5. nodaļa

Ticība un grēku nožēlošana

„Tas, kas mums ir nepieciešams no cilvēkiem Baznīcā, kā arī ārpus tās, ir grēku nožēlošana. Mums ir nepieciešama lielāka ticība un lielāka apņēmība kalpot Tam Kungam.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

Prezidents Džozefs Fīldings Smits mācīja: „Grēku piedošana nāk caur ticību un patiesu grēku nožēlošanu.”¹ Viņš teica, ka „ir nepieciešams, lai mēs ne tikai ticētu, bet arī nožēlotu grēkus”, un viņš arī mācīja, ka tad, kad mēs veiksim labus darbus ticībā līdz galam, mēs saņemsim „uzticīgā atalgojumu un vietu Dieva celestiālajā valstībā”.² Vēloties, lai visi cilvēki saņemtu šo atalgojumu, viņš liecināja par Jēzu Kristu un visas savas kalpošanas laikā sludināja grēku nožēlošanu.

Savas apustuļa kalpošanas agrīnajā posmā viņš teica: „Es esmu apdomājis, ka tā ir bijusi mana misija; es domāju, ar Tā Kunga Garu esmu ticis iedvesmots, apmeklējot Ciānas stabus, sacīt cilvēkiem, ka tagad ir grēku nožēlošanas diena, un aicināt pēdējo dienu svētos atcerēties savas derības, tos solījumus, kurus viņi ir devuši Tam Kungam, ievērot Viņa baušļus un sekot Israēla elderu — Dieva praviešu — mācībām un norādījumiem tā, kā tie ir tikuši pierakstīti šajos Svētajos Rakstos. Visās lietās mums vajadzētu staigāt pazemībā un piesardzībā Tā Kunga priekšā, lai mēs varētu tikt svētīti un Viņa Svētā Gara vadīti. Es domāju, ka šī ir brīdinājuma diena. Šis ir bijis brīdinājuma laiks kopš tās dienas, kad pravietim pirmo reizi parādījās sūtnis no debesīm ar ziņu, ka evaņģēlijam ir jātiek atjaunotam.”³

Kādas svētdienas Svētā Vakarēdiena sanāksmē prezidents Smits pastāstīja draudzei, kāpēc viņš runāja brīdinājuma balsī. Viņa dēls Džozefs, kurš apmeklēja šo sanāksmi, vēlāk rakstīja: „Es ļoti spilgti atceros dažas no atziņām, kuras [mans tēvs] pauda šajā sanāksmē. „Kas ir jūsu draugs, vai kas jūs visvairāk mīl?” viņš vaicāja draudzei. „Vai tas ir cilvēks, kurš jums saka, ka Ciānā viss ir labi, ka labklājība ir tepat, aiz stūra, vai arī cilvēks, kurš jūs brīdina no tām nelaimēm un grūtībām, kas ir apsolītas, ja jūs nedzīvojat saskaņā ar evaņģēlija principiem? Es vēlos, lai jūs zinātu, ka es mīlu Baznīcas locekļus un es negribu, lai kaut viens no viņiem skatītos uz mani ar apsūdzību, kad mēs šķērsosim mirstīgās esības priekškaru, un teiktu: „Ja vien tu būtu mani brīdinājis, es neatrastos šajā nepatīkamajā stāvoklī.” Un tādēļ skan mana brīdinājuma balss cerībā, ka mani brāļi un māsas var tikt sagatavoti godības valstībai.””⁴

President Joseph Fielding Smith sitting in his office, wearing a white shirt, a dark suit, a dotted tie, and glasses. — Prezidents Džozefs Fīldings Smits dalījās iemeslā, kāpēc viņš aicināja pēdējo dienu svētos nožēlot grēkus: „Es mīlu Baznīcas locekļus.”

Tie, kas strādāja cieši kopā ar prezidentu Smitu, neskatoties uz viņa bargajiem brīdinājumiem, redzēja vīru ar patiesām rūpēm par cilvēkiem, kas cīnījās ar grēku. Elders Frensiss M. Gibons, kurš kalpoja par Augstākā prezidija sekretāru, bieži bija klāt, kad prezidents Smits izskatīja Baznīcas disciplinārsodu jautājumus. Elders Gibons atcerējās: „Viņa lēmumi vienmēr tika pieņemti laipnībā un mīlestībā, un ar vislielāko žēlsirdību, kas bija pieļaujama konkrētajā situācijā. Visai bieži, iepazīstoties ar kādu sarežģītu gadījumu, viņš teica: „Kāpēc cilvēki nemāk uzvesties?” Tas netika teikts ar apsūdzību vai nosodījumu, bet gan ar skumjām un nožēlu.”⁵ Prezidents Spensers V. Kimbals, kurš kalpoja kopā ar prezidentu Smitu par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, teica: „Daudz reižu mēs esam teikuši: tā kā Divpadsmit apustuļi būs Israēla soģi, ikviens no mums būtu laimīgs, ja mūs tiesātu tieši viņš, jo viņa tiesa būtu laipna, žēlīga, taisnīga un svēta.”⁶ Kad prezidents Smits ordinēja bīskapus, viņš tiem bieži deva padomus: „Atcerieties, ikvienam ir vājības, un katram stāstam ir vismaz divas puses. Ja jūs kļūdāties spriedumā, pārliecinieties, ka jūs kļūdāties par labu mīlestībai un žēlsirdībai.”⁷

Džozefa Fīldinga Smita mācības

Pirmais evaņģēlija princips ir ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum.

Mūsu ticība ir centrēta uz To Kungu, Jēzu Kristu, un caur Viņu — uz Tēvu. Mēs ticam Kristum, pieņemam Viņu kā Dieva Dēlu un esam uzņēmušies Viņa vārdu kristīšanās ūdeņos.⁸

Lai tagad un visos laikos jūsu prātā vissvarīgākais ir tas, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kurš nāca pasaulē, lai atdotu Savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot! Tā ir patiesība, un tā ir fundamentāla. Uz tās ir celta mūsu ticība. To nevar iznīcināt. Mums ir cieši jāturas pie šīs mācības, par spīti pasaules mācībām un cilvēku uzskatiem, jo tā ir galvenā, tā ir vissvarīgākā mūsu pestīšanai. Tas Kungs mūs izpirka ar Savām asinīm, Viņš deva mums pestīšanu, tā ir nodrošināta, — un šis ir tas nosacījums, kuru mēs nedrīkstam aizmirst, — ka mēs ievērosim Viņa baušļus un vienmēr atcerēsimies Viņu. Ja mēs to darīsim, tad mēs būsim glābti, tajā pašā laikā cilvēku domas un muļķība iznīks no zemes virsas.⁹

Ar ticību mēs nākam pie Dieva. Ja mēs neticētu Tam Kungam, Jēzum Kristum, ja mums nebūtu ticības Viņam un Viņa Izpirkšanai, mums nebūtu vēlmes paklausīt Viņa baušļiem. Tāpēc, ka mums ir šī ticība, mēs esam nonākuši saskaņā ar Viņa patiesību un mūsu sirdīs ir vēlme kalpot Viņam. …

… Evaņģēlija pirmais princips ir ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum; un, protams, mums nevar būt ticības Tam Kungam, Jēzum Kristum, bez ticības Viņa Tēvam. Tad, ja mums ir ticība Dievam Tēvam un Viņa Dēlam un, kā tam būtu jābūt, mēs tiekam Svētā Gara vadīti, mums būs ticība Tā Kunga kalpiem, caur kuriem Viņš ir runājis.¹⁰

Ticēt nozīmē rīkoties.

„Ticība ir katras darbības virzītāja.” [Lectures on Faith, lecture 1.] Ja jūs uz mirkli apstātos, lai to pārdomātu, es domāju, jūs piekritīsiet, tas ir pilnīgi patiesi gan laicīgos, gan garīgos jautājumos. Tas ir patiesi mūsu darbos, kā arī Dieva darbos. …

„Ticība bez darbiem ir nedzīva” [Jēkaba v. 2:26] — citiem vārdiem — tās nav. Es domāju Jēkabs nešaubīgi ar to domāja — „parādiet man savu ticību bez saviem darbiem, un tam nebūs rezultātu; bet es jums parādīšu savu ticību no saviem darbiem, un kaut kas tiks sasniegts”. [Skat. Jēkaba v. 2:18.] Ticība nozīmē rīcību. … Ticība tādējādi ir stiprāka par pārliecību. ….

Ticība ir Dieva dāvana. Viss, kas ir labs, ir Dieva dāvana. Tā ir Svēto Rakstu mācība, kas atrodama Ebreju grāmatas 11. nodaļā, — šī nodaļa ir ļoti labs pieraksts par ticību, — [un] Tā Kunga atklāsmēs, kas dotas Mācībā un Derībās un citos Svētajos Rakstos. Ticību nevar iegūt no bezdarbības vai ar vienaldzību, vai pasīvu pārliecību. Vienkārša vēlme iegūt ticību neradīs ticību, gluži tāpat kā vēlēšanās būt par prasmīgu mūziķi vai gleznotāju neradīs šīs prasmes bez gudras rīcības. Tur arī rodas mūsu nepatikšanas. Mēs iegūstam liecību par evaņģēliju, mēs ticam Džozefam Smitam, mēs ticam Jēzum Kristum, mēs ticam evaņģēlija principiem, bet cik smagi mēs ar šīm zināšanām strādājam?

… Ja mēs vēlamies dzīvu, paliekošu ticību, mums jābūt aktīviem, izpildot katru pienākumu kā šīs Baznīcas locekļiem. …

Ak, ja mums būtu tāda ticība, kādu parādīja Nefijs! Izlasiet 1. Nefija 17. nodaļu, kurā viņa brāļi nostājās pret viņu un izsmēja to, jo viņš grasījās celt kuģi, sakot:

„Mūsu brālis ir muļķis, jo viņš domā, ka viņš var uzbūvēt kuģi, jā, un viņš arī domā, ka viņš var šķērsot šos lielos ūdeņus.” [1. Nefija 17:17.]

Nefijs viņiem atbildēja:

„ Ja Dievs būtu pavēlējis man paveikt visas lietas, es tās varētu paveikt. Ja viņš pavēlētu, ka man ir jāsaka šim ūdenim — kļūsti par zemi! — tas kļūtu par zemi; un ja es to pateiktu, tas tiktu izdarīts.” [1. Nefija 17:50.]

Tāda bija viņa ticība.¹¹

Tagad mēs neesam ar pilnīgām zināšanām, kādi mēs bijām, pirms nācām šajā pasaulē, taču Tas Kungs sagaida, ka mēs iesim ticībā [skat.2. korintiešiem 5:7]; un, staigājot ticībā, mēs saņemsim uzticīgā atmaksu, ja mēs ievērosim tos baušļus, kas ir doti mūsu pestīšanai.¹²

Ja vien cilvēks stingri neievēros mācību un nestaigās ticībā, pieņemot patiesību un ievērojot baušļus tā, kā tie ir doti, tam būs neiespējami saņemt mūžīgo dzīvi, neskatoties uz to, cik daudz viņš ar saviem vārdiem atzītu, ka Jēzus ir Kristus, vai ticētu, ka Viņa Tēvs sūtīja Viņu šajā pasaulē cilvēka pestīšanai. Tā nu Jēkabam ir taisnība, kad viņš saka, ka ļaunie gari „tic un dreb”, bet tie nenožēlo grēkus [skat.Jēkaba v. 2:19 ].¹³

Grēku nožēlošana ir otrais evaņģēlija princips, un tā ir būtiska mūsu glābšanai un paaugstināšanai.

Grēku nožēlošana ir otrais evaņģēlija pamatprincips, un tā ir ticības rezultāts.¹⁴

Tas, kas mums ir nepieciešams no cilvēkiem Baznīcā, kā arī ārpus tās, ir grēku nožēlošana. Mums ir nepieciešama lielāka ticība un lielāka apņēmība kalpot Tam Kungam.¹⁵

Vai tā ir tiesa, ka daži no mums uzskata, ka nav svarīgi, ka grēkojam, ja vien tas nav smags grēks, nāves grēks, un ka mēs vēl joprojām tiksim izglābti Debesu valstībā? Nefijs redzēja mūsu dienas. Viņš teica, ka cilvēki tā runās [skat. 2. Nefija 28:7–9]. Taču es jums saku, ka mēs nevaram novērsties no patiesības un taisnīguma takas un saglabāt Tā Kunga Gara vadību.¹⁶

Ciānā nav vietas tīšam grēkotājam. Tajā ir vieta grēciniekam, kurš nožēlo grēkus, cilvēkam, kurš novēršas no nekrietnības un tiecas pēc mūžīgās dzīves un evaņģēlija gaismas. Mums nevajadzētu raudzīties uz grēku pat ar vismazāko atlaidi, ne vairāk, kā to darītu Tas Kungs, bet gan staigāt taisnībā un pilnībā Tā Kunga priekšā.¹⁷

Cilvēki var tikt izglābti un paaugstināti Dieva valstībā tikai taisnīgumā; tādēļ mums ir jānožēlo savi grēki un jāstaigā gaismā, jo Kristus ir gaisma [skat. 1. Jāņa 1:7], lai Viņa asinis varētu mūs visus attīrīt no grēkiem un lai mums varētu būt sadraudzība ar To Kungu, un mēs saņemtu Viņa godību un paaugstināšanu.¹⁸

Mums ir nepieciešama grēku nožēlošana, un ir nepieciešams, lai mums stāstītu par grēku nožēlošanu.¹⁹

Grēku nožēlošanas principā ir skaidri parādīta Debesu Tēva un Jēzus Kristus žēlsirdība.

Grēku nožēlošana ir viens no vismierinošākajiem un dievišķīgākajiem principiem, kas mācīti evaņģēlijā. Šajā principā Debesu Tēva un Viņa Vienpiedzimušā Dēla, Jēzus Kristus, žēlastība, iespējams, ir parādīta daudz vairāk nekā jebkurā citā principā. Cik tas būtu briesmīgi, ja nebūtu grēku piedošanas un nekāda ceļa grēku atlaišanai tiem, kuri pazemīgi nožēlo grēkus! Mēs tikai daļēji varam iztēloties, kādas šausmas mūs pārņemtu, ja mums būtu jāizcieš sods par mūsu pārkāpumiem uz mūžīgiem laikiem bez cerības un atvieglojuma. Kā mēs saņemam atbrīvošanu? Caur ko mēs esam atbrīvoti?

Mūsu Kungs ir teicis:

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.

Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” [Jāņa 3:16–17; skat. arī 18.–21. pantu.]

Ja Tēvs nebūtu sūtījis pasaulē Jēzu Kristu, nevarētu būt grēku piedošanas un nevarētu būt atbrīvošanas no grēka caur grēku nožēlošanu.²⁰

A young man kneeling in prayer at his bedside. — „Grēku nožēlošana ir viens no vismierinošākajiem un dievišķīgākajiem principiem, kas mācīti evaņģēlijā.”

Ja mēs patiešām saprastu un spētu kaut nelielā mērā sajust to Jēzus Kristus mīlestību un žēlastības pilno gatavību izciest par mūsu grēkiem, mēs būtu gatavi nožēlot visus mūsu pārkāpumus un kalpot Viņam.²¹

Grēku nožēlošana ietver patiesas skumjas par grēku un pilnīgu novēršanos no grēka.

Svētie Raksti vēsta:

„Tev būs upurēt Tam Kungam, tavam Dievam, taisnīgumā, patiesi tā, ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu.” [M&D 59:8.]

Tas nozīmē grēku nožēlošanu.

… Saskaņā ar vārdnīcas definīciju, grēku nožēlošana ir patiesas skumjas par grēku, kas ietver sevis nosodīšanu un pilnīgu novēršanos no grēka. … Nav iespējama patiesa grēku nožēlošana bez skumjām un vēlmes būt brīvam no grēka.

Nožēla ir salauzta jeb pazemīga gara izpausme grēka dēļ un patiesa apziņa par grēka zemiskumu, un Dieva žēlsirdības un žēlastības apzināšanās, kas dāvāta grēkus nožēlojušam grēciniekam. … Tā iemesla dēļ Tas Kungs saka, kā jau es esmu citējis iepriekš, mums ir jāziedojas „taisnīgumā, patiesi tā ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu”. …

Grēku nožēlošana ir Dieva dāvana. … Dažiem cilvēkiem nav tik viegli nožēlot grēkus, bet grēku nožēlošanas dāvana un ticība tiks dota ikvienam cilvēkam, kas to meklēs.²²

Pats no savas pieredzes es esmu mācījies, ka tad, kad jūs vēlaties mainīties, tiešām vēlaties mainīties, jūs to varat izdarīt. Mūsu sirdsapziņa un Svētie Raksti mums atklāj principus, saskaņā ar kuriem dzīvot, — un tie mums pasaka, kādi ieradumi mums ir jāmaina, lai sasniegtu mūsu mūžīgo labklājību un izaugsmi.²³

Tagad ir laiks nožēlot grēkus.

Dievs negrasās glābt katru vīrieti un sievieti celestiālajā valstībā. Ja jūs vēlaties tur nokļūt un jums ir kļūdas, ja jūs grēkojat, ja jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus un jūs to zināt, tagad ir īstais laiks nožēlot grēkus un mainīties, un nevis iedomāties, ka tik nenozīmīgu kļūdu Tas Kungs jums piedos, būs tikai daži sitieni, tikai neliels sods, un mums tiks piedots; jo jūs varat atklāt, ka esat izraidīti, pastāvot un neatkāpjoties no šāda ceļa.²⁴

Attiecībā uz evaņģēlija principiem, grēku nožēlošanas atlikšana ir mūžīgās dzīves, kas ir dzīve Tēva un Dēla klātbūtnē, zaglis. Starp mums ir daudz tādu, tajā skaitā Baznīcas locekļi, kuri domā, ka nav pamata steigties paklausīt evaņģēlija principiem un ievērot baušļus. …

Neaizmirsīsim [Amuleka] vārdus: „Jo lūk, šī dzīve cilvēkiem ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu; jā, lūk, šīs dzīves diena ir diena, lai cilvēki paveiktu savus darbus.

Un tad, kā es sacīju jums iepriekš, tā kā jums ir bijušas tik daudzas liecības, tādēļ es lūdzos jūs, lai jūs neatliktu savu grēku nožēlošanas dienu līdz beigām; jo pēc šīs dzīves dienas, kas ir dota, lai mēs sagatavotos mūžībai, lūk, ja mēs nepilnveidosim savu laiku šinī dzīvē, tad pienāks tumsības nakts, kad nekāds darbs vairs nevarēs tikt izpildīts.

Jūs nevarēsit teikt, kad jūs nonāksit līdz tam drausmīgajam galam, ka es nožēlošu grēkus, ka es atgriezīšos pie sava Dieva. Nē, jūs nevarēsit to teikt; jo tas pats gars, kas valdīs pār jūsu ķermeņiem tajā brīdī, kad jūs aiziesit no šīs dzīves, tam pašam garam būs vara valdīt pār jūsu ķermeni mūžīgajā pasaulē.” [Almas 34:32–34.]²⁵

Mēs esam pasaulei parādā — pacelt brīdinājuma balsi.

Tas Kungs vēlas, lai cilvēki būtu laimīgi, — tas ir Viņa nolūks, taču cilvēki atsakās būt laimīgi un paši liek sev būt nožēlojamiem, jo viņi domā, ka viņu ceļi ir labāki par Dieva ceļiem, un tas ir viņu sirds savtīguma, kāres un bezdievības dēļ; un tā ir mūsu problēma šajā laikā.²⁶

No mūsu novērojumiem, kas iegūti, ceļojot no vienas vietas uz otru, un no lasītā laikrakstos mēs esam spiesti secināt, ka šajās dienās grēku nožēlošana ir ārkārtīgi būtiska visā pasaulē.²⁷

Nedomājiet, ka mēs esam sasnieguši stāvokli, kad vairs nevar būt sliktāk. Ja nebūs grēku nožēlošanas, būs vēl sliktāk. Un tā es piesaucu grēku nožēlošanu šai tautai, pēdējo dienu svētajiem … un ikvienai Zemes tautai ikvienā vietā.²⁸

Mēs esam parādā pasaulei un, it īpaši Baznīcas locekļiem, — pacelt brīdinājuma balsi [skat. M&D 88:81].²⁹

Mūsu pienākums ir rūpēties citam par citu, aizsargāt citam citu, brīdināt citam citu no briesmām, mācīt cits citam Valstības evaņģēlija principus un kopīgiem spēkiem būt vienotiem pret pasaules grēkiem.³⁰

Es nezinu neko, kas būtu svarīgāks vai nepieciešamāks šajā laikā, kā piesaukt grēku nožēlošanu, pat starp pēdējo dienu svētajiem, un es viņus aicinu, kā arī tos, kas nav Baznīcas locekļi, pievērst uzmanību šiem mūsu Pestītāja vārdiem. Tad nu Viņš ir skaidri noteicis, ka neviena netīra lieta nevar ieiet Viņa klātbūtnē. Dieva valstību atradīs tikai tie, kas ir pierādījuši savu uzticību un ir mazgājuši savas drānas Viņa asinīs caur savu ticību un grēku nožēlošanu, un neviens cits.³¹

„Bet, redzi, visas tautas, ciltis, valodas un tautības dzīvos droši Israēla Svētajā, ja būs tā, ka viņi nožēlos grēkus.” [1. Nefija 22:28.] Un es lūdzu, lai viņi nožēlo grēkus. Es vēlos, lai viņi dzīvotu drošībā. Es vēlos, lai viņi tic Israēla Svētajam, kurš nāca šajā pasaulē un izpirka mūsu grēkus, visas cilvēces grēkus, kas deva mums pestīšanu no nāves, kas ir mums apsolījis glābšanu un mūsu grēku piedošanu ar nosacījumu, ka mēs nožēlosim savus grēkus.

Ak, es vēlos, lai visa cilvēce ticētu Viņam, pielūgtu Viņu un Viņa Tēvu un kalpotu Tam Kungam, mūsu Dievam, Dēla vārdā, un tad nāktu miers, tad taisnīgums gūtu pārsvaru, tad Tas Kungs varētu nodibināt Savu valstību uz šīs Zemes.³²

Es lūdzu pasauli nožēlot grēkus un ticēt patiesībai, ļaut Kristus gaismai spīdēt savā dzīvē, ievērot katru labu un patiesu principu, kas viņiem ir, un tiem pievienot lielāku gaismu un zināšanas, kas ir dotas ar atklāsmi šajā laikā. Es viņus lūdzu pievienoties Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai un saņemt evaņģēlija svētības.

Es lūdzu Baznīcas locekļus darīt taisnības darbus, ievērot baušļus, meklēt Garu, mīlēt To Kungu, savās dzīvēs pirmajā vietā likt Dieva valstības lietas un tādējādi strādāt savai pestīšanai ar bailēm un drebēšanu Tā Kunga priekšā [skat. Filipiešiem 2:12].³³

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Sadaļā „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves” pārskatiet prezidenta Smita izteikumus par to, kāpēc viņš vēlējās „pacelt brīdinājuma balsi”. Kādā veidā aicinājums — nožēlot grēkus — ir mīlestības izpausme?
Ko jums nozīmē — centrēt savu ticību uz Debesu Tēvu un Jēzu Kristu? (Skat. 1. sadaļu.)
Kāpēc patiesa ticība vienmēr noved pie rīcības? (Dažus piemērus skat. 2. sadaļā.) Kā mēs varam parādīt savu ticību ar saviem darbiem? Nosauciet dažus piemērus.
Kā grēku nožēlošana ir „ticības rezultāts”? (Skat. 3. sadaļu.)
Klusām padomājiet par kādu reizi, kad jūs esat nožēlojuši grēkus un jutuši Debesu Tēva un Jēzus Kristus mīlestību (skat. 4. sadaļu). Vai varat dalīties savā pateicībā par Glābēja Izpirkšanu?
Kāpēc grēku nožēlošana ir neiespējama „bez skumjām un vēlmes būt brīvam no grēka”? (Skat. 5. sadaļu.) Kā 5. sadaļas pēdējās divas rindkopas varētu dot cerību kādam, kurš izjūt skumjas grēka dēļ?
Kādā veidā grēku nožēlošanas atlikšana ir „mūžīgās dzīves zaglis”? (Skat. 6. sadaļu.) Kādas briesmas slēpj mūsu grēku nožēlošanas atlikšana?
Pārskatot 7. sadaļu, pārdomājiet, ko nozīmē — „pacelt brīdinājuma balsi”. Kā mēs varam būt laipni un mīloši savos centienos brīdināt citus?

Saistītās Svēto Rakstu vietas

Ebrejiem 11:1–6; Mosijas 4:1–3; Almas 34:17; Etera 12:4; Moronija 7:33–34; M&D 18:10–16; Ticības apliecinājumi 1:4

Mācīšanas padoms

„Tieši audzēknim ir jāliek rīkoties. Kad skolotājs ir uzmanības centrā, kļūst par šova zvaigzni, runā viens pats un visādi citādi uzņemas visu darbošanos, ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka viņš kavē nodarbības dalībnieku mācīšanos” (Asahels D. Vudrafs, Teaching the Gospel [1962], 37; Virdžīnijas H. Pīrsa, „The Ordinary Classroom—A Powerful Place for Steady and Continued Growth”, Ensign, 1996. g. nov., 12).