12. nodaļa
Priesterības zvērests un derība
„Tā Kunga svētības tiek dotas Pēdējo dienu svētajiem un pasaulei, pateicoties to cilvēku kalpošanai, kuri ar godu nes Viņa svēto priesterību, pārstāvot Viņu.”
No Džozefa Fīldinga Smita dzīves
1951. gada 9. Aprīlī, pēc 41 gada ilgas kalpošanas par apustuli, Džozefs Fīldings Smits tika apstiprināts par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu. Uzreiz pēc apstiprināšanas prezidents Smits uzrunāja klātesošos. Viņš īsi dalījās sajūtās par savu aicinājumu:
„Es apzinos, ka esmu aicināts ļoti nozīmīgā amatā. Tas liek man būt pazemīgam. …
Es pateicos Tam Kungam par Jēzus Kristus evaņģēliju, savu piederību Baznīcai, man sniegto kalpošanas iespēju. Man, kā cilvēkam ar vājībām, ir tikai viena vēlēšanās, un tā ir — paaugstināt savu aicinājumu, cik labi vien to spēju.”1
Prezidents Smits bieži mudināja priesterības nesējus paaugstināt savus aicinājumus. Lai gan publiski viņš dalījās savā vēlmē paaugstināt savus priesterības aicinājumus,2 viņš reti stāstīja par pūlēm, to īstenojot. Taču kādu reizi viņš pastāstīja par priesterības kalpošanu, ko veica kopā ar savu draugu Džordžu F. Ričardsu, kurš pirms viņa kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu:
„Četrdesmit gadu garumā es esmu sēdējis padomē, apmeklējis konferences un kalpojis dažādos veidos kopā ar prezidentu Džordžu F. Ričardsu. …
Mēs kopā esam ceļojuši uz daudziem Ciānas stabiem. Pašos pirmsākumos mēs, augstāko pilnvaroto brāļi, devāmies divatā apmeklēt Ciānas stabus. Uz vietām, kur vilcieni negāja, un tādu bija daudz, mēs parasti ceļojām tā saucamajos „baltjumtīšos” — vieglajos, atsperīgajos ratos. Tālie ceļojumi parasti nozīmēja divu, bieži pat trīs un četru, stabu apmeklējumu.
Šādu ceļojumu laikā starp staba konferencēm ik dienas tika noturētas sanāksmes dažādās vietās, draudzēs un stabos. Šie ceļojumi tika veikti pa bedrainajiem ceļiem, dažreiz pa šaurām takām, vasarā caur bieziem putekļiem un ziemā stindzinošā salā, bieži caur lieliem dubļiem vai stipru sniegu.”3
Elders Frensiss M. Gibons, kurš kalpoja par Augstākā prezidija sekretāru, dalījās ieskatā par to, kā prezidents Smits paaugstināja savus aicinājumus priesterībā: „Pilnīgi apzinoties savas pilnvaras, viņš vienmēr bija apdomīgs un rāms, tās pielietojot. Viņš nekad nebija augstprātīgs, iedomīgs vai uzpūtīgs. Viņš nekad neuzvedās tā, it kā būtu labāks par citiem, nekad neizmantoja sava amata pilnvaras, lai gūtu personīgo labumu.”4
Prezidenta Džozefa Fīldinga Smita uzstāšanās Britu reģiona konferencē 1971. gada augustā. No kreisās puses uz labo sēž: elderi Marions G. Romnijs, Ričards L. Evanss un Hovards V. Hanters.
Kā Baznīcas prezidents — Džozefs Fīldings Smits uzstājās piecās Vispārējo konferenču priesterības sesijās, iedrošinot brāļus paaugstināt savus priesterības aicinājumus. Šīs nodaļas mācības ir izvēlētas no četrām runām, īpaši akcentējot uzstāšanos, ko prezidents Smits sniedza 1930. gada 3. oktobrī. Tā kā runas tika sniegtas priesterības sanāksmēs, šīs nodaļas saturs ir adresēts vīriešiem. Taču šie vārdi sniedz saprašanu par to, ka priesterības spēks ir liela svētība visiem Baznīcas locekļiem. Vienā no savām runām prezidents Smits sacīja: „Es domāju, ka mēs visi zinām to, ka priesterības svētības neaprobežojas tikai ar vīriešiem. Šīs svētības tiek izlietas arī pār mūsu sievām, meitām un visām taisnīgajām sievietēm Baznīcā. Turot baušļus un kalpojot Baznīcā, šīs labās māsas var sevi sagatavot, lai saņemtu Tā Kunga nama svētības. Tas Kungs piedāvā Savām meitām ikvienu garīgo dāvanu un svētību, ko var iegūt Viņa dēli, jo Tai Kungā ne sieviete ir šķirama no vīrieša, ne vīrietis — no sievietes [skat. 1. korintiešiem 11:11].”5
Džozefa Fīldinga Smita mācības
1
Vīriešiem vajadzētu būt skaidrai izpratnei par derībām, kuras viņi noslēdz, saņemot priesterības aicinājumus.
Es vēlos vērst jūsu uzmanību uz Melhisedeka priesterības zvērestu un derību. Es domāju: ja mums ir skaidra izpratne par derībām, ko noslēdzam, saņemot priesterības aicinājumus, un par solījumu, ko sniedz Tas Kungs, ja mēs paaugstinām savus aicinājumus, tad mums būs lielāks stimuls paveikt visu nepieciešamo, lai iegūtu mūžīgo dzīvi.
Tāpat es vēlētos sacīt, ka viss, kas ir saistīts ar šo augstāko priesterību, ir radīts un domāts, lai sagatavotu mūs mūžīgās dzīves iegūšanai Dieva valstībā.
Džozefam Smitam 1832. gadā sniegtajā atklāsmē par priesterību Tas Kungs teica, ka Melhisedeka priesterība ir mūžīga, tā vada evaņģēliju, ir atrodama patiesajā Baznīcā visās paaudzēs un tur Dieva atziņas atslēgu. Viņš teica, ka tā ļauj iesvētīt Dieva ļaudis, lai viņi redzētu Dieva seju un ieietu Tā Kunga atdusā, „kura atdusa ir Viņa godības pilnība”. (Skat. M&D 84:17–24 .)
Tad, runājot par abām — Ārona un Melhisedeka — priesterībām, Tas Kungs sacīja: „Jo tie, kas ir uzticīgi, iegūstot šīs divas priesterības, par kurām es runāju, un vairojot savus aicinājumus, tiek iesvētīti ar Garu viņu ķermeņu atjaunošanai.
Viņi kļūst par Mozus un Ārona dēliem un Ābrahāma pēcnācējiem, un Dieva baznīcu un valstību, un izredzētajiem.
Un arī, visi tie, kas pieņem šo priesterību, pieņem Mani, saka Tas Kungs;
jo kas pieņem Manus kalpus, pieņem Mani;
un kas pieņem Mani, pieņem Manu Tēvu;
un kas pieņem Manu Tēvu, pieņem Mana Tēva valstību; tādēļ tam tiks dots viss, kas ir Manam Tēvam.
Un šis ir saskaņā ar zvērestu un derību, kas piederas priesterībai.
Tādēļ visi tie, kas saņem priesterību, pieņem šo zvērestu un derību no Mana Tēva, ko tie nevar lauzt, nedz arī tā var tikt izmainīta.”
Ja derība tiek lauzta un no tās pavisam novēršas, tad tiek piešķirts sods kopā ar šo bausli: „… piesargāties, uzcītīgi pievērst vērību mūžīgās dzīves vārdiem.
Jo jūs dzīvosit ar katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes.” (M&D 84:33–44.)6
Tie, kam ir Ārona priesterība, vēl nav saņēmuši šo zvērestu un derību, kas attiecas uz Augstāko priesterību, taču Tas Kungs jums ir sniedzis lielu spēku un pilnvaras. Ārona priesterība ir sagatavošanās priesterība, kas mūs izglīto un apmāca, lai mēs būtu cienīgi saņemt pārējās svētības, kas tiks sniegtas vēlāk.
Ja jūs uzticīgi kalpojat kā diakons, skolotājs un priesteris, jūs gūstat pieredzi, spējas un dotības, kas jums ļaus saņemt Melhisedeka priesterību un paaugstināt savu aicinājumu tajā.7
2
Priesterības nesēji apsola paaugstināt savus priesterības aicinājumus un dzīvot ar ikkatru vārdu, kas iziet no Dieva mutes.
Kā mēs visi zinām, derība ir līgums un vienošanās vismaz starp divām pusēm. Attiecībā uz evaņģēlija derībām, viena puse ir Tas Kungs Debesīs, bet otra ir cilvēki uz Zemes. Cilvēki piekrīt ievērot baušļus, un Tas Kungs apsola viņus atbilstoši tam svētīt. Evaņģēlijs pēc savas būtības ir jauna un mūžīga derība, kas ietver visas vienošanās, solījumus un atlīdzības, kuras Tas Kungs piedāvā Saviem ļaudīm.
Līdz ar to, saņemot Melhisedeka priesterību, mēs noslēdzam derību. Mēs svinīgi apsolām pieņemt priesterību, paaugstināt aicinājumus tajā un dzīvot ar ikkatru vārdu, kas iziet no Dieva mutes. Tas Kunga no Savas puses mums apsola: ja vien mēs turēsim baušļus, tad saņemsim visu to, kas pieder Tēvam, un tā ir mūžīgā dzīve. Vai kāds no mums spēj iedomāties vēl lieliskāku un brīnišķīgāku vienošanos par šo?
Dažreiz mēs pavirši runājam par mūsu priesterības aicinājumu paaugstināšanu, taču atklāsmē ir teikts, ka mums kā elderiem, Septiņdesmitajiem, augstajiem priesteriem, patriarhiem un apustuļiem ir jāpaaugstina savi priesterības aicinājumi.
Vīrietim dotā priesterība ir spēks un pilnvaras no Dieva, kas sniegtas cilvēkam uz Zemes, lai to pielietotu cilvēces glābšanai. Priesterības aicinājumi ir paredzēti kalpošanai, lai veiktu īpaši priesterībai uzticētus kalpošanas uzdevumus. Un šos aicinājumus ir iespējams paaugstināt tad, kad tie, kam piešķirti noteikti aicinājumi, veic viņiem uzticēto darbu.
Nav svarīgi, kādi ir mūsu aicinājumi, ja vien mēs esam patiesi un uzticīgi savām saistībām. Viens aicinājums nav labāks par otru, taču, lai veiksmīgi veidotu pārvaldi, kāds priesterības nesējs var tikt aicināts prezidēt un vadīt citu priesterības nesēju darbu.
Mans tēvs, prezidents Džozefs F. Smits, ir teicis: „Nav neviena priesterības aicinājuma, kas ir vai var būt lielāks par pašu priesterību. Aicinājums iegūst pilnvaras un spēku no priesterības. Neviens aicinājums nesniedz pilnvaras priesterībai. Neviens aicinājums nedod spēku priesterībai. Taču visi Baznīcas aicinājumi gūst savu spēku, vērtību, pilnvaras no priesterības.”
Mēs tiekam aicināti, lai paaugstinātu savus priesterības aicinājumus un paveiktu tajā ietverto darbu. Un atklāsmē par priesterību Tas Kungs saka tā: „Tādēļ lai katrs cilvēks paliek savā paša amatā un strādā savā paša aicinājumā; … lai sistēma varētu palikt pilnīga.” (M&D 84:109–110.)
Šis ir viens no galvenajiem mērķiem, ko cenšamies īstenot Baznīcas priesterības programmā, — ļaut elderiem veikt elderu darbu, Septiņdesmitajiem Septiņdesmito darbu, augstajiem priesteriem augsto priesteru darbu utt., lai visi priesterības nesēji varētu paaugstināt savus aicinājumus un iegūt visas brīnišķīgās svētības, kas ir apsolītas, ja katrs veiks savu darbu.8
Mēs esam Tā Kunga, Jēzus Kristus, vēstneši. Mūsu uzdevums ir Viņu pārstāvēt. Mēs tiekam vadīti, lai sludinātu Viņa evaņģēliju, veiktu glābšanas priekšrakstus, svētītu cilvēci, dziedinātu slimos, un, iespējams, lai paveiktu brīnumus, lai darītu to, ko Viņš pats darītu, ja vien personīgi būtu klāt, — un tas viss ir, pateicoties tam, ka mums ir svētā priesterība.
Kā Tā Kunga pārstāvji — mēs esam saistīti ar Viņa likumu darīt to, ko Viņš vēlas, lai mēs darītu neatkarīgi no personīgām sajūtām vai pasaulīgām vēlmēm. Mums pašiem nav sava glābšanas vēstījuma, mācības, kas būtu jāpieņem, nav pilnvaru, lai kristītu, ordinētu vai salaulātu mūžībā. Tas viss nāk no Tā Kunga, un jebkas, ko mēs paveicam saistībā ar šīm lietām, ir sniegto pilnvaru rezultāts.9
3
Katram Melhisedeka priesterības nesējam, kurš ir patiess attiecībā pret priesterības zvērestu un derību, ir dots paaugstināšanas solījums.
Ļaujiet man tagad pāris vārdos padalīties par zvērestu, kas tiek dots, pieņemot Melhisedeka priesterību.
Zvērests ir pats svinīgākais cilvēku mēlei zināmais runas veids, kas uzliek stingras saistības; un tieši šādu valodu Tēvs izmantoja dižajā Mesijas pravietojumā par Kristu un priesterību. Par Viņu ir sacīts: „Tas Kungs ir zvērējis, un Viņš to nenožēlos: „Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.”” (Psalmi 110:4.)
Paskaidrojot šo Mesijas pravietojumu, Pāvils stāsta, ka Jēzus „priestera amats ir neiznīcīgs” un ka caur to nāca „neiznīcīgās dzīvības spēk[s]”. (Skat. Ebrejiem 7:24, 16.) Džozefs Smits teica, ka „visi tie, kas tiek ordinēti šajā priesterībā, tiek darīti līdzīgi Dieva Dēlam, dzīvojot kā priesteri mūžam”, ja vien viņi ir uzticīgi un patiesi [skat. Džozefa Smita tulkojums, Ebrejiem 7:3].
Un tādējādi Kristus ir lielisks paraugs tam, kas attiecas uz priesterību, tāpat kā Viņš ir paraugs attiecībā uz kristīšanos un visām pārējām lietām. Un, tā kā Tēvs sniedz zvērestu, sakot, ka Viņa Dēls mantos visu caur priesterību, tāpat Viņš sniedz zvērestu par to, ka ikviens no mums, kurš paaugstina savu priesterības aicinājumu, saņems visu to, kas pieder Tēvam.
Šis ir paaugstināšanas solījums, kas tiek dots katram vīrietim, kuram ir Melhisedeka priesterība, taču tas ir solījums ar nosacījumu, ja vien mēs paaugstināsim savus priesterības aicinājumus un dzīvosim ar ikkatru vārdu, kas nāk no Dieva mutes.
Ir pilnīgi skaidrs, ka nav labāku solījumu par tiem, kuri tiek mums sniegti, kad mēs pieņemam privilēģiju un pienākumu nest svēto priesterību un būt par Kristus kalpiem.
Ārona priesterība ir sagatavošanās priesterība, kas ļauj mums noslēgt derību un saņemt zvērestu attiecībā uz šo augstāko priesterību.10
4
Pateicoties Viņa svētās priesterības nesēju kalpošanai, Tā Kunga svētības tiek sniegtas visiem cilvēkiem.
Katram no mums šai pasaulē pats svarīgākais uzdevums ir izvirzīt Dieva valstības lietas par prioritāti savā dzīvē, turēt baušļus, paaugstināt savus priesterības aicinājumus, doties uz Tā Kunga namu un saņemt mūsu Tēva valstības svētību pilnību.11
„Priesterība ir spēks un pilnvaras no Dieva, kas sniegtas cilvēkam uz Zemes, lai to pielietotu cilvēces glābšanai.”
Tā Kunga svētības tiek sniegtas svētajiem un visai pasaulei caur to cilvēku kalpošanu, kas nes Viņa svēto priesterību, pārstāv Viņu, ir Viņa patiesie kalpi un pārstāvji, caur tiem, kas vēlas Viņam kalpot un turēt Viņa baušļus.12
Es lūdzu par to, lai katrs no mums, kas ir aicināts pārstāvēt To Kungu un nes Viņa pilnvaras, atceras, kas viņš ir, un rīkojas tam atbilstoši.
… Visas dzīves laikā esmu centies paaugstināt savu priesterības aicinājumu, un es ceru izturēt līdz šīs dzīves beigām un baudīt uzticīgo svēto klātbūtni nākamajā dzīvē.13
Es vēlos svētīt visus tos, kā jaunos, tā vecos, kas paaugstina savus priesterības aicinājumus, un lūgt Tam Kungam, lai sniedz viņiem Sava Gara labās lietas šajā dzīvē un apliecina nākamās dzīves mūžības bagātību esamību. …
Cik brīnišķīgi ir zināt to, ka Tas Kungs katram no mums ir sniedzis priesterības pilnību un solījumu — ja mēs saņemsim šo priesterību un paaugstināsim savus aicinājumus, tad mēs iegūsim mūžīgo mantojumu Viņa valstībā!14
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Prezidents Smits mācīja, ka caur priesterību „Tas Kungs piedāvā Savām meitām ikvienu garīgo dāvanu un svētību, ko var iegūt Viņa dēli” („No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”). Kādas domas jums rodas, pārdomājot šo apgalvojumu?
-
Prezidents Smits teica, ka priesterības nesējiem ir lielāks stimuls censties iegūt mūžīgo dzīvi, ja Viņi izprot savas derības un Tā Kunga solījumus (skat. 1. sadaļu). Kā šī mācība ir attiecināma uz visiem Baznīcas locekļiem?
-
Kā prezidenta Smita skaidrojums par aicinājuma paaugstināšanu atšķiras no aicinājuma pildīšanas? Kā jūs esat tikuši svētīti caur to Baznīcas locekļu kalpošanu, kas ir paaugstinājuši savus aicinājumus?
-
Prezidents Smits mācīja: „Kristus ir lielisks paraugs tam, kas attiecas uz priesterību” (3. sadaļa). Kā, kalpojot citiem, mēs varam sekot Jēzus Kristus paraugam?
-
Atgādiniet prezidenta Smita vārdus no 4. sadaļas par templī sniegtajām svētībām. Kā vecāki var palīdzēt bērniem sagatavoties priesterības svētībām, kas ir pieejamas templī?
Saistītās Svēto Rakstu vietas
Ebrejiem 5:4; Almas 13:1–2, 6; M&D 20:38–60; 84:19–22; 107:99–100; Ticības apliecinājumi 1:5
Mācīšanas padoms
„Prasmīgs skolotājs nejautā: „Ko es šodien darīšu nodarbībā?” — bet gan domā: „Ko mani studenti šodien darīs nodarbībā?” Viņš nevaicā: „Ko es šodien mācīšu?” — bet gan: „Kā es palīdzēšu saviem studentiem atklāt to, kas viņiem ir jāzina?” (Virdžīnija H. Pīrsa, „The Ordinary Classroom—A Powerful Place for Steady and Continued Growth”,Ensign, 1992. g. nov., 12; skat. arī Teaching, No Greater Call [1999], 61).