„Pateicība par iespēju „uzklausīt Viņu”’”, Liahona, 2023. g. sept.
Pateicība par iespēju „uzklausīt Viņu”
Man ir grūti sadzirdēt baznīcā notiekošo, taču šis stāsts no Jaunās Derības palīdzēja man paraudzīties uz savu situāciju citā skatījumā.
Es lielāko daļu savas dzīves esmu cietusi no smaga dzirdes zuduma un vairumā Baznīcas sanāksmju spēju saprast tikai ap 20 procentiem no tā, kas tiek teikts pie kanceles. Reizēm savas vājdzirdības dēļ es jūtos vientuļa un nošķirta, piemēram, kad draudze smejas par runātāja humoristisko piezīmi, bet es ne, jo neesmu to sadzirdējusi. Un es tāda neesmu vienīgā. Gados vecāki draudzes locekļi ir uzticējuši man to, ka arī viņiem ir grūti visu sadzirdēt.
Reizēm, kad man Svētā Vakarēdiena sanāksmē ir grūti saprast runātāju, kurš runā visai klusi, vai kad Svētdienas skolas skolotājs paziņo, ka nav nekādas nepieciešamības pēc mikrofona, jo visi var dzirdēt arī bez tā, es esmu aizdomājusies par to, kāpēc es vispār eju uz baznīcu, ja dzirdu tik maz. Vai man nebūtu lietderīgāk pavadīt laiku mājās, lasot Nāciet, sekojiet Man! nodarbības vai studējot Svētos Rakstus?
Tomēr es gribu būt paklausīga un esmu turpinājusi kopā ar ģimeni apmeklēt Baznīcu, lai atjaunotu savas kristību derības un atcerētos Glābēju, pieņemot Svēto Vakarēdienu. Tā allaž ir bijusi svētība — sajust Garu —, un mani allaž ir pacilājis tas, ko es spēju sadzirdēt.
Kādu svētdienu Svētā Vakarēdiena sanāksmē uzstājās augstais padomnieks, kurš bija viens no tiem cilvēkiem, kam ir tik skaidra un skanīga balss, ka to ir vieglāk sadzirdēt. Viņš apsprieda Jaunās Derības stāstu par sievieti, kura 12 gadu garumā bija cietusi no asiņošanas un ticēja, ka varētu tikt dziedināta, ja vien spētu pastiept roku un pieskarties garām ejošā Jēzus drānām (skat. Lūkas 8:43–48).
Pēc tam runātājs sniedza aizkustinošu ieskatu, kas mani dziļi satrieca, paskaidrojot, ka savas slimības dēļ šī sieviete tika uzskatīta par nešķīstu un viņai, visticamāk, nebija ļauts apmeklēt baznīcu. 12 gadu garumā!
Domājot par to, ko tas viņai nozīmēja, man aizrāvās elpa. Lai gan šī sieviete bija slima, viņa, visdrīzāk, nejutās tik slikti, lai vismaz laiku pa laikam nespētu apmeklēt baznīcu. Taču tā laika sociālo normu dēļ viņai šāds apmeklējums nebija ļauts. Cik šausmīgs pārbaudījums ticīgam cilvēkam!
Kamēr es prātoju par sirdssāpēm, ko viņa noteikti izjuta, jo viņai bija liegts pielūgt Dievu kopā ar saviem ticības biedriem sava fiziskā stāvokļa dēļ — kaut kā tāda dēļ, ko viņa nespēja kontrolēt —, Gars atvēra manām acīm viņas situāciju, salīdzinājumā ar manējo. Man tika dots saprast, ka, lai gan es nespēju visā pilnībā piedalīties notiekošajā, man vismaz ir dota privilēģija apmeklēt baznīcu un sadzirdēt to, ko es spēju. Šai sievietei šādas izvēles nebija. Man bija kauns par tiem brīžiem, kad uz īsu brītiņu biju apsvērusi iespēju palikt mājās.
Dievs tūliņ pat uzrunāja manu sirdi, likdams saprast, ka Viņš nevēlas, lai es justos vainīga. Viņš vēlējās, lai es justos pateicīga — pateicīga par privilēģiju apmeklēt baznīcu un tikt stiprināta, biedrojoties ar uzticīgajiem Kristus mācekļiem. Lai gan es nespēju sadzirdēt visu, es spēju saprast daļu no teiktā, un katra no šīm lietām ir svētījusi manu dzīvi. Ir gadījušies arī īpaši brīži, kad Gars man ir palīdzējis saprast to, ko es nespēju sadzirdēt.
Es jutos pateicīga par brīvību — pielūgt Dievu un baudīt svētības, apmeklējot Viņa namu. Gars man liecināja, ka man ir daudz, daudz labāk atrasties Baznīcas sanāksmēs, pieņemt Svēto Vakarēdienu un mācīties to, ko spēju, nekā vispār tās neapmeklēt.
Todien mana attieksme mainījās. Tā vietā, lai es justu nomāktību savu ierobežojumu dēļ, manu sirdi piepildīja miers, un es nolēmu pievērsties svētībām, ko nes baznīcas apmeklēšana. Es apņēmos tik tiešām pacensties izjust pateicību par to, ko spēju sadzirdēt, tā vietā, lai ieslīgtu mazdūšībā par to, ko nespēju.
Elders Dīters F. Uhtdorfs no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir teicis: „Būt pateicīgiem ciešanu brīžos nenozīmē, ka mēs esam apmierināti ar saviem apstākļiem. Tas nozīmē, ka mēs ar ticības acīm raugāmies pāri šīs dienas izaicinājumiem.”1 Sieviete, kura pastiepa roku, lai pieskartos Jēzus drānām, ir kalpojusi par brīnišķīgu atgādinājumu, ka man ir pietiekami daudz ticības Tam Kungam, lai paraudzītos pāri saviem ierobežojumiem, un pietiekama paļāvība uz Dievu, lai zinātu, ka Viņš svētīs mani, lai es spētu pacelties pāri saviem fiziskajiem ierobežojumiem.
Dzīvē ir visdažādākie izaicinājumi, kas rada garīgus, emocionālus vai fiziskus apgrūtinājumus, taču mēs pat ciešanu brīžos tiekam mudināti būt pateicīgi par mūsu baudītajām svētībām. Tas Kungs ir teicis:
„Mani draugi, nebīstieties, lai jūsu sirdis top mierinātas; jā, esiet priecīgi vienmēr un pateicieties visās lietās; …
un visas lietas, ar ko jums ir sagādātas ciešanas, darbosies kopā jūsu labumam un Mana Vārda godībai.” (Mācības un Derību 98:1, 3.)
Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.