„Dziedināta templī”, Liahona, 2023. g. sept.
Pēdējo dienu svēto balsis
Dziedināta templī
Templī es sajutu dziļu pārliecību par to, ka Tas Kungs mani mīl un ka Viņam ir zināms par manām grūtībām.
Fotogrāfija publicēta ar autores laipnu atļauju; Metjū Rejera fona fotogrāfija ar Durbanas Dienvidāfrikas templi
Mūsu pirmais dēls 2017. gadā piedzima nedzīvs. Deviņus mēnešus pirms Durbanas Dienvidāfrikas tempļa iesvētīšanas, 2020. gadā, arī mūsu otrais dēls piedzima nedzīvs.
Tolaik es jutos kā Anna no Vecās Derības. Mana „dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti To Kungu un gauži raudāja” (1. Samuēla 1:10).
Es jutu bezpalīdzību un dusmas, un mani mocīja sāpes. Man bija emocionāla, fiziska un garīga rakstura grūtības. Turēšanās pie margas šķita kā turēšanās pie diedziņa, kas pamazām izslīd no manām rokām. Es tik tiešām degu „ciešanu kausējamā krāsnī” (Jesajas 48:10).
Es esmu ļoti pateicīga par palīdzību un dziedināšanu, ko saņēmu, pateicoties savai ģimenei, Svētajiem Rakstiem un lūgšanām. Man palīdzēja arī terapeiti. Taču manas dziedināšanas kulminācijas brīdis iestājās templī.
Kalpojot templī, mani sāka piepildīt arvien lielāka gaisma. Es tur jutos kā mājās. Es sajutu arī dziļu pārliecību par to, ka Tas Kungs mani mīl un ka Viņam ir zināms par manām grūtībām.
Turpinot kalpot Tā Kunga namā, es sāku raudzīties uz savu priekšteču vārdiem citā skatījumā. Tie nebija tikai vārdi. Es, piemēram, sapratu, ka viena mana priekštece ir bijusi meita, māte, vecmāmiņa, tante, māsa, brāļa vai māsas meita. Viņas aiziešana mūžībā palikušajiem radiniekiem noteikti bija smags pārdzīvojums. Taču svētības, kas šai priekštecei tika dāvātas templī caur svētajiem, aizstājošajiem priekšrakstiem, sniedz tik milzīgu un tīkamu prieku, ka tas pārklāj visas sāpes, ko viņas radinieki varētu būt izjutuši viņas aiziešanas brīdī.
Šī izpratne ir nākusi man par svētību, domājot par mūsu dārgajiem puisēniem, mūsu garu mūžīgo iedabu un Debesu Tēva pestīšanas ieceri. Mūsu puisēnu zaudēšana mudina mani darīt visu iespējamo, lai dzīvotu pēc evaņģēlija.
Dažas dienas joprojām ir grūtākas nekā citas. Taču, turoties pie saviem derību solījumiem, šīs dienas kļūst vieglākas.
Aizņemoties prezidenta Rasela M. Nelsona vārdus: „Mums ļoti pietrūkst mūsu [dēlu]. Taču, pateicoties Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam, mēs par [viņiem] nesatraucamies. Turpinot godāt savas derības ar Dievu, mēs gaidām to brīdi, kad atkal varēsim būt kopā.”1