2. nodaļa

Mūsu Glābējs — Jēzus Kristus

„Lai tagad un vienmēr visnoteicošākais jūsu prātos ir tas, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kurš nāca pasaulē, lai atdotu Savu dzīvību, lai mēs savukārt varētu dzīvot. Tā ir patiesība, un tā ir fundamentāla. Uz tās balstās mūsu ticība.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

Būdams apustulis, prezidents Džozefs Fīldings Smits bija uzticams savam aicinājumam — būt par vienu no „[īpašajiem] Kristus Vārda lieciniekiem visā pasaulē” (M&D 107:23). Viņš teica: „Es cenšos Viņu, mūsu Pestītāju, mīlēt vairāk par visu citu. Tas ir mans pienākums. Es ceļoju pa šo valsti kā viens no Viņa īpašajiem lieciniekiem. Es nevarētu būt īpašs Jēzus Kristus liecinieks, ja man nebūtu pilnīgu un pozitīvu zināšanu, ka Viņš ir Dieva Dēls un pasaules Pestītājs.”¹

Būdams tēvs, prezidents Smits tikpat uzticami pildīja savu pienākumu, liecinot par Glābēju. 1948. gada 18. jūlijā viņš nosūtīja vēstuli saviem dēliem Duglasam un Miltonam, kuri kalpoja par pilnlaika misionāriem. Viņš rakstīja:

„Dažreiz es sēžu un pārdomāju, un, lasot Svētos Rakstus, es domāju par mūsu Kunga misiju, par to, ko Viņš darīja manā labā, un, kad mani pārņem šīs sajūtas, es sev saku: es nevaru būt neuzticīgs Viņam. Viņš mani mīlēja ar pilnīgu mīlestību, tāpat kā visus citus cilvēkus, it sevišķi tos, kas Viņam kalpo, un man ir jāmīl Viņš ar visu mīlestību, ko spēju, pat ja tā nav pilnīga, kādai tai nevajadzētu būt. Tas ir brīnišķīgi. Es nedzīvoju tad, kad dzīvoja Glābējs; Viņš nav man parādījies personiski. Es neesmu Viņu redzējis. Viņa Tēvs un Viņš nav uzskatījuši par vajadzīgu dot man tādu lielu svētību. Taču tā nav obligāta. Es esmu jutis Viņa klātbūtni. Es zinu, ka Svētais Gars ir apgaismojis manu prātu un atklājis man Viņu, tādēļ es tiešām mīlu savu Pestītāju un ceru, un sajūtu, ka tā ir patiesība, labāk par visu citu šajā dzīvē. Es nevēlos, lai būtu noticis citādi. Es vēlos būt uzticīgs Viņam. Es zinu, ka Viņš nomira par mani, par jums un par visu cilvēci, lai mēs varētu atkal dzīvot caur augšāmcelšanos. Es zinu, ka Viņš nomira, lai man varētu tikt piedotas manas muļķības un mani grēki un lai es varētu tikt attīrīts no tiem. Cik brīnišķīga ir šī mīlestība! Kā lai es, zinot šo, nemīlētu Viņu, manu Pestītāju. Es vēlos, lai mani dēli savās misijās šādi justos. Es vēlos, lai mani bērni un mazbērni šādi justos un nekad nenoklīstu no patiesības un taisnīguma takas.”²

Viens no prezidenta Smita dēliem stāstīja:

„Bērna gados mēs tik bieži dzirdējām viņu sakām: „Ja vien pasaules iedzīvotāji saprastu tos pārdzīvojumus, likstas un grēkus, ko mūsu Kungs uzņēmās uz Sevis mūsu labumam.” Kad vien viņš par šo ieminējās, viņa acīs sariesās asaras.

[Reiz] sēžot ar tēvu vienatnē viņa darbistabā, es pamanīju, ka viņš bija iegrimis dziļās pārdomās. Es nevēlējos pārtraukt klusumu, taču beidzot viņš ierunājās. „Ak, mans dēls, es vēlos, lai tu būtu bijis kopā ar mani pagājušajā ceturtdienā, kad es ar saviem Brāļiem tikos templī. Ak, kaut tu būtu dzirdējis viņus liecinām par savu mīlestību pret To Kungu un Glābēju, Jēzu Kristu!” Un tad viņš nodūra galvu, un asaras lija pār viņa seju un krita uz viņa kreklu. Tad, pēc daudzām sekundēm, nemaz nepaceļot savu galvu, taču, šūpojot to uz priekšu un atpakaļ, viņš teica: „Ak, kā es mīlu manu Kungu un Glābēju — Jēzu Kristu!””³

Džozefa Fīldinga Smita mācības

Jēzus Kristus ir Dieva Vienpiedzimušais Dēls un pasaules Glābējs.

Es vēlos teikt, tik skaidri un spēcīgi, cik vien spēju, ka mēs ticam Kristum. Mēs bez jebkādām atrunām pieņemam Viņu kā Dieva Dēlu un pasaules Glābēju.⁴

Christ, dressed in white, is portrayed as a shepherd. He is holding a dark colored lamb while many light colored sheep follow behind him. Illustrating the parable of the lost lamb, this canvas giclée depicts a flock of white sheep grazing on a grassy hill beside a stream. Clothed in a white robe with a crown of light on his head, Christ stands as the good shepherd, compassionately caring for the black lamb cradled in his arms. (Matthew 18:11-14). — „Viss koncentrējas ap To Kungu — Jēzu Kristu, pasaules Pestītāju.”

Mēs zinām, ka glābšana ir Kristū; ka Viņš ir Mūžīgā Tēva Pirmdzimtais Dēls; ka Viņš tika izvēlēts un iepriekš ordinēts debesu padomēs, lai paveiktu bezgalīgo un mūžīgo Izpirkšanu; ka Viņš piedzima pasaulē kā Dieva Dēls; un ka Viņš atnesa pasaulei dzīvību un nemirstību caur evaņģēliju.

Mēs pilnīgi droši ticam, ka Kristus nāca, lai izpirktu cilvēkus no laicīgās un garīgās nāves, ko pasaulē ienesa Ādama Krišana, un ka Viņš uzņēmās uz Sevis visu cilvēku grēkus ar grēku nožēlošanas nosacījumiem. …

Mēs ticam, ka tiekam izglābti ar labvēlību pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam [skat. 2. Nefija 25:23], un ka, pamatojoties uz Kristus veikto Izpirkšanu, visiem cilvēkiem ir jāīsteno sava glābšana ar bailēm un trīsām Tā Kunga priekšā [skat. Filipiešiem 2:12; Mormona 9:27].⁵

Atšķirība starp mūsu Glābēju un mums ir tāda, ka mums bija mirstīgi tēvi, pakļauti nāvei. Mūsu Glābējam nebija mirstīga Tēva, un tādēļ nāve bija pakļauta Viņam. Viņam bija spēks atdot Savu dzīvību un atkal to ņemt [skat. Jāņa 10:17–18], taču mums nav spēka atdot savu dzīvību un atkal to ņemt. Mēs saņemam mūžīgo dzīvi caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu, caur mirušo augšāmcelšanos un paklausību evaņģēlija principiem.⁶

Viņš patiesi ir Dieva Vienpiedzimušais Dēls un caur Savu labvēlību, un Sava Tēva labvēlību ir atpestījis mūs no grēka ar nosacījumu, ka mēs tos nožēlojam. Mēs zinām, ka Viņš ir uzcēlies no mirušajiem, ka Viņš ir uzkāpis augstumos, atbrīvojis gūstekņus [skat. Psalmi 68:19] un ir kļuvis par glābšanas gādnieku visiem, kas ticēs, nožēlos savus grēkus un pieņems Viņu kā pasaules Pestītāju [skat. Ebrejiem 5:9]. Pēdējo dienu svētajiem nav vietas šaubām par šīm patiesībām.⁷

Lai arī cilvēki var veidot plānus, izstrādāt teorijas, sākt ievērot savādas tradīcijas un apkopot, un mācīt daudzas īpašas mācības, viena mācība ir fundamentāla, un no tās mēs nevaram atkāpties: viss koncentrējas ap To Kungu, Jēzu Kristu, pasaules Pestītāju. Mēs pieņemam Viņu kā Tēva Vienpiedzimušo miesā, kā vienīgo, kas dzīvojis miesā un kam bija nemirstīgs Tēvs. Viņa pirmdzimtības tiesību un to apstākļu dēļ, kas pavadīja Viņa nākšanu uz Zemes, Viņš kļuva par visu cilvēku Pestītāju; un, pateicoties tam, ka Viņš izlēja par mums Savas asinis, mums ir dota privilēģija atgriezties mūsu Tēva klātbūtnē ar nosacījumu, ka nožēlojam savus grēkus un pieņemam diženo pestīšanas ieceri, kuru Viņš ir izveidojis.⁸

Mēs liecinām, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir glābšanas iecere un ka caur mūsu Kunga Izpirkšanas upuri visi cilvēki tiks uzcelti nemirstībā, lai tiktu Viņa tiesāti saskaņā ar darbiem, kas veikti miesā; un ka tie, kas tic un paklausa evaņģēlija likuma pilnībai, tiks uzcelti arī mūžīgajai dzīvei mūsu Tēva valstībā.⁹

Mēs kļūstam par Jēzus Kristus dēliem un meitām caur Viņa Izpirkšanu un caur paklausību derībām, kuras esam noslēguši ar Viņu.

Mūsu Tēvs debesīs ir Jēzus Kristus Tēvs gan garā, gan miesā. Mūsu Glābējs ir Dieva Pirmdzimtais Dēls garā un Vienpiedzimušais Dēls miesā.¹⁰

Viņš [Jēzus Kristus] ir mūsu vecākais Brālis, un Tēvs Viņu pagodināja, piešķirot Viņam pilnvaru un spēka pilnību kā debesu Prezidija loceklim, ko veido Tēvs, Dēls un Svētais Gars.¹¹

Mūsu Svētie Raksti māca, ka Jēzus Kristus ir gan Tēvs, gan Dēls. Vienkāršā patiesība ir tāda, ka Viņš ir piedzimis kā Dieva Dēls gan garā, gan miesā. Viņš ir Tēvs tā darba dēļ, ko ir paveicis.¹²

Glābējs kļūst mūsu Tēvs tādā nozīmē, kādā šis termins ir lietots Svētajos Rakstos, jo Viņš piedāvā mums dzīvi — mūžīgo dzīvi caur Izpirkšanu, ko Viņš mūsu labā paveica. Brīnišķīgajā pamācībā, ko deva ķēniņš Benjamīns, mēs lasām: „Un tagad, tās derības dēļ, ko jūs noslēdzāt, jūs tiksit saukti par Kristus bērniem, Viņa dēliem un Viņa meitām, jo lūk, šai dienā Viņš garīgi ir dzemdinājis jūs; jo jūs sakāt, ka jūsu sirdis ir izmainījušās caur ticību Viņa Vārdam; tādēļ jūs esat dzimuši no Viņa un kļuvuši par Viņa dēliem un Viņa meitām.” [Mosijas 5:7; skat. arī 8.–11. pantu.]

Tātad mēs kļūstam par Jēzus Kristus bērniem, Viņa dēliem un meitām, caur paklausību derībām, ko esam noslēguši ar Viņu. Pateicoties Viņa dievišķajām pilnvarām un upurim pie krusta, mēs kļūstam garīgi dzemdināti dēli un meitas, un Viņš ir mūsu Tēvs.¹³

Jesus Christ depicted preparing the sacrament for the Last Supper. — „Mēs kļūstam par Jēzus Kristus bērniem, Viņa dēliem un meitām, caur paklausību derībām, ko esam noslēguši ar Viņu.”

Tāpat kā nefijieši ķēniņa Benjamīna dienās, arī mēs, Pēdējo dienu svētie, esam uzņēmušies uz sevis Kristus Vārdu [skat. Mosijas 5:1–9; 6:1–2]. Katru nedēļu Svētā Vakarēdiena priekšraksta laikā, kā tas mums ir pavēlēts, mēs uzņemamies uz sevis Viņa Vārdu, lai vienmēr atcerētos Viņu, un tieši šīs lietas arī nefijieši apņēmās darīt, noslēdzot derību.¹⁴

Glābējs atklājās šajā evaņģēlija laikmetā, un katram no mums var būt dzīva liecība par Viņu.

Mēs atzīstam Jēzu par pasaules Pestītāju. Mēs zinām, … ka Viņš atklājās šajā evaņģēlija laikmetā. Mēs neesam atkarīgi no … taisnīgu un cienīgu cilvēku liecībām, kas dzīvoja Viņa dienās un sarunājās ar Viņu Viņa kalpošanā, un kam Viņš parādījās pēc Savas augšāmcelšanās. Mums ir liecinieki, kas ir dzīvojuši mūsu laikos, kas Viņu ir redzējuši, kas zināja, ka Viņš dzīvo, un ir par to liecinājuši mums un pasaulei. Mēs zinām, ka viņu liecības ir patiesas. Džozefs Smits nebija atstāts viens, lai šajā evaņģēlija laikmetā sniegtu liecību par Jēzus Kristus misiju, jo Tas Kungs cēla citus lieciniekus, kas kopā ar pravieti Džozefu Smitu redzēja Pestītāju, saņēma norādījumus no Viņa un redzēja Viņu debesīs, sēžam pie Tēva labās rokas svētu eņģeļu ielokā. Viņi ir devuši mums savu liecību, kas stāvēs pret pasauli, lai nosodītu visus tos, kas to neuzklausīs.

Taču mēs kā Baznīcas locekļi neesam atkarīgi arī no Džozefa Smita, Olivera Kauderija, Sidnija Rigdona vai jebkuru citu jau mirušu cilvēku liecības, kuri šajā evaņģēlija laikmetā saņēma brīnišķīgas atklāsmes un vīzijas no Tā Kunga, pateicoties kam, viņi zināja, ka Jēzus dzīvo un ir pasaules Pestītājs. Mums ir personīga liecība, kas caur Tā Kunga Garu tiek dota visiem, kas dzīvo saskaņā ar evaņģēliju. Ja mēs esam dzīvojuši harmonijā ar patiesību pēc tam, kad tikām kristīti savu grēku piedošanai un konfirmēti ar roku uzlikšanu Svētā Gara dāvanas saņemšanai, Tas Kungs ir atklājis mums personīgi, ka šīs lietas ir patiesas. Mēs neesam atkarīgi ne no viena cita cilvēka liecības par šīm zināšanām, jo mēs zinām caur Garu, ka Jēzus ir Kristus, pasaules Pestītājs.¹⁵

Ja ir kaut kas, kas cilvēka sirdij nes prieku, mieru un gandarījumu vairāk par jebko citu, ko es zinu, tad tā ir dzīva liecība, kas ir man un jums, par to, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Tā ir patiesība, ko nevar izmainīt. Cilvēki var to apstrīdēt; viņi var to izsmiet; viņi var paziņot, ka Viņš nav pasaules Pestītājs, ka Viņa misija nebija patiesa vai ka tās nolūks — kādēļ tika izlietas Viņa asinis, nebija, lai dāvātu visiem cilvēkiem grēku atlaišanu ar nosacījumu, ka viņi nožēlo grēkus. Viņi var atteikties ticēt, ka ir augšāmcelšanās no mirušajiem vai pat ka Kristus pats augšāmcēlās pēc tam, kad Viņu bija nonāvējuši Viņa ienaidnieki, kā to Svētie Raksti paziņo; tomēr šī patiesība paliek. Viņš tiešām nomira par pasaules grēkiem, Viņš tiešām īstenoja pestīšanu no nāves, Viņš tiešām nodrošināja cilvēkiem iespēju nožēlot grēkus un saņemt grēku piedošanu ar nosacījumu, ka viņi tic evaņģēlija principiem un Viņa misijai un to pieņem. Šīs patiesības ir fundamentālas, tās turpinās pastāvēt; tās nav iespējams iznīcināt, lai arī ko cilvēki teiktu vai domātu.¹⁶

Lai tagad un vienmēr visnoteicošākais jūsu prātos ir tas, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kurš nāca pasaulē, lai atdotu Savu dzīvību, lai mēs savukārt varētu dzīvot. Tā ir patiesība, un tā ir fundamentāla. Uz tās balstās mūsu ticība.¹⁷

Mums visiem vajadzētu veidot savu dzīvi pēc Jēzus Kristus dzīves parauga.

Dieva Dēls pats parādīja cilvēkiem visu laiku izcilāko piemēru. Viņa dzīve bija pilnīga. Viņš visu darīja labi un spēja visiem cilvēkiem teikt: „Sekojiet Man,” [2. Nefija 31:10], un mums visiem vajadzētu veidot savu dzīvi pēc Viņa dzīves parauga.

Es došu jums piemēru no Viņa dzīves. Viņš mācīja cilvēkus, kā lūgt Dievu, un tad teica: „Patiesi, patiesi Es jums saku, jums jābūt modriem un vienmēr jālūdz, lai jūs netiktu velna sakārdināti un viņš jūs neaizvestu gūstā. Un, kā Es lūdzu starp jums, patiesi tādā veidā jums būs lūgt Manā baznīcā starp Maniem ļaudīm, kas nožēlo grēkus un top kristīti Manā Vārdā. Lūk, Es esmu gaisma; un Es esmu rādījis jums piemēru. … Tādēļ turiet augstu savu gaismu, lai tā spīd pasaulei. Lūk, Es esmu gaisma, ko jums būs turēt augstu — kā to jūs esat redzējuši Mani darām. …” [3. Nefijs 18:15–16, 24.]

Iespējams, Savu pilnīgāko padomu šajā ziņā Viņš deva nefijiešu mācekļiem. „Kādiem vīriem jums jābūt?” Viņš jautāja un tad deva šādu atbildi: „Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.” [3. Nefijs 27:27.]¹⁸

Mums jātic Kristum un jāveido sava dzīve pēc Viņa dzīves parauga. Mums jātiek kristītiem, kā Viņš tika kristīts. Mums jāpielūdz Tēvs, kā to darīja Viņš. Mums jāpilda Tēva griba, kā to pildīja Viņš. Mums jāmeklē iespējas darīt labu un jārīkojas taisnīgi, kā to darīja Viņš. Viņš ir mūsu vislabākais Paraugs, diženais glābšanas Prototips.¹⁹

Kad jums ir kāda problēma un jāizdara izvēle, izdariet to, pajautājot sev: „Kā Jēzus rīkotos manā vietā?” Tad dariet tā, kā Viņš darītu.

Jūs varat sajust prieku par Viņa klātbūtni un saņemt Viņa iedvesmu, lai tā jūs vadītu katru jūsu dzīves dienu, ja jūs to meklēsiet un dzīvosiet tās cienīgu dzīvi. Jēzus mīlestība un Viņa Svētā Gara mierinošā un spēcinošā ietekme var būt tikpat reāla jums, kā tā bija bērniem, kurus Viņš pieglauda Sev klāt, kad dzīvoja uz Zemes.²⁰

Es vēlos teikt, ka tie, kas sekos Viņa piemēram, kļūs Viņam līdzīgi un tiks godināti ar Viņu Viņa Tēva valstībā un saņems godu, spēku un pilnvaras. Dažiem nefijiešu mācekļiem, kas Viņam bija sekojuši ar visu sirds nodomu, Viņš teica: „… jūs būsit tādi, kāds Es esmu, un Es esmu kā Tēvs; un Tēvs un Es esam viens.” [3. Nefijs 28:10.] …

Es lūdzu, lai mēs visi varētu sekot Viņa pēdās un ievērotu Viņa baušļus, lai mēs varētu būt kā Viņš. Šī ir mana vēlēšanās. Es ceru, ka tā ir arī jūsējā.²¹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kādu ietekmi, jūsuprāt, uz prezidenta Smita bērniem atstāja viņa liecība un mīlestības apliecinājumi Glābējam? (Skat. „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”.) Padomājiet, ko jūs varētu darīt, lai vairotu savu mīlestību pret Glābēju un dalītos savā liecībā par Viņu.
Prezidents Smits paziņoja, ka „viss koncentrējas ap To Kungu, Jēzu Kristu” (1. sadaļa). Kā šī patiesība var ietekmēt mūsu personīgo dzīvi? Kā tā var ietekmēt mūsu mājas?
Kā 2. sadaļā atrodamās mācības palīdz jums saprast savas attiecības ar Glābēju? Ko jums nozīmē — uzņemties uz sevis Kristus Vārdu?
Prezidents Smits brīdināja, ka daži cilvēki centīsies apgāzt un izsmies patiesības par Jēzu Kristu un Viņa veikto Izpirkšanu (skat. 3. sadaļu). Kā mēs varam stiprināt savas liecības, lai spētu pretoties šādiem izaicinājumiem? Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem stiprināt viņu liecības?
Apdomājiet prezidenta Smita padomu, izaicinājumu un izvēļu brīžos jautājot: „Kā Jēzus rīkotos manā vietā?” (4. sadaļa.) Kā tieši mēs varam veidot savu dzīvi pēc Jēzus Krisus dzīves parauga? Kā mēs, sekojot Viņa paraugam, varētu ietekmēt citu cilvēku dzīvi?

Saistītās Svēto Rakstu vietas

Jāņa 14:6; 1. Nefija 10:6; Mosijas 3:5–7; Helamana 5:12; 3. Nefijs 11:3–7; M&D 34:1–3; 76:22–24; Džozefs Smits — Vēsture 1:17

Mācīšanas padoms

„[Izvairieties] no kārdinājuma pasniegt pārāk daudz mācību vielas. … Mēs mācām cilvēkus, nevis mācību priekšmeta saturu pašu par sevi; un … katrā stundas satura izklāstā, ko jebkad esmu redzējis, nenovēršami ir bijis vairāk mācību materiāla, nekā mēs iespējami varētu pasniegt atvēlētajā laikā” (Džefrijs R. Holands, „Teaching and Learning in the Church”, Ensign, 2007. g. jūnijs, 91).