Ticības kāpnes
Neticība liedz izpausties mūsu spējai — saskatīt brīnumus —, turpretī domāšana, kas balstās uz ticību Glābējam, atbrīvo pieeju debesu spēkiem.
Kā dzīves izaicinājumi ietekmēs mūsu ticību Jēzum Kristum? Un kā ticība ietekmēs prieku un mieru, ko izjūtam šajā dzīvē?
Bija 1977. gads. Iezvanījās telefons, un mēs saņēmām sirdi plosošas ziņas. Kerolīna un Dags Tebsi pēc maģistra programmas beigšanas gatavojās pārcelties uz savām jaunajām mājām. Elderu kvorums bija ieradies, lai iekrautu mantas pārvadājumu furgonā. Lai pārliecinātos, ka nekas neatrodas furgona ceļā, pirms atpakaļgaitas uzsākšanas Dags atskatījās vēl vienu, pēdējo reizi. Taču, viņš nevarēja pamanīt, kā viņa mazā meitiņa Dženija neīstajā brīdī strauji izskrēja aiz furgona. Vienā acumirklī izdzisa viņu mīļotās Dženijas dzīvība.
Kam bija jānotiek tālāk? Vai sāpēm, ko viņi tik skaudri izjuta, un neiedomājamai zaudējuma izjūtai bija jārada Kerolīnas un Daga starpā nepārvarama atšķirtība vai arī tām kaut kādā veidā bija cieši jāsasaista viņu sirdis un jānostiprina viņu ticība Debesu Tēva iecerei?
Viņu ceļš caur ciešanām bija garš un sāpīgs, taču no kaut kāda avota plūda garīgās rezerves, kas ļāva nezaudēt ticību un „[turēties] uz sava ceļa”1. Kaut kādā veidā šis apbrīnojamais pāris kļuva vēl līdzīgāki Kristum. Vēl apņēmīgāki. Vēl līdzjūtīgāki. Viņi ticēja, ka Dievs Savā noliktajā laikā iesvētīs viņu ciešanas viņiem par labu2.
Lai arī ciešanas un zaudējuma izjūta neizzuda un nemaz nevarēja visā pilnībā izzust, Kerolīna un Dags rada mierinājumu apsolījumā, ka viņu mīļotā Dženija būs ar viņiem mūžīgi, ja vien viņi nelokāmi turpinās derību taku3.
Viņu piemērs ir stiprinājis manu ticību Tā Kunga iecerei. Mēs neredzam pilnīgi visu. Viņš to redz. Libertī cietumā Tas Kungs paziņoja Džozefam Smitam: „Tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu. Cilvēka Dēls pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš?”4
Kad mēs pieņemam Tā Kunga gribu, Viņš mums māca, kā staigāt kopā ar Viņu5. Kad es, būdams jauns misionārs, kalpoju Taiti, man palūdza dot svētību kādam sasirgušam zīdainītim. Mēs uzlikām savas rokas uz viņa galvas un devām svētību viņa atlabšanai. Viņa veselība sāka uzlaboties, bet tad viņš atkal saslima. Mēs devām viņam svētību otrreiz, bet rezultāts bija tāds pats. Mūs palūdza trešo reizi. Mēs lūdzāmies, lai īstenotos Tā Kunga griba. Neilgi pēc tam šis mazītiņais gars atgriezās savās debesu mājās.
Taču mēs sajutām mieru. Mēs vēlējāmies, lai zīdainītis dzīvo, taču Tam Kungam bija citi plāni. Viņa gribas pieņemšana savas gribas vietā ir atslēga uz to, lai rastu prieku, neatkarīgi no mūsu dzīves apstākļiem.
Mūsu vienkāršā ticība Jēzum Kristum, ko mēs iegūstam, sākot mācīties par Viņu, var palikt mūsu sirdīs arī, sastopoties ar dzīves izaicinājumiem. Mūsu ticība Viņam var vadīt un tā vadīs mūs dzīves sarežģījumos. Patiesi, ja mēs paliekam „[nelokāmi] Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu”7, mēs atklājam, ka dzīves sarežģījumiem ir arī otra puse — vienkāršība6.
Daļa no dzīves mērķa ir ļaut varbūtējiem klupšanas akmeņiem kļūt par pakāpieniem mūsu augšupceļā pa manis tā sauktajām „ticības kāpnēm” — kāpnēm tāpēc, jo tās norāda uz to, ka ticība nav statiska. Tā var vairoties vai mazināties, atkarībā no mūsu veiktajām izvēlēm.
Cenšoties vairot savu ticību Glābējam, mums, iespējams, trūkst pilnīgas izpratnes par Dieva mīlestību pret mums un mēs paklausām Viņa likumiem pienākuma apziņas vadīti. Var gadīties, ka par mūsu galveno motivāciju drīzāk ir kļuvusi vainas apziņa, nevis mīlestība. Iespējams, mēs vēl neesam izjutuši patiesu saikni ar Viņu.
Cenšoties vairot savu ticību, mūs varētu mulsināt Jēkaba mācītais. Viņš mums atgādināja, ka „ticība bez darbiem ir nedzīva”8. Mēs varam paklupt, domādami, ka viss ir atkarīgs no mums. Pārlieku liela paļaušanās uz sevi var kaitēt mūsu spējai — piekļūt debesu spēkiem.
Taču mūsu ceļā pretim patiesai ticībai Jēzum Kristum mūsu domāšanas veids sāk mainīties. Mēs atskāršam, ka paklausība un ticība Glābējam padara mūs cienīgus, lai Viņa Gars vienmēr būtu ar mums9. Paklausība vairs nešķiet kaitinoša, tā kļūst par izziņas ceļu10. Mēs atskāršam, ka, paklausot Dieva pavēlēm, varam iemantot Viņa uzticību. Viņa uzticības iemantošana sniedz vairāk gaismas. Šī gaisma vada mūsu ceļojumu un ļauj mums daudz skaidrāk saskatīt to ceļu, pa kuru mums vajadzētu iet.
Taču ir kas vairāk. Vairojot savu ticību Glābējam, mēs pamanām liegas pārmaiņas, kas ietver sevī dievišķu izpratni par mūsu attiecībām ar Dievu — pakāpenisku novēršanos no jautājuma „Ko vēlos es?” par labu jautājumam „Ko vēlas Dievs?”. Līdzīgi Glābējam, mēs vēlamies rīkoties „ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi”11. Mēs vēlamies darīt Dieva darbu un būt par darbarīkiem Viņa rokās12.
Mūsu pilnveidošanās ir mūžīga. Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis, ka Debesu Tēvs vēlas, lai mēs uzzinātu vēl daudz vairāk13. Pilnveidojoties mēs daudz skaidrāk izprotam to, ko Tas Kungs mācīja Džozefam Smitam, sakot: „Jo, ja jūs turat Manas pavēles, jūs saņemsit no Viņa pilnības un tiksit pagodināti Manī, … Es saku jums, jums jāsaņem labvēlība pēc labvēlības.”14
Tas, cik augstu mēs uzkāpsim pa ticības kāpnēm, ir mūsu pašu lēmums. Elders Nīls L. Andersens mācīja, ka „ticību nosaka nevis nejaušība, bet gan izvēle”15. Mēs varam izvēlēties izdarīt tādas izvēles, kas ļauj mums vairot mūsu ticību Glābējam.
Padomājiet par izvēlēm, kas iespaidoja to, kā Lamans un Lemuēls virzījās lejup pa ticības kāpnēm, kamēr Nefijs kāpa augšup. Vai ir kas tāds, kas atainotu to vēl skaidrāk par atšķirību starp Nefija izteikumu: „Es iešu un darīšu”16 un Lamana un Lemuēla, kuri tikko bija redzējuši eņģeli, jautājumu: „Kā tas ir iespējams, ka Tas Kungs nodos [Lābanu mūsu rokās]?”17
Neticība liedz izpausties mūsu spējai — saskatīt brīnumus —, turpretī domāšana, kas balstās uz ticību Glābējam, atbrīvo pieeju debesu spēkiem.
Pat ja mūsu ticība ir vāja, Tā Kunga roka vienmēr būs pastiepta18. Pirms daudziem gadiem es saņēmu uzdevumu — reorganizēt kādu stabu Nigērijā. Pašā pēdējā brīdī tika mainīts norises datums. Stabā bija kāds vīrs, kurš bija nolēmis izbraukt no pilsētas sākotnēji ieplānotajā konferences datumā. Viņš nevēlējās riskēt ar to, ka varētu tikt aicināts par staba prezidentu.
Savas prombūtnes laikā viņš iekļuva baismīgā negadījumā, tomēr palika neskarts. Tas lika viņam aizdomāties par to, kādēļ viņa dzīvība ir tikusi saudzēta. Viņš mainīja iepriekš pieņemto lēmumu. Viņš nožēloja grēkus un pazemīgi apmeklēja konferenci pārplānotajā datumā. Un jā, viņš tika aicināts par jauno staba prezidentu.
Elders Nīls A. Maksvels mācīja: „Prieka pilnība ir gūstama tikai savas gribas pieskaņošanā Dieva gribai. Ja to nedarām pietiekami, saņemam mazāk.”19
Kad esam izdarījuši „visu, kas ir mūsu spēkos”, ir pienācis laiks „stāvēt mierīgi, … lai redzētu Dieva glābšanu”20. Es to redzēju, būdams kalpojošais brālis un kalpojot Makormiku ģimenei. Marija Keija, kas bija nodzīvojusi laulībā 21 gadu, uzticīgi kalpoja savos aicinājumos. Kens nebija Baznīcas loceklis, un viņam nebija nekādas intereses par tādu kļūt, taču, mīlēdams savu sievu, viņš izvēlējās ar viņu kopā apmeklēt baznīcu.
Kādu svētdienu es sajutu iedvesmu dalīties ar Kenu savā liecībā. Es viņam pajautāju, vai to varētu. Viņa atbilde bija vienkārša un skaidra: „Nē, paldies!”
Es jutos apjucis. Es biju sajutis pamudinājumu un centos rīkoties saskaņā ar to. Bija kārdinoši nolemt, ka no savas puses esmu visu izdarījis. Taču pēc lūgšanas un pārdomām es sapratu — kaut arī mani nodomi bija pareizi, es biju par daudz paļāvies uz sevi un par maz uz To Kungu.
Vēlāk es atgriezos, bet jau ar citu nostāju. Es devos turp vienkārši kā darbarīks Tā Kunga rokās tikai ar vienu vienīgu vēlmi — sekot Gara vadībai. Kopā ar manu uzticīgo pārinieku Džeraldu Kardonu mēs iegājām Makormiku namā.
Drīz vien es sajutu pamudinājumu — aicināt Džeraldu nodziedāt „Es zinu — dzīvs mans Pestītājs”21. Viņš mani jautājoši uzlūkoja, taču, paļaudamies uz manu ticību, to izdarīja. Istabu piepildīja brīnišķīgs gars. Es saņēmu pamudinājumu — uzaicināt Mariju Keiju un viņu meitu Kristinu dalīties savās liecībās. Kad viņas to darīja, Gars kļuva vēl spēcīgāks. Patiesībā, pēc Kristinas liecības pār Kena vaigiem plūda asaras22.
Kontroli pār notiekošo bija pārņēmis Dievs. Sirdis bija ne vien aizkustinātas, bet izmainītas uz visiem laikiem. Svētā Gara spēks bija gaisinājis divdesmit vienu gadu ilgo neticību. Pēc nedēļas Kens tika kristīts. Pēc gada Kens un Marija Keija tika saistīti Tā Kunga namā uz laiku un uz visu mūžību.
Kopā mēs bijām pieredzējuši, ko nozīmē savas gribas aizstāšana ar Tā Kunga gribu, un mūsu ticība Viņam pieauga.
Cenšoties virzīties augšup pa savām ticības kāpnēm, lūdzu, apdomājiet dažus Dieva praviešu uzdotos jautājumus:
Vai es esmu atmetis lepnību23?
Vai esmu atvēlējis savā sirdī vietu Dieva vārdam24?
Vai es ļauju, lai manas bēdas tiktu iesvētītas manam labumam25?
Vai esmu gatavs ļaut savai gribai saplūst ar Tēva gribu26?
Ja es esmu jutis vēlmi dziedāt dziesmu par pestījošo mīlestību, vai es varu to sajust tagad27?
Vai es ļauju Dievam savā dzīvē gūt virsroku28?
Ja jūs redzat, ka ceļš, pa kuru patreiz ejat, nesaskan ar jūsu ticību Glābējam, lūdzu, atrodiet atpakaļceļu pie Viņa. No tā ir atkarīga jūsu pašu un jūsu pēcnācēju paaugstināšana.
Kaut mēs iesētu ticības sēklas savas sirds dziļumos! Kaut mēs rūpētos par šīm sēklām, sasaistot sevi ar Glābēju, godādami ar Viņu noslēgtās derības! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.