“3. nodaļa: Eņģelis Moronijs un zelta plāksnes: 1823.–1827.g.,” Stāsti no grāmatas „Mācība un Derības“ (2002), 13–16
“3. nodaļa,” Stāsti no grāmatas „Mācība un Derības“, 13–16
3. nodaļa
Eņģelis Moronijs un zelta plāksnes
(1823.–1827.g.)
Kopš Džozefa pirmās vīzijas bija aizritējuši trīs gadi. Viņš bija sasniedzis jau septiņpadsmit gadu vecumu. Džozefs domāja par to, ko Dievs vēlētos, lai viņš dara. Kādu vakaru Džozefs lūdza Dievu. Viņam bija ticība, ka Dievs pateiks, ko viņam darīt.
Džozefs ieraudzīja istabā spožu gaismu. Gaismā stāvēja eņģelis. Eņģeļa seja staroja spožumā. Viņam mugurā bija skaists, balts talārs.
Eņģelis teica, ka viņu saucot Moronijs. Dievs bija viņu atsūtījis, lai parunātos ar Džozefu. Moronijs teica, ka Dievs Džozefam esot iecerējis kādu darbu.
Eņģelis Moronijs pastāstīja Džozefam par grāmatu. Tā bija grāmata par seniem Amerikas iedzīvotājiem. Jēzus Kristus tika apciemojis šos cilvēkus. Viņš mācījis tiem evaņģēliju.
Moronijs teica, ka grāmata esot uzrakstīta uz zelta lapām. Šīs zelta lapas saucot par plāksnēm. Grāmata esot uzrakstīta valodā, ko mūsdienās neviens nesaprot. Dievs vēlētos, lai Džozefs šo grāmatu iztulko. Džozefam šī grāmata būtu jāpārtulko angļu valodā.
Eņģelis Moronijs teica, ka plāksnes esot paslēptas pakalnā netālu no Džozefa mājām. Tās esot apraktas zemē. Moronijs teica, ka kopā ar zelta plāksnēm esot paslēpti arī divi akmeņi. Šos akmeņus saucot Urims un Tumims. Akmeņi palīdzēšot Džozefam pārtulkot grāmatu.
Moronijs pastāstīja Džozefam par Eliju. Elija bijis izcils pravietis, kas dzīvojis sensenos laikos. Elijam bijusi priesterība. Par Eliju pastāstīts Vecajā Derībā. Moronijs teica, ka Elija atgriezīšoties uz zemes. Elija teikšot cilvēkiem, lai viņi uzzina visu par saviem senčiem. Senči ir ģimenes locekļi, kas dzīvojuši pirms mums.
Moronijs pastāstīja Džozefam par priesterību. Priesterība ir Dieva spēks. Moronijs teica, ka Elija atnesīšot priesterības spēku uz zemi. Priesterības spēks palīdzēšot taisnīgajām ģimenēm. Tās varēšot tikt aizzīmogotas. Tad ģimenes locekļi varēšot dzīvot kopā mūžīgi. Moronijs nozuda.
Tajā naktī eņģelis Moronijs parādījās vēl divas reizes. Ik reizi viņš Džozefam daudz ko pastāstīja. Pienākot rītam, viņš nozuda. Džozefs piecēlās un devās kopā ar tēvu veikt fermas darbus.
Džozefs bija pārāk noguris un nespēja strādāt. Viņš nokrita. Kamēr viņš tā gulēja, Moronijs parādījās vēlreiz. Džozefs izstāstīja tēvam visu, ko Moronijs bija teicis. Tēvs viņam ticēja. Viņš zināja, ka Dievs bija atsūtījis Moroniju. Viņš teica Džozefam, lai tas klausa Moroniju.
Džozefs devās meklēt zelta plāksnes. Viņš devās uz pakalnu netālu no savām mājām. Tas bija Kumora kalns. Zelta plāksnes atradās tajā. Tās bija apraktas zem liela akmens. Tās bija noglabātas akmens kastē. Šai kastē atradās arī Urims un Tumims.
Pie Džozefa atkal ieradās eņģelis Moronijs. Viņš neļāva Džozefam ņemt plāksnes līdzi uz mājām. Viņš lika Džozefam nākt uz kalnu šajā pašā dienā četrus gadus pēc kārtas.
Džozefs paklausīja Moroniju. Viņš devās uz Kumora kalnu katru gadu. Moronijs tur viņu mācīja. Moronijs stāstīja Džozefam par patieso Jēzus Kristus Baznīcu. Viņš teica, ka Jēzus uz zemes atkal nodibinās savu Baznīcu.
1827. gadā Moronijs iedeva zelta plāksnes Džozefam. Džozefs bija gaidījis četrus gadus, lai iegūtu šīs plāksnes. Moronijs lika Džozefam par plāksnēm labi rūpēties.
Džozefs pārnesa zelta plāksnes mājās. Viņš gribēja par tām labi parūpēties. Ļauni cilvēki gribēja tās nozagt. Džozefs noslēpa zelta plāksnes, lai ļaunie cilvēki tās nespētu atrast. Dievs palīdzēja Džozefam saglabāt zelta plāksnes neskartas.