„Es gribētu, lai jūs atcerētos”, Liahona, 2023. g. sept.
„Es gribētu, lai jūs atcerētos”
Mosijas 5:12
Ikvienam no mums ir doti personīgi atgādinājumi par Kristu. Raugieties pēc tiem un atcerieties Viņu.
Fragments no gleznas Christ and the Rich Young Ruler [Kristus un bagātais, jaunais pārvaldnieks], Heinrihs Hofmans
Savas mirstīgās pieredzes ietvaros mēs visi esam pakļauti ne vien aizmirstības priekškara, bet arī aizmirstības stāvokļa iespaidam. Aizmirstības priekškars liek mums aizmirst notikumus un patiesību, ko mēs iepazinām savā pirmslaicīgajā esamībā. Mūsu aizmirstības stāvoklis vedina mūs aizmirst un novirzīties no patiesības, ko esam apguvuši jeb no jauna apguvuši šajā dzīvē. Ja mēs nepārvarēsim savu kritušo aizmirstības stāvokli, mēs gluži dabiski būsim „ātri uz nekrietnību, bet lēni atcerēties To Kungu, [mūsu] Dievu” (1. Nefija 17:45).
Atgādinājumi par Kristu
Līdz ar katru pavēli, ko Dievs mums dod, Viņš apsola sagatavot „ceļu priekš [mums], lai [mēs] varētu paveikt to, ko Viņš [mums] ir pavēlējis” (1. Nefija 3:7). Lai mēs varētu paklausīt Viņa pavēlei par atcerēšanos, Tas Kungs ir sagatavojis mums atgādinājumus.
Tik tiešām visas lietas ir radītas un izveidotas, lai liecinātu un atgādinātu mums par Kristu (skat. Mozus 6:63; skat. arī Almas 30:44). Mums, piemēram, ir paredzēts atcerēties Viņu, „kad cauri mežiem, klusām norām [ejam], skan putnu dziesmas koku pazarēs”.1 Pat akmeņi var brēkt kā liecība un atgādinājums par Jēzu (skat. Lūkas 19:40). Faktiski visa Zeme gan dzirdami, gan vizuāli kalpo par majestātisku liecību un sniedz satriecošus atgādinājumus par tās Radītāju.
Šķietami nejaušos atgādinājumus visā radītajā papildina formālāki atgādinājumi, kas ir rodami svētajos priekšrakstos. Abinadijs mācīja, ka sendienu Israēla ļaudīm tika doti stingri priekšraksti, kas jāpilda, „lai pieminētu Dievu un savus pienākumus pret Viņu” (Mosijas 13:30). Mūsdienu pravieši ir mācījuši to pašu. Prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985) ir paziņojis: „Es domāju, ka starp mums nekad nebūtu neviena atkritēja, nekad nebūtu neviena nozieguma, ja cilvēki atcerētos, patiešām atcerētos, kādus derību solījumus viņi ir devuši ūdens malā vai pie Svētā Vakarēdiena galda un atrodoties templī.”2
Kristus īstenotā Izpirkšana ir gan vispārēja, gan individuāla. Tāpat ir arī ar atgādinājumiem par Viņu. Tādējādi, papildus vienotajiem priekšrakstiem, kas tiek piedāvāti visiem, Viņš dod mums dažādus personīga rakstura atgādinājumus par Viņu. Piemēram, daudzi cilvēki, redzot parastus mālus vai dubļus, visticamāk, nejutīs pamudinājumu atcerēties par Jēzu un viņus nepārņems emocijas un pateicības uzplūds pret Viņu. Taču vīrietis, kurš atguva redzi, kad Jēzus svaidīja viņa acis ar māliem, visdrīzāk, atcerējās Jēzu ik reizi, kad ieraudzīja mālus — dubļus! (Skat. Jāņa 9:6–7.) Tāpat, visdrīzāk, arī Naāmans nespēja paraudzīties uz upi, it īpaši Jordānu, nedomājot par To Kungu, kurš viņu tur dziedināja (skat. 2. Ķēniņu 5:1–15). Ikvienam no mums ir dots kāds viens vai vairāki personīgi atgādinājumi par Kristu. Raugieties pēc tiem un atcerieties Viņu.
Liecības sniegšana par Kristu
Pieraksti un vēstures apraksti ir vēl kaut kas, ko Tas Kungs ir licis sagatavot, lai palīdzētu mums paklausīt Viņa pavēlei par atcerēšanos. Svētajos Rakstos — pierakstos par Dieva darbiem Savu bērnu vidū — bieži tiek runāts par liecības sniegšanu jeb „liecināšanu” par Viņu (skat. 2. korintiešiem 8:3; 1. Jāņa 5:7; 1. Nefija 10:10; 12:7; Mācības un Derību 109:31; 112:4).
Svētie pieraksti, ieskaitot personīgās dienasgrāmatas, palīdz mums liecības sniegšanā. Gara klātbūtnes piesātināti mirkļi ir dāvana, ko mēs, pēc tā brīža sajūtām, šķiet, nekad neaizmirsīsim. Taču mūsu aizmirstības stāvokļa dēļ laika gaitā pagaist pat pašu izjustāko pieredžu spozme. Ieraksti dienasgrāmatā, fotogrāfijas vai apraksti var palīdzēt mums ne vien atminēties šos izjustos mirkļus, bet arī atsaukt tobrīd izjustās emocijas un Garu. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka pirmā pavēle pēc Baznīcas organizēšanas šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā bija šāda: „Pieraksts tiks vests starp jums.” (Mācības un Derību 21:1.) Pienācīgi veikti pieraksti var paplašināt mūsu atmiņu krājumu, pārliecināt mūs par mūsu kļūdām un vedināt mūs pie Dieva (skat. Almas 37:8).
Bet beigu beigās mēs, protams, esam spējīgi liecināt par patiesību, pateicoties tam, ka esam saņēmuši apliecinājumu par patiesību no Svētā Gara, kurš ir „debesu pieraksts” (Mozus 6:61). Pildot šo lomu, Svētais Gars iegravē patiesību „uz [mūsu] sirds plāksnēm” (2. korintiešiem 3:3). Tas palīdz mums atcerēties Kristu un visu, ko Viņš mums ir mācījis (skat. Jāņa 14:26).
Saikne starp Jēzu, pierakstiem, Svēto Garu un atcerēšanos skaidri parādās Moronija 10:3–5. Tur mums tiek apsolīts — ja mēs lasīsim Mormona Grāmatu, svēto pierakstu, atceres garā un lūgsim Dievu Kristus Vārdā ar atvērtu sirdi, patiesu nolūku un ticību Kristum, Svētais Gars apliecinās mums šī pieraksta patiesumu. Un, ja šis konkrētais pieraksts ir patiess, tad Jēzus ir Kristus.
Alma Arise [Alma, piecelies], Valters Reins
Atcerieties, lai saņemtu pestīšanu
Atcerēšanās par Jēzu vedina pie pestīšanas un glābšanas. Padomājiet, kāda bija atcerēšanās loma gados jaunā Almas pestīšanā. Kad Almam parādījās eņģelis, viņš nodeva tam pavēli: „Nemēģini vairs iznīcināt Dieva baznīcu!” Taču vēl pirms šī rīkojuma došanas eņģelis paziņoja: „Atceries savu tēvu gūstu … un atceries, cik lielas lietas [Kristus] ir darījis priekš tiem; jo viņi bija jūgā, un Viņš atbrīvoja tos.” (Mosijas 27:16; uzsvērums pievienots.)
Eņģeļa mandāts par atcerēšanos nebija tikai gudra direktīva ar plašu pielietojumu. Almas gadījumā tas bija īpašs pavediens, mīlošs mājiens attiecībā uz to, kā viņš var izdzīvot, atrazdamies tuvu nāvei, kas viņu gaidīja.
Apmēram pēc divdesmit gadiem Alma savam dēlam Helamanam dramatiski detalizēti atstāstīja, ko bija pieredzējis, trīs dienas gulēdams paralizēts, nespēdams parunāt, „nožēlo[dams] grēkus gandrīz līdz nāvei” (Mosijas 27:28). Pēc eņģeļa aiziešanas Alma neapšaubāmi atcerējās, taču viss, ko viņš spēja atcerēties, bija viņa grēki.
„Es tiku spīdzināts mūžīgajās mokās, …” Alma atminējās, „jā, es atcerējos visus savus grēkus un nekrietnības, par ko es tiku mocīts elles sāpēm.” (Almas 36:12–13.) Doma par stāšanos Dieva priekšā piepildīja Almu ar tik „neizsakāmām šausmām”, ka viņš domāja izbēgt no tā, nevis vienkārši nomirstot, bet „iz[zūdot] gan dvēselē, gan miesā” (Almas 36:14–15).
Šeit mums vajadzētu apstāties un saprast: tas, ko Alma izcieta, nebija tikai kāds briesmīgs, trīs dienu ilgs sods, kas bija iepriekš noteikts kā pienācīgas sekas viņa grēkiem. Nē, viņš atradās uz robežas (pirmo trīs dienu garumā) ar to, lai tiktu „sasaistīts ar mūžīgām nāves saitēm” (Almas 36:18; uzsvērums pievienots).
Viņš nešaubīgi būtu palicis šajā šausmīgajā stāvoklī vēl ilgāk par trim dienām — uz nenoteiktu laiku —, ja vien viņš visžēlīgi, kaut kādi un no kaut kurienes nebūtu atcerējies, kā viņa tēvs bija pravietojis „par kāda Jēzus Kristus, Dieva Dēla, atnākšanu, lai izpirktu pasaules grēkus”. Tad viņš teica:
„Tad nu, kad mans prāts pieķērās pie šīs domas, es iesaucos savā sirdī: Ak Jēzu, Tu Dieva Dēls, apžēlojies par mani, kas esmu žults rūgtumā un esmu sasaistīts ar mūžīgām nāves saitēm!
Un tad lūk, kad es to iedomājos, es vairs neatcerējos savas sāpes; jā, es vairs nemocījos, atcerēdamies savus grēkus.” (Almas 36:17–19.)
Alma bija paklausījis eņģeļa pavēlei par atcerēšanos. Viņš atcerējās Jēzu. Un gluži tāpat kā Jēzus bija atpestījis Almas priekštečus no viņu gūsta, Viņš atpestīja Almu arī no viņa gūsta.
Cik izjusta žēlastība un varena atbrīvošana! Cik pārsteidzošas sirds un prāta pārmaiņas! Alma, kurš vēl pirms dažiem mirkļiem bija domājis izbēgt no Dieva klātbūtnes, pilnībā izzūdot, tagad, ieraudzīdams Dievu un Viņa svētos eņģeļus, „ilgojās tur palikt” (Almas 36:22).
Šo brīnumaino pārvērtību izraisīja vienkārša atcerēšanās. Almas pieredzes kontekstā ķēniņa Benjamīna pēdējiem vārdiem viņa noslēdzošajā sprediķī tiek piešķirta pavisam burtiska nozīme: „Ak cilvēk, atceries un neaizej bojā!” (Mosijas 4:30.)
Viņš mūs atceras
Cenšoties vienmēr atcerēties Jēzu, būtu svarīgi paturēt prātā, ka Viņš vienmēr atceras par mums. Viņš ir iezīmējis mūs abu Savu roku plaukstās (skat. Jesajas 49:16). Padomājiet par to — Jēzus Savā labvēlībā nevar aizmirst un nekad neaizmirsīs mūs, tajā pat laikā Viņš tik viegli un labprātīgi aizmirst par mūsu grēkiem, kuru dēļ ir ticis tik dziļi ievainots.
To ir vērts atcerēties.