22. nodaļa
Lūgšana — bauslis un svētība
„Tikai dažas lietas dzīvē ir tikpat svarīgas kā sazināšanās ar Dievu lūgšanā.”
No Džozefa Fīldinga Smita dzīves
Prezidents Džozefs Fīldings Smits mācīja, ka mums vajadzētu padarīt lūgšanas garu par „daļu no mūsu būtības”.1 Viņš parādīja šī principa priekšzīmi pēc tā, kā viņš dzīvoja un lūdza, — vienatnē, kopā ar ģimenes locekļiem un publiski.
Pēc pirmās sievas Lūijas nāves viņš pierakstīja savu dziļi izjusto lūgumu dienasgrāmatā, sniedzot ieskatu savās personīgajās lūgšanās: „Ak, mans Tēvs Debesīs, palīdzi man, es lūdzu Tev, kaut es varētu dzīvot tā, lai es būtu cienīgs sastapt viņu atkal mūžīgā godībā, būt atkal ar viņu savienots, lai nekad nešķirtos caur neskaitāmajiem mūžības gadiem. Palīdzi man būt pazemīgam, uzticēties Tev. Sniedz man gudrību un zināšanas par debesu lietām, lai es varētu iegūt spēku pretoties visam ļaunajam un palikt nelokāms Tavā patiesībā. Ak, Kungs, palīdzi man, piešķir man mūžīgo dzīvi Savā valstībā. Vadi manus soļus taisnīgumā, sniedz man Savu Svēto Garu. Palīdzi man izaudzināt manus dārgos bērniņus, lai viņi varētu palikt šķīsti un neaptraipīti visas dzīves garumā, un, kad mēs būsim pabeiguši savu dzīvi šeit, ņem mūs pie sevis celestiālajā valstībā, to mēs Tev lūdzam. Mūsu Glābēja vārdā, lai tā būtu, āmen.”2
Prezidenta Smita dēls Džozefs, jaun., pastāstīja par kādu neaizmirstamu lūgšanu, kuru prezidents Smits sniedza, kad viņi abi bija mājupceļā uz Soltleiksitiju, braucot no Jūtas štata austrumiem. Viņi „tika ierauti stiprās lietusgāzēs un nogriezās uz nepareizā ceļa”, nonākot līdz vietai ar nosaukumu „Indiānas kanjons”. „Lietusgāzes pieņēmās spēkā, ceļš kļuva tik dubļains un slidens, ka pa to bija ne vien bīstami, bet pat neiespējami braukt tālāk. Stipra lietus migla pārklāja aizu netālu no dubļainā ceļa, mašīnas pasažieri — jaunais Džozefs, jaun., un dr. Deivids E. Smits — centās pastumt un nostabilizēt mašīnu, baidīdamies, ka tā noslīdēs dziļajā kanjonā. Riteņi sāka dubļos spolēt, un galu galā mašīna bija iestigusi. … Džozefs atceras savu tēvu sakām: „Mēs izdarījām visu, ko varējām. Lūgsim To Kungu.” Viņš nolieca savu galvu lūgšanā, lūdzot Tam Kungam, lai Viņš varētu sagatavot ceļu tam, lai viņš varētu izlabot savu kļūdu un izkļūt no bīstamā kanjona, un turpināt ceļu mājup. Viņš teica Tam Kungam, ka viņam ir svarīgas darīšanas kārtojamas nākamajā dienā, un ir ļoti svarīgi, lai viņš nokļūtu atpakaļ Soltleiksitijā. Brīnumainā kārtā lietusgāzes mitējās, uznāca vējš, kas nosusināja ceļu tieši tik daudz, lai viņi beidzot varētu atgriezties uz lielceļa. Tiklīdz viņi bija sasnieguši stingrāku zemi, lietusgāzes atsākās, apstādinot satiksmi uz vairākām stundām tuvējā apkārtnē. Braucot gar Provo kanjonu, pa ceļam uz Soltleiksitiju, pavadot ceļā daudzas neplānotas stundas, viņus apstādināja lielceļa policists, vaicādams, no kurienes viņi brauc. Kad viņi pateica, ka ir izbraukuši cauri Indiānas kanjonam, policists teica: „Tas nav iespējams! Tiek ziņots, ka visi tilti tajā apkārtnē ir aizskaloti.” Viņiem par pārsteigumu, nākamās dienas avīzes virsraksti vēstīja, ka tajā apkārtnē, no kuras viņi izglābās, bija iestigušas ap 200 mašīnu.”3
Kalpojot 62 gadus par apustuli, prezidents Smits teica daudzus sprediķus, kas ietvēra arī publiskās lūgšanas, kurās viņš lūdza debesu svētības Baznīcas locekļiem un cilvēkiem visā pasaulē. Piemēram, savā pirmajā Vispārējā konferencē — kā Baznīcas prezidents — viņš lūdza: „Es lūdzu, lai Dievs, mūsu Debesu Tēvs, atvērtu debesu logus un liktu brīnišķīgajām un mūžīgām svētībām nākt pār visiem Viņa zemes bērniem, kas uzlabotu viņu apstākļus laicīgā un garīgā ziņā.”4
Prezidenta Smita lūgšanas atklāj viņa liecības dziļumu un viņa mīlestību pret savu Tēvu Debesīs un Glābēju. Prezidents Boids K. Pekers, kas tika aicināts kalpot Divpadsmit apustuļu kvorumā tad, kad Džozefs Fīldings Smits bija Baznīcas prezidents, teica: „Dzirdēt prezidentu Džozefu Fīldingu Smitu lūdzam bija īpaša pieredze. Pat tad, kad viņam bija pāri deviņdesmit gadiem, viņš lūdza par to, lai varētu „turēt savas derības un saistības, un izturēt līdz galam”.”5
Džozefa Fīldinga Smita mācības
1
Mums ir pavēlēts tuvināties Debesu Tēvam lūgšanā.
Tā ir Tā Kunga pavēle, ka mums Viņš ir pastāvīgi jāmeklē pazemīgā lūgšanā. Kad Glābējs bija kopā ar Saviem apustuļiem, Viņš tos mācīja, kā lūgt, un Viņš viņiem rādīja priekšzīmi, bieži lūdzot Savu Tēvu. Tā kā tā ir pavēle no Tā Kunga, tad mēs varam būt droši par to, ka lūgšana ir taisnīga rīcība, un, kad mēs lūdzam To Kungu, tas ir jādara pazemības un godbijības garā. …
… Vecāku pienākums ir mācīt saviem bērniem lūgt, tiklīdz viņi sāk saprast apkārt notiekošo. Ļaujiet viņiem izveidot ieradumu tuvināties savam Tēvam debesīs un saprast, kāpēc ir jālūdz. Ja šis ieradums tiek izveidots bērnībā, tas var saglabāties brieduma gados, un vīrietis vai sieviete, kas patiesi lūdz To Kungu un pateicas par svētībām, var sagaidīt to, ka Tas Kungs viņus neatstās grūtā brīdī.6
„Vecāku pienākums ir mācīt saviem bērniem lūgt, tiklīdz viņi sāk saprast apkārt notiekošo.”
Es prātoju, vai mēs jelkad apstājamies un padomājam par to, kādēļ Tas Kungs mums ir prasījis lūgt. Vai Viņš aicināja mūs lūgt, jo vēlas, lai mēs kristu ceļos un Viņu pielūgtu? Vai tas ir galvenais iemesls? Es tā nedomāju. Viņš ir mūsu Debesu Tēvs, un mums ir ticis pavēlēts Viņu pielūgt un lūgt Viņa Mīļotā Dēla, Jēzus Kristus, vārdā. Taču Tas Kungs var iztikt bez mūsu lūgšanām. Viņa darbs virzīsies uz priekšu neatkarīgi no tā, vai mēs lūgsim, vai ne. … Lūgšana ir nepieciešama mums, nevis Tam Kungam. Viņš zina, kā vadīt Savu darbu un kā par to parūpēties bez mūsu palīdzības. Mūsu lūgšanu mērķis nav pateikt Viņam, kā padarīt Viņa darbu. Ja mēs domājam šādi, tad, protams, ka tās ir kļūdainas domas. Mēs skaitām savas lūgšanas pašu labumam, lai stiprinātu sevi, rastu spēku un drosmi un lai palielinātu savu ticību Viņam.
Lūgšana ir kas tāds, kas dara dvēseli pazemīgu. Tā paplašina mūsu sapratni; tā rosina mūsu domāšanu. Tā ved mūs tuvāk mūsu Tēvam debesīs. Mums nepieciešama Viņa palīdzība — par to nav šaubu. Mums nepieciešama Viņa Svētā Gara vadība. Mums nepieciešams zināt, kādi principi mums ir doti, ar kuru palīdzību mēs varētu atgriezties Viņa klātbūtnē. Mums nepieciešams, lai mūsu prātus rosina Viņa sniegtā iedvesma, un tādēļ mēs Viņu lūdzam, lai Viņš mums palīdz dzīvot tā, ka uzzinām Viņa patiesību un spējam staigāt Viņa gaismā, lai varētu uzticībā un paklausībā atgriezties Viņa klātbūtnē.7
Tikai dažas lietas dzīvē ir tikpat svarīgas kā sazināšanās ar Dievu lūgšanā. Tas Kungs ir pārvilcis pāri mūsu prātiem aizmirstības plīvuru, lai mēs neatcerētos Viņu un mūsu radniecīgās attiecības ar Viņu pirmslaicīgajā dzīvē. Lūgšana ir saziņas ceļš, kuru Viņš mums ir nodrošinājis, lai ar Viņu atkal sazinātos. Tādējādi viens no galvenajiem uzdevumiem mūsu laicīgajā pārbaudes laikā ir iemācīties saglabāt lūgšanas garu savās sirdīs, lai tad, kad Tas Kungs vēlas mūs uzrunāt, mēs sadzirdētu Viņa balsi savās dvēselēs.8
2
Ikviens brīdis ir labs lūgšanai.
„Un pavēli Es dodu tiem (vecākiem Ciānā): Ka tas, kas neievēro savas lūgšanas Tā Kunga priekšā noteiktajā laikā, lai tas tiek pieminēts Manu ļaužu soģa priekšā.” [M&D 68:33.]
Man nešķiet, ka mēs esam lasījuši šo pantu no Mācības un Derībām pietiekami bieži, un es dažreiz aizdomājos par to, vai mēs apzināmies, cik nozīmīga patiesībā ir šī pavēle. Neviens cilvēks nevar saglabāt Tā Kunga Garu, ja vien viņš nelūdz. Neviens cilvēks nevar iegūt iedvesmu no Svētā Gara, ja vien viņam sirdī nav vēlēšanās lūgt. …
Tagad es gribētu pakavēties kādu laiku pie šīs rakstvietas. … Kad ir īstais lūgšanas brīdis?
Daži no mums, iespējams, domā, ka īstais lūgšanas brīdis ir, pieceļoties no rīta un pirms došanās gulēt vakarā, kad mūsu darbs ir padarīts, un ka nav cita laba brīža, lai lūgtu. Taču es saku, un man ir labi argumenti tam, ka ikviens brīdis ir labs lūgšanai. Ļaujiet jums par to palasīt. Jūs zināt, ka man patīk pierādīt to, ko es saku; man patīk sniegt pierādījumus, kas apliecina manus vārdus, un es nelūdzu cilvēkiem pieņemt to, ko saku, ja vien tas nav pilnīgā saskaņā ar to, ko tieši vai caur Saviem praviešiem ir teicis Tas Kungs. Mormona Grāmatā mēs lasām [Amuleka] vārdus nabadzīgajiem zoramiešiem, kas bija atkrituši no patiesības, padzīti no savām sinagogām nabadzības dēļ, un, domādami, ka viņi var lūgt tikai pa vienam pēc kārtas uzkāpjot uz rameumptoma, tā dēvējot paaugstinājumu [skat. Almas 31:12–23], viņi nezināja, ko darīt. [Amuleks] viņiem mācīja:
„Jā, piesauciet Viņu, lai apžēlojas; jo Viņam ir spēks izglābt. Jā, pazemojieties un turpiniet lūgt Viņu. Piesauciet Viņu, kad esat savos laukos, jā, par visiem saviem ganāmpulkiem. Piesauciet Viņus savos namos, jā, par visu savu saimi, rītā, pusdienā un vakarā. Jā, piesauciet Viņu pret jūsu ienaidnieku spēku. Jā, piesauciet Viņu pret velnu, kas ir visas taisnības ienaidnieks. Piesauciet Viņu par ražu savos laukos, lai jums tur labi veiktos. Piesauciet par savu lauku ganāmpulkiem, lai tie pieaugtu. Bet tas vēl nav viss; jums ir jāizlej savas dvēseles savos kambaros un savās slēptuvēs, un savos tuksnešos. Jā, un, kad jūs nepiesaucat To Kungu, lai jūsu sirdis ir pilnas, nepārtraukti vēršoties lūgšanā pie Viņa par jūsu labklājību un arī par to labklājību, kuri ir ap jums. Un tad lūk, mani mīļie brāļi, es saku jums, nedomājiet, ka tas ir viss; jo, kad jūs to visu būsit darījuši, ja jūs novērsīsities no trūcīgā un kailā, un neapmeklēsit slimo un nomocīto, un ja jūs nedosit no savas mantas, kas jums būs, tam kam trūkst — es saku jums, ja jūs nedarīsit kādu no šīm lietām, lūk, jūsu lūgšanas ir veltas un nedod jums neko, un jūs esat kā liekuļi, kas noliedz ticību.” [Almas 34:18–28.]
Manuprāt, šī ir lieliska mācība, un es to nolasīju, lai palīdzētu jums saprast un atcerēties, kad ir labs lūgšanas brīdis. No rīta, pirms ģimene pašķiras, ir labs lūgšanas brīdis. Ir labs brīdis lūgšanai, kad ģimene sapulcējas pie galda pirms brokastu ēšanas, ļaujot ģimenes locekļiem pēc kārtas noskaitīt lūgšanas. Šāds ir labs lūgšanas brīdis. Tirgotājam labs lūgšanas brīdis ir no rīta, kad viņš dodas uz darbavietu pirms savu preču tirgošanas uzsākšanas. Gana lūgšanas laiks ir tad, kad viņš ir kopā ar saviem ganāmpulkiem, tos pieskatot. Zemnieka lūgšanas laiks ir tad, kad viņš dodas ar arklu uz lauka, kad dodas sēt savu labību un kad dodas ievākt ražu. Un, ja cilvēks lūgs, kā viņam tiek pavēlēts šajos pantos, ko es nolasīju, tad viņš noteikti tiks uzskatīts par taisnīgu, turot Tā Kunga baušļus visos veidos.9
Amuleks, kas šeit attēlots kopā ar Almu, mudināja cilvēkus, sacīdams: „Piesauciet Viņu [To Kungu], lai apžēlojas; jo Viņam ir spēks izglābt.” (Almas 34:18.)
3
Visam tam, ko mēs darām, vajadzētu būt saskaņā ar to, ko mēs sakām savās lūgšanās.
Mums nevajadzētu lūgt tikai ar savām lūpām, bet gan katrā mūsu rīcībā, mūsu sarunās, visās lietās, ko apņemamies, mums būtu jācenšas rīkoties atbilstoši tam, ko sakām savās lūgšanās, un mums jābūt saskaņā ar domām, ko izklāstām Tam Kungam savos ikdienas lūgumos pēc svētībām.10
Vai mums ir lūgšanas gars? Vai mēs esam to padarījuši par daļu no savas būtības? Vai mēs sazināmies ar savu Debesu Tēvu caur Svēto Garu vai tomēr ne?11
4
Savās lūgšanās mums vajadzētu izliet savas dvēseles pateicībā.
Mums vajadzētu ļoti rūpīgi caur lūgšanām attīstīt pateicības garu. Es ticu, ka viens no lielākajiem grēkiem, kurā mūsdienās ir vainojami zemes iedzīvotāji, ir nepateicības grēks; viņi neatzīst To Kungu un Viņa tiesības valdīt un vadīt.12
Savās lūgšanās mums vajadzētu izliet savas dvēseles pateicībā par dzīvi un pastāvēšanu, par Dieva Dēla Izpirkšanas upuri, par glābšanas evaņģēliju, par Džozefu Smitu un vareno Atjaunošanas darbu, kas tika īstenots caur viņu. Mums vajadzētu atpazīt Tā Kunga roku visās lietās un pateikties Viņam par visām lietām — kā laicīgajām, tā garīgajām.13
5
Mums vajadzētu paust Debesu Tēvam visas mūsu taisnīgās vēlmes.
Mums vajadzētu lūgt [Debesu Tēvam] ticību un godprātīgumu, ikvienu dievišķo īpašību, slavu un panākumus Viņa darbam, Svētā Gara vadību un glābšanu Viņa valstībā. Mums vajadzētu lūgt par mūsu ģimenēm, par sievām un bērniem, par ēdienu, pajumti un apģērbu, par mūsu darba rūpēm un par visām mūsu taisnīgajām vēlmēm.14
Es lūdzu, lai mums un visiem cilvēkiem tiktu sniegtas debesu svētības.
Kaut debesis izlietu taisnību un patiesību pār visu pasauli!
Kaut katram cilvēkam visā pasaulē būtu dzirdīgas ausis, lai viņi varētu pievērst uzmanību patiesības un gaismas vārdiem, kas nāk no Tā Kunga kalpiem!
Kaut Tā Kunga griba tiktu steidzīgi piepildīta starp visiem cilvēkiem katrā tautā!
Es lūdzu par Baznīcas locekļiem, kas ir Visuaugstā svētie, lai viņi tiktu stiprināti savā ticībā, lai taisnīgās vēlmes viņu sirdīs pieaugtu un lai viņi varētu gādāt par savu glābšanu ar bailēm un trīsām Tā Kunga priekšā [skat. Filipiešiem 2:12; Mormona 9:27].
Es lūdzu par labajiem un taisnīgajiem cilvēkiem visā pasaulē, lai viņi varētu tikt vadīti meklēt patiesību, atbalstītu katru patiesu principu un sekmētu brīvību un taisnīgumu.
Šajos grūtajos un sarežģītajos laikos es lūdzu, lai patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kurš nāk pasaulē, vadītu visus cilvēkus [skat.Jāņa 1:9; M&D 93:2], un lai tādējādi viņi iegūtu gudrību to problēmu risināšanai, kas ir pārbaudījums visai cilvēcei.
Es stipri lūdzu žēlsirdīgo Tēvu, lai viņš izlietu Savas svētības pār visiem cilvēkiem — veciem un jauniem, tiem, kam ir iemesls sērot, tiem, kas ir izsalkuši un trūcīgi, tiem, kas atrodas nelaimīgos apstākļos un neveselīgā vidē, un visiem tiem, kam ir nepieciešams atbalsts, palīdzība un gudrība, lai viņi saņemtu visas labās un brīnišķīgās lietas, kuras tikai Viņš var dod.
Tāpat kā jūs visi, es izjūtu mīlestību, bažas un līdzjūtību pret mūsu Tēva bērniem visā pasaulē, un es lūdzu, lai uzlabotos viņu apstākļi — kā laicīgie, tā garīgie. Es lūdzu, lai viņi varētu nākt pie Kristus un mācīties no Viņa, un uzņemties Viņa jūgu, un gūt mieru savām dvēselēm, jo Viņa jūgs ir patīkams un Viņa nasta — viegla [skat. Mateja 11:29–30].
Es lūdzu, lai Pēdējo dienu svētie un visi tie, kas viņiem pievienosies mūsu Tēva baušļu turēšanā, dzīvotu tā, lai varētu iegūt mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē [skat. M&D 59:23] — šo visu es lūdzu pazemībā un pateicībā, Kunga Jēzus Kristus vārdā. Āmen.15
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Sadaļa „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves” ietver četrus prezidenta Smita lūgšanu piemērus. Ko mēs no katra šī piemēra varam mācīties?
-
Pārdomājiet savu personīgo pieeju lūgšanai. Ko mēs varam darīt, lai mūsu lūgšanas palīdzētu „tuvināties mūsu Tēvam debesīs”? (Skat. 1. sadaļu.)
-
Prezidents Smits mācīja, ka „ikviens brīdis ir labs lūgšanai” (2. sadaļa). Kā mēs varam ievērot padomu — vienmēr lūgt?
-
Ko jums nozīmē — „rīkoties atbilstoši tam, ko sakām savās lūgšanās”? (Skat. 3. sadaļu.) Pārdomājiet, ko jūs varētu darīt, lai pilnveidotos šajā sfērā.
-
Kā mainās mūsu nostāja, kad mēs „izlejam savas dvēseles pateicībā” mūsu Debesu Tēvam? (Skat. 4. sadaļu.)
-
Studējot prezidenta Smita lūgšanu 5. sadaļā, apdomājiet savas lūgšanas. Pārdomājiet pie sevis šādu jautājumu: „Kādus cilvēkus un jautājumus jums vajadzētu biežāk iekļaut savās lūgšanās?
Saistītās Svēto Rakstu vietas
Mateja 7:7–8 ; Filipiešiem 4:6; 1. tesaloniķiešiem 5:17–18; Jēkaba v. 1:5–6; 2. Nefija 32:8–9; Almas 34:38–39; 3. Nefija 18:18–21; M&D 10:5
Mācīšanas padoms
„Lai rosinātu pārrunas, izmantojiet jautājumus, kas atrodas katras nodaļas beigās. Jūs varat sagatavot arī savus jautājumus, kas pielāgoti tieši tiem cilvēkiem, kurus jūs mācāt” (skat. vi lpp. šajā grāmatā).