„Beidzot izprast, ko tas nozīmē — būt Dieva mīlētam”, Liahona, 2023. g. sept.
Jaunajiem pieaugušajiem
Beidzot izprast, ko tas nozīmē — būt Dieva mīlētam
Man bija zudis redzējums par savas dievišķās identitātes spēku.
Alesijas Šūbertes ilustrācija
Kad es vēl biju bērns, mēs ar ģimeni pārcēlāmies no Ungārijas uz Vāciju. Es biju sajūsmā par šo pārcelšanos, taču tie izvērtās par deviņiem grūtākajiem gadiem manā dzīvē.
Man bija grūti apgūt vācu valodu, un es vienmēr esmu bijis visai jūtīgs, un šo abu iemeslu dēļ es kļuvu par apcelšanas upuri. Mana pašvērtība tik tiešām strauji kritās. Ar laiku es sāku justies nemīlēts un zaudēju cerības uz nākotni. Es prātoju, vai pasaule nekļūtu labāka, ja manis nemaz nebūtu, un dažkārt pat aizdomājos par pašnāvību.
Tomēr es kaut kā, par spīti visām savām ciešanām, zināju, ka dzīve man ir dota ar noteiktu mērķi, lai arī man trūka pilnīgas izpratnes par to, kāds tas ir. Es zināju, ka varu rast Glābēja gaismu pat tumšākajos brīžos (skat. Etera 12:4). Kad šķita, it kā pret mani būtu vērsusies visa pasaule, es zināju, kur Viņu atrast un ko Viņš var paveikt manis labā, ja vien es vērsīšos pie Viņa caur Svētajiem Rakstiem, lūgšanām un darīšu visu iespējamo, lai būtu Viņa māceklis. Tā tik tiešām bija dzīvošana pēc Viņa evaņģēlija, kas dāvāja man kaut nedaudz miera un palīdzēja virzīties uz priekšu šajā briesmīgajā periodā.
Patiesība, par kuru man bija zudis redzējums
Beigu beigās mēs kopā ar ģimeni pārcēlāmies atpakaļ uz Ungāriju. Es biju absolvējis vidusskolu, un, kaut arī manas apcelšanas dienas bija pagājušas, man joprojām trūka pašapziņas. Mani tik tiešām iespaidoja nelāgās apiešanās sekas, un reizēm es joprojām apšaubīju savu pašvērtību.
Un, būdams jaunais pieaugušais, es tik tiešām gribēju būt pašpārliecināts, pieņemot nozīmīgus lēmumus un lemjot par to, ko es vēlos savā dzīvē paveikt.
Cīnoties ar šīm grūtībām, es sajutu pamudinājumu apmeklēt jauno neprecēto pieaugušo konferenci Austrumeiropā. Man savā dzīvē bija vajadzīgi garīgi norādījumi, kas palīdzētu man paaugstināt savu pašvērtību, un es lūdzu par to, kaut, atrodoties tur, spētu rast atbildes.
Kādu konferences vakaru, kad svētbrīža runātājs sāka stāstīt par to, kā bērnībā tika apcelts, man uz rokām parādījās zosāda. Viņš pastāstīja, ka tolaik juties nevērtīgs un nemanāms. Es tūliņ pat sāku raudāt.
Viņš aprakstīja tieši to, ko biju pieredzējis.
Runātājs turpināja, daloties patiesajā mācībā, pie kuras bija turējies savās grūtībās, — mācībā, par kuru man bija zudis redzējums.
„Es esmu Dieva bērns.”
Savas dievišķās identitātes pieņemšana
Kad svētbrīdis noslēdzās, man joprojām pār vaigiem ritēja asaras. Runātājs to pamanīja un pienāca man klāt, lai apskautu. Viņš man atklāja, ka parasti neierodas uz svētbrīžiem, lai uzstātos klātienē, taču šoreiz esot sajutis šādu pamudinājumu, apzinoties, ka šeit būs kāds cilvēks, kuram vajadzētu dzirdēt viņa vēstījumu personīgi.
Šis cilvēks biju es.
Šī pieredze apliecināja man, cik pilnīgas ir Debesu Tēva zināšanas par Saviem bērniem, un to, ka Viņš zina, kā tieši mūs uzrunāt, lai mēs spētu sajust kaut vai nelielu daļiņu Viņa pilnīgās Tēva mīlestības. Viņš zināja, ka man ir nepieciešams dzirdēt šī runātāja vēstījumu, un bija vadījis mani, lai es nonāktu īstajā vietā un īstajā laikā.
Es visu savu dzīvi biju zinājis frāzi „es esmu Dieva bērns”, taču tikai tobrīd manā dvēselē pilnībā atbalsojās tās patiesums. Es tik tiešām sapratu, ko nozīmē būt pilnīgā Dieva bērnam, kurš mīl mūs tik ļoti, ka ir bijis ar mieru upurēt Savu Dēlu, lai mēs varētu dzīvot pēc nāves un tikt pestīti no saviem grēkiem. Dievs mīl mani tik ļoti, ka, lai gan ne vienmēr var pasargāt mani no sāpēm, ir man līdzās tajās un var man palīdzēt pacelties tām pāri, augt, pateicoties tām, un atgriezties pie Viņa.
Viņš mīl mani šobrīd un ir neizmērojami mīlējis manu apcelšanas gadu laikā, kad es jutos tā, it kā neviens cits mani nemīlētu. Tagad es zinu — esmu izvēlējies virzīties uz priekšu, pateicoties tam, ka sirds dziļumos zināju šo patiesību.
Prezidents Rasels M. Nelsons nesen mācīja par mūsu dievišķās identitātes apzināšanās spēku. Viņš teica: „Mani dārgie draugi, jūs gluži burtiski esat Dieva gara bērni. … Taču vai šī mūžīgā patiesība ir iespiedusies jūsu sirdī?
Nešaubieties ne mirkli — jums piemīt dievišķs potenciāls. Ja jūs pēc tā cītīgi tieksieties, Dievs dāvās jums nelielu ieskatu tajā, kādi jūs varat kļūt.”1
Tagad, ja es sāku apšaubīt savu vērtību, es vienmēr atgādinu sev, ka es esmu Dieva bērns un ka mana dzīve ir dāvana no Viņa.
Atcerieties, ka jūs esat Dieva bērni. Un nekad neaizmirstiet par spēcinošo, īpašo garīgo spēku, kas var mainīt mūsu dzīvi un tiek gūts caur šīs patiesības pieņemšanu.
Autors dzīvo Segedā, Ungārijā.