3. nodaļa
Pestīšanas iecere
„Mūsu Tēvs debesīs izveidoja pestīšanas ieceri saviem gara bērniem …, lai tie varētu attīstīties un pilnveidoties, un iegūt mūžīgo dzīvi.”
No Džozefa Fīldinga Smita dzīves
1901. gada 29. aprīlī pēc ilgstošas slimības nomira Džozefa Fīldinga Smita 18 gadus vecā māsa Alise. Džozefs tajā laikā beidza kalpošanu pilnlaika misijā Anglijā. Viņa reakcija uz ziņu par Alises nāvi atspoguļo viņa mīlestību pret viņa ģimeni un viņa liecību par pestīšanas ieceri. Viņš rakstīja savā dienasgrāmatā: „Tas ir negaidīts trieciens mums visiem.” „Lai gan es zināju, ka viņa ir slima, es neapzinājos viņas slimības nopietnību. Es biju pārliecināts, ka pēc dažām nedēļām atkal viņu satikšu kopā ar pārējo ģimeni, bet lai notiek Dieva prāts. Šie ir tie brīži, kad mēs evaņģēlijā rodamo cerību novērtējam visvairāk. Mēs visi atkal satiksimies otrajā pusē, lai baudītu prieku un svētības no savstarpējās saskarsmes, tad ģimenes saites vairs netiks pārrautas, un mēs visi dzīvosim, lai saņemtu svētības no mūsu Debesu Tēva un sajustu Viņa sirsnīgo žēlastību. Es pazemīgi lūdzu, lai es vienmēr staigātu pa patiesības takām un godātu savu vārdu, lai tikšanās ar maniem mirušajiem radiniekiem būtu mūžīgas un patiešām vispatīkamākās.”1
Kalpojot par apustuli un vēlāk par Baznīcas prezidentu, prezidents Džozefs Fīldings Smits atkārtoti liecināja par cerību, ko var rast, izprotot evaņģēliju. Viņš mācīja: „Mums ir pestīšanas iecere, mēs pārraugām evaņģēliju, un evaņģēlijs ir vienīgā pasaules cerība, vienīgais veids, kas nesīs zemei mieru un izlabos katrā tautā pastāvošo netaisnību.”2
Džozefa Fīldinga Smita mācības
1
Pirmslaicīgajā garu pasaulē mēs priecājāmies, kad uzzinājām par Debesu Tēva pestīšanas ieceri.
Mēs visi esam mūsu Debesu Tēva ģimenes locekļi. Mēs dzīvojām un bijām kopā ar Viņu pirms šīs Zemes pamati tika likti. Mēs skatījām Viņa seju, sajutām Viņa mīlestību un klausījāmies Viņa mācībās, un Viņš noteica likumus, caur kuriem mēs varam attīstīties un pilnveidoties, un izveidot paši savas mūžīgās ģimenes vienības.3
„Mēs dzīvojām un bijām kopā ar [mūsu Tēvu debesīs] pirms šīs Zemes pamati tika likti.”
Mūsu Tēvs debesīs saviem gara bērniem sagatavoja pestīšanas ieceri. Šis plāns bija izveidots, lai tiem dotu iespēju attīstīties un pilnveidoties, līdz viņi iegūs mūžīgo dzīvi, kas ir tāda pati dzīve, kādu dzīvo mūsu Tēvs debesīs. Šis plāns dod iespēju Dieva bērniem kļūt tādiem kā Viņš — iegūt tādu spēku, gudrību un zināšanas, kādas ir Viņam.4
Dārgajā Pērlē mēs mācāmies par sapulci, kas notika debesīs, uz kuru Tas Kungs aicināja savus gara bērnus un iepazīstināja tos ar plānu, saskaņā ar kuru tiem vajadzēja nākt uz šo zemi, saņemt fizisko ķermeni, nodzīvot mirstīgo dzīvi un iziet mirstīgās dzīves pārbaudījums, un tad caur augšāmcelšanos iemantot augstāku stāvokli, kas būtu iespējams, pateicoties Viņa Vienpiedzimušā Dēla, Jēzus Kristus, Izpirkšanai [skat. Mozus 4:1–2; Ābrahāma 3:22–28]. Doma par dzīvošanu mirstīgā pasaulē un zemes dzīves likstu pieredzēšanu, kuras laikā tie gūtu pieredzi caur ciešanām, sāpēm, nožēlu, kārdinājumiem un bēdām, kā arī caur dzīves priekiem, un tad, esot uzticīgiem, caur augšāmcelšanos pārejot uz mūžīgo dzīvi Dieva valstībā, lai būtu tādi kā Viņš, (skat. 1. Jāņa 3:2) piepildīja viņus ar līksmības garu un viņi „aiz prieka gavilēja”. [Skat. Ījaba 38:4–7.] Pieredzi un zināšanas, ko tie iegūtu šajā laicīgajā dzīvē, nebūtu iespējams iegūt nekādā citā veidā, un fiziskā ķermeņa saņemšana būtu ļoti svarīga viņu paaugstināšanai.5
2
Ādama un Ievas Krišana bija Debesu Tēva plāna daļa.
Pestīšanas iecere jeb likumu kopums, kas ir zināms kā Jēzus Kristus evaņģēlijs, tika pieņemts debesīs pirms šīs pasaules radīšanas. Tur tika noteikts, ka mūsu tēvs Ādams nāks uz šo zemi un būs visas cilvēces ģimenes galva. Tā bija daļa no šīs diženās ieceres, ka viņam vajadzēs nobaudīt aizliegto augli un krist, tādējādi ienesot pasaulē ciešanas un nāvi, kas galu galā būs viņa bērnu labumam.6
Krišana bija laicīgās dzīves, kurā cilvēki tiek pārbaudīti, būtiska daļa. …Ja Ādams un Ieva nebūtu nobaudījuši augli, viņi nebūtu saņēmuši laicīgās dzīves diženo dāvanu. Turklāt viņiem nevarētu būt pēcnācēju, un viņiem Tā Kunga dotais svarīgais bauslis nebūtu izpildīts.7
Ādama un Ievas Krišana „atnesa sāpes, tā atnesa bēdas, tā atnesa nāvi; taču … tā atnesa arī svētības.”
Ādama krišana atnesa visas laicīgās dzīves likstas. Tā atnesa sāpes, tā atnesa bēdas, tā atnesa nāvi, taču mums nevajadzētu aizmirst to, ka tā atnesa arī svētības. …Tā atnesa zināšanu un izpratnes svētību un mirstīgo dzīvi.8
3
Jēzus Kristus ziedoja Sevi par upuri, lai izglābtu mūs no Krišanas un pašu grēkiem.
Ādama pārkāpums atnesa šīs divas nāves — garīgo un laicīgo —, cilvēkam tiekot padzītam no Dieva klātbūtnes, kļūstot mirstīgam un pakļautam visa veida miesas nepilnībām. Lai cilvēks atkal varētu atgriezties, bija nepieciešams izlabot pārkāpto likumu. Taisnība to pieprasīja.9
Tas ir pilnīgi saprotams un taisnīgi, ka tam, kurš izdara netaisnību, ir jāizpērk savi pārkāpumi, par to samaksājot sodu. Ņemot vērā, ka Ādams bija tas, kurš pārkāpa likumu, taisnība pieprasīja, lai viņš, un neviens cits, atbildētu par grēku un samaksātu sodu ar savu dzīvību. Taču Ādams, pārkāpjot likumu, pats tika pakļauts nosodījumam un nespēja izpirkt jeb izlabot to, ko bija izdarījis. To nespēja arī viņa bērni, jo arī viņi bija zem šī paša nosodījuma, un bija nepieciešams, lai kāds, kurš nav zem nosodījuma, izpirktu pirmo grēku. Turklāt ņemot vērā, ka mēs visi esam zem nosodījuma, mēs esam bezspēcīgi un nevaram izpirkt savus grēkus. Tādēļ Tēvam bija nepieciešams sūtīt savu Vienpiedzimušo Dēlu, kurš bija bez grēka, lai izpirktu mūsu grēkus, kā arī Ādama pārkāpumu, jo taisnība to pieprasīja. Viņš attiecīgi, uzupurējoties par mūsu grēkiem un nomirstot pie krusta, uzņēmās uz sevis gan Ādama pārkāpumus, gan mūsu personīgos grēkus, tādējādi izpērkot mūs no krišanas un mūsu grēkiem, ar nosacījumu, ka tos nožēlojam.10
Mūsu pienākums ir mācīt par Jēzus Kristus misiju. Kāpēc Viņš nāca? Ko Viņš paveica mūsu labā? Ko tas mums dod? Ko tas no Viņa prasīja? Kādēļ tas pieprasīja Viņa dzīvību, jā, vairāk nekā dzīvību! Ko Viņš vēl izdarīja bez tā, ka tika pienaglots pie krusta? Kāpēc Viņu pie tā pienagloja? Viņu pienagloja, lai Viņa izlietās asinis izpirktu mūs no vislielākā soda, kas jebkad varētu mūs piemeklēt, proti, atšķiršanas no Dieva klātbūtnes. Viņš nomira uz krusta, lai mūs atvestu atpakaļ un mūsu ķermeņi un gari atkal apvienotos. Viņš mums ir devis šādu privilēģiju. Ja vien mēs Viņam ticētu un turētu Viņa baušļus, jo Viņš nomira mūsu dēļ, lai mēs varētu saņemt grēku piedošanu un mums nebūtu jāizcieš sods. Viņš samaksāja šo augsto cenu. …
… Neviens nevarēja izdarīt to, ko Viņš paveica mūsu labā. Viņam nevajadzēja atdot dzīvību piespiedu kārtā, Viņš varēja atteikties. Viņš to izdarīja brīvprātīgi. Viņš to izdarīja, jo tas bija Viņa Tēva bauslis. Viņš zināja par gaidāmajām ciešanām, un tomēr, Savas mīlestības dēļ pret mums, Viņš to bija gatavs darīt labprātīgi. …
Naglu iedzīšana Glābēja rokās un pēdās bija mazākās no Viņa ciešanām. Es domāju, ka dažkārt mums ir raksturīgi just vai domāt, ka Viņa lielās ciešanas bija pienaglošana pie krusta un karāšanās krustā. Pasaules vēsturē bija laikaposms, kad tūkstošiem cilvēku cieta nāves mokas šādā veidā. Tāpēc Viņa ciešanas, ciktāl tās ir saistītas ar krustā sišanu, nebija lielākas par to vīriešu ciešanām, kas šādā veidā tika sisti krustā. Kas tad izraisīja Viņa lielās ciešanas? Es vēlos, lai katrs Baznīcas loceklis saprastu šādu patiesību: Viņš pieredzēja lielas ciešanas vēl pirms sišanas krustā. Rakstos ir teikts, ka tas notika Ģetzemanes dārzā, kad asinis nāca caur katru Viņa ķermeņa poru; un savā lielajā agonijā Viņš sauca Savu Tēvu. Tas nebija dēļ iedzītajām naglām Viņa rokās un pēdās. Neprasiet man, kā tas tika paveikts, jo es to nezinu. Neviens to nezina. Mēs tikai zinām, ka Viņš uzņēmās uz Sevis un izcieta šo augstāko soda mēru. Viņš uzņēmās uz Sevis mūsu pārkāpumus un samaksāja cenu — mokpilnu cenu.
Padomājiet par Glābēja mocībām, kurš nesa visu cilvēku apvienoto nastu, ko es, atzīšos, pilnībā nespēju saprast, bet vienkārši to pieņemu. Šīs mocības lika Viņam ciest agonijas sāpes, ar ko salīdzinātās Viņa rokās un pēdās dzīto naglu radītās sāpes bija ļoti mazas. Viņš Savās sāpēs sauca Savu Tēvu: „Ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām!” Taču tas nevarēja iet garām [skat. Mateja 26:42; Marka 14:36; Lūkas 22:42]. Ļaujiet man jums nolasīt dažus Tā Kunga teiktos vārdus par pieredzēto:
„Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus;
bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man;
šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri, un izvairīties —
tomēr, gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.” [M&D 19:16–19.]
Kad es šo lasu, tas man liek justies pazemīgam. Viņa mīlestība pret cilvēci un pasauli bija tik liela, ka viņš labprātīgi uzņēmās nastu, ko neviens mirstīgais cilvēks nevarētu panest, un samaksāja ārkārtīgi lielu cenu, ko neviens cits nekad nespētu samaksāt, lai mēs varētu izglābties.11
„Mūsu Glābējs Jēzus Kristus ir centrālā figūra šajā dižajā pilnveidošanās un glābšanas plānā.”
Dieva Dēls [teica]: „Es došos lejā un samaksāšu nepieciešamo cenu. Es būšu Pestītājs un atpestīšu cilvēkus no Ādama pārkāpuma. Es uzņemšos uz Sevis pasaules grēkus un atpestīšu jeb izglābšu katru dvēseli no viņas grēkiem, kas tos nožēlos.”12
Aplūkosim piemēru: Cilvēks iet pa ielu un nejauši iekrīt tik dziļā un tumšā bedrē, ka viņš nespēj no tās izrāpties ārā un atgūt savu brīvību. Kā viņš var izglābt sevi no šī nepatīkamā stāvokļa? Ar paša pūliņiem viņš to izdarīt nevar, jo bedrē nav nekā, ar kā palīdzību varētu no tās izrāpties. Viņš sauc pēc palīdzības, un kāds laipns cilvēks, dzirdot palīdzības saucienus, steidzas viņam palīgā un, nolaižot trepes, nodrošina viņam veidu, kā viņš var izrāpties atkal zemes virspusē. Tieši šādiem apstākļiem Ādams pakļāva sevi un savus pēcnācējus, kad viņš nobaudīja aizliegto augli. Neviens nevar tikt virspusē un atbrīvot pārējos, jo visi atrodas bedrē. Būt bedrē — nozīmē būt izraidītam no Tā Kunga klātbūtnes, kā arī tas nozīmē laicīgo nāvi, ķermeņa sairšanu. Un, tā kā visi ir pakļauti nāvei, neviens nevar nodrošināt izglābšanos.13
Nāk Glābējs un, pats nebūdams bedrē, nolaiž trepes. Viņš nokāpj lejā bedrē un dod mums iespēju izmantot trepes, lai izglābtos.14
Savā bezgalīgajā žēlastībā Tēvs dzirdēja savu bērnu saucienus un sūtīja savu Vienpiedzimušo Dēlu, kurš nebija pakļauts ne nāvei, ne grēkam, lai nodrošinātu glābšanu. To Viņš paveica caur Savu bezgalīgo Izpirkšanu un mūžīgo evaņģēliju.15
Mūsu sirdīm vajadzētu būt pateicīgām un pārpilnām ar mīlestību un paklausību [Glābēja] lielajai un sirsnīgajai žēlastībai. Viņa paveiktā dēļ mēs nekad nedrīkstam Viņu pievilt. Viņš mūs ir izpircis par cenu, kas prasīja lielas Viņa ciešanas un asins izliešanu, uzupurējoties pie krusta.16
4
Mēs gādājam par savu glābšanu, ja laicīgo dzīvi balstām uz Jēzus Kristus Izpirkšanu.
Mūsu Glābējs Jēzus Kristus ir centrālā figūra šajā dižajā pilnveidošanās un glābšanas plānā.17
Dzīves balstīšana uz Izpirkšanas pamata jeb pestīšanas ieceres — ietver šādas patiesības:
Pirmkārt, mums ir jābūt ticībai Tam Kungam Jēzum Kristum; mums Viņš ir jāpieņem kā Dieva Dēls; mums ir jāuzticas Viņam, jāpaļaujas uz Viņa vārdiem, un jāvēlas saņemt svētības, ko nodrošina paklausība Viņa likumiem.
Otrkārt, mums ir jānožēlo savi grēki; mums ir jāatmet pasaulīgi paradumi; mums bez ierunām ir jāapņemas savās sirdīs, ka dzīvosim dievbijīgu un taisnīgu dzīvi.
Treškārt, mums ir jātop kristītiem ūdenī, kas ir jāveic kādam pilnvarotam pārstāvim, kuram ir spēks saistīt uz Zemes un aizzīmogot debesīs; caur šo svēto rituālu mums ir jāstājas derībā kalpot Tam Kungam un turēt Viņa baušļus.
Ceturtkārt, mums ir jāsaņem Svētā Gara dāvana; mums ir jāpiedzimst no jauna; grēks un netaisnība kā ar uguni ir jāizdedzina no mūsu dvēselēm; Svētā Gara spēkā mums ir jākļūst par jaunām radībām.
Piektkārt, mums ir jāiztur līdz galam; pēc kristībām mums ir jātur baušļi; mums ir jāgādā par savu glābšanu ar bailēm un trīsām Tā Kunga priekšā; mums ir jādzīvo tā, lai iegūtu tās dievišķās īpašības un kļūtu par tādiem cilvēkiem, kuri var iemantot celestiālās valstības godību un brīnumus.18
Tagad es liecinu, ka šie likumi, kuri cilvēkiem ir jāievēro, lai iegūtu glābšanu, un kuru kopums veido Jēzus Kristus evaņģēliju, ir mūsdienās atklāti praviešiem un apustuļiem, un ka tagad tos pārrauga un pilda Viņa Baznīca, ko Viņš atkal ir nodibinājis šeit, uz Zemes.19
Katrs no mums esam šajā laicīgajā dzīvē, lai tiktu pārbaudīti. Mēs tikām sūtīti šeit, pirmkārt, lai mūsu mūžīgais gars saņemtu mājokli (ķermeni); otrkārt, lai caur grūtībām spētu pierādīt savu uzticību, lai pieredzētu gan bēdas, gan arī prieku un laimi tās pārpilnībā, ko var iegūt, noslēdzot svētu derību, kurā tiek solīta paklausība mūžīgiem evaņģēlija principiem. Laicīgā dzīve, kā Lehijs to paziņoja saviem bērniem, ir „pārbaudes stāvoklis”. (2. Nefija 2:21.) Šī ir tā vieta, kur mēs pieredzam bēdas un tiekam pārbaudīti, lai redzētu, vai, neskatoties uz to, ka neesam Mūžīgā Tēva klātbūtnē, taču saņemot mūžīgās dzīves mācības, joprojām Viņu mīlēsim un godāsim, un būsim uzticīgi Viņa Mīļotajam Dēlam, Jēzum Kristum.20
Mēs nācām uz Zemi, lai tiktu pārbaudīti un, sastopoties ar ļauno un labo, pierādītu savu uzticību. … Tēvs ir atļāvis Sātanam un viņa pulkiem mūs kārdināt, taču ar Tā Kunga Gara vadību un caur atklāsmēs saņemtajiem baušļiem mēs esam sagatavoti izdarīt savu izvēli. Ja mēs darām to, kas ir ļauns, mums ir apsolīts, ka mēs tiksim sodīti; ja mēs darām to, kas ir labs, mūs atalgos ar mūžīgu taisnīgumu.21
Šī laicīgā dzīve [ir] īss laikaposms, tikai īss laika sprīdis, kas vieno iepriekšējo mūžību ar mūžību, kas vēl priekšā. Taču šim laikaposmam [ir] milzīga nozīme. … Šī dzīve ir svarīgākais laikaposms mūsu mūžīgajā pastāvēšanā.22
5
Pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, visi cilvēki saņems augšāmcelšanās svētību.
Mēs nācām šajā pasaulē, lai nomirtu. Pirms nākšanas uz Zemes mēs visi to sapratām. Tā ir daļa no plāna, kas tika pārrunāts un sagatavots ilgi pirms cilvēku nākšanas uz Zemes. … Mēs bijām gatavi un vēlējāmies doties ceļojumā no Dieva klātbūtnes garu pasaulē uz laicīgo dzīvi, lai šeit pieredzētu visu, kas dzīvei piederas, — gan prieku, gan bēdas, un lai nomirtu; un nāve ir tikpat būtiska kā dzimšana.23
Fiziskā nāve jeb mirstīgā cilvēka nāve nenozīmē ilgstošu gara un ķermeņa atdalīšanu, neskatoties uz to, ka ķermenis tiks atjaunots savā sākotnējā radīšanas stāvoklī, tā ir tikai īslaicīga atdalīšana, kas tiks novērsta augšāmcelšanās dienā, kad ķermenis tiks uzcelts no pīšļiem, lai gara vadībā atkal dzīvotu. Šo svētību saņems visi cilvēki, pateicoties Kristus Izpirkšanai, neatkarīgi no tā, cik tie savas laicīgās dzīves laikā ir bijuši labi vai ļauni. Pāvils teica, ka būs gan taisno, gan netaisno augšāmcelšanās (Apustuļu darbi 24:15), un Glābējs teica, ka visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā, „kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam” (Jāņa 5:29).24
Augšāmcelšanās dienā katra ķermeņa daļa tiks atkal atjaunota savā īstajā vietā, neatkarīgi no tā, kas ar ķermeni noticis nāves brīdī vai pēc tā. Pat ja tas ir sadedzināts ugunī vai to ir apēdušas haizivis — lai arī kas tas būtu. Katra ķermeņa daļa tiks atjaunota savā īstajā vietā.25
Gari nevar gūt pilnību, ja tie nav kopā ar ķermeni no miesas un kauliem. Caur augšāmcelšanos ķermenis un tā gars kļūst nemirstīgi un iegūst glābšanas svētības. Pēc augšāmcelšanās vairs nevar būt atdalīšana — ķermenis un gars kļūs nedalāmi savienoti, lai cilvēki varētu saņemt prieka pilnību. Nekādā citā veidā, kā vien piedzimstot šajā pasaulē un augšāmceļoties, gari nevar kļūt tādi, kāds ir mūsu mūžīgais Tēvs.26
6
Uzticīgie iemantos mūžīgo dzīvi kopā ar savām ģimenēm Debesu Tēva klātbūtnē.
Daži cilvēki manto bagātību, pateicoties savu priekšteču pūliņiem. Daži cilvēki, pateicoties mantojumam, tiek celti troņos, iegūst varu un stāvokli starp saviem līdzcilvēkiem. Daži mēģina ar saviem spēkiem un neatlaidību iegūt pasaules gudrību un slavu, taču ir tikai viens mantojums, kas ir vērtīgāks par visu — mūžīgās paaugstināšanas iemantošana.
Rakstos ir teikts, ka mūžīgā dzīve — tā ir dzīve, kādu dzīvo mūsu Mūžīgais Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, — ir lielākā no visām Dieva dāvanām [skat. M&D 14:7]. To saņems tikai tie, kuri ir attīrīti no visiem grēkiem. Tā ir apsolīta tiem, „kas uzvar ar ticību un tiek apzīmogoti ar apsolījuma Svēto Garu, ko Tēvs izlej pār visiem tiem, kas ir taisnīgi un patiesi. Viņi ir tie, kas ir Pirmdzimtā baznīca. Viņi ir tie, kuru rokās Tēvs ir devis visas lietas”. [M&D 76:53–55; skat. arī 52. pantu.]27
Ģimene ir pestīšanas ieceres centrā. … [Tā] ir veidota tā, lai mēs spētu radīt paši savas mūžīgās ģimenes.28
Tiem, kuri saņems paaugstināšanu celestiālajā valstībā, būs „pēcnācēju turpinājums mūžīgi mūžos”. Viņi dzīvos, baudot ģimenes attiecības.29
Jēzus Kristus evaņģēlijā mēs mācāmies, ka ģimenes uzbūve, ciktāl tas ir saistīts ar celestiālo paaugstināšanu, būs pilnīga. Ģimenes viena paaudze, kurā ir tēvs, māte un bērni, būs savienota ar tēvu, māti un bērniem no nākamās paaudzes, tā paplašinoties un turpinoties līdz laika galam.30
Šīs brīnišķīgās mūžīgā mantojuma svētības … var saņemt, tikai labprātīgi turot baušļus un, ja tas ir nepieciešams, ciešot kopā ar Kristu. Citiem vārdiem sakot, no tiem, kas vēlas iemantot mūžīgo dzīvi, kas ir lielākā no Dieva dāvanām, nepieciešamības gadījumā tiek sagaidīts, ka viņi liks uz altāra visu, kas tiem ir. Pat ja no viņiem tiktu sagaidīts, ka viņi ziedos savu dzīvību Viņa dēļ, tie nekad nespēs Viņam atmaksāt par lielajām svētībām, kuras tiek saņemtas un ir apsolītas saskaņā ar paklausību Viņa likumiem un baušļiem.31
Kad mēs atstājam pasauli un saņemam evaņģēlija pilnību, mums ir cerība iemantot celestiālo godību; nē, mums ir vairāk nekā cerība: ja mēs esam uzticīgi, Tas Kungs mums ir apliecinājis, ka, pateicoties mūsu uzticībai, mēs ieiesim celestiālajā valstībā. …
… Dzīvosim tā, lai mēs būtu droši par savu mantojumu un lai mēs, raugoties uz savu dzīvi, būtu droši par to, ka ieiesim Viņa klātbūtnē un dzīvosim ar Viņu, saņemot apsolīto svētību pilnību. Kurš no Pēdējo dienu svētajiem būs apmierināts ar jebko mazāku par mums apsolīto glābšanas pilnību? … Ir nepieciešams, lai mēs visā pazemībā un grēku nožēlošanas garā virzītos uz priekšu, turētu baušļus līdz dzīves galam, jo mūsu cerība un mūsu mērķis ir mūžīgā dzīve, un tā ir dzīve Tēva un Dēla klātbūtnē; „bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu”. [Jāņa 17:3.]32
Es šobrīd esmu savas dzīves norietā, esot ar apziņu, ka ne pārāk tālā nākotnē tikšu aicināts atskaitīties par savas laicīgās dzīves notikumiem. …
Es esmu pārliecināts, ka mēs visi mīlam To Kungu. Es zinu, ka Viņš dzīvo, un es gaidu to dienu, kad es raudzīšos Viņā, un es ceru dzirdēt Viņu sakām: „Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mat. 25:34.)
Un es lūdzu, lai, pienākot laikam, katrs no mums pieredzētu šādu laimi.33
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Lasot dienasgrāmatas ierakstu „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”, padomājiet par gadījumu, kad jūs esat radis mierinājumu savā liecībā par pestīšanas ieceri. Kā jūs varētu palīdzēt ģimenes loceklim vai draugam saņemt šādu mierinājumu?
-
Kā prezidenta Smita mācības par debesīs notikušo sapulci var mums palīdzēt, kad saskaramies ar pārbaudījumiem? (Skat. 1. sadaļu.)
-
Prezidents Smits mācīja, ka „mums nevajadzētu aizmirst to, ka [Ādama un Ievas Krišana] atnesa arī svētības” (skat. 2. sadaļu). Kādēļ, pēc jūsu domām, ir svarīgi atcerēties šo patiesību? Nosauciet dažas svētības, kuras esat saņēmuši — pateicoties Krišanai?
-
Kā mēs varam attiecināt uz savu dzīvi prezidenta Smita piemēru trešajā sadaļā par cilvēku, kurš iekritis bedrē? Apdomājiet, kā Glābējs, veicot Izpirkšanu, ir jūs izglābis.
-
Uz ko norāda prezidenta Smita vārdi ceturtajā sadaļā, domājot par mūsu dzīves mērķi šeit, uz Zemes? Ko Tas Kungs mums ir devis, lai palīdzētu mums veiksmīgi izturēt šo pārbaudes laiku?
-
Kā jūs varētu kādam palīdzēt saprast prezidenta Smita paziņojumu piektajā sadaļā, ka „nāve ir tikpat būtiska kā dzimšana”? Kā mācība par augšāmcelšanos ir ietekmējusi jūsu dzīvi?
-
Ar ko pasaules bagātības atšķiras no „mūžīgā mantojuma”, ko varam saņemt — pateicoties pestīšanas iecerei? (Skat. 6. sadaļu.) Kā sapratne par šīm atšķirībām var mums palīdzēt sagatavoties mūžīgajai dzīvei?
Saistītās Svēto Rakstu vietas
Ījaba 38:4–7; 2. Nefija 2:15–29; 9:5–27; Almas 12:20–35; M&D 19:16–19; Mozus 5:10–12
Mācīšanas padoms
„Lai mums palīdzētu mācīt no Svētajiem Rakstiem un pēdējo dienu praviešu vārdiem, Baznīca ir izveidojusi nodarbību rokasgrāmatas un citus materiālus. Nav lielas vajadzības izmantot papildu komentārus vai citus uzziņu materiālus” (Teaching, No Greater Call: A Resource Guide for Gospel Teaching [1999], 52).