53. nodaļa Jēzus tiek sists krustā Karavīri sita Jēzu ar pātagām. Tie uzvilka Viņa purpura apmetni. Tie pagatavoja ērkšķu vainagu un uzlika to Viņam galvā. Tie smējās par Viņu un apspļaudīja Viņu. Tie sauca Viņu par „Jūdu ķēniņu.” Marka 15:15–20 Daudzi cilvēki sekoja karavīriem, kad tie veda Jēzu uz kādu kalnu netālu no Jeruzālemes. Tie lika Viņam pašam nest krustu. Tie pienagloja Viņa rokas un kājas pie krusta un pacēla krustu. Tie sita krustā vēl divus citus cilvēkus, kuri bija zagļi. Lūkas 23:27, 33; Jāņa 19:17–18 Jēzus lūdza Dievu. Viņš lūdza Debesu Tēvam piedot karavīriem, kuri sita Viņu krustā. Tie nezināja, ka Viņš ir Glābējs. Lūkas 23:34 Marija, Jēzus māte, stāvēja pie krusta. Tur bija arī apustulis Jānis. Jēzus lika Jānim parūpēties par Savu māti. Jānis aizveda Jēzus māti uz savām mājām. Jāņa 19:25–27 Zemi pārklāja tumsa. Glābējs cieta uz krusta vairākas stundas. Tad Viņa gars atstāja Viņa ķermeni un Viņš nomira. Mateja 27:45, 50 Kad Viņš nomira, zemestrīce sašķēla gabalos lielas klintis. Tempļa priekškars pārplīsa divos gabalos. Romiešu karavīri bija izbijušies. Mateja 27:51, 54 Viens no Jēzus mācekļiem noņēma no krusta Glābēja ķermeni. Tas ietina to audeklā un ievietoja kapā, kas bija izcirsta klintī. Kapam priekšā tika pievelts liels akmens. Mateja 27:57–60