānaāniešu sievietes meita tika dziedināta apvidū starp Sidonu un Tiru, uz ziemeļiem no Galilejas.
Sidona (skat. ilustrāciju augšpusē): dēvēta arī par Zidonu. Senatnē, pateicoties komerciālajai tirdzniecībai, tā bija kļuvusi par vienu no svarīgākajām Feniķijas pilsētām.
Tira (skat. fotogrāfiju augšpusē): vēl viena svarīga komerciālā pilsēta, kas atradās aptuveni 22 jūdzes (35 km) uz dienvidiem no Sidonas. Apustulis Pāvils savas kalpošanas laikā apciemoja šeit dzīvojošos Baznīcas locekļus (skat. Ap. d. 21:3–7).
Baledža Baloga ilustrācija
Kānaāniešu sieviete
Tas bija apbrīnojami, ka šī sieviete vispār uzrunāja Jēzu. Viņa bija kānaāniete, „cēlusies no pagāniem jeb barbariem”, un kānaāniešiem „pie ebrejiem bija sevišķi slikta slava”.2 Un tomēr viņas ticība Jēzus Kristus spēkam un viņas mīlestība pret savu meitu mudināja viņu izlūgties palīdzību no Glābēja. Elders Džeimss E. Talmidžs (1862–1933) no Divpadsmit apustuļu kvoruma paskaidroja: „Tas, ka viņa uzrunāja Jēzu kā Dāvida Dēlu, parāda viņas ticību tam, ka Viņš ir Israēla Mesija.”3
Lai gan mēs ļoti maz zinām par šo citticībnieku izcelsmes māti, mēs varam pieņemt, ka viņas ticība bija tikpat spēcīga, kā citām Jaunajā Derībā minētajām sievietēm. Līdzīgi kā sieviete, kura „slimoja ar asiņošanu” (Marka 5:25), kā arī Marija un Marta no Betānijas un Marija Magdalēna, šī kānaāniešu sieviete no visas sirds paļāvās uz Glābēju. Viņai bija dziļa un pārliecinoša izpratne par to, kas Viņš ir.
Sākumā Jēzus viņai neatbildēja. Mācekļi mudināja sūtīt viņu projām, jo viņa tiem traucēja, un viņi manīja, ka viņa traucē arī Jēzum Viņa meklējumos pēc klusuma.4
Visbeidzot Jēzus atbildēja. Paskaidrodams, kādēļ iepriekš bija klusējis, Viņš teica: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” (Mateja 15:24.)
Ņemot vērā Glābēja paziņojumu, šīs citticībnieku sievietes ierašanās pēc svētības savai meitai šķiet vēl pārsteidzošāka. Kaut arī šī sieviete nebija no Israēla nama, viņa kaut kā bija uzzinājusi, ka Jēzus Kristus ir Mesija, Ķēniņš. Un, lai gan Viņš skaidri norādīja, ka Viņa misija ir kalpot ebrejiem Israēlā, tomēr šī sieviete ticēja, ka Viņš dziedinās viņas meitu. Savā lēnprātībā viņa nometās pie Viņa kājām, atzīdama Viņa ķēnišķumu un spēku (skat. Marka 7:25), pielūdza viņu un atkal lūdzās: „Kungs, palīdzi man!” (Mateja 15:25.)
Lēnprātība un brīnumi
Sniedzot mūsdienu mācekļu skatījumā šķietami skarbu atbildi, Jēzus teica: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” (Mateja 15:26.) Bībeles pētnieki ir paskaidrojuši, ka šajā līdzībā ar „bērniem” tiek domāti jūdi un ar „suņiem” — citticībnieki.
Citiem vārdiem sakot, Kristus galvenais pienākums bija kalpot jūdiem. Viņam bija tie jāpaēdina jeb vispirms jādod evaņģēlijs viņiem, un tad viņi varētu paēdināt jeb mācīt pārējo pasauli. Elders Talmidžs ir paskaidrojis: „Šos vārdus, lai cik skarbi tie mums šķistu, viņa izprata Tā Kunga nodoma garā. … Šī sieviete pavisam noteikti neapvainojās par šādu salīdzinājumu.”5
Krietnās sievietes atbilde ir aizkustinoša, apbrīnojama un lēnprātīga: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” (Mateja 15:27.)
Šī ticības pilnā sieviete nezaudēja apņēmību. Tā vietā, lai izvēlētos apvainoties, viņa izvēlējās ticību. Viņas atbilde ir cerības izpausme, cerot kaut vai uz drupatām. Cik gan tā ir apbrīnojama ticība — uzskatīt, ka pietiktu ar druskām no Glābēja galda, lai tiktu galā ar visu, kas nomoka viņas meitu. Šīs uzticīgās mātes atbildē parādās viņas pazemība un lēnprātība.
Elders Deivids A. Bednārs no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir paskaidrojis, ka lēnprātība ir „spēcīga, nevis vāja; aktīva, nevis pasīva; drosmīga, nevis bikla”.6 Kānaāniešu sieviete tik tiešām bija stipra, aktīva un drosmīga, apliecinot savu ticību tam, ka viņai pietiktu pat ar vienu drusciņu Glābēja spēka.
Kānaāniešu sieviete bija stipra, aktīva un drosmīga, apliecinot savu ticību tam, ka viņai pietiktu pat ar vienu drusciņu Glābēja spēka.
Visbeidzot Jēzus Kristus sniedza viņai spēcinošo un labi zināmo atbildi: „Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Šim apliecinājumam, ka Viņš novērtē un ieskauj katru no mums mūsu ceļojumā pie Viņa, Svēto Rakstu stāstā seko pierādījums — „viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā” (Mateja 15:28).
Ko mēs varam no tā mācīties?
Elders Talmidžs ir paskaidrojis: „Šīs sievietes slavējamā neatlaidība balstījās uz ticību, kas spēj pārvarēt acīmredzamus šķēršļus un turpina pastāvēt, par spīti neveiksmei.”7
Šāda veida ilgtspējīga ticība Jēzum Kristum ir tieši tas, ko mūsu mīļotais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, mums ir ieteicis attīstīt: „Ticība Jēzum Kristum ir lielākais spēks, kas mums ir pieejams šajā dzīvē. Tas visu spēj, kas tic.”8
Es cildinu kānaāniešu sievieti, kura bija stipra, aktīva, drosmīga un neatlaidīga, apliecinot savu ticību Jēzum Kristum kā Glābējam, Mesijam un Ķēniņam. Viņa ir Jaunās Derības paraugs tai ticībai un lēnprātībai, kas tiek prasīta no visiem Jēzus Kristus mācekļiem. Kaut mēs neatturami, neatlaidīgi tiektos pēc šādas ticības „nākamo labumu augsta[jam] prieste[rim]” (Ebrejiem 9:11)!