„Empātijas attīstīšana un tās izrādīšana”, Liahona, 2023. g. sept.
Jaunajiem pieaugušajiem
Empātijas attīstīšana un tās izrādīšana
Glābējs ar Savu nevainojamo piemēru māca mums par empātijas izrādīšanas spēku, kas nāk par svētību apkārtējiem.
Kas notiek, ja mazā lidmašīnā iekāpj pārgurusi māmiņa un aizkaitināts puisēns? Veidojas ļoti saspringta situācija. Sēžot dažas rindas aiz viņiem, es vēroju, kā minētā situācija izvēršas drāmā. Tas norisinājās aptuveni šādi:
Puisēns: Es esmu izsalcis!
Māmiņa: Ieskatīsimies manā somiņā un paraudzīsimies, kas man te ir.
Puisēns: Nē!
Māmiņa: Bet vai tad tu neesi izsalcis?
Puisēns: Dod man to!
Māmiņa: Ko tev iedot?
Puisēns: Toooo!
Māmiņa: Mīļais, tu nevari dabūt manu kaklarotu.
Puisēns: Es to gribu!
Nu, jūs jau sapratāt. Nākamo 20 minūšu laikā šī māmiņa izmantoja dažāda veida taktiku, lai mēģinātu nomierināt puisēnu: piekukuļošanu, uzmanības novēršanu, smīdināšanu, pat pāris mērenus draudus. Nekas no tā neiedarbojās. „Tas ir tikai īss lidojums,” es sev atgādināju. „Ar viņu viss būs labi.”
Taču viņai nebija labi. Stresam pieaugot, viņa notrausa pa asarai, kas krājās acu kaktiņos. Kaut arī es viņu nepazinu, es jutu tieksmi viņai palīdzēt. Es gluži ierasti sāku lūgt par viņiem abiem.
Es nebiju vienīgais pasažieris, kuru bija iespaidojusi šī scēna. Brīdī, kad māmiņas emocionālā spriedze tuvojās kulminācijai, viņai palīgā nāca kāda cita pasažiere. Tā bija daudz vecāka sieviete, kura sēdēja otrpus ejai. Izstarodama laipnību, viņa pagriezās pret jauno māmiņu, klusi pateica dažus mierinošus vārdus un satvēra viņas roku. Tas arī viss. Un ar to pietika.
Abas sievietes turējās pār eju sadotajās rokās visu atlikušo lidojuma laiku. Lai gan mazais puisēns turpināja kliegt ar visai iespaidīgu intensitāti, viņa māmiņa izskatījās rāma. Tas bija brīnums.
Empātija un līdzjūtība — divas māceklības iezīmes
Mūsdienu vārdu krājumā šim brīnumam ir nosaukums: empātija. Empātija pēc savas definīcijas ir smalkjūtīga rīcība, kas izpaužas otra cilvēka izjūtu līdzpārdzīvošanā, tādējādi izprotot viņa domas, jūtas vai pieredzi. Empātija ir mūsdienu termins; Svētajos Rakstos jūs to neatradīsiet. Taču valodnieki ir atzīmējuši, ka empātijai ir cieša saikne ar līdzjūtību. Un Svētajos Rakstos līdzjūtības termina itin nemaz netrūkst.
Empātija ir spēja attiecināt uz sevi citas personas sāpes, un līdzjūtība ir žēlsirdīga rīcība, kas izriet no šīs spējas. Jēzus Kristus izrādīja gan empātiju, gan līdzjūtību, kalpojot līdzcilvēkiem, svētot, dziedinot un izpērkot tos. Tā kā mēs esam Kristus mācekļi, mums ir jāiemācās izjust empātiju un izrādīt līdzjūtību. Tās ir daļa no māceklību raksturojošajām iezīmēm.
Empātijas lielākais brīnums ir tas, ka tā palīdz mums izprast otra cilvēka izjūtas un pēc tam atsaukties uz viņa sāpēm, vajadzībām, bailēm vai bēdām. Jaunās māmiņas gadījumā gados vecākā sieviete, kurai, domājams, bija gadu desmitiem ilga pieredze bērnu un mazbērnu audzināšanā, spēja viņu mierināt, jo pati bija pārcietusi līdzīgas grūtības. Pateicoties savai pieredzei, viņa bija pietiekami zinoša, lai spētu otru mierināt.
Kādēļ Jēzus Kristus ir spējīgs mierināt mūs? Elders Nīls A. Maksvels (1926–2004) no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja: „Jēzus zina, kā palīdzēt mums mūsu sāpēs un slimībās tieši tādēļ, ka Jēzus jau ir izcietis mūsu sāpes un slimības [skat. Almas 7:11–12]. Viņš zina to Pats personīgi; tādējādi Viņš ir attīstījis empātijas spēju.”1
Christ in the Land Bountiful [Kristus Pārpilnības zemē], Saimons Djūvijs
Empātijas attīstīšana un palīdzēšana apkārtējiem
Kuras no jūsu grūtībām ir palīdzējušas jums attīstīt spēju izjust pret citiem empātiju un izrādīt viņiem līdzjūtību? Vai jūs esat cietuši no nabadzības, vardarbības, vienaldzības, slimības, nolaidības, grēka vai jebkāda cita veida grūtību sekām? Ja tā, tad jūs, iespējams, pacēlāties pār savām ciešanām, kļūstot par gudrākiem, stiprākiem un iejūtīgākiem cilvēkiem.
Īsāk sakot, jūs esat attīstījuši empātijas spēju. Jūs esat gatavi vērst uz labu to cilvēku dzīvi, kuriem ir ciešanas. Ar ko sākt? Man ir divi ieteikumi:
Pirmkārt, centieties būt vērīgāki, lai spētu pamanīt citu ciešanas. Diemžēl, pavadot laiku kopā ar kādu cilvēku, kuru moka sāpes, mēs varam palikt pilnīgā neziņā par viņa ciešanām. Kā mēs varam kļūt vērīgāki? Mēs varam mācīties no Jēzus Kristus piemēra.
Pēc Savas Augšāmcelšanās apmeklējot nefijiešus, Jēzus izskaidroja tiem Savu mācību un mācīja tiem Savu evaņģēliju. Ieturējis nelielu klusuma brīdi, Viņš palūkojās uz ļaudīm un teica: „Es manu, ka jūs esat vāji, ka jūs nevarat saprast visus Manus vārdus.” (3. Nefija 17:2.) Tad Jēzus aicināja tos doties mājās, atpūsties, apdomāt Viņa mācības un atgriezties nākamajā dienā, kad viņi būs atguvuši spēkus un sagatavojušies saņemt vairāk (skat. 3. Nefija 17:3).
Stāsta beigas, vai ne? Ne gluži. Pēc tam Jēzus kļuva vēl vērīgāks un papētīja Savu sekotāju sejas izteiksmes:
„Un notika, kad Jēzus bija tā runājis, Viņš atkal pameta Savas acis apkārt uz ļaužu pulku un redzēja, ka viņi bija asarās un cieši raudzījās uz Viņu, it kā lūgdami, lai Viņš paliek nedaudz ilgāk ar tiem.
Un Viņš sacīja uz tiem: Lūk, Mana sirds ir pilna līdzjūtības pret jums.”” (3. Nefija 17:5–6.) Paraugoties uz tiem vērīgāk, Viņš ieraudzīja tos daudz pilnīgākā skatījumā. Un tas pamudināja Viņu izrādīt tiem līdzjūtību.
Šajā kritušajā pasaulē, kur ir pa pilnam kritušu cilvēku, mums nav īpaši jāpiepūlas, lai pamanītu asaras mūsu Debesu Tēva bērnu acīs. Taču mums ir jāraugās. Mēs, līdzīgi Glābējam, varam izvēlēties paraudzīties uz cilvēkiem caur viņu vajadzību prizmu. Un, ja mēs spējam tās saredzēt, mēs varam viņiem kalpot.
Elders Ulisess Soaress no Divpadsmit apustuļu kvoruma atzīmēja: „Ja mēs apzināti centīsimies iekļaut savā dzīvesveidā līdzjūtīgu attieksmi, rīkojoties pēc Glābēja parauga, mēs daudz labāk sajutīsim, kādas ir citu cilvēku vajadzības. Pateicoties šai pieaugošajai iejūtībai, ikvienu mūsu rīcību caurvīs patiesa ieinteresētība un mīlestība.”2
Otrkārt, piedāvājiet tādu palīdzību, kādu spējat piedāvāt vienīgi jūs. Kad Jēzus bija izpratis nefijiešu vajadzības Pārpilnības zemē, Viņš aicināja tos pienākt tuvāk. Tad Viņš dziedināja sasirgušos starp tiem un svētīja viņu bērniņus. Viņš paveica to, ko spēj vienīgi pasaules Glābējs.
Līdzīgi arī ikviens no mums var pielāgot savu pieredzi un spējas tam, lai apmierinātu citu cilvēku vajadzības. Mēs nevaram atrisināt ikkatra problēmas, taču mēs varam atvieglot to cilvēku slogus, kuru ciešanas mēs spējam izprast. Varbūt mēs nespēsim izārstēt spitālīgo, taču mēs varam mierināt sasirgušo. Varbūt mēs nespēsim atpestīt kādu no nabadzības, taču mēs varam dalīties ar citiem tālredzīga dzīvesveida principos, nodrošināt kādu maltīti un maksāt dāsnākus gavēņa ziedojumus. Mēs varbūt nespējam piedot grēkus, taču mēs varam piedot tiem, kuri ir mūs aizvainojuši.
Rīkošanās empātijas iespaidā
Kas notiek, ja mazā lidmašīnā iekāpj pārgurusi māmiņa un aizkaitināts puisēns? Mums rodas iespēja izrādīt empātiju un līdzjūtību.
Mūsu lidmašīna nolaidās, un jaunā māmiņa izkāpa; pie vienas rokas viņai bija rokas bagāža, pie otras — mazais puisēns. Izrādījās, ka viņu gaida vēl viens lidojums, ko viņa varēja nokavēt. Es vēroju, kā viņu pārņem panika pie bagāžas lentas, kad uz tās parādījās viņas bagāža. Es uzskaitīju viņas mantas, tur bija: bērnu ratiņi, autokrēsliņš, čemodāns, rokas bagāža, autiņbiksīšu soma. Viņai bija vajadzīga palīdzība. Manai empātijai bija jāpāraug līdzjūtībā.
Netērējot laiku iepazīstināšanai ar sevi, es pasniedzos pēc viņas daudzajām mantām un teicu: „Es paņemšu šīs. Jūs ņemat viņu. Skrieniet uz saviem vārtiem. Es jums sekošu.” Viņa pateicīgi pieņēma manu palīdzību, un mēs traucāmies cauri lidostai. Kad mēs tuvojāmies izlidošanas vārtiem, es pamanīju kādu sievieti, kura lūdzās, lai aviokompānijas darbiniece aiztur lidmašīnu vien dažas minūtes ilgāk. Mēs ieradāmies bez elpas, taču ar uzvaru. Jaunā māmiņa un šī sieviete pirms iekāpšanas apskāvās, lejot prieka un atvieglojuma asaras.
Šis mazais kalpošanas darbiņš nemainīja pasauli, taču tas visai būtiski svētīja kāda grūtībās nonākuša Dieva bērna dzīvi. Tāpat kā tas palīdzēja manai jauniegūtajai draudzenei pietuvoties viņas fiziskajam galamērķim, tas palīdzēja man tuvināties savam garīgajam galamērķim. Izvēle — izjust empātiju un izrādīt līdzjūtību — palīdzēja man nedaudz vairāk līdzināties Jēzum Kristum. Un tas darīja mani laimīgu.
Lai arī kur mēs atrastos — darbā vai skolā, baznīcā vai lidmašīnā —, mēs varam izrādīt empātiju, esot Glābēja pārstāvji. Kuram Glābējs vēlētos, lai jūs šodien izrādītu līdzjūtību?